Šajā agresīvajā pasaulē vairs nejūtamies droši, turklāt briesmu darbi visbiežāk notiek ticības vārdā, piesaucot Korānu un svēto karu pret neticīgajiem. Nu jau ir tā, ka mūsu apziņa vārdu "musulmanis" vēlas uztvert kā sinonīmu terorismam un vardarbībai. Arī politikas eksperti mēdz teikt – terorisma augsne ir Korāna mācība.
Tādēļ ar LU Teoloģijas fakultātes pētnieci Dr.theol. Olgu Petrovu šoreiz saruna par islāma ticību, garīgo un karojošo džihādu – kur meklējamas tā saknes, no kā mums baidīties un no kā – nē.
Kristiešiem grāmatu grāmata ir Bībele jeb Jaunā un Vecā Derība, musulmaņiem – Korāns. Ļoti vienkārši sakot, Bībelē ir 10 baušļi, kurus citē kā kristiešu uzvedības pamatlikumus. Tos ievērojot, cilvēks dzīvos tikumīgi, bez vardarbības un viltus. Kā ir ar Korānu?
Islāms ir jaunāks nekā kristiešu mācība. Musulmaņi tic, ka 610.gadā pravietim Muhammadam parādījās erceņģelis Džebrails, ar kura starpniecību Allāhs sāka atklāt islāma svēto grāmatu; Muhammads pierakstīja Allāha vēstījumu 23 gadu laikā, un tā pie viņa nonāca viss Korāns. Tātad Korāns ir Allāha vārds, ko viņš teicis pravietim Muhammadam.
Pēc tam tapa arī Sunna – pravieša praktiskie padomi?
Sunna savukārt ir nostāsti no pravieša Muhammada dzīves - kā viņš rīkojies, ko domājis un kā runājis noteiktās situācijās. Tā, var teikt, ir tradīciju grāmata. Islāms (tāpat kā kristietība un jūdaisms) ir monoteisma reliģija, un Allāhs tulkojumā nozīmē "Dievs". Tātad viens vienīgs Dievs, kas ir visa radītājs un pielūgsmes objekts. Arī arābu valodā runājošie kristieši attiecībā uz Dievu lieto vārdu "Rabb" vai "Allāhs". Islāma vēsture ir balstīta uz līdzīgiem faktiem kā jūdaisms un kristietība, arī tur ir pravieši, no kuriem pēdējais ir Muhammads; jāpiebilst, ka islāms atzīst visus Vecās Derības praviešus un, protams, arī Jēzu Kristu pravieša statusā.
Tātad garīgās pamatvērtības abās ticībās ir samērojamas?
Domāju, šeit nav lielas atšķirības. Arī Korānā ir noteikts, ka jāievēro visi likumi, ko Dievs devis cilvēkiem. Pēc Korāna (tāpat kā kristietībā) zagt nedrīkst, jo tad tiks nocirsta roka. Pirmoreiz – labā roka, otro reizi – kreisā kāja, trešajā reizē – kreisā roka un ceturtajā reizē – labā kāja; tomēr, sākot ar trešo zādzību, noziedznieku soda tiesnesis, kurš var izvēlēties starp apcietinājumu vai pat nāvessodu. Vīrietis nedrīkst iekārot cita sievu vai sieviete – citas vīru. Arī kristīgajā ticībā noteikts tas pats. Arī pārējās prasības ir kopīgas ar citām reliģijām, piemēram, aizliegums nogalināt.
Kur rodas lielā, džihāda radītā plaisa, kas radikālos islāmistus atšķir gan no daudziem citiem musulmaņiem, gan kristiešiem un citu ticību ļaudīm, rada vardarbību?
Pirmām kārtām tas rodas ieinteresēto personu galvās. Kāda cilvēku grupa var izlasīt kādu postulātu Korānā un traktēt to sev izdevīgā interpretācijā.
To rosina cīņa pēc varas, mantas? Tātad politiskas un ekonomiskas intereses?
