Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ģenerālis Normunds Garbars: “Tikai 10 kilometru gara josla ir iekārtota tā, kā tam jābūt no robežas apsardzības viedokļa.”
FOTO: Edijs Pālens/ LETA
Viens no Latvijas drošības balstiem, īstenībā tās priekšpostenis, ir Valsts robežsardze (VRS). Starp daudzajiem dienesta pienākumiem galvenais ir apsargāt valsts robežu, sadarbībā ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) novērst un atvairīt bruņotus iebrukumus valsts teritorijā, nepieļaut, ka cilvēki un transportlīdzekļi pārvietojas pāri valsts robežai ārpus šim nolūkam noteiktajām vietām, atklāt un aizturēt nelegālos robežpārkāpējus un kravas. Kāda ir situācija uz robežas, cik droši varam justies savā valstī – par to saruna ar VRS priekšnieku ģenerāli NORMUNDU GARBARU.
Rīdzinieki dažreiz bažījas, ka galvaspilsētā redzam arvien vairāk svešāda paskata ļaužu, kuri šķiet aizdomīgi, un nav saprotams, ar ko viņi īsti nodarbojas...
Cilvēki, kurus ikdienā sastopam ielās, ir studenti vai Latvijā nodarbināti ārvalstnieki, uzņēmēji. Var būt arī kāds no patvēruma meklētāju centra "Mucenieki" iemītniekiem. Pilnīgi noteikti viņi mūsu valstī uzturas legāli. Piemēram, esam diezgan daudz paveikuši, lai nodrošinātos pret to, ka jaunieši, kuri no trešajām valstīm ieradušies studentu statusā, to neizmantotu citiem nolūkiem. Valsts robežsardze, Ārlietu ministrijas attiecīgās struktūrvienības, Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde un mācību iestādes ir vienojušās par kārtību, kā notiek kontrole - vai atbraucēji tiešām studē un ko šeit dara.
Pieejamo resursu ietvaros tiek darīts viss iespējamais, lai Latvijā neatrastos ārvalstnieki, kuri nebūtu identificēti, kuriem nav, kur palikt, kuri meklē iespējas iegūt kādu naudu, lai dotos tālāk uz citām Eiropas valstīm, kuriem ir liegts atrasties mūsu valstī.
Pērn robežsargi pārbaudīja gandrīz četrus miljonus valsts robežu šķērsojošu personu un vairāk nekā miljonu transportlīdzekļu (plus vēl vilcienu, lidmašīnu un kuģu pasažieru pārbaudes) un atklāja gandrīz 11 tūkstošus dažādu pārkāpumu.
Gan robežšķērsošanas vietās, gan pierobežā un valsts iekšienē konstatējam nelikumīgu ārējās robežas šķērsošanu un pārvietošanos Šengenas zonā ar viltotiem ceļošanas dokumentiem, ļaunprātīgu patvēruma procedūras izmantošanu, atklājam vīzas, kas saņemtas, sniedzot nepatiesas ziņas par ieceļošanas mērķi, – pārkāpumi patiešām ir dažādi. Piemēram, pērn, veicot pārbaudes uz tranzītceļiem, profilēšanu ostās un lidostā "Rīga", VRS amatpersonas atklāja vairāk nekā 2000 pārkāpumu.
Kā izdodas izķert nelegālos imigrantus iekšzemē?
Cilvēku brīva pārvietošanās Eiropas teritorijā Šengenas zonas ietvaros ir viena no pamatbrīvībām, bet tajā pašā laikā vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri šajā teritorijā iekļuvuši varbūt pat likumīgi, bet, aizceļojot kaut kur citur, viņi cenšas pagarināt uzturēšanos šajā teritorijā - kas nav likumīgi.
