Šis jautājums kļuvis īpaši aktuāls pēc teroristu sarīkotā slaktiņa Parīzē. Atbildību par vairāk nekā 130 nevainīgu cilvēku slepkavību ir uzņēmusies teroristiska organizācija, kas pati sevi dēvē par Islāma valsti. Tā godāt mēs viņus izvairīsimies un turpmāk tekstā pieturēsimies pie cita mazāk skanīga nosaukuma "Daesh". Kāda tam nozīme, kādā vārdā publiskajā telpā sauc noziedzīgu grupējumu? Kā apturēt bīstamu un radikālu ideju izplatību, un vai sabiedrībai, kura aizstāv vārda un izpausmes brīvību, maz ir iespējams to kontrolēt un ierobežot? Par šiem un citiem jautājumiem LV portāls uz sarunu aicināja NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktoru JĀNI SĀRTU.
Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece svinīgajā uzrunā 18.novembrī atzīmēja NATO StratCom izcilības centra izveidi Rīgā, sakot šādus vārdus: "Miera laikā valsts būvē savu drošības ēku. Tā vispirms tiek būvēta cilvēku prātos." Vai varat pastāstīt vairāk, kā jūsu vadītais centrs īsteno šo misiju?
Tā ir taisnība. Mūsu uzvedības un rīcības pamatā dažādās situācijās ir tas, kā katrs redzam un uztveram pasauli. Runājot par drošību modernajā pasaulē, ir jāņem vērā virkne dažādu jaunu rīku, kas ļauj attīstīt stratēģijas, kuru ietekmē cilvēku prāti kaut kādās krīzes situācijās rīkojas tā, kā to vēlas pretinieks. Tāpēc mūsu pamatuzdevums ir pētīt, kas notiek informācijas telpā, ko dažādi spēlētāji mēģina darīt un sasniegt, saprast pretinieka metodes un stratēģijas un attiecīgi sagatavot savu metodoloģiju un stratēģijas, lai varētu realizēt savu komunikāciju un apmācīt cilvēkus, sākot ar augstāko politisko līmeni un beidzot ar militāro, civilo un taktiskiem līmeņiem.
Acīmredzot, attīstoties tehnoloģijām, sociāliem tīkliem u.tml., šī problēma kļūst arvien aktuālāka, un, vērojot t.s. "interneta troļļu" aktivitātes, falsificētas ziņas Krievijas TV kanālos, tiek runāts pat par sava veida informācijas karu.
Pēc būtības šis fenomens nav nekas jauns. Tā ir tūkstošiem gadu veca stratēģija un zināma patiesība - ja cilvēku grupai nav gribas pretoties, tad, lai uzvarētu, viņus nevajag pat iekarot. Protams, ir parādījušās jaunas metodes un mehānismi, piemēram, internets, kurā iespējams iegūt informāciju, un tā krietni atšķiras no līdzšinējām, tradicionālajām informācijas iegūšanas un izplatīšanas iespējām. Taču tā ir redzamākā, bet ne vienīgā iespēja.
Informācijas karš ir tad, kad dažādas puses mēģina realizēt savas stratēģijas informācijas telpā. Piemēram, caur sižetiem "Russia Today" vai citos kanālos, publikācijās laikrakstos, izmantojot baumas un sociālos tīklus. Tas notiek visur dažādos veidos, tai skaitā arī virtuālajā vidē.
Tikmēr pretējā puse mēģina aizsargāties. Uzreiz gan gribu teikt – cilvēki domā, ka stratēģiskā komunikācija ir inteliģents veids, kā dēvēt propagandu. Tā nav taisnība. Pamatatšķirība starp stratēģisko komunikāciju, ko realizē NATO, un propagandu ir tāda, ka NATO pieeja balstīta uzticamības būvēšanā. Lai varētu iegūt uzticamību, visam, ko dari, jābūt balstītam uz patiesiem faktiem. Tikmēr propaganda var radīt pati savus stāstus, absolūtus izdomājumus. Tā ir ļoti liela atšķirība.