Jā, tas var būt jebkas, bet pamatā ir agresijas un neiecietības sludināšana pret citādāk domājošajiem. Vienā pusē ir šīs it kā ticības sludinātāji, vervētāji, otrā – tie, kurus var apvārdot, pievilināt par savu uzskatu piekritējiem un akliem rīkojumu izpildītājiem.
Jūsu promocijas darbs ir "Džihāds islāmā, tā izpratne Eiropā un Latvijas musulmaņu kopienās XXI gs.". Džihāds islāmticībā ir ļoti svarīgs jēdziens, to pieņemts tulkot kā "piepūli, pūliņus Dieva ceļā" jeb "svēto karu", ar to pirmām kārtām apzīmējot cilvēka paša vai sabiedrības garīgo pilnveidi, izskaužot netikumus. Tas ir lielais džihāds. Taču vēl ir mazais, kas iekļauj karojošo džihādu, kam ir pāris citu pakāpju - pašaizsardzības un uzbrūkošais džihāds, kas allaž tiek piesaukts saistībā ar kariem, terora aktiem.
Esmu teoloģe, nevis vēsturniece vai politoloģe, tādēļ teikšu tā – vispirms ir jāskatās, ko par džihādu saka musulmaņu pirmavoti – Korāns un Sunna. Kā uzsver daži islāma pētnieki, Sunnā ir hadīss, kurā pravietis Muhammads teicis – mēs tagad atgriežamies no mazā džihāda (jeb kara) un ir jāsāk lielais jeb garīgais džihāds - sevis pilnveidošana. Tomēr jāņem vērā, ka daži gan musulmaņu, gan nemusulmaņu teologi uzskata, ka šis hadīss nav ticams (un tāpēc to aplūkot no teoloģiska viedokļa būtu ne visai korekti), savukārt citi pētnieki atzīmē tā autentiskumu. Ja pieņemam par faktu, ka šis hadīss ir ticams, tad iznāk, ka pats pravietis paudis - svarīgāks ir lielais džihāds, kad musulmaņi vēršas pret savu ego, sliktām tieksmēm. Es pieņemu, ka vairākums musulmaņu cenšas piekopt tieši garīgo džihādu.
Bet mūsdienu pasaulē daudzi imāmi (musulmaņu garīdznieki) zaudē dzīvību tieši tādēļ, ka sludina šo klasisko islāmu ar visām tā pamatvērtībām. Kādam tas nepatīk, tādēļ viņi tiek nogalināti. Kā liecina teroristiskās organizācijas "Islāma valsts" (IV) jeb arābu valodā "Daiš" darbības, tur nekāda garīgā džihāda nav, bet gan agresija, un viņi paši pārkāpj visas islāma normas.
Nupat tīmeklī bija ievietots videoieraksts, kur krievvalodīgs islāmists zvērīgi nogalina čečenu tautības cilvēku, arī, visticamāk, musulmani.
Jā, šādus video var redzēt "YouTube", un, manuprāt, teroristu galvās ir kaut kāds sajaukums no visa kā – agresija, vardarbība, iespējams, arī psihotropu vielu izmantošana, un svarīgas ir arī paša cilvēka psiholoģiskās īpašības. Ne katrs būs gatavs šādām zvērīgām darbībām, ja pat kāds liktu to darīt. Ir jābūt kaut kādai problēmai pašā cilvēkā. Varbūt tie, kuri karo "Daiš" rindās un slepkavo, iepriekš dzīvē nav sasnieguši kādus mērķus, bijuši neveiksminieki, citu neatzīti, necienīti. Izlasījuši islāmistu teorijas un aicinājumus internetā, viņi saprot, ka tur būs īstā vieta, kur izpausties, apmierināt savas ambīcijas, iegūstot varu pār citiem.
