Kas mudina cilvēkus pieslieties tik radikālām un prātam neaptveramām idejām un kā ar to cīnīties? Tie ir jautājumi, kurus šodien uzdod daudzi, tai skaitā speciālisti, kas atbild par drošību un terorisma apkarošanu. Arī NATO Stratēģiskās komunikācijas (StratCom) izcilības centra eksperti ir pievērsuši pastiprinātu uzmanību "Daiš" aktivitātēm informācijas telpā ar mērķi saprast metodes un stratēģijas, kas palīdz pretiniekam gūt panākumus un rekrutēt arvien jaunus biedrus. Ienaidnieks ir vispirms jāiepazīst, lai domātu par iespējami efektīvāku pretdarbību un iespējamo reakciju. Kā ar to veicas, NATO StratCom izcilības centrs decembra sākumā iepazīstināja arī medijus. Jāpiebilst, ka dažāda virziena pētījumi par "Daiš" propagandu un komunikācijas stratēģiju pieejami arī centra elektroniskajā bibliotēkā. Piedāvājam īsu ieskatu dažos no tiem.
"Daiš" komunikācija – profesionāla un piesaistoša
Ja paraugāmies plašāk, "Daiš" nebūt nav pirmā teroristiskā organizācija, kas piesaista starptautiskās sabiedrības uzmanību, izplatot savas idejas ar mediju vai sociālo tīklu palīdzību. Taču šodien graudainu un vienveidīgu video, kas atskaņo teroristu līdera svēto rakstu citātiem pārsātinātus paziņojumus, spēj piesaistīt vien atsevišķu interesentu uzmanību un informācijas pārbagātības nogurdināto rietumnieku uzmanībai paslīd garām. "Tas, kas "Daiš" atšķir no citiem teroristiskiem grupējumiem, ir, cik prasmīgi tā pielieto dažādus marketinga paņēmienus sociālajos medijos," stāsta sociālo mediju eksperte Sanda Svetoka.
Izmantojot moderno tehnoloģiju iespējas, "Daiš" piedāvā saistošu un, nenoliedzami, kvalitatīvu saturu, piemēram, Holivudas stila video materiālus, ko citas teroristiskās organizācijas līdz šim nav darījušas. "Daiš" ik dienu izplata vidēji trīs video, 15 fotoreportāžas un cita formāta informatīvus materiālus, piemēram, radio ziņojumus un ikmēneša interneta žurnālu "Dabiq". Lai radītu tik apjomīgu mediju saturu, kas piesaista ne tikai iedzīvotājus uz vietas, bet atrod savu patērētāju arī ārvalstīs, "Daiš" pakļautajās teritorijās darbojas plaša mediju biroju struktūra, kas pakļauta centrālai Mediju padomei.
Šie profesionāli veidotie propagandas materiāli nonāk līdz auditorijai dažādās pasaules malās, pateicoties tūkstošiem brīvprātīgo atbalstītāju, kas tos pārpublicē savos sociālo tīklu profilos, papildina ar personisku un emocionālu pieredzi un nereti pārtulko vietējās valodās, par to nesaņemot papildu samaksu (atšķirībā no mūsu Austrumu kaimiņa algotās "interneta troļļu armijas"). "Tā tiek panākts, ka "Daiš" vēstījumi ir pieejami visā pasaulē vairāk nekā 20 valodās," stāsta S.Svetoka.
Virtuālais Twitter kalifāts
Par sava veida lietussarga mediju "Daiš" komunikācijā ar sabiedrību ir kļuvis sociālais tīkls Twitter, kas lieti noder dažādu ideoloģisku materiālu izplatīšanai. "Savā ziņā Twitter ir kļuvis par lielceļu, no kura ved daudz mazu celiņu uz citām informācijas vietnēm, kurās ir pieejami šīs organizācijas radītie informācijas produkti," stāsta NATO StratCom izcilības centra direktors Jānis Sārts.
"Turklāt Twitter kļuvis par rīku, kas ļauj "Daiš" atbalstītājiem ne tikai savstarpēji ātri sazināties un apmainīties ar informāciju 24 stundas diennaktī, bet arī veidot efektīvu aizsardzību pret hakeru uzbrukumiem, brīdinot vienam otru par kontu bloķēšanu un aicinot "retvītot" ziņas par zibenīgi jaunizveidotiem profiliem, tādējādi īsā laikā atgūstot zaudēto sekotāju loku," norāda S.Svetoka.