Piemēram, cilvēks ar īstermiņa vīzu ieceļo Latvijā, viņš ir deklarējis, kur un cik ilgi uzturēsies; mūsu robežsargs viņu konstatē, un šī informācija uzreiz nonāk konkrētam imigrācijas struktūrvienības darbiniekam valsts iekšienē. Kad vīzas termiņš beidzas, robežsargs var apmeklēt konkrēto adresi un painteresēties – vai neesat aizmirsis, ka jums jābrauc mājās? To gan varam izdarīt tikai attiecībā uz Latvijas izsniegto vīzu īpašniekiem. Ja cilvēks šķērso robežu ar Vācijā izsniegtu vīzu, mums nav iespēju izkontrolēt, kur viņš paliek, kad un kurp dosies tālāk.
Pērn netālu no Grenctāles aizturējām jau pirmos (un labi, ka vienīgos) imigrantus no Āfrikas valstīm, kas bija mērojuši ceļu no Ungārijas, lai dotos tālāk uz Rietumeiropas valstīm. Konstatējām gan viltotus dokumentus, gan nelikumīgu uzturēšanos ES. Nelegālie ceļotāji tika aizturēti, bet pieprasīja patvērumu. Ir aizturēti arī Igaunijas pilsoņi, kas mūsu valsts iekšienē pārvietoja vjetnamiešus, cenšoties viņus nogādāt Polijā. Mūsu resurss ārzemnieku uzturēšanās noteikumu kontrolei valsts iekšienē nav liels, nedaudz vairāk par 100 cilvēkiem, taču, prasmīgi strādājot, sasniedzam labus rezultātus.
Pērn tur tika aizturēti 463 trešo valstu piederīgie – par 233 procentiem vairāk nekā 2014. gadā. Kas īsti notiek uz šīs robežas?
Nelikumīgas robežšķērsošanas spiediens arvien palielinās, un "zaļā" robeža ar Krievijas Federāciju un Baltkrievijas Republiku rada augstus ārējos riskus. Šodien ir gandarījums, ka neesam pieļāvuši situācijas, ka kāds pierobežā dzīvojošs cilvēks vai viņa īpašums būtu apdraudēts, kaut gan pērnā gada skaitļi par aizturētajiem robežpārkāpējiem un to pieaugums liecina, ka tāds risks varētu pastāvēt. Cilvēki robežu nelikumīgi šķērso tādās vietās, kur ir ļoti sarežģīti pārvietoties, viņi ir izmirkuši, nosaluši, izsalkuši, emocionāli sakāpināti. Bieži vien šie cilvēki pēc robežas šķērsošanas uzmeklē vietu, kur nepamanīti apsildīties, pārģērbties, paēst.
Vietējie iedzīvotāji mūsu pūliņus ir pozitīvi novērtējuši, un ir ārkārtīgi daudz gadījumu, ka viņi ziņo robežsargiem par svešu cilvēku, automašīnu kustību, un tas mums ir ļoti palīdzējis atklāt pārkāpējus – 90 procentu tika aizturēti uzreiz pēc "zaļās" robežas šķērsošanas turpat pierobežas joslā vai pēc vajāšanas netālu pierobežā.
Vēl iepriecina, ka esam spējuši saglabāt vēlēšanos labi izpildīt savu pienākumu par spīti ļoti sarežģītajiem apstākļiem (kā zinām, te diemžēl ir arī sava darvas karote...).
Sarežģījumi – darbs maiņās, brīvdienās, lietū un salā, likumpārkāpēju iespējamā bīstamība un agresija?