Manuprāt, mūsdienu traģisko norišu pamatā lielā mērā ir musulmaņu reliģiskās izglītības trūkums. Trūkst profesionāli sagatavotu cilvēku, kuri varētu pasniegt musulmaņu reliģijas mācību pašiem musulmaņiem (runa par vienkāršiem cilvēkiem). Bieži vien tiem, kurus vervē, reliģijas zināšanās ir lieli robi: viņi nezina ne Korānu, ne Sunnu, par to kaut ko ir dzirdējuši, lasījuši kādu informāciju internetā. Tādēļ viņus ir ļoti viegli ietekmēt, manipulēt ar to domām. It sevišķi, ja cilvēks nav tendēts uz pašizglītošanos, neprot kritiski izvērtēt – kurš to saka, kurš raksta, un salīdzināt ar Svētajos rakstos pausto.
Viņiem Allāha vārdā var pasniegt jebkuru sev vēlamu ideju?
Protams. Turklāt es varu pieņemt, ka paši vervētēji Korānu zina ļoti labi, viņi ir izveidojuši zinātniski pamatotu sistēmu, kā tulkot Korāna mācības sev vajadzīgā virzienā, kā veidot informāciju, lai maksimāli iedarbīgi psiholoģiski ietekmētu savu mērķauditoriju. Kā stāstīja kāds profesors orientālists – pat ļoti izglītotam cilvēkam polemizēt ar šādiem islāmistiem ir ļoti grūti: viņiem ir ļoti precīzi izstrādāta sistēma, kā manipulēt ar sarunas biedru un argumentēt savu viedokli.
Kāds ir terorisma pamatmērķis? Iebiedēt, lai cilvēki baidās! Radīt viņiem psiholoģiskas traumas, lai tie pastāvīgi būtu stresā, lai šīs psiholoģiskās problēmas pēc tam izraisītu (kā tas mēdz būt) arī fiziskās problēmas, kā arī ar iebiedēšanas palīdzību censties panākt savus izvirzītos (politiskus vai citus) mērķus, jo iebiedēts cilvēks ir viegli valdāms.
Kā jūs skaidrotu iekšējos karus Tuvajos Austrumos starp pašām musulmaņu ciltīm?
Sunnā ir skaidri rakstīts, ka musulmaņi nedrīkst karot savā starpā. Neviens muslims nedrīkst pacelt zobenu pret citu muslimu ("Ja divi musulmaņi sakrustos zobenus kaujā, tad gan slepkava, gan nogalinātais nokļūs Ugunī [ellē]," lasām Sahīh Muslim hadīsu grāmatā). Atsaucoties uz musulmaņu avotiem, varu teikt, ka šie kari ir neticības pazīme. Ticīgs cilvēks jebkurā reliģijā nedrīkst nogalināt citu cilvēku – tikai Dievs ir devis katram cilvēkam dzīvību un tikai viņš drīkst to atņemt. Par nevainīga cilvēka nogalināšanu musulmanim pēc klasiskā islāma dogmatikas draud nāvessods.
Bet karš pret neticīgajiem?
Ievērojamais Rietumu orientālists Džons Espozito raksta, ka cilvēki, kuri mēģina oponēt islāmam, bieži vien citē Korāna devīto sūru, piekto ājatu (arābiski tās nosaukums skan kā "at-Tauba") – nožēlošana, kur teikts, ka jākaro pret neticīgajiem. Bet pētnieks uzsver – vispirms jāsaprot, kas islāma izpratnē ir šie neticīgie? Tie ir elku pielūdzēji, un pret viņiem tiešām jākaro, jo Mekas politeisti pastāvīgi pārkāpa vienošanās, kas bija viņiem slēgtas ar musulmaņiem. Pēc islāma dogmatikas kristiešus uztver apmēram tāpat kā jūdus: gan jūdus, gan kristiešus sauc "Ahl al-Kitāb" jeb "Grāmatu tautas", kurām ir atklāsmes no Dieva. Pret "Grāmatu tautām" ir cita attieksme. Kad notiek islāma izplatīšana, jūdiem un kristiešiem ir jāizstāsta par islāmu, par visiem tā pozitīvajiem aspektiem un jāpiedāvā konvertēties (pāriet) islāmā. Tātad ir pieļauta izvēles iespēja. Pārsvarā tomēr cilvēki paliek savā ticībā, un tad viņiem būs jāmaksā tā dēvētais galvas nodoklis – arābu valodā "džizja". Ja viņi būs agresīvi pret musulmaņiem, tad būs atbildes reakcija, bet citādi karot pret šiem cilvēkiem nedrīkst.
