Drošības policija informē, ka terorisma draudu līmenis Latvijā joprojām ir zems. Vienlaikus iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis ir norādījis, ka Drošības policijas darba apjoms ar katru gadu pieaug. Lielā mērā tas izskaidrojams ar t.s. hibrīdkara jeb cīņas par cilvēku prātiem aktivizēšanos publiskajā telpā. Vai drošības riski Latvijā ir saistīti arī ar terorisma draudu pieaugumu?
Jā, viennozīmīgi Drošības policijas darba apjoms pieaug, un tas pieaug arī pretterorisma jomā. Ir zināms, ka terorisma apdraudējums ar katru gadu palielinās arī Eiropā. Lai gan Latvijā līdz šim terorisma draudu līmenis ir bijis zems, tomēr jāsaka, ka esam vienotā Eiropas drošības telpā – gan ekonomiskajā, gan politiskajā. Tātad terorisma draudu pieaugums Eiropā tieši atsaucas uz terorismu draudu iespējamu palielinājumu arī Latvijā.
Terorisms Eiropā nav nekas jauns, un tā ir bijusi aktuāla problēma jau izsenis. Statistika par pēdējo desmitgadi liecina, ka teroraktos, tai skaitā Parīzē un Briselē, bojāgājušo skaits bijis mazāks, salīdzinot ar notikumiem pirms 30-40 gadiem. Kas ir mainījies? Kāpēc pēdējo mēnešu centieni apturēt teroristu uzbrukumus nav bijuši sekmīgi?
Tas saistīts ar teroraktu izpildes mehānismu. Ja agrāk teroraktus izpildīja, kādā noteiktā vietā atstājot sprāgstvielas vai ar sprāgstvielām piepildītas automašīnas, sagaidīja cilvēku ierašanos un tās uzspridzināja, tad tagad, ja tā var teikt, daudz "populārāki" ir kļuvuši pašnāvnieku teroristu īstenotie sprādzieni.
Sprāgstvielas tiek maskētas, apliekot tās ap savu ķermeni, uzspridzinot sevi un klātesošos. Taču Briselē pašnāvnieku jostas netika izmantotas, bet teroristi ratiņos stūma somas, kas bija piepildītas ar sprāgstvielām. Cilvēku upuru skaits ir atkarīgs no sprāgstvielu daudzuma, kā arī ievainojošu elementu, piemēram, metāla gabalu, klātbūtnes improvizētajos spridzekļos.
Ir vēl kāda tendence, kura atšķir teroraktus, kas notika senākos laikos, no šodienas teroraktiem. Šī laika uzbrukumi netiek veikti pret atsevišķām personām, kas saistītas ar kādu lēmumu pieņemšanu, bet sarīkoti vietās, kuras it kā saistās ar Rietumu kultūras vērtībām vai arī, islāmistu teroristu ieskatā, ir tā saucamie izvirtības perēkļi, piemēram, diskotēkas, koncertzāles. Terorakti tiek vērsti pret cilvēku kopumu, lai iedvestu sabiedrībā bailes un atturētu iet uz šādām vietām. Taču es negribētu piekrist, ka terorakti būtībā ir īpaši mainījušies.
Taču mainās sabiedrība. Eiropieši, tai skaitā starp mums dzīvojošie ekstrēmisti, bauda personu pārvietošanās brīvību, cilvēktiesības, mūsdienu tehnoloģiju priekšrocības. Tāpēc starptautiskie mediji asi kritizē ne tikai Beļģijas politisko sadrumstalotību un ilgstošu nespēju cīnīties ar vienas sabiedrības daļas radikalizēšanos, bet arī pārējo Eiropas dalībvalstu vilcināšanos un dienestu nespēju vai nevēlēšanos nodrošināt efektīvu informācijas apmaiņu. Vai starptautiska drošības dienestu sadarbība ir problēma?
Kopumā starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, arī ASV un daudzu citu valstu dienestiem ir izveidojusies ļoti laba sadarbība. Ir izveidoti sakaru kanāli 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā, pa kuriem tiek apmainīts ļoti liels daudzums aktuālas informācijas. Ir arī daudz citu sadarbības formātu: dienestu vadītāju un terorisma ekspertu tikšanās, pieredzes apmaiņa, konferences u.c. Tāpēc uzskatu, ka informācijas apmaiņa ir pietiekama.