Nē, tas viss ir robežsarga profesijas neatņemama sastāvdaļa. Šodien uztrauc gluži kas cits. Robežsargs ir apguvis profesiju Robežsargu skolā, viņam ir labas teorētiskās zināšanas; tad viņš atnāk uz robežu, kura daudzviet nav iekārtota un nav radīti apstākļi, lai šīs zināšanas pilnvērtīgi liktu lietā. Joprojām mēdzam izmantot tādu "sensoru" kā diegu – robežsargs tin ap krūmiem diegu tajās vietās, kur kāds, iespējams, varētu pārvietoties. Pēc tam nākamais pārbauda, vai diegs nav pārrauts. Mūsu cilvēki joprojām būvē laipiņas, lai nemestu līkumus ap slīkšņām, bet pārvietotos pa robežu. Daudzi no viņiem tādos apstākļos strādā jau vairāk nekā desmit gadu. Tamdēļ ir jāsaprot – ja šis "zaļās" robežas šķērsotāju spiediens, ar kuru saskārāmies pērn, tikai pieaugs, ja darboņi, kas to organizē un kuru rīcībā ir finanšu un tehniskie līdzekļi, arvien plašāk izmantos savas priekšrocības, bet mēs jau šodien neveiksim pasākumus, kuri paaugstina robežsargu spējas atklāt un novērst pārkāpumus, būs arvien grūtāk tam visam stāvēt pretī. Tā var zust arī motivācija censties.
Gadiem ilgi varas gaiteņos tiek pausts, ka risks "numur viens" ir "zaļā" robeža. Bet joprojām velkam diegus un paši būvējam laipas... Beidzot ir paredzēta 90 kilometru gara žoga būvniecība. Igaunija paziņojusi par 108 kilometru gara žoga būvi, robežas infrastruktūrai piešķirot 71 miljonu eiro. Salīdzinājumā mūsu valsts plānotie resursi un pasākumi izskatās jocīgi.
Šodien jebkuram Latvijā dzīvojošam cilvēkam, dzirdot šos mūsu ziņojumus par to, kas notiek uz austrumu robežas, protams, rodas neizpratne – piedodiet, mūsu atjaunotai valstij ir jau 25 gadi, un šī robeža arvien vēl nav pienācīgi nostiprināta!
Taču tikai 2008. gada beigās stājās spēkā līgums ar Krievijas Federāciju par vienošanos, ka robeža vispār ir. Tikai 2009. gadā sanāca kopā Latvijas un Krievijas demarkācijas komisija, kas sāka darbu, nosakot, kur šī robeža dabā atradīsies. Tikai nākamajos pāris gados varēja sākt reālus darbus mežos, kur iepriekš robežsargi staigāja pa taciņu, – cirst kokus, iezīmēt pašu robežas līniju – metru uz vienu un metru uz otru pusi, kur izvietot robežzīmes. Visu robežzīmju uzstādīšanu pabeidzām pērn. Tātad robeža ar Krievijas Federāciju tādā izpratnē, kā pasaulē ir pieņemts, reāli tika iezīmēta tikai pirms pusotra gada.
Tagad viss ir sanācis kopā: tas, ka neizdevās savlaikus uzsākt visas nepieciešamās darbības robežas izveidē, globālās starptautiskās situācijas izmaiņas, cilvēku nelikumīgas pārvietošanas izvēršanās par biznesu, šīs pārvietošanas maršrutu izmaiņas. Pie tam robežsargu skaits uz "zaļās" robežas nav mainījies jau gadus piecus sešus. Tas drīzāk pat samazinās.
Bet kaut kas jau padarīts ir?
Tagad neviens cilvēks nevar nepamanīt robežu. Bet tikai 10 kilometru gara josla ir iekārtota tā, kā tam jābūt no robežas apsardzības viedokļa. Pērn mums piešķīra nedaudz vairāk par 500 tūkstošiem eiro, lai uzsāktu robežjoslas iekārtošanas projektu; šo naudiņu esam novirzījuši uz mūsu darbam vissarežģītākajām vietām. Šogad esam noslēguši līgumu par 1,8 miljoniem eiro šo darbu turpināšanai. Ceram, ka tādējādi būs sakārtoti vēl kādi 60 kilometri - kopā 70 no 276. Robežas joslas infrastruktūras (tajā skaitā kā viens no elementiem arī žogs) izbūvei gar Latvijas un Krievijas robežu kopumā nepieciešami 17 miljoni eiro, ko cerējām apgūt trīs gadu laikā. Taču pašlaik reāli ir piešķirti vien 10 miljoni.