Tas šķiet ļoti jutīgs jautājums. Vai nav tā, ka musulmaņi varētu uzskatīt - vardarbību no citu reliģiju pārstāvju puses tie savulaik cietuši gan Irākā, gan Lībijā, viņu robežas ir pārkāptas, un tādēļ drīkst pielietot aizsargājošo un uzbrūkošo džihādu, veikt terora aktus?
Ja viens muslims nogalina citu muslimu vai citu cilvēku vispār, neatkarīgi no viņa reliģijas, bieži vien saka, ka viņu vairs nedrīkst dēvēt par ticīgo. Tādējādi IV teroristi saskaņā ar islāma likumiem nav uzskatāmi par ticīgiem cilvēkiem. Varbūt viņi paši par sevi domā, ka karo par islāmu, bet īstenībā tie kompromitē islāmu ar savu uzvedību.
Pēc islāma likumiem eksistē atšķirība starp aizstāvēšanas un uzbrūkošo džihādu. Ja kāds apdraud musulmaņus (jeb musulmaņu zemi), tad karot ar šo ienaidnieku un aizstāvēt savu zemi un ticību ir katra musulmaņa pienākums (individuālais pienākums). Aizstāvēšanas džihāds var būt īstenots vai ar piedalīšanos karadarbībā vai, piemēram, ar kādu citu palīdzību, ja cilvēks pats nevar kāda iemesla dēļ piedalīties karā. Savukārt uzbrūkošā džihāda mērķis ir pakļaut nemusulmaņus, kuri dzīvo nemusulmaņu zemēs šariatam, un tas var būt īstenots tikai ar valdnieka - halīfa (kalifa) pavēli (kolektīvais pienākums). Savukārt terors pret miera iedzīvotājiem ir aizliegts.
Tad "Daiš" vadonis Abu Bakrs al Bagdadi dod šādu pavēli, un džihādisti dodas karā?
Nu nē! Jo kalifu jeb valdnieku ievēl visi musulmaņi. Vai tad al Bagdadi ievēlēja visi musulmaņi? Protams, nē, tikai kāda grupa. Tas vairāk gan ir politoloģijas jautājums, bet es domāju, ka pēc islāma likumiem Abu Bakrs al Bagdadi nevar dēvēt par likumīgo valdnieku. It sevišķi ņemot vērā, kādu agresiju, vardarbību, izpostīšanu un islāma likumu pārkāpšanu viņš īsteno.
Tātad uzskatāt, ka džihāds pasaulē pēc Korāna likumiem nenotiek?
Musulmaņu tradīcijā teikts, ka nekādā gadījumā nedrīkst nogalināt ne bērnus, ne sievietes, ja viņi nekaro ar musulmaņiem (Sahīh Buharī hadīsi); minētas arī citas cilvēku kategorijas, kuras nedrīkst nogalināt. Es skatos, kas ir rakstīts Korānā vai Sunnā, kas teikts to komentāros, un salīdzinu, kas notiek mūsdienu pasaulē. Piemēram, Francijā teroristi ar pašnāvnieku jostām, ieročiem rokās devās slepkavot nevainīgus cilvēkus. Tas neatbilst šariātam - islāma tiesību sistēmai, kas reglamentē musulmaņu privāto un sabiedrisko dzīvi, vēl vairāk - faktiski ir tiešā pretrunā tam!
Vai tomēr šajos islāmistu terora aktos pasaulē nevar saskatīt IV ideju par pasaules kalifāta vīziju? Vēsturē taču bijuši periodi, kad musulmaņi iekaroja lielas teritorijas un ieviesa tur savus likumus. Piemēram, Sicīlijas iekarošana, musulmaņu ekspansija Spānijā, varenā Kordovas emirāta nodibināšana Pireneju pussalā X gadsimtā?
