"Mēs būsim stipri un veiksmīgi vien tad, ja paši savā valstī spēsim justies droši. Ar cilvēku, kurš nejūtas droši, ir viegli manipulēt ārvalstu dienestiem un citiem interesentiem," teica R. Vējonis, aicinot ikvienu iesaistīties šajā diskusijā, jo atklāta saruna ir solis drošākas sabiedrības virzienā. Viņš uzsvēra, ka mūsdienās aizvien vairāk nozaru un norišu valstī ir kļuvušas par nacionālās drošības jautājumiem. Ikviena iedzīvotāja, ģimenes un kopējo valsts drošību ietekmē kvalitatīvas izglītības un veselības aprūpes pieejamība, informācijas telpa, valsts ekonomiskā attīstība, demogrāfija un citi jautājumi.
Uzmanības centrā – cilvēka drošumspēja
Patiešām, domājot par Latvijas drošību, parasti to saistām ar valsts militārās aizsardzības spējām, ar Valsts policijas un drošības dienestu kapacitāti pasargāt mūs no terorisma briesmām un tamlīdzīgi. Diskusijā "Latvijas drošība 21. gadsimtā. Pieaugošie izaicinājumi un iespējamie risinājumi" šis jautājums bija izvērsts ārpus ierastā ietvara, daudz plašāk un vispusīgāk - sabiedrības psiholoģiskā un emocionālā noskaņojuma, ekonomiskās stabilitātes un citu faktoru kontekstā.
Latvijas Universitātes profesore Žaneta Ozoliņa savā priekšlasījumā "Kas ir cilvēkdrošība?" uzsvēra – aizsākot šādu diskusiju ciklu, ir svarīgi vienoties, kas būs tās uzmanības centrā. "Mēs nolēmām kā atskaites punktu izvēlēties cilvēkdrošību, jo valsts drošība un tās spēcīgums nav vērtējami tikai un vienīgi aizsardzības budžeta mērvienībās, bet arī ar cilvēka drošumspējas mērvienībām. Spēja līdzdarboties un atbildēt par savu un citu drošību ir vislabākais palīgs un atbalsts nacionālajai drošībai. Savukārt neziņā, neskaidrībā, bažās un pat bailēs dzīvojošs cilvēks nav sadarbības partneris valsts institūcijām, uz kuru pleciem gulstas vislielākā atbildība par nacionālo drošību. Pat vēl vairāk – šāds cilvēks var boikotēt un traucēt labi iecerētos nacionālās drošības stiprināšanas pasākumus."
Starp svarīgākajām cilvēka drošumspēju veidojošām dimensijām profesore nosauca ekonomisko, politisko, vides, veselības un kopienas drošību, no kurām daļa ir nodota valsts "apsaimniekošanā", vienlaikus uzsverot, ka otra daļa šeit ir cilvēka paša investīcijas savā drošībā: katram pašam jāiesaistās savu zināšanu vairošanā, prasmju attīstībā un ir jābūt atbildīgam par savu dzīvi šodien un nākotnē, kā arī par savu bērnu dzīvi.
Profesore arī vērsa uzmanību uz nepieciešamību uzlabot attiecības starp dažādām sabiedrības grupām. "Viena grupa var stiprināt savu drošību, taču citā tas var radīt trauksmi un nedrošības sajūtu. Tas rada arī saspīlējumu un spriedzi pašā sabiedrībā."
Kā cilvēki jūtas Latvijā?
Sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš savā vairāku aptauju rezultātu apkopojumā un analīzē "Cik droši jūtas cilvēki Latvijā?" mēģināja uz šo jautājumu atbildēt ar faktiem un skaitļiem, vienlaikus uzsverot, ka jēdziens "drošība" ir ļoti sarežģīts un ietver daudz aspektu un faktoru.
Diemžēl aptauju dati par Latvijas iedzīvotāju dzīves svarīgākajām drošības izjūtām nav sevišķi iepriecinoši. Tie ļauj secināt, ka cilvēki vislielāko nedrošību izjūt saistībā ar veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību (79% pārliecināti, ka nopietnas saslimšanas gadījumā nespēs samaksāt par ārstēšanu), tāpat jūtas nedroši par darbu, ar to saistītajiem ienākumiem, par iespējām apmaksāt savu vai savu bērnu izglītošanu (aptuveni puse no aptaujātajiem, bet vēl nedrošāk jūtas ģimenes, kurās ir vairāki nepilngadīgi bērni). Iedzīvotāji pauž bažas arī par to, ka nespēs samaksāt par mājokli un var to zaudēt (puse iedzīvotāju), tikpat liels īpatsvars ir to cilvēku, kuri baidās, ka dažādu neparedzētu apstākļu dēļ var zaudēt savus uzkrājumus, gandrīz 70% uztraucas par to, ka vecumdienās nāksies ciest trūkumu.
"Valsts drošība un tās spēcīgums nav vērtējami tikai un vienīgi aizsardzības budžeta mērvienībās."