"Tas, kas „Daiš” atšķir no citiem teroristiskiem grupējumiem, ir, cik prasmīgi tā pielieto dažādus mārketinga paņēmienus sociālajos medijos."
Lai izplatītu savu vēstījumu pēc iespējas plašākai auditorijai, "Daiš" nekautrējas izmantot populāras mirkļbirkas, kuras tiek plaši izmantotas saistībā ar nozīmīgiem notikumiem. Piemēram, kad 2014.gada augustā Ziemeļkaliforniju piemeklēja zemestrīce, "Daiš" atbalstītāji savu informāciju izplatīja, izmantojot ar zemestrīci saistītos tēmturus. Tā teroristu uzbrukuma draudi sasniedza arī cilvēkus, kuri sociālajos tīklos meklēja informāciju par dabas katastrofas nodarītajiem postījumiem.
NATO StratCom izcilības centra pētījumā par "Daiš" metodēm sociālajos tīklos1 konstatēts, ka nepilna mēneša laikā (no 6.jūlija līdz 3.augustam) publicēti teju 700 tūkstoši tvītu, tikai izmantojot tēmturi #Islāmavalsts vai #Kalifāts (arābu valodā). Vidēji dienā "Daiš" atbalstītāji publicē 5000–30 000 šādu tvītu, neskatoties uz to, ka tobrīd pret organizācijas atbalstītāju aktivitātēm tikusi vērsta nezināmas izcelsmes kampaņa, kā rezultātā bloķēti vai slēgti 70 tūkstoši "Daiš" kontu. "Pretēji gaidītajam, manāmu ietekmi uz organizācijas atbalstītāju aktivitātēm tas neatstāja," secina pētījuma autors Džozefs Šahīns (Joseph Shaheen).
"Daiš" komunikācijas stratēģijas daudzpusība
"Daiš" komunikācijas stratēģija liecina, ka tās veidotāji apbrīnojami labi pazīst atšķirīgas mērķauditorijas un veidu, kā tajās dažādiem ceļiem panākt sev vēlamo reakciju. Propagandas, kas vērsta uz Rietumu auditoriju, mērķis ir iebiedēt un šķelt sabiedrību, tādējādi destabilizējot pastāvošo iekārtu un provocējot aizdomas vai pat klaju naidīgumu pret citādo. Savukārt solījumi gādāt par drošību, sociālo taisnīgumu, veselības aprūpi, izglītību, sekojot Muhameda dzīves piemēram Islāma valstī, uzrunā cilvēkus, kas nav spējuši iejusties Rietumu sabiedrībā, kļūst arvien izolētāki (ko pastiprina teroristu veicinātā sabiedrības šķelšanās) un meklē eksistences jēgu. Iespēja mainīt dzīvi ir vilinoša arī konfliktu skarto zonu iedzīvotājiem Tuvajos Austrumos un Āfrikā.
Kā norāda "Daiš" propagandas stratēģijas pētnieks Čārlijs Vinters2, šīs organizācijas komunikācijā var izšķirt vairākus stratēģiskos virzienus - vardarbība ir tikai viens no tiem. Šīs organizācijas komunikācijā atkarībā no mērķauditorijas priekšplānā izvirzās žēlsirdība, upura stāvoklis, karš, piederības sajūta un utopisms (apokaliptisks pasaules redzējums). Katrs no tiem ir savstarpēji saistīts un viens otru apliecinošs. Piemēram, kārtējais video ar neticīgo nogalināšanu, nogriežot tiem galvu, vai vēsturisku pieminekļu iznīcināšana ir galvenokārt mērķēti, lai iebiedētu gan aktīvos, gan potenciālos "Daiš" pretiniekus vietējā un starptautiskā līmenī, savukārt atbalstītājiem sniegtu gandarījumu un kārtējo apliecinājumu organizācijas triumfam un neuzvaramībai.
"Motivācija, kas cilvēkus ar tik atšķirīgu pagātni mudina pieslieties radikālām un fanātiskām idejām par globāla kalifāta izveidi, var būt ļoti atšķirīga."