Pieļauju, ka Latvijas iedzīvotāji ikdienā visvairāk saskaras ar mūsu lielā kaimiņa izvērsto propagandas mašīnu, bet NATO izcilības centrs StratCom pēta arī to, ko informācijas telpā dara "Daesh". Ar ko šīs teroristiskās organizācijas stratēģija atšķiras no tās, ko esam raduši ikdienā redzēt?
Pirmkārt, "Daesh" nav valsts, līdz ar to viņiem nav valstij raksturīgi resursi un iespējas izmantot, piemēram, plaši pieejamus televīzijas kanālus. Viņi ir nesalīdzināmi vājāki tradicionālajā mediju vidē. Tā vietā viņi ir ļoti spēcīgi jaunajā virtuālajā vidē. Ir pat tāds termins "kiberdžihādists" - cilvēks, kurš realizē t.s. džihādu virtuālajā telpā.
Mēs redzam, cik veiksmīgi "Daesh" izmanto šīs vides piedāvātās iespējas, lai piesaistītu jaunus sekotājus, izplatītu savu informāciju jau esošajiem sekotājiem, kā viņi koordinē savas rīcības ne tikai ar sociālo tīklu palīdzību, bet arī ar aplikāciju, piemēram, WhatsApp, datorspēļu konsoļu "Play Station" komunikatīvo elementu palīdzību. Komunikācija notiek ļoti dažādos veidos.
Pētnieki jau nodēvējuši Twitter par virtuālā kalifāta mugurkaulu …
Jā, tas ir veids, kādā viņi sazinās savā starpā. Fiziski viņi neatrodas vienkopus kādā vienā vietā. "Daesh" atbalstītāji ir izkaisīti dažādās pasaules malās, un šis vienotais pasaules redzējums un koordinētā rīcība tiek radīta ar virtuālās vides palīdzību. Twitter vietne ir ļoti noderīga, tur var ievietot saites uz Youtube.com, JustPaste.it, dažādiem blogiem. Savā ziņā Twitter ir kļuvis par lielceļu, no kura ved daudz mazu celiņu uz citām informācijas vietnēm, kurās ir pieejami šīs organizācijas radītie informācijas produkti. Tādējādi ar Twitter palīdzību viņi var rekrutēt cilvēkus, ar kuriem nekad fiziski nav tikušies.
Rekrutēt kam? Kāds ir šīs organizācijas mērķis?
Mērķis organizācijai ir ļoti vienkāršs – izveidot globālo kalifātu. "Daesh" ideoloģija balstīta ļoti arhaiskā islāma interpretācijā. Turklāt valsti, kurā darbotos agrīniem viduslaikiem raksturīgi islāma likumi, viņi grib realizēt visā pasaulē. Šīs ārkārtīgi lielās ambīcijas viņus atšķir no citām teroristiskām organizācijām. Viņi negrasās būt vienkārši tie, kas iedveš bailes, viņi plāno realizēt globālo islāmu. Savukārt ceļš uz to ir džihāds jeb cīņa pret neticīgajiem, kas, viņuprāt, ir viens no dievam Allāham tīkamākajiem darbiem. Līdz ar to ikvienam, kas pieslienas šai kustībai, ir jāveic džihāds, dodoties uz Sīriju vai Irāku vai to realizējot kibertelpā, vai īstenojot teroraktu, kāds notika Parīzē.
Kā viņiem izdodas piesaistīt cilvēkus? Cik zināms, vismaz daļa noziedznieku, kas veica teroraktus Francijā, bija dzimuši, skolojušies Rietumu sabiedrībā, baudījuši brīvības, ko aizstāvam, dzīvojuši salīdzinoši labklājībā. Kas uzrunā cilvēkus, kuri izvēlas pieslieties šādai organizācijai?
Jā, protams, ja paskatāmies uz to, ko redzam televīzijā, esam neizpratnē, kā kāds var iedomāties viņiem pievienoties? Taču veids, kā viņi sevi pasniedz saviem sekotājiem, ļoti atšķiras no tā, ko ikdienā par viņiem redzam un dzirdam mēs. Vēršoties pie saviem atbalstītājiem, viņi daudz vairāk runā par jēgpilnu dzīvi, par skaidru un vienkāršu vērtību sistēmu, taisnīgumu, par lietām, kas svarīgas arī katram mums.