Kopš VII gadsimta, kad eiropieši pirmoreiz iepazinās ar islāmu, ir bijuši gan pozitīvi, gan negatīvi abu kultūru mijiedarbības periodi. Kordovas kalifāta laikā 10.gs. un 11.gs. pašā sākumā, piemēram, pastāvēja visai tolerantas savstarpējās attiecības. Tā patiešām ir ļoti slidena tēma, ko var dažādi interpretēt mūsdienu notikumu kontekstā. Bet pseido kalifāta terorismu nekādā ziņā nedrīkst pielīdzināt islāmam. Korānā rakstīts - nedrīkst kropļot ienaidnieku ķermeņus vai tīši dzīvām būtnēm nodarīt sāpes. Ja teroristiskās organizācijas IV locekļi māca bērnus nogalināt gūstekņus, ja astoņus desmit gadus vecs bērns jau šauj cilvēkus, man trūkst vārdu, lai to komentētu.
Bet ja "Daiš" ir uzstādījusi mērķi valdīt pasaulē, var pieņemt, ka šī organizācija centīsies to darīt. Islāma valsts komandieri, es nezinu, kā viņus dēvēt, sūta savus emisārus uz Eiropu, un esmu lasījusi, ka viņi cenšas izveidot tā dēvēto guļošo šūniņu (angliski – sleepers), kuri kādu noteiktu laiku dzīvo kā parasti cilvēki, it kā mēģina pat integrēties, bet noteiktā momentā, saņemot pavēli no centra, darbosies jau citā veidā. Tādus cilvēkus ir ārkārtīgi grūti pārbaudīt, jo pase neko neizteiks – kas viņš ir un bija? Un ja bēglis vispār ir bez pases? Vai varbūt pase ir nopirkta? Var arī būt tā, ka cilvēks jau sen ir iesūtīts Eiropas teritorijā, pabeidz augstskolu, iegūst labi apmaksātu specialitāti, vakaros koncertos klausās simfonisko mūziku, bet pēkšņi ņem bumbu un iet spridzināt nevainīgus cilvēkus.
Kā, jūsuprāt, tomēr notiek šī ietekmēšana? Tā taču it kā tiek balstīta uz islāma reliģisko vērtību pamata.
Vervētāji, kā jau sākumā runājām, ir gudri cilvēki, labi psihologi un viņi ļoti labi spēj atklāt cilvēka kompleksus, vājās vietas. Piemēram, sieviete iemīlas kādā skaistā tēlā internetā un ir gatava tā dēļ doties uz pasaules malu un darīt visu, ko mīļotais vēlas. Citam varbūt derēs šantāža –viņam piedraudēs, ka gūstā saņems tā vecākus vai citus tuviniekus, un, kamēr viņš neizdarīs noteiktos uzdevumus, var notikt sliktas lietas. Varbūt kādam ir arī reliģijā balstīta ideoloģija – karojot "Daiš" pusē, viņš nokļūs paradīzē... Pirms gadiem 30 bija pieņēmums, ka par teroristiem pašnāvniekiem kļūst cilvēki ar vidējo izglītību no vidējiem sabiedrības slāņiem, bet pēc tam zinātnieku viedoklis krasi izmainījās, jo teroristu pašnāvnieku rindās parādās daudz cilvēku ar augstāko izglītību. Arī jāatzīmē, ka palielinās sieviešu teroristu skaits un to starpā arī sievietes pašnāvnieces, kuras pašas ir nepilngadīgu bērnu mātes.
Kālab tā notiek?
Ja pēc islāmistu dogmatikas vervēšanas augstākais mērķis ir tas, ka teroristu pašnāvnieku gaida paradīze, tad kāpēc vervētāji uz šo paradīzi nesūta savus tuviniekus? Vismaz man par to nav informācijas. Tātad atkal ir dubultstandarti, cita izskaidrojuma tam nav.