Vienlaikus "Daiš" propagandas klāstā netrūkst piedošanu sludinošu materiālu, kas stāsta par izbijušo pretinieku apžēlošanu līdz ar viņu pievēršanos Islāma valstij un pieņemšanu savējo pulkā, ko vizualizē ar priekpilniem un draudzīgiem apskāvieniem, ticības brāļiem atrodot vienam otru "patiesajā ticībā". "Daiš" interpretācijā katram indivīdam ir izvēle: atbalstīt Islāma valsti un tikt apžēlotam vai pretoties un tikt nogalinātam. Šādu materiālu vizuālais saturs ļoti atgādina jau agrāk redzētu reliģisko sektu bukletu dizainu un stilistiku, kurā attēlotas pasakainas kalnu ainavas ar uzlecošu sauli, apgaroti cilvēki, zeltaini rudzu lauki pašā pilnbriedā u.tml.
Upura stāvoklis cieši saistīts ar vardarbības attaisnojumu, jo izceļ sunnītu musulmaņu ("Daiš" atbalstītais islāma virziens) pazemojumu un ciešanas, kas attaisno vardarbīgu pretošanos, jo rāda "krustnešu" pastrādātos noziegumus Irākā un Sīrijā, bumbu uzlidojumos bojā gājušus un sakropļotus bērnus ar skaidru vēstījumu – "Redziet, viņi patiesībā ir daudz, daudz sliktāki par mums un mums ir tiesības atriebties."
Ne mazāk nozīmīgais "Daiš" propagandas virziens ir karš, kas izpaužas neskaitāmos materiālos par kaujinieku treniņa nometnēm, parādēm, kurās tiek demonstrēti ieroči un bruņutehnika. Šāda veida saturs kombinācijā ar vienotiem formastērpiem, disciplīnu un horeogrāfijas elementiem papildina ideju par Islāma valsts pastāvēšanu un kalpo kā pretinieku atbaidošs veidols.
Atbildes identitātes un piederības sajūtas meklējumiem
Tomēr tas, kas padara "Daiš" tik spēcīgu un uzrunā simtiem, pat tūkstošiem jaunu cilvēku visā pasaulē, ir piederības sajūtas un identitātes meklējumi.
Kā intervijā LV portālam norādīja NATO StratCom izcilības centra direktors Jānis Sārts, "Daiš" savu informācijas stratēģiju ir ļoti labi samērojis ar Rietumu jauniešu pasaules redzējumu, piedāvājot dzīves jēgu, skaidru un vienkāršu vērtību sistēmu, iespēju piederēt pie kaut kā lielāka. Viņiem tiek piedāvāts mērķis un atbildes uz jautājumiem, par kuriem pusaudži un jaunieši daudz domā, īpaši, ja ikdienā jāsaskaras ar sociālām problēmām. Turklāt pie "Daiš" idejās ieinteresēta cilvēka atšķirībā no tiem, kas ikdienā pavirši lasa ziņu virsrakstus par kārtējām zvērībām, nonāk pilnīgi pretēja rakstura informācija, kas attēlo kaujiniekus atpūšamies parkā, dzerot tēju un dziedam dziesmas ar smaidu uz lūpām.
Atverot "Daiš" interneta žurnāla "Dabiq" lappuses, ikviens var izlasīt vēstījumus, kas uzrunā daudzus, ne tikai musulmaņu prātus vien. Pārdomas par mūsdienu verdzību, kas izpaužas garās darba stundās, mazā algā un patērētāju kultā, kas spiež dzīvot pastāvīgā pakļautībā darba devēja iegribām, pazemo un neļauj pieredzēt cieņpilnu dzīvi, tāpat aicinājums pārtraukt būt marionetēm alkatīgu politiķu rokās nav svešas idejas arī Rietumu kultūrā.
Lai gan "Daiš" brutalitāte ir nenoliedzama, runājot par šīs organizācijas informācijas stratēģiju, ir būtiski atzīt, ka vardarbība tomēr nav tās centrālais elements. Daudz lielāka nozīme ir Islāma valstij jeb globālajam kalifātam – vienīgai vietai, kur cilvēks var būt laimīgs un tuvs Dievam.