Zīmīgi tas, ka šīs bažas pauž nevis maznodrošināti ļaudis, bet tie, kuri aptaujas brīdī savi ierindojuši pie tiem, kuri gana labi pārtikuši un strādā labi atalgotu darbu. Tātad arī viņu skats nākotnē nav drošs, viņi savās esošajās dzīves pozīcijās nejūtas pārliecināti.
Ne mazāk cilvēki bažījas arī par valsts stabilitāti un ārējo drošību: katrs trešais uztraucas par etnisko konfliktu iespējamību, valsts suverenitātes zaudēšanu, liela apjoma bēgļu ierašanos, militāru konfliktu Latvijas teritorijā, kā arī smagu politisko krīzi, kas varētu novest pie valsts pagrimuma. Faktiski vienīgais pozitīvais rādītājs ir kriminogēnās situācijas novērtējums – šajā ziņā lielākā daļa iedzīvotāju nejūtas apdraudēti.
A. Kaktiņš arī atklāja, ka valsts suverenitātes zaudēšana un militāru uzliesmojumu iespēja vairāk uztraucot latviski runājošos nekā krieviski runājošos. Cita starpā neliela daļa iedzīvotāju pauduši satraukumu par iespējamām zemestrīcēm. No vienas puses, tas it kā būtu smieklīgi, no otras – liecina arī par pārmērīgu un nekritiski saasinātu baiļu sajūtu par visām iespējamām un pat neiespējamām likstām.
Starp citu, Lietuvas un Igaunijas iedzīvotāji savā valstī tomēr jūtas ievērojami drošāk.
Par ekonomiskajām vētrām un sociālo piederību
Latvijas Bankas ekonomists Andris Strazds priekšlasījumā "Ekonomiskā drošība" izklāstīja savu redzējumu par lieliem satricinājumiem ekonomikā, kurus rada liela nelīdzsvarotība, piemēram, tēriņi, kas ilgstoši ievērojami pārsniedz ienākumus. Tādēļ viņš kā ilgtspējīgas attīstības svarīgu nosacījumu minēja spēju valstij un katram indivīdam līdzsvarot ienākumus un patēriņu. Ja tas ilgstoši netiek ievērots, tad gaidāma ekonomiskā vētra, kā 2008.-2009. gadā, no kuras nācās atkopties ļoti ilgi un kuras mācība būtu allaž jāpatur prātā.
Rīgas Stradiņa universitātes profesors Deniss Hanovs, runājot par tematu "Sabiedrības saliedētība", uzsvēra demokrātijas ilgtspēju kā nacionālās valsts drošības garantu.
"Es gribētu runāt par sabiedrības iesaistīšanos valsts dzīvē, par līdzdalību, kas ir ļoti nozīmīgi valsts drošībai," sacīja D. Hanovs, norādot, ka vienaldzīgus cilvēkus ir ļoti viegli pārvilkt idejiskās kultūras citā pusē. "Ja mēs runājam par bailēm no etniskiem konfliktiem, tad jārunā par integrācijas politiku, kas ir ļoti svarīga drošības kontekstā."
Šajā saistībā viņš pirmām kārtām minēja pilsonību, kas nenozīmē tikai simbolus – pasi, ģerboni, bet arī līdzdalību demokrātiskās telpas nodrošināšanā. "Mēs ļoti daudz atklājam pagātnes notikumus, pagātne ir visur klātesoša, bet nav skatījuma uz nākotni. Bet piederība, kas nāk no pagātnes, neveicina piederības un drošības sajūtu."
Nacionālo resursu institūta direktors Sergejs Ancupovs, runājot par "Sabiedrisko drošību" izcēla sabiedrības drošības aspektu caur kognitīvas zinātnes un komunikācijas teorijas prizmu, analizēja procesus, kā cilvēka apziņā neizpratne, neziņa, bailes var pārvērsties dusmās un naidā, provocējot atbilstošu agresīvu rīcību, un arī izgaismoja komunikācijas metodes un risinājumus, kā šādus iespējamos konfliktus novērst jau iedīglī.
Valsts prezidents, vērtējot šīs un nākamo diskusiju nozīmi, atzina, ka diskusija neatrisinās visas problēmas, taču tā iezīmēs problēmas, to risinājumus un virzienus, kuros strādāt saistībā ar valsts drošības paaugstināšanu.
Pēc priekšlasījumiem notikušo diskusijas dalībnieku domu apmaiņu vadīja Valsts prezidenta nacionālās drošības padomnieks Jānis Kažociņš. Diskusijā piedalījās vairāk nekā 100 dalībnieki, viņu vidū - Ministru prezidents, Saeimas prezidija pārstāvji, Saeimas frakciju vadītāji, Saeimas par attiecīgajiem jautājumiem atbildīgo komisiju locekļi, ministri, pašvaldību vadītāji, valsts sekretāri, jomas pētnieki, domnīcu un sabiedrisko organizāciju pārstāvji, kā arī plašsaziņas līdzekļu pārstāvji.