Par Igauniju. Robežlīgums ar Krievijas Federāciju kaimiņvalstij stājās spēkā vēl vēlāk nekā Latvijai, un tikai pašlaik igauņi ir tiesīgi uzsākt reālas darbības. Igaunija politiskā līmenī ir paziņojusi par 71 miljona eiro investīcijām ilgtermiņā līdz 2020. gadam (tātad arī viņi saprot, ka to nevar izdarīt vienā vai divos gados).
Jāņem vērā, ka Igaunijas robežas raksturojums ievērojami atšķiras no Latvijas - mums ir 276 kilometri sauszemes robežas, tostarp purvi un upītes, bet igauņiem tā ir gandrīz divreiz īsāka: liela daļa robežas iet pa Peipusa ezeru un upi. Protams, tur ir vajadzīgi mazāki līdzekļi. Jāņem gan vērā, ka viņiem nākas robežas infrastruktūru būvēt pilnīgi no nulles, tajā skaitā arī demarķēt robežu, kas mūsu valstī jau ir izdarīts. Mums bezstrīdus teritorijās jau iepriekš ir uzbūvēti novērošanas torņi ar videonovērošanu, uzstādīti sensori, izveidotas komunikācijas. Taču nauda igauņiem acīmredzot ir, un ir arī vēlēšanās iecerēto paveikt iespējami īsā laikā.
Mēģinājumi nelikumīgi šķērsot robežu Latvijā nav unikāli, tie ir arī Igaunijā un Lietuvā. Tiklīdz šie mēģinājumi atdursies pret ciešāku aizsardzību, tie tāpat kā ūdens apies šķēršļus, meklējot vājāko vietu. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai visas trīs Baltijas valstis turētos apmēram līdzīgi.
Viena lieta ir pussimt aizturēto nelikumīgo robežšķērsotāju gadā, bet ja pēkšņi parādīsies piecreiz vairāk? Ja aizver patvēruma meklētāju plūsmas Balkānu virzienu, vai šī straume nevar pagriezties Baltijas virzienā?
Neatkarīgi no tā, vai Balkānu ceļš tiek slēgts vai ne, neatkarīgi no tā, vai Grieķijas–Turcijas robeža tiek sakārtota gan apsardzībā, gan nelikumīgo robežas šķērsotāju atpakaļnodošanā, nav pamata domāt, ka šādu personu pieplūdums uz mūsu robežas varētu atslābt.
Vai caur Krieviju sāks plūst līdzīgas straumes kā no Turcijas uz Grieķiju – teorētiski to varētu pieļaut, bet tas ir krietni dārgāk un sarežģītāk, jāizmanto aviosatiksme, jāšķērso ievērojama Krievijas teritorija... Taču jārēķinās, ka Krievijai ar virkni valstu ir liberāla politika vīzu izsniegšanā, ievērojams skaits trešo valstu pilsoņu jau atrodas tās teritorijā. Tie paši Vjetnamas pilsoņi, kas nonākuši līdz Latvijai - viņi visi vispirms legāli ir ieceļojuši Krievijā.
Jautājums ir tikai viens – cik drīz mēs sagaidīsim lielāka apjoma plūsmas. Tiek vērtēts un monitorēts, kādas varētu būt izmaiņas, bet ir jāatzīst arī tas, ka Krievijas Federācijas robežas apsardzības sistēma darbojas, mēs regulāri saņemam informāciju, ka viņi savā pusē ir aizturējuši cilvēkus, kuri mēģinājuši tuvoties Latvijas robežai. Lai Krievijas puse nereaģētu uz tūkstošiem cilvēku pārvietošanos pa viņu teritoriju mūsu robežas virzienā, ir jābūt kādiem sevišķiem apstākļiem.