Esat pētījusi musulmaņu kopienas citur Eiropā un arī Latvijā. Tuvojas janvāris, un mēs gaidām Latvijā ierodamies vairāk nekā 700 bēgļu, kas šķiet kā pasaules gals. ES valstīs viņu jau ir kāds miljons, un dzīve patiešām ir apmetusi kūleni. Ko domājat par visu šo?
Eiropas valstīs islāmticīgo skaits palielinājās vēl pirms bēgļu uzplūda. To izraisīja ne tikai musulmaņu migrācija, lielā dzimstība, bet arī eiropiešu plašā konvertācija (pāriešana) islāmā. Islāma idejas, kā daudzi saka, ir ļoti spēcīgas, dinamiskākas nekā kristiešu, un tādēļ, iespējams, vilinošākas tiem eiropiešiem, kuri savos garīgajos meklējumos citādi nav guvuši piepildījumu. Eiropas valstu musulmaņu kopienās situācija, kā zināms, ir pretrunīga – tur darbojas dažādu virzienu musulmaņu organizācijas, kuru mērķi ir atšķirīgi, ieskaitot radikāli noskaņotus politiskus veidojumus.
Latvijas musulmaņu kopienu nav iespējams aplūkot ārpus Eiropas konteksta, tomēr kopumā var vērtēt, ka mūsu kopienās vairāk piekopj islāma garīgo virzienu, turklāt etniskie musulmaņi ir mierīgāki, bet jaunpienākušie – skarbāki. Šķiet, tā ir jebkurā reliģijā – konvertīti ir daudz dedzīgāki nekā tie, kuri piedzimuši un auguši attiecīgajā reliģijā. Taču situācija diemžēl diezgan krasi mainās, un to apliecina kaut vai ziņas publiskajā telpā, ka daži no Latvijas jauniešiem jau devušies uz "Daiš" karot džihādistu rindās. Bet panikai nekādā ziņā nav vietas. Ja cilvēks ir šādā baiļu stāvoklī, viņš nespēj skaidri reaģēt uz situāciju, bet mums ir jābūt aukstasinīgi noskaņotiem.
Ja pretī nāks cilvēks ar tumsnēju ādas krāsu, kā redzams, musulmanis, tad nav jābaidās, vai viņam nebūs džihādista josta vai bumba azotē?
Nekādā ziņā. Tā dalīt nedrīkstētu. Atkal jāmin Francijas koncertzāle "Bataclan" – tur cilvēkus glāba arī islāma ticības ļaudis, savukārt bojā gāja arī musulmaņi.
Nupat internetā bija stāsts par latviešu meiteni, kura pārgājusi islāmticībā, nēsā hidžābu un baidās viena uzturēties sabiedriskās vietās, jo sajūt apkārtējo naidīgu attieksmi – viņu gan apsaukā, gan mēģina fiziski aizskart...
Pēc ticības pazīmēm cilvēkus dalīt nedrīkst. Jā, cilvēks var pieņemt vai nepieņemt šādas ticības izvēli un izpausmes, viņam tās var patikt vai nepatikt, bet, manuprāt, ticīgiem cilvēkiem no abām pusēm nevajadzētu izjust tādas negatīvas emocijas kā naids. Kā zināms, naids rada naidu, un tādēļ nav labākais uzvedības veids.
Naids, citādi ticīgo nepieņemšana sabiedrībā arī var būt iemesls, kādēļ imigranti musulmaņi kādā valstī jūtas atstumti, tādēļ ir aizvainoti un vieglāk teroristu organizāciju savervējami?
Kā esmu lasījusi politologu rakstos, terora aktus bieži vien veic imigrantu otrā un trešā paaudze. Viņi redz, ka to vecāki, kuri tiešām, pieļauju, ļoti gribējuši iekļauties jaunajā sabiedrībā, ieguldījuši kādus pūliņus, bet, iespējams, daudziem tas nav izdevies. Tad vervētāji saka – skatieties, jūs šeit esat nicināti svešinieki un tādi arī paliksiet. Cilvēkiem sākas aizvainojums, skaudība un nākamais solis jau ir naids.