Rietumu sabiedrība - auglīga augsne propagandai
Maldīgs ir priekšstats, ka Rietumos "Daiš" dzirdīgas ausis un sirdis atrod tikai sociāli atstumtu un nabadzībā augušu imigrantu vidū. To apliecina arī nesen publicēts Džordža Vašingtona universitātes pētījums par "Daiš" atbalstītāju loku sociālajā tīklā Twitter.3 Izvērtējot Islāma valsts atbalstītāju profilus, secināts, ka šo cilvēku izcelsme, vecums, sociālais statuss, izglītības līmenis un saņemtā audzināšana ģimenē bijusi ļoti atšķirīga – sākot ar pieaugušiem vīriešiem, kas izrādījuši simpātijas radikālām idejām gadu desmitiem, un pusaudžiem, kuri tikai nesen iepazinuši islāmu, beidzot ar vientuļām mazgadīgu bērnu mātēm, policistu atvasēm un stingrā kristīgā tradīcijā audzinātiem jauniešiem.
Pētījums arī apgāž uzskatu, ka džihāda ideoloģijai pievēršas mazizglītoti cilvēki, kuriem nav dziļu zināšanu par islāma ticību. "Daiš" atbalstītāju vidū ir gan koledžu studenti, gan jaunieši, kuri kopš bērnības apmeklējuši islāma ticības skolas un ir tiesīgi saukties par hafīziem (vārds, kāds tiek piešķirts cilvēkam, kurš spēj citēt Korānu no galvas).
Līdz ar to motivācija, kas cilvēkus ar tik atšķirīgu pagātni mudina pieslieties fanātiskām idejām, ir ļoti atšķirīga. Vienu atbalstīt "Daiš" mudina vēlme īstenot Dieva plānu vai atriebības alkas, citi meklē dzīves jēgu, identitāti, piepildījumu, vēl kāds – piedzīvojumu. No tā var secināt, ka radikalizācija ir ļoti komplekss un individuāls process, kas sarežģī efektīva risinājuma meklējumus.
Turklāt nebūt visi, kas izlemj savu dzīvi veltīt cīņai pret neticīgajiem, ir arābi, kas dzimuši musulmaņu ģimenēs. Pētījumā konstatēts, ka aptuveni 40% zināmo "Daiš" atbalstītāju ir konvertīti, kas islāma ticībā pārgājuši savas dzīves laikā. Tie ir satraucoši dati, kas liecina - cīņa pret terorismu nav tikai pastiprināta imigrantu no konkrētiem reģioniem uzraudzība. Nopietns sabiedrības drošības apdraudējums ir klusi izaudzis tepat acu priekšā, nevienam par to nenojaušot. Tāpēc Č.Vinters uzsver: meklējot iespējamos risinājumus radikālu ideju izplatībai, jāpatur prātā – lai cik profesionāli spoža arī nebūtu "Daiš" propaganda, ar to vien nepietiek, lai radikalizētu cilvēku prātus. Vienmēr pastāv kāds ārējs cēlonis – propaganda tikai uzšķiļ dzirksteli jau gruzdošam iekšējam protestam.
"Daiš" vai Islāma valsts – kāda atšķirība?
"Daiš" komunikācijas stratēģijā nav nejaušību vai neloģisku detaļu. Pat bieži sastopamiem attēliem ar Kalašņikova automātiem un mīlīgiem kaķēniem ir sava nozīme, jo pravieša Muhameda līdzgaitnieks Huraira bijis slavens ar savu mīlestību pret šiem dzīvniekiem. Jau pieminētā "Daiš" interneta žurnāla "Dabiq" nosaukums ir tieša atsauce uz islāma eshatoloģijā nozīmīgo pilsētiņu Sīrijas ziemeļos - Dabiku, kuras apkārtnē pēc pravieša pareģojuma norisināsies izšķirošā kauja starp romiešiem (ar tiem, visticamāk, domāti kristieši) un musulmaņiem, kas noslēgsies ar grandiozu musulmaņu uzvaru un kalifāta izplešanos visā pasaulē, iezīmējot pasaules gala – Malahim – sākumu.
Pētot "Daiš" aktivitātes informatīvajā telpā, ir acīmredzams, ka nosaukums "Islāma valsts" simbolizē šīs organizācijas būtību un, daudzuprāt, izsaka tās jaudīgumu un spēku, kas, iespējams, ir maldinošs sociālā mārketinga radīts priekšstats. Ne velti "Daiš" veic tik apjomīgu informatīvu kampaņu - tās mērķis ir ne tikai veicināt atpazīstamību un iebiedēt, bet arī savā veidā leģitimizēt savu pastāvēšanu pārējās pasaules, jo īpaši potenciālo atbalstītāju acīs.