Bieži dzirdam arī viedokli – tā kā Latvijas austrumu robeža ir arī ES galējā robeža, tad nebūtu taisnīgi visus tās infrastruktūras izbūves tēriņus novelt uz mazas valsts – Latvijas – pleciem.
Atbildība ir solidāra. Tas, kas šodien ir uz robežas – visas 15 robežsargu nodaļu ēkas ar visām nepieciešamajām komunikācijām un robežsargiem nepieciešamo tehnisko aprīkojumu – piemēram, bezvadu datu pārraides tīklu, videonovērošanas sistēmām, kā arī nodrošinājumu ar transportlīdzekļiem un daudz ko citu - ir iegādāts pamatā par ES naudu. Kaut arī finansējums varbūt nav bijis pietiekams, pamatā VRS līdz šim ir uzturējusi savu efektivitāti un arī attīstījusies, pateicoties ES fondu pastāvīgam atbalstam. Šobrīd ir apstiprināts ES fondu finansējums līdz 2020. gadam, kur VRS atkal ir paredzēti finanšu līdzekļi un atkal, mūsuprāt, nepietiekami. Esam spiesti izvēlēties prioritātes degoši nepieciešamo vajadzību segšanai: tās ir gan jaunas sensoru, gan videonovērošanas sistēmas, un arī plānojam pēc septiņiem gadiem nomainīt transportlīdzekļus visās robežsargu nodaļās.
Bet ir skaidrs, ka ES nefinansēs robežsargu algas, tā nevar piešķirt mums līdzekļus koku izciršanai un zāles pļaušanai - tā ir katras valsts atbildība.
Aizsardzības sektora finansējumā "spiež" uz diviem procentiem no IKP, bet VRS ir Iekšlietu ministrijas sistēmā. Kā zināms, VRS apbruņojums neatbilst NATO standartiem un nav arī savietojams ar NBS bruņojumu. Kā risināt šo problēmu?
Valsts robežsardzei ir specifiska loma un vieta valstī. Ikdienā darām to, ko šobrīd, bet situācijā, kad jāaizsargā valsts, saskaņā ar Valsts aizsardzības koncepciju un Nacionālo bruņoto spēku likumu mēs pārejam Nacionālo bruņoto spēku (NBS) pakļautībā. Mums ir līdzīga apmācība, dienesta attiecību reglamentācija, disciplīna un sagatavotība. Sadarbībā ar NBS jau ļoti daudz kas ir izdarīts, starp NBS un VRS vadību ir ļoti laba vienošanās un kopīga izpratne par sadarbības turpmāko virzību. Mūsu speciālisti kopīgi izstrādāja konceptu par to, kas ir nepieciešams VRS, lai tā noteiktos apstākļos varētu iekļauties NBS sastāvā. Tuvākajos gados no aizsardzības budžeta tiks veikta VRS pārapbruņošana. Liels ieguvums ir tas, ka VRS amatpersonas saņems papildu zināšanas un iemaņas, kas noderēs, veicot pienākumus uz robežas.
Cik esat gatavi tam, ka kontrabandisti un nelegālie robežšķērsotāju pārvadātāji var izrādīt bruņotu pretestību?
Jo profesionālāk un efektīvāk pretdarbojamies kontrabandistiem, nelegālo robežšķērsotāju pārvadātājiem, jo stingrākas kļūst likumu normas, nosakot bargākus sodus šādiem likumpārkāpējiem, šie cilvēki savā rūpalā ir spiesti ieguldīt lielākus līdzekļus. Katram robežsargam ir jābūt gatavam reaģēt uz to, ka šie cilvēki izrādīs pretestību.