Atšķirība ir tā, ka tas ir pasniegts viņu interpretācijā, kas ir balstīta agrīno viduslaiku islāma skaidrojumā, kurš mūsdienu cilvēkam šķiet ārkārtīgi barbarisks un nepieņemams. Tikmēr informācijas mērķis, kas domāta mūsu auditorijas daļai, ir iebiedēšana, lai mēs nepārtraukti par viņiem runātu. Tas savukārt "Daesh" sekotājos rada priekšstatu par spēku un ietekmi, kas ļauj noticēt, ka patiesi ambiciozos mērķus ir iespējams sasniegt.
Šāda stratēģija ir ļoti efektīva attiecībā uz jauniešiem, kas, manuprāt, ir galvenā viņu informācijas mērķauditorija. Kā mēs zinām, dzīve arī Rietumu sabiedrībās nav perfekta. Jauniešiem, it īpaši pusaudžiem, ir raksturīgi sacelties un būt neapmierinātiem ar ierasto lietu kārtību. Tādējādi viņi savu informācijas stratēģiju ir ļoti labi samērojuši ar jauniešu pasaules uzskatiem, piedāvājot dzīves jēgu, skaidru un vienkāršu vērtību sistēmu, iespēju piederēt pie kaut kā lielāka. Tiek piedāvāts mērķis un atbildes uz jautājumiem, par kuriem Rietumu jaunieši šajā vecumā daudz domā, īpaši, ja ikdienā jāsaskaras ar sociālām problēmām.
Rezultātā jaunietis, kurš seko tādam Twitter tīklā, uzsāk ar viņiem komunicēt un var attīstīt pilnīgi atšķirīgu pasaules priekšstatu nekā viņa ģimenes locekļi, kas blakus istabā skatās televizoru.
Lai iznīcinātu Rietumus, tie vēl vairāk jānovājina, piemēram, ieraujot nebeidzamos iekšējos konfliktos. Tāpēc pieaugošā islamofobija kā sekas pēdējiem teroraktiem Eiropas sirdī, iespējams, ir tieši tas, ko šī organizācija vēlas panākt.
Jā, protams, jo viens no viņu t.s. naratīviem ir mūs visus saukt par krustnešiem, atsaucoties uz tūkstoš gadus seniem notikumiem. Viņi sludina, ka Rietumi ienīst un grib iznīcināt islāmu. Tas ir viens no iemesliem, kā viņi pamato savu pastāvēšanu un vajadzību vērsties plašumā. Protams, ir vēl daudzi citi svarīgāki iemesli – islāms kā vienīgā patiesība u.tml. Bet, izejot no šīs domas, tajā brīdī, kad pēc teroraktiem mūsu sabiedrība vēršas pret musulmaņiem, viņiem ir iemesls teikt: "Redziet, mēs taču teicām, lūk, pierādījumi!" Tas raisa vēl lielāku sašutumu, un teroristu atbalstītāju rindas pieaug.
Ir vēl viena lieta, ko mēs ikdienā neredzam, bet kas tiek aktīvi izmantota Tuvo Austrumu iedzīvotāju auditorijā. Viņi rāda saviem sekotājiem, kā rietumnieki nogalinājuši un pazemojuši cilvēkus, kā bumbošanas laikā gājuši bojā bērni. Viņi rāda, ka mēs īstenībā esam daudz, daudz sliktāki par viņiem, protams, nerunājot par notikumu cēloņsakarībām.
Ļoti atgādina to, ko dara Putina Krievija.
Daudzas metodoloģijas patiešām ir ļoti līdzīgas, bet ir arī daudz atšķirību. Taču pamatlietas propagandā bieži vien ir ārkārtīgi līdzīgas – cēloņsakarību sagrozīšana ir viena no izteiktākajām. Tāpat arī mēģinājums sabiedrību provocēt uz kaut kādu rīcību, kas apstiprina izdarītā nozieguma pamatojumu. Terorakti izraisa islamofobiju, ekstrēmu, labēju grupu vēršanos pret musulmaņiem, kas pēc tam tiek izmantots kā lielisks instruments šī naratīva attīstībai: "Redziet, viņi grib mūs visus nogalināt!"