Jā, iespējams, ka Briseles kontekstā ir pieļauta kāda kļūda, kāda nepabeigta darbība, savstarpēji nododot informāciju starp dienestiem. Es neesmu bijis klāt, tāpēc nevaru spriest. Taču ir iespējams, ka savu lomu ir nospēlējis cilvēciskais faktors. Jāņem vērā, ka Beļģijā bija ilgstoši paaugstināts terorisma draudu līmenis. Tas nozīmē, ka visas institūcijas nepārtraukti strādāja paaugstinātā darba režīmā. Ilgstošas ārkārtas situācijas apstākļos kādā brīdī var tikt zaudēta modrība, kaut kas būtisks var paslīdēt garām, novedot pie šīm drausmīgajām sekām. Starp citu, tas ir viens no iemesliem, kāpēc bez nopietna pamatojuma un operatīvas informācijas Latvijā terorisma draudu līmeni nepaaugstinām. Pie tādām situācijām iedzīvotāji un dienesti nedrīkstētu pierast.
Tai pašā laikā nevar izslēgt citus faktorus. Piemēram, tas, ka Briselē izdevās aizturēt par Francijas teroraktu rīkošanu meklēto personu, varēja izraisīt citu līdzdalībnieku spontānu darbību, baidoties tikt atklātiem pirms plānotā terorakta.
Vai izlēmīgāka un noteiktāka ES līmeņa politisko lēmumu pieņemšana varētu palīdzēt cīņā pret terorismu? Piemēram, pēdējā laikā bieži piesauktais Pasažieru datu reģistrs ir iestrēdzis Eiropas institūcijās jau gadiem ilgi.
Ja runā par cīņu pret terorismu, tad normatīvo aktu pilnveidošana galvenokārt ir katras nacionālās dalībvalsts atbildība. Arī Eiropas līmenī tiek veidota kopēja pretterorisma likumdošana. Jāsaka, ka ir dažādas pieejas – dažkārt tiek pieņemtas ES regulas, kas uzliek dalībvalstīm pienākumu atbilstoši sakārtot nacionālo regulējumu, bet ir iniciatīvas, kuras dalībvalstis uzskata par ļoti vērtīgām un iet soli priekšā ES. Tā ir noticis arī ar pieminēto Pasažieru datu reģistru. Šī ideja jau ieviesta vairākās ES dalībvalstīs, tai skaitā arī Latvijā ir sākts šis projekts. Tomēr jāatzīst, ka šis ir viens no piemēriem, kur ES birokrātija vai liberālā attieksme kavē vienotas pieejas ieviešanu. Tomēr notikumi Parīzē un Briselē atkal ir aktualizējuši šīs gadiem ilgi apspriestās idejas.
Jūs pieminat liberālismu. Daudzuprāt, cīņa pret terorismu ir neizbēgami saistīta ar personas brīvību ierobežošanu, vienlaikus izskan viedokļi, ka Rietumu sabiedrība to nevar pieļaut, nedrīkst aizskart vārda brīvību, tiesības uz privātumu internetā, lietojot informāciju tehnoloģijas. Bet jautājums ir, vai pret terorismu vispār ir iespējams cīnīties demokrātiskām metodēm?
Cīnīties pret terorismu ar demokrātiskām metodēm var, bet tas ir ļoti grūti. Viena no šādām demokrātiskām metodēm būtu personu izglītošana un pārliecināšana gan ar reliģisko kopienu, gan televīzijas, radio, masu mediju palīdzību par to, ka terorisms dziļākajā būtībā ir antireliģisks. Neviena reliģija tiešā veidā neliek nogalināt citus cilvēkus.