Kontrabandas jomā situācija krasi mainījās 2013. gadā. Šajā gadā parlaments atbalstīja mūsu iniciatīvu un nelikumīgu robežšķērsošanu kriminalizēja (pirms tam par šo pārkāpumu bija paredzēts administratīvais sods). Tas bija ļoti iedarbīgi: ja līdz tam katru gadu uz "zaļās" robežas aizturējām ap trim miljoniem cigarešu un cilvēkus, kuri šķērsoja robežu, pārvietojot šīs preces, tad kopš tā laika ik gadu apjomi sarūk. VRS pērn kopumā gan valsts iekšienē, gan kontrolpunktos ir atklājusi ap 20 miljoniem nelegālu cigarešu, un tikai viens miljons ir uz robežas.
Vai tiesa, ka organizētās noziedzības grupējumi tagad pārkvalificējušies uz nelegālo imigrantu pārvietošanu?
Tas bija vērojams jau pērnā gada sākumā, kad virkne cilvēku, kuri iepriekš bija nonākuši mūsu redzeslokā kontrabandas dēļ, tika fiksēti un arī aizturēti par līdzdarbību nelegālā cilvēku pārvietošanā. Kā liecina pagājušā gada rezultāti, apmēram puse šo pārvietotāju ir Krievijas Federācijas pilsoņi un puse - Latvijas valstspiederīgo. Šogad vēl neesam konstatējuši nevienu Latvijas valstspiederīgo, kas būtu iesaistījies kādas grupas pārvietošanā.
No parlamenta ļoti gaidām Krimināllikuma grozījumus, kas salīdzinājumā ar spēkā esošo redakciju paredzēs bargāku sodu, ja pār robežu tiek pārvietots vairāk nekā viens cilvēks. Pašlaik bargākais sods ir tad, ja tiek pārvietotas piecas personas un vairāk. Organizētāji, protams, vērtē visus apstākļus, un lielākajā daļā pārvietoto grupu pērn bija trīs četri cilvēki.
Iepriekšējā gadā notiesājošus spriedumus saņēma 25 cilvēki – visiem pamatā tika piespriests brīvības atņemšanas sods. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka ir ārkārtīgi sarežģīti pierādīt apzinātu cilvēku pārvietošanu pāri robežai.
Viņi tad, iespējams, saka – sēņoju, satiku svešu, apmaldījušos cilvēku, ko varēju darīt?
Jā, apmēram tā. Ir bijusi virkne lietu, kur sods piemērots ar prokurora priekšrakstu. Tātad ir panākta vienošanās starp VRS notvertās personas advokātu un prokuroru, ka cilvēks atzīst savu vainu. Tad prokurors piemēro ne to lielāko iespējamo sodu. Ir gadījumi, kad gan prokuroram, gan tiesai šķitis - pierādījumu apjoms un stiprums ir pārāk mazs, lai pierādītu, pirmkārt, personu nelegālu, apzinātu pārvietošanu un, otrkārt, vēl jo vairāk – grupas noziedzīgu nodarījumu. Tāpēc mēs šobrīd cieši sadarbojamies ar drošības iestādēm. Mums ir jārīkojas ļoti iedarbīgi, kamēr Latvijā vēl nav izveidojušies stabili organizētās noziedzības grupējumi, kas specializējušies nelegālā personu pārvietošanā pār robežu. Mums ir jāatrod kopīga valoda gan ar prokuratūru, gan ar amatpersonām, kuras pieņem tālākos lēmumus, jāveido izpratne - kas tad ir "pietiekami pierādījumi".
Šie nav noziegumi, kur iespējams ilgstoši vākt pierādījumus. Mums ir jānotver pārkāpējs noziedzīga nodarījuma brīdī, un viņam ir jāsaņem sods, nevis jāatbrīvo no soda, jo viņš apgalvo, ka bijis sēņot. Šīs ir jaunas lietas Latvijā, bet ne Eiropā.
Nesen plaši izskanēja ziņa par astoņiem vienā reizē pieķertiem robežsargiem saistībā ar nelegālu transportlīdzekļu pārvietošanu pāri robežai. Turklāt viņi bija iesaistīti starptautiskā kontrabandistu grupējumā. Šāda informācija pienāk ik pa laikam, gan par mazāku skaitu – parasti par vienu, divām VRS amatpersonām.