"Šo karu nav iespējams uzvarēt tikai ar militāriem un politiskiem līdzekļiem. Šis ir arī informācijas un propagandas karš, kurā šobrīd spēku samērs ir fatāli nevienlīdzīgs par labu Islāma valstij."
Tas acīm redzami panāk vēlamo efektu –"Daiš" līdera Abu Bakr al-Baghdadi lēmums pasludināt Islāma valsti jeb kalifātu ir kļuvis par magnētu, kas pievelk nepieredzētu skaitu atbalstītāju, tai skaitā citu teroristisku grupējumu labprātīgi paustu pakļaušanos tai. Pēc Apvienoto Nāciju Drošības padomes rīcībā esošiem datiem, līdz 2015.gada maijam vairāk nekā 25 tūkstoši cilvēku no vairāk nekā 100 pasaules valstīm ir devušies uz Sīriju, lai pievienotos Islāma valsts kaujinieku rindām. Aptuveni pieci tūkstoši no tiem ir Eiropas Savienības pilsoņi vai rezidenti. Tas apliecina, cik vārdiem, kādā tiek nosauktas lietas, var būt milzīga nozīme.
Tikmēr "Daiš" ir apzīmējums, kādā šo grupējumu sauc arābu valodā runājošie pretinieki uz vietas Sīrijā un Irākā. Lai gan burtiski vārds "Daiš" ir "Islāma valsts Sīrijā un Levantā" transkripcija, pateicoties vārdu spēlēm arābu valodā, tas iegūst aizvainojošu, nepatīkamu nozīmi. Tāpēc teroristiskā organizācija pati šo terminu aizliedz lietot, tikmēr daļa Rietumu pasaules solidaritātes vārdā konsekventi turas pie tā.
Cīņā būs jāiesaistās visai sabiedrībai
Sociālie mediji sniedz radikālo ideju atbalstītājiem iespēju izplatīt vēstījumu, balstoties individuālā degsmē un iniciatīvā. Rietumu valstīm raksturīgais birokrātisks valsts pārvaldes aparāts nespēj tik vitālai, apjomīgai un dinamiskai kustībai efektīvi stāties pretī, uzskata pētnieks Č.Vinters. Iespējams, Rietumu valstu koalīcijai cīņā ar "Daiš" propagandu būs vismaz tikpat lielā mērā jāpaļaujas uz neatkarīgu indivīdu un nevalstisku organizāciju ne mazāk aktīvu iesaisti. "Šo karu nav iespējams uzvarēt tikai ar militāriem un politiskiem līdzekļiem. Šis ir arī informācijas un propagandas karš, kurā šobrīd spēku samērs ir fatāli nevienlīdzīgs par labu Islāma valstij," raksta ekstrēmisma pētnieks.
Viņaprāt, ir jāmeklē pārsektorāli risinājumi, kā šādiem draudiem, kas balstīti utopiskās idejās, stāties pretī. Demoralizējošas publikācijas par Eiropas sabiedrības agoniju un Rietumu civilizācijas beigām ir ne tikai skats pretējā virzienā iespējamai pretdarbībai, bet tikpat maz balstītas realitātē kā "Daiš" propaganda par drīzu apokaliptisko uzvaru pie Dabikas pilsētiņas.
Atcerēsimies vēsturnieka Harija Tumana pausto atziņu: "Roma gāja bojā nevis tāpēc, ka barbari iekaroja Romu, bet tāpēc, ka romieši bija kļuvuši par barbariem." Tieši to ar savu komunikācijas stratēģiju mēģina panākt teroristi, un par to vērts padomāt katram, pirms nospiest Enter, lai dalītos ar naidu kurinošām idejām savā Facebook vai Twitter kontā.
1Joseph Shaheen. Network of Terror: how Daesh uses adaptive Social Networks to spread its Message. NATO StratCom, 2015.
2Charlie Winter. The Virtual ‘Caliphate’: Understanding Islamic State’s Propaganda Strategy. Qiilliam, 2015.
3Lorenzo Vidino. Seamus Hughes. ISIS in America: from Reteweets to Raqqa. Program on Extremism. The George Washington University. 2015.