Pretterorisma kontekstā informācijas tehnoloģiju un sakaru līdzekļu attīstība ir vienas monētas divas puses. No vienas puses, mūsdienu sakaru līdzekļu iespējas izmanto teroristi, plānojot teroraktus. No otras – noziedznieki, lietojot šos sakaru līdzekļus, atstāj pēdas, kuras pēc tam var palīdzēt viņus atmaskot. Šeit ir ļoti būtiski samērot valsts drošības institūciju rīcību, strādājot pie šādu teroraktu atklāšanas, kas tiek rīkoti ar dažādu sakaru līdzekļu un interneta platformu palīdzību, un indivīda tiesības, lai neveidotos policejiska valsts.
Protams, ka pēc terorakta ir viegli atrast kontaktus, noskaidrot, ka persona A ir zvanījusi personām B un C, un viņas attiecīgi pārbaudīt. Tomēr terorakta novēršanai specdienestiem ir jāgūst apsteidzoša informācija. Bet, lai iegūtu šādu informāciju, valstīs ir ieviests mehānisms, ka brīdī, kad valsts drošības iestādēm ir pamatotas aizdomas par kādas personas prettiesisku darbību, tās likumā noteiktā kārtībā dodas uz tiesu, saņem tiesneša akceptu noklausīties konkrētās personas telefonsarunas vai citādā veidā rīkot operatīvo pasākumu pret šo personu. Tātad ir jābūt tiesiskam pamatam.
Vai varat atklāt informāciju, cik teroraktu ir izdevies novērst Eiropā, piemēram, 2015. gadā?
Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, Eiropā 2015. gadā ir novērsti 18 plānoti teroristu uzbrukumi. Diemžēl 12 uzbrukumi ir notikuši. Ja salīdzina ar 2014. gadu, tad novērsti bija seši terorakti un viens tika realizēts. Bet šie skaitļi tikai daļēji atspoguļo patieso situāciju, jo Eiropā pagājušajā gadā tika veikti vairāki simti personu aresti. Šīs personas tika turētas aizdomās par teroraktu plānošanu, kūdīšanu uz teroraktiem, terorisma atbalstīšanu utt. Jā, vairākas no tām pēc informācijas pārbaudes ir tikušas atbrīvotas, bet diemžēl teroraktu plānošanā iesaistīto personu skaits ir visai liels.
Vai šādas personas ir arī Latvijā?
Gribu uzsvērt, ka kopumā Latvijas musulmaņu kopiena ir ļoti labi integrējusies un lojāla, taču pēdējos gados kopienā parādās cilvēki, kuri ir visai radikāli tendēti. Viņu vidū ir vairākas personas ar ļoti ekstrēmiem uzskatiem, kuri neslēpj savu pozitīvo attieksmi vai pat atbalstu teroristu grupējumam "Daesh". Atsevišķi cilvēki pat ir tik tālu radikalizējušies, ka kopā ar ģimenēm ir devušies uz šo reģionu, lai atbalstītu "Daesh".
Drošības policijas gada pārskata informācija liecina, ka 2014. gadā no Latvijas divi cilvēki bija devušies uz Sīriju, lai pievienotos "Daesh". Vai ir zināms, cik šādu cilvēku ir šobrīd?
Šo gadu laikā uz konfliktu reģionu ir devušies vēl vairāki cilvēki. Protams, dienestiem ir jāpierāda, vai viņi ir iesaistījušies vai veikuši kādas noziedzīgas darbības. Tāpēc es atturēšos teikt, ko konkrēti viņi tur dara. Nevaram apgalvot, ka viņu mērķis ir piedalīties karadarbībā. Iespējams, reliģisku motīvu vadīti, viņi tiecas atbalstīt šo grupējumu ar savu darbu vai idejām. Tādu cilvēku skaits ar katru gadu pieaug. Jā, šādi cilvēki ir zināmi, un vācam informāciju, lai nepieciešamības gadījumā viņiem celtu apsūdzību.
Ja runā par Eiropu, tas ir ļoti liels skaits cilvēku. Pēc oficiālajiem datiem, pagājušajā gadā to kopskaits jau sasniedza 5000 personu, kas devušies atbalstīt "Daesh". Visvairāk no Francijas un Vācijas.