Šis kriminālprocess sākās jau pagājušā gada nogalē. Tas nav normāli, ka amatpersonas to dara, un saprotams, ka sabiedrība ir sašutusi par šādu faktu. Bet visvairāk es gribētu – lai sabiedrībā būtu arī sašutums par to, ka kāds ceļot gribētājs mēģina tikt cauri kādai konkrētai pārbaudei, piedāvājot amatpersonai nelikumīgu atlīdzību.
Šobrīd VRS ir ieviesta iekšējās kontroles sistēma, kas balstīta uz daudziem aizliegumiem un stingru pārbaudi par to izpildi. Taču ir jābūt līdzsvarotai sistēmai, kurā iekļauti arī motivēšanas pasākumi par labi izdarītu darbu. Tā var būt gan materiāla, gan nemateriāla stimulēšana atzinības zīmju, papildu atvaļinājuma dienu veidā un tamlīdzīgi. Pēdējo mēs plaši izmantojam. Materiālajai stimulēšanai, protams, ir nozīmīga loma, bet šīs iespējas VRS ir ļoti ierobežotas.
Protams, var jautāt – ko tad jūs tur uzlabojāt, ka uzreiz astoņus "paņēmāt"? Pirmkārt, šo noziedzīgo nodarījumu (tāpat kā daudzus citus) paši esam izsekojuši un atklājuši. Otrkārt, vēl viens iemesls šādu situāciju esībai ir tas, ka neesam guvuši atbalstu, VRS noteikto aizliegumu neievērošanas novēršanai piemērojot bargākos disciplinārās atbildības sodus. Piemēram, vērtējot tādu aizliegumu kā mobilā tālruņa izmantošana dienesta vietā vai naudas zīmju esamība, veicot tiešos pienākumus, un piemēroto sodu – atvaļināšana no dienesta - tiesa vairākkārt ir atzinusi par nesamērīgiem. Iznākumā pārkāpēji jāatjauno dienestā. Šādos gadījumos var iedomāties viņiem līdzās dienošo kolēģu novērtējumu par sistēmas efektivitāti un priekšnieka centieniem atbrīvoties no negodīgiem darbiniekiem. Tiesai it kā neko nevar pārmest: ja amatpersonai atrasta nauda zeķē vai mobilais telefons, nav pamata viņu apsūdzēt par negodīgām darbībām - tas ir disciplinārais pārkāpums. Citā iestādē tā būtu, bet pārkāpums, pret ko tik bargi vēršamies, VRS ir ļoti nozīmīgs un var mazināt tādus precedentus, ka astoņas amatpersonas reizē tiek aizturētas jau par pārkāpumu kriminālprocesa ietvaros.
Cik liela ir zemākā ranga robežsarga alga?
Ja cilvēks, kam ir vidusskolas izglītība, gadu mācās Valsts robežsardzes koledžas Robežsargu skolā, pēc tam sāk dienestu robežkontroles punktā, viņa atlīdzība par dienestu ir 700 eiro pirms nodokļu nomaksas. Taču robežsarga dienests ir saistīts ar samērā lieliem ceļa izdevumiem, jo jāmēro ceļš no 30 līdz pat 100 kilometriem. Piemēram, liela daļa VRS Daugavpils pārvaldes robežsargu dzīvo Daugavpilī, bet VRS nodaļa atrodas 50 un pat 90 kilometru attālumā. Mums nav paredzēts kompensēt ceļa izdevumus, robežsargi gan cenšas braukt pa vairākiem kopā, lai samazinātu tēriņus par degvielu, tomēr atlikums iztikšanai ir mazs. To gan negribētu minēt kā iemeslu kukuļņemšanai: ja sistēma nav sakārtota un piešķirsim 1000 vai 2000 eiro algu, tomēr atradīsies daži, kam nekad nebūs gana.