To sludina internetā, arī imāmi atsevišķās mošejās, un tā notiek masveida psiholoģiskā apstrāde. Sevišķi jūtīgi pret to ir cilvēki, kas kaut kādā veidā jūtas neapmierināti ar savu dzīvi, un sāk dalīt, ka musulmaņi ir savējie, citi – svešie, par ienaidniekiem uzskatāmi.
Par gaidāmajiem patvēruma meklētājiem runājot, vispirms ir jābūt attiecībām ne tikai no mūsu, bet arī viņu puses. Šiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka ir jāiemācās valsts valoda, ir jābūt vēlmei integrēties šeit, jāiepazīst vēsture.
Protams, no vienas puses, kara plosītās zemēs mātes domā par savu bērnu nākotni un viņu likteņiem, tāpēc ir loģiski, ka viņas kopā ar vīriem un bērniem mūk no šīs asinspirts. No otras puses, vērojot bēgļu straumi, man tomēr rodas jautājums – kāpēc viņu vidū ir tik daudz jaunu vīriešu? Viena lieta ir nevēlēšanās karot, bet otra – viņi varētu tomēr palīdzēt ja ne saviem tuviniekiem, tad sociāli vājākām grupām – bērniem, slimajiem, ievainotajiem. Varbūt apsargāt skolas, slimnīcas un dzemdību namus, gādāt par drošību – tas nav teologa jautājums, neesmu šajā jomā kompetenta, taču man tas šķiet dīvaini. Kad radās bēgļu problēma, domāju, ka pārsvarā tie būs veci ļaudis, māmiņas ar bērniem, bet redzam gluži ko citu.
Gaidāmie bēgļi būs ievērojams papildinājums Latvijas musulmaņu kopienai. Dzirdēti ieteikumi, ka iespēju robežās viņus vajadzētu izkliedēt Latvijas teritorijā, tādējādi ierobežojot jaunas, noslēgtas kopienas veidošanos un vairāk motivējot integrēties mūsu sabiedrībā. Kāds ir jūsu viedoklis?
Es nezinu, pēc kādiem kritērijiem patvēruma meklētāji tiks sadalīti un kurās teritorijās, to noteikts kompetentās iestādes. Nav arī zināms, vai visi būs musulmaņi, viņu vidū var būt arī kristieši, alavīti, šiīti, drūzi. Jātiek arī skaidrībā, vai patvēruma meklētāji ir kara bēgļi no Sīrijas. Esmu lasījusi, ka migrantu vidū ir cilvēki ne tikai no šīs valsts. Atbildīgajiem dienestiem ļoti rūpīgi, maksimāli precīzi būs jāpārbauda katra persona: uz šejieni var atsūtīt jebkādu cilvēku. Turklāt ceļā līdz Latvijai viņš var saklausīties tik detalizētus stāstus par to, kas notiek atsevišķos Sīrijas rajonos un izklāstīt tik ticamu informāciju, it kā viņš patiešām tur būtu dzīvojis.
Apkopojot mūsu runāto, tomēr varam palikt pie tā, ka pašlaik pasaulē notiekošais nenorisinās pēc Korāna likumiem, bet ir politiski ieinteresētu islāmistu grupējumu auglis?
Domāju – jā, tā ir. Pēc jebkuras monoteiskās reliģijas likumiem tikai Dievs devis katram cilvēkam dzīvību un tikai viņš zina to noteikto stundu, kad cilvēkam jābeidz šīs zemes gaitas. Tomēr gribētu piebilst – ja mēs būsim garīgi spēcīgi, ja būsim izglītoti un varēsim kritiski analizēt jebkuru informāciju, ja mums būs dvēselē stipra ticība, tad varēsim pretoties jebkuriem negatīviem apstākļiem. Vēlreiz uzsvēršu – mūsu lielākais drauds ir pašu bailes, situācijas nepareiza un nekritiska uztvere un naids dvēselē.