Drošības situāciju Eiropā pasliktina arī tas, ka daudzi no tiem atgriežas atpakaļ Eiropā. Tiem, kas atgriežas, ir pieredze karadarbībā un sprāgstvielu izgatavošanā, viņi ir ideoloģiski ietekmēti un veic aģitācijas darbības, tādā veidā ietekmējot prātus pārējiem cilvēkiem.
Tā kā viņi ir Eiropas Savienības pilsoņi, aizliegt viņiem atgriezties nevar. Atliek tikai viņus pieskatīt un novērot.
Jā, tā ir. Mēs esam meklējuši dažādus risinājumus, lai cīnītos ar to, ka šie cilvēki dodas atbalstīt "Daesh" un pēc tam atgriežas. Dažas valstis, ja ir zināms, ka šie cilvēki ir pieņēmuši citas valsts pilsonību, anulē iepriekšējās valsts pilsonību. Citās atņem ceļošanas dokumentus ... Bet tas ir ļoti grūts darbs, un ir jāievēro noteikti tiesiskie mehānismi, lai tas nepārkāptu cilvēktiesību robežas. Tāpēc specdienestiem nākas pielikt arvien lielākas pūles, lai kontrolētu šos cilvēkus, kuri ir atgriezušies - izpētīt viņu domas un rīcību, uzraudzīt, vai viņi negatavo teroraktus un neveic propagandas darbības.
Tie lielākoties ir cilvēki, kas dzimuši un auguši Eiropas Savienībā. Bet kā ir ar patvēruma meklētājiem? Sabiedrības bažas par pieaugošiem terorisma draudiem un radikālu ideju izplatības riskiem saistās tieši ar bēgļu pieplūdumu.
Uz šo jautājumu nav viennozīmīgas atbildes. Tas jāskata no dažādiem aspektiem. Cilvēki, kas mūk no karadarbības un meklē sev mierīgu dzīvesvietu, kur viņi netiek ne fiziski, ne morāli iespaidoti, ir izprotami. Protams, terorisms ir viens no karadarbības vešanas veidiem, un "Daesh" šo cilvēku vidū var mērķtiecīgi iefiltrēt arī tādus cilvēkus, kuri ir speciāli sagatavoti, lai, iekļūstot Eiropas Savienībā vai kādā citā valstī, veiktu darbības, kas ir nepieciešamas "Daesh". Ja viņi paši nav teroristi, tad, iespējams, vāc līdzekļus vai propagandē, reklamē, vervē. Diemžēl viņu vidū ir arī pašnāvnieki, kuri gatavi vajadzīgā brīdī un vietā ziedot savu dzīvību uzspridzinoties.
Cilvēkiem, kas kā bēgļi tiek uzņemti Latvijā, ir pievērsta pastiprināta mūsu uzmanība. Līdz šim Drošības policija nav konstatējusi viņu saistību ar teroristiskām organizācijām. Protams, mūsu darba apjoms pieaugs. Mēs viņus vērosim, bet nevar teikt, ka visi bēgļi būtu slikti tikai tāpēc, ka viņi ir musulmaņi un nāk no "Daesh" kontrolētām teritorijām.
Vai, skatoties uz citu valstu pieredzi ar lielu patvēruma meklētāju plūsmu, vērtējat tās lietas, pieļautās kļūdas, no kurām Latvijai vajadzētu izvairīties? Piemēram, kā vienu no problēmām musulmaņu kopienas radikalizācijai Francijā, Beļģijā min vājo islamticīgo integrāciju un koncentrēšanos geto tipa rajonos. Arī Latvijā izskan idejas, ka bēgļus vajadzētu izmitināt izkliedēti reģionos.
Ja bēgļu uzņemšana Latvijā ir ar mērķi viņus integrēt Latvijas sabiedrībā, nevis uz laiku izmitināt, lai pēc tam deportētu atpakaļ uz šīm teritorijām, no kurienes viņi ir nākuši, tad viennozīmīgi viņu integrācijai nāktu par labu izkliedēšana pa visu valsti un neturēšana vienā vietā. Patvēruma meklētāju centri tiek veidoti tikai tāpēc, lai noskaidrotu visu par konkrētajām personām, viņu pagātni un tikai tad uzsākt integrācijas procesu – mācīt valodu, kultūru, vēsturi un, iespējams, darba iemaņas, lai viņi varētu pilnvērtīgi iekļauties un dzīvot mūsu sabiedrībā.