Robežsargi novērš miljonos eiro vērtējamu finansiālo kaitējumu valstij. Ir zināmi šie cilvēki, viņu ieguldītie pūliņi, vai nav iespējams viņiem piešķirt attiecīgas prēmijas, tādējādi paaugstinot motivāciju?
Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā vairākus gadus bija spēkā norma, ka noteiktā periodā tiek vērtēta ēnu ekonomikas samazināšana valstī un tiesībsargājošo iestāžu ieguldījums šajā procesā. Tad no nodokļu iekasēšanas pieauguma īpatsvara katrai iestādei varēja piešķirt zināmu naudas summu, lai reizi gadā prēmētu cilvēkus, kuri devuši ieguldījumu valsts budžeta papildināšanā. Tāda kārtība pastāvēja pāris gadu, bet nu jau vairs nav. Taču tā nevar, ka šodien darām, rīt vairs nē. Ja vienojamies, ka attiecīga noziedzīga nodarījuma novēršana pašlaik valstī ir aktuāla, tad par katru atklāto gadījumu attiecīgajiem cilvēkiem būtu jāsaņem atbilstoša pateicība. Bet VRS nav tādu līdzekļu, ko uzkrāt, lai gada beigās cilvēkiem par īpašiem nopelniem pateiktu šādu paldies. Visas finanses tiek izlietotas, lai maksimāli daudz cilvēku atrastos uz robežas.
Kā VRS ietekmēs iecerētās izmaiņas ES aģentūras "Frontex" darbībā?
Šobrīd VRS jau ir liela pieredze, darbojoties "Frontex" ietvaros - ik gadu mūsu speciālisti atrodas dažādās Eiropas valstīs, pērn, piemēram, 218 cilvēku. Vidēji mēnesī 20-30 cilvēku ir prom no valsts. Jauninājums būs tāds, ka dalībvalsts robežsardzei obligāti būs jāpilda aģentūras pieprasījums noteiktam skaitam attiecīga profila ekspertu piedalīties kādā noteiktā operācijā ārvalstīs. Pašlaik pieprasījumu varam izvērtēt un izlemt – atsaukties vai neatsaukties. Iepriekš vasaras mēnešos, saņemot "Frontex" aicinājumu izdalīt kādai valstij, piemēram, divus kinologus ar suņiem, bijām spiesti atteikt, jo nevarējām nevienu sunīti atraut no robežas, mums viņu nav tik daudz (kinologu motivācija atkal ir atsevišķs jautājums). Turpmāk būs tā, ka atnāks pieprasījums trīs dienu laikā nosūtīt 10 kinologus ar suņiem uz konkrētu valsti, un mums tas būs jādara, varam vai nevaram, jo būsim apņēmušies "Frontex" pieprasījumus izpildīt.
Valsts robežas uzraudzībai VRS prasa papildu 263 amatpersonu štata vietas. Valsts budžetā nauda tam arvien nav atvēlēta.
Pašlaik valsts budžetā šāds finansējums nav paredzēts, kaut gan politiski saņemam atbalstu visos līmeņos – ministrs, valdība, Saeimas Aizsardzības komisija atbalsta visas VRS vajadzības. Ja to piešķirtu, aptuveni trijos gados šādu speciālistu skaitu varētu sagatavot un pieņemt darbā.
Ja tas netiek atbalstīts budžetā, tad jāvērtē, cik daudz VRS spēj izdarīt ar esošajiem resursiem, nepieļaujot reālus apdraudējumus pierobežas iedzīvotājiem un valsts drošībai kopumā. 2019. gadā noteikti jāmaina divi helikopteri; ja to neizdarīsim, vēl viens posms no pastāvošās sistēmas var izkrist, un to nebūs, ar ko aizstāt. Tad man atkal būs jāziņo, ka drošības situācija uz robežas pasliktinās.