Kā no šāda aspekta vērtēt to, ka Latvijas medijos parādās raksti, kas vēsta" ka "ar Rietumu civilizāciju ir cauri"? Šāda veida apgalvojumi un interpretācijas, nereti atsaucoties uz vēstures liecībām, piemēram, barbaru iebrukumu Romā, ko salīdzina ar bēgļu problēmu šodien, veido spriedzi un bailes.
Rietumu civilizācijā ir problēmas, bet neaizmirsīsim tās stiprās puses. Izglītības sistēmas, inovāciju apjomi, tehnoloģiju attīstības spēja, ekonomiskais spēks – tās ir vērtības, kas to joprojām padara ļoti spēcīgu. Vēl gribētu pievienot ceturto – mūsu dzīvesveids, kas dod indivīdam visplašākās iespējas, salīdzinot ar tām, kādas ir citur. Nenoliedzami, ir citi faktori - sabiedrības novecošanās, zems dzimstības līmenis, kas ietekmē turpmāko attīstību. Taču ziņas par beigu sākumu, manuprāt, ir stipri pārspīlētas.
Dzīve bez problēmām nepastāv. Arī individuāli – jo veiksmīgāks cilvēks, jo lielāka konkurence un vairāk skauģu. Tāpat arī ar sabiedrības modeļiem – jo veiksmīgāki tie ir, jo vairāk šādu problēmu. Varbūt šajā gadījumā uz Latviju to vēl nevar attiecināt, un tāpēc lielas bēgļu plūsmas mums iet garām. Taču ar to jārēķinās, ja nebūs šīs problēmas, būs citas. Tās pastāvējušas vienmēr, un nevajadzētu aizmirst, ka caur lielākām vai mazākām sāpēm ar grūtībām vienmēr esam spējuši tikt galā.
Es nedomāju, ka šobrīd kaut kādu iemeslu dēļ Rietumi pēkšņi šo spēju ir zaudējuši. Lielākā atšķirība ir tā, ka grūtības vairs netiek risinātas pa vienam, bet tiek meklēti kolektīvi risinājumi. Tas ir gan spēks, gan trūkums vienlaicīgi. Tāpēc mūsu uzdevums ir meklēt un atrast risinājumus, kā pielāgot šo kopību konkrētam izaicinājumam. Tāpat kā tas bija ar eiro un fiskālo krīzi, tāpat arī šoreiz – bēgļu krīzē.
Vai viena no Rietumu sabiedrības vērtībām - vārda un izteiksmes brīvība – nav apdraudēta? Kas būtu jādara, lai virtuālās vides rīki, ko Rietumu sabiedrība pati ir radījusi, lai uzlabotu dzīves kvalitāti, tai pašā laikā nekļūst par vērā ņemamiem ieročiem, kas tiek vērsti pret mums? Izskan viedokļi, ka jāatgriežas pie cenzūras vai tamlīdzīgiem kontroles mehānismiem, citi uzskata, ka jāattīsta pilsoniska sabiedrība, jāveicina žurnālistika, jādara viss iespējamais, lai vārda brīvība tiktu stiprināta vēl vairāk.
Vārda brīvība ir vērtība. Aicinājums uz vardarbību vienmēr bijis ārpus šīs vērtību skalas. Nevajag uzskatīt, ka aicinājums nogalināt ir indivīda vārda brīvības izpausme. Nejauksim šīs divas lietas!
Otrkārt, informācijas telpā nepieciešams skaidri nodalīt tos, kas spēlē pēc noteikumiem, nodrošina sabiedrību ar informāciju, dalās ar personisku viedokli kā tikai vienu no daudziem, no tiem, kas informāciju izmanto ar mērķi graut sabiedrības pastāvēšanas pamatus. Mēs nevaram pielāgot vienu juridisku rāmi divām fundamentāli dažādām lietām informācijas laukā.