Vai esat gatavi resursu ziņā tam, ka terorisma apdraudējums turpinās arvien pieaugt? Kas vēl būtu darāms tepat Latvijā, lai ierobežotu sabiedrības radikalizāciju un stiprinātu pretterorisma sistēmu?
Pirmkārt, laikam jāpateicas liktenim, ka Latvijā līdz šim terorakti nav notikuši, un mums visus šos desmit gadus kopš Pretterorisma centra izveides ir bijusi iespēja mācīties gan no citu ES valstu sasniegumiem, gan kļūdām. Soli pa solim esam mēģinājuši ieviest labāko praksi no ES. To ir sapratusi arī valdība, kurai ziņojam ne tikai par savām aktivitātēm, bet arī problēmām, kādas ir, un jau vairākus gadus mums tiek piešķirti papildu finanšu līdzekļi, kurus cenšamies ļoti mērķtiecīgi un saprātīgi izlietot.
Cilvēku resursu un līdzekļu apjoms nekad nav pietiekams, jo attīstās gan teroristi, gan viņu pielietotās tehnoloģijas. Lai spētu kontrolēt jaunākās tehnoloģijas, ir nepieciešami arvien jauni un modernāki aprīkojumi. Tāpat mums ir jābūt gataviem strādāt ar bēgļiem, kuru skaits pieaug – tam nepieciešamas valodu, paražu un citas specifiskas zināšanas.
Šobrīd mūsu pretterorisma spēki ir samērojami ar pašreizējo draudu līmeni, bet, ja tas paaugstinās, tad, iespējams, ir jāpalielina gan Drošības policijas, gan Valsts policijas, tai skaitā pretterorisma vienības "Omega" kapacitāte, jo šobrīd efektīvi spējam veikt lokālas, nelielas ne pārāk ilgstošas terorisma krīzes novēršanu.
Vai jārēķinās ar to, ka dažādi drošības pasākumi ir uz palikšanu un varbūt pat pieaugs?
Mēs Latvijā cenšamies nelekt no viena grāvja otrā. Desmit gadu laikā izdarīts ir ļoti daudz, lai spētu monitorēt situāciju tieši teroraktu iespējamas organizēšanas un sagatavošanas gadījumā. Tas ir ievērojams operatīvo un profilaktisko darbību kopums. Piemēram, cilvēki nav aizdomājušies, ka cīņā pret terorismu var ļoti palīdzēt gan Rīgas domes, gan dažādu uzņēmumu ieviestās ārējās novērošanas kameras, jo, gatavojot teroraktus, personas izlūko objektu, to fotografējot vai filmējot utt. Viena no terorisma monitoringa jomām paredz, ka Drošības policija saņem informāciju par šādām aizdomīgām darbībām. Mēs iespēju robežās cenšamies šīs personas atklāt un izskaidrot viņu aizdomīgo rīcību un varbūt tādā veidā arī novērst noziegumu vai pat teroraktu. Tomēr, ja nav precīzas vai citādi vērā ņemamas operatīvas informācijas, ka varētu tikt plānots terorakts, esam pret to, ka tikai uz emociju pamata tiek sēta panika, visi cilvēki uz ielām pārbaudīti un pie veikalu ieejām uzstādīti metāla detektori.
Un kāda nozīme ir sabiedrības iesaistei?
Sabiedrības atbalsts jebkura dienesta darbam, pat vislielāko un spēcīgāko specdienestu, ir ārkārtīgi svarīgs. Aicinām ikvienu Latvijas iedzīvotāju, redzot aizdomīgas aktivitātes vai konstatējot sev zināmu cilvēku pievēršanos radikāliem uzskatiem, nebūt vienaldzīgiem un informēt par to Drošības policiju vai citas drošības un tiesību aizsardzības iestādes. Savlaicīga informācijas iegūšana ir visefektīvākais veids, kā novērst terora aktu plānošanu un tādējādi izglābt cilvēku dzīvības.