Trešais, ir jāizglīto sabiedrība. Mēdz teikt, ka dzīvojam informācijas sabiedrības laikmetā. Ir ārkārtīgi daudz informācijas avotu, un cilvēkiem jāpalīdz tajos orientēties, spēt kritiski novērtēt to, kas pieejams, un atpazīt mēģinājumus radīt kādam izdevīgu viedokli vai rīcību. Līdz ar to izglītošana un šo jautājumu integrēšana apmācību sistēmā ir svarīga.
Ceturtais elements ir politiski stratēģiskā līmeņa vadītāju izglītošana. Bieži vien uzskata, ka vienīgais veids, kā komunicēt ar sabiedrību, ir preses relīzes vai izteikts viedoklis par kaut ko. Taču pamatā informācijas vidi ietekmē rīcība – un tikai tad izteikti vārdi. Spēcīga ietekme ir tam, vai rīcība sakrīt ar vārdiem vai tomēr tiek pateikts viens, bet darīts kas cits, vai ar kaut kādu rīcību tiek mēģināts ietekmēt sabiedrības uzvedību. Visiem, kas darbojas politiski stratēģiskā līmenī, ir jāzina kopsakarības, lai mēģinātu saprast, kurš un kādā veidā tiecas ietekmēt mūsu sabiedrību no ārpuses un kā varam adekvāti atbildēt šādiem izaicinājumiem.
Cenzūra vai personas brīvības ierobežošana nav atbilde. Paskatīsimies uz Ukrainas piemēru. Mirklī, kad notika mēģinājums uz propagandu atbildēt ar pretpropagandu, viņi sāka arvien vairāk zaudēt. Nav jēgas spēlēt jomā, kurā pretinieks vienmēr būs spēcīgāks. Turklāt vienā ziņā gan Krievijas propaganda, gan "Daesh" darbības informācijas telpā sakrīt – tie uzbrūk mūsu vērtību sistēmai, katrs citādā veidā, izvēloties atšķirīgus pretnostatījumus. Taču, ja mēs paši, aizstāvot sevi, savas vērtības, vārda un izteiksmes brīvību pastumsim malā, sanāk, ka piespēlēsim viņiem. Neaizmirsīsim pārvaldības sistēmu, kādā mēs darbojamies - tajā propaganda nevar ilgstoši izdzīvot.
Kāds teiks, ka tie ir ilgtermiņa, ideālistiski risinājumi, bet jārīkojas jau tūlīt.
Jaunā informācijas vide, kurā noris cīņa par cilvēku prātiem, ir šeit, lai paliktu. Tā nekur nepazudīs. Var mainīties spēlētāji, nebūs "Daesh" vai Krievijas propagandas, būs citi, kas vēlēsies ietekmēt sabiedrību. Tāpēc ir jāveic ilgtermiņa soļi. Protams, arī tūlītēji pasākumi ir nepieciešami, taču par tiem šobrīd es negribētu runāt.
Sabiedrībā bieži dzirdams viedoklis, ka terorisms, gribam to vai ne, izriet no islāma reliģijas un līdz ar to jebkura musulmaņu kopiena ir potenciāls terorisma perēklis.
Acīmredzot esam aizmirsuši virkni slavenu teroristisku organizāciju, kas darbojās aukstā kara laikā un pirms tam, kas bija radikāli kreisas vai labējas. Terorisms nav jauns fenomens. Piekrītu, ka tas vienmēr balstīts radikālā ideoloģijā, bet vai tai obligāti jāizriet no reliģijas? Tas dažādos laikmetos ir atšķīries, un vēsturē ir ļoti daudz piemēru. Arī mums pašiem latviešiem netrūkst teroristu, kuri 20.gadsimta sākumā mēģināja realizēt ateistiskas idejas caur terora prizmu. Tāpēc ir jāmēģina saprast un skaidrot cēloņsakarības, kāpēc teroristiskas kustības šobrīd attīstās Ziemeļāfrikā un Subsahāras Āfrikā, kur strauji pieaug iedzīvotāju skaits iepretī ārkārtīgi nabadzīgiem resursiem, jo īpaši ūdens resursu trūkuma apstākļos. Vai Tuvajos Austrumos, kur ir gadu desmitiem ilga asiņainu karu vēsture. Tāpēc uzskatu, ka šī brīža situācija neizriet tikai un vienīgi no islāma, kas šajā reģionā ir valdošā reliģija. Arī kristietībā, kā rāda vēsture, var atrast galējas, radikālas interpretācijas.
Jūs uzsverat, ka "Daesh" nav valsts. Vienlaikus gan medijos, gan sociālajos tīklos netrūkst diskusiju par šo tēmu, kur dominē arī pretējs viedoklis, jo konstatējami vairāki valstij raksturīgi parametri – teritorija, armija, iedzīvotāji, kuri maksā nodokļus … Kāda gan nozīme tam, kā mēs publiskā telpā apzīmējam šo organizāciju, īpaši uz tik traģisku notikumu fona?
Viens no iemesliem, kāpēc šī organizācija piesaista tik daudz sekotāju, ir tās ambiciozais mērķis - būt kalifātam. Nosaukums "Islāma valsts" ir tulkots speciāli mums, lai arī mēs saprastu, kādi ir viņu nodomi. Un tas padara viņus veiksmīgus iepretim citām teroristiskām organizācijām, kuras labprāt pakļaujas šim kalifātam. Jā, šai kustībai atsevišķas valstiskuma pazīmes pastāv, citu nav. Taču, pētot šīs kustības informācijas stratēģiju, redzam, ka viņi speciāli mēģina sevi identificēt ar valsti. Ja mēs to atzīstam, rodas jautājums, kas ir šie teroristi? Vai viņi ir valsts karavīri, pret kuriem būtu jāattiecas atbilstoši Ženēvas konvencijai, vai viņi ir teroristi, pret kuriem piemērojama pilnīgi cita likumu sistēma?
Otrkārt, par "Daesh" viņus sauc pretinieki uz vietas Irākā un Sīrijā. Tā ir Islāma valsts Sīrijā un Levantā arābu valodas transkripcija. Teroristiskā organizācija pati šo terminu nelieto, un sekotājiem tas pat ir aizliegts. Turklāt līdzīgs vārds arābu valodā ir ar ne visai patīkamu konotāciju. Būtībā ir tā, ka ikviens tajā reģionā, lietojot vārdu "Daesh", sevi identificē ar šīs organizācijas pretiniekiem. Tikmēr tie, kas sliecas viņus atbalstīt, lieto nosaukumu Islāma kalifāts jeb valsts Rietumu izpratnē. Līdz ar to neliesim ūdeni uz viņu dzirnavām un neļausim cilvēkiem domāt, ka tā patiešām ir valsts, bet identificēsim sevi ar tiem, kas šajā reģionā reāli cīnās pret šo teroristisko organizāciju, to dēvējot par "Daesh".
Varbūt ikdienas lasītājam tas šķiet mazsvarīgi, bet jebkuram cilvēkam, kas tur cīnās, tā ir būtiska lieta. Ja pievērsīsim uzmanību, tad secināsim, ka pēdējā laikā arī ASV un Francijas prezidenti konsekventi lieto šo nosaukumu.
Kultūras socioloģe Dagmāre Beitnere le Galla pēc notikumiem Parīzē sacīja - Eiropai jāizbeidz politkorektuma diktatūra un demokrātijai jāmācās sevi aizstāvēt.
Es piekrītu, ka mēs reizēm pārspīlējam. Tāpat nepareizi ir saukt visus, kas ienāk Eiropā, par bēgļiem. Tur ir dažāda tipa cilvēki – gan patiesi bēgļi, gan labuma meklētāji, kuru nav mazums. Ļoti svarīgi ir definēt atšķirību. Izlikties svētākiem par Svēto Pēteri nevajag. Ir jāspēj definēt Eiropas intereses un nav jākautrējas tās aizstāvēt. Manuprāt, mēs to darām par maz. Bet vienlaikus nevaram iet pretī vērtību sistēmai, par kuru stāvam.
