Diemžēl nav universālas receptes pareizai rīcībai dzīvnieka uzbrukuma gadījumā, taču ir vairāki principi, kurus der ievērot. Arī tiesa katru galējas nepieciešamības rīcību vērtē individuāli. Vienlaikus arī attiecīgā dzīvnieka īpašniekam aprakstītajā situācijā draud gan administratīvā atbildība, gan kriminālatbildība, jo saimnieks ir pārkāpis dzīvnieka labturības un aizsardzības noteikumus. 

Nav iespējams paredzēt, ko dzīvnieks jautājumā aprakstītajā situācijā var nodarīt, savukārt cilvēkam, lai aktīvi atvairītu uzbrukumu, nav jāgaida, kad suns patiešām iekodīs. 

Kā iepriekš skaidrojis krimināltiesību eksperts Andrejs Judins, no juridiskā viedokļa uzbrūkoša suņa vai citu dzīvnieka savainošana, lai glābtu savu vai līdzcilvēku veselību un dzīvību, uzlūkojama kā rīcība galējās nepieciešamības situācijā, kas izslēdz kriminālatbildību. Saskaņā ar Krimināllikuma (KL) 32. pantu galējā nepieciešamība ir darbība, ko persona izdara, lai novērstu kaitējumu, kas apdraud valsts vai sabiedrības intereses, šīs personas vai citas personas tiesības, kā arī šo vai citu personu, ja attiecīgo kaitējumu konkrētos apstākļos nav bijis iespējams novērst ar citiem līdzekļiem un ja radītais kaitējums ir mazāks nekā novērstais. Galējā nepieciešamība izslēdz kriminālatbildību. 

Proti, par pāridarījumu sunim, lai novērstu kaitējumu, kas tā uzbrukuma rezultātā varētu rasties vai jau radies cilvēkam, paredzēta atbrīvošana no kriminālatbildības. Vienlaikus suņa uzbrukuma atvairītājam jārīkojas samērīgi. Piemēram, skriet pakaļ un nonāvēt suni, kurš ir iekodis cilvēkam un bēg prom no notikuma vietas, nebūtu samērīgi, jo dzīvnieks vairs nerada tiešus draudus. 

Arī Dzīvnieku aizsardzības likuma 44. panta 6. punkts paredz, ka dzīvnieku aizliegts nogalināt, taču aizliegums neattiecas uz gadījumiem, kad dzīvnieks, uzbrūkot cilvēkam, apdraud viņa veselību vai dzīvību. 

Kā norādījis zvērināts advokāts Lauris Klagišs, lai piemērotu KL 32. pantu “Galējā nepieciešamība”, jākonstatē divi obligāti nosacījumi: 

• subsidiaritātes princips – jāsaprot, vai izmantotais “ierocis” bija vienīgais iespējamais līdzeklis apdraudējuma novēršanai (ja pastāvēja citas, mazāk kaitīgas alternatīvas, piemēram, dzīvnieka aizdzīšana, speciālo dienestu izsaukšana un sagaidīšana, šis nosacījums nav izpildīts; 
• proporcionalitātes princips – radītais kaitējums (piemēram, suņa dzīvības atņemšana) ir jāsalīdzina ar novērsto kaitējumu (cilvēka veselības vai dzīvības, vai mantas saglabāšana). Šis ir sarežģīts vērtību salīdzinājums, kurā tiesai ir plaša rīcības brīvība. 

Plašāks L. Klagiša skaidrojums konkrēti par “Modra olu” saimnieka suņu nošaušanas gadījumu pieejams šeit. Tajā zvērināts advokāts arī norāda, uz kādiem kontroljautājumiem būtu jāatbild jebkuras līdzīgas situācijas izvērtēšanai.

Kā jau minēts, incidentos, kas saistīti ar dzīvnieku uzbrukumiem, tiek vērtēts katrs konkrētais gadījums, kura juridiskās nianses var būt sarežģītas. Šādās situācijās ļoti svarīgi ir nekavējoties mēģināt nodrošināties ar lieciniekiem un izsaukt policiju, bet traumu gadījumā – arī neatliekamo medicīnisko palīdzību. 

Ja notikumam ir aculiecinieki, tad no viņiem jāsavāc arī kontaktinformācija (vārds, uzvārds, tālruņa numurs), lai nepieciešamības gadījumā vērētu lūgt liecināt par redzēto. 

Jāņem vērā, ka suņa īpašniekam pastāv tiesības vērsties tiesā ar civilprasību pret suņa uzbrukuma atvairītāju, ja tas dzīvnieku savainojis vai nogalinājis, pieprasot viņa īpašumam (šobrīd Civillikuma izpratnē dzīvnieks ir pielīdzināms mantai) nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu. Tieši tādēļ svarīgs ir aizstāvēšanās samērīgums. Ja tiesa lems, ka suņa agresijas upuris konkrētajā situācijā nav varējis rīkoties citādi un atvairījies samērīgi, tad suņa īpašnieka pretenzijas uz atlīdzību apmierinātas netiks. 

Proti, pieļaujot sava suņa uzbrukumu cilvēkam sabiedriskā vietā, uz ielas, parkā vai citur, dzīvnieka īpašnieks ir pārkāpis dzīvnieka labturības un aizsardzības noteikumus un nav darījis visu, lai kaitējums viņa paša īpašumam nebūtu radies. 

Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumu Nr. 411 “Mājas (istabas) dzīvnieku labturības un aizsardzības noteikumi” 36. punktu dzīvnieka īpašniekam vai turētājam ir jānodrošina dzīvnieka uzraudzība un kontrole, kad dzīvnieks atrodas ārpus īpašnieka teritorijas. 

Tāpat minētie noteikumi paredz, ka dzīvnieku ārpus īpašnieka teritorijas var vest tikai tāda persona, kas spēj kontrolēt un savaldīt dzīvnieku un nodrošināt, lai dzīvnieks netraucētu un neapdraudētu cilvēkus vai citus dzīvniekus. 

Savukārt saskaņā ar šo noteikumu 40. punktu, ja suns, izņemot medību šķirnes suņus medību laikā vai suņus, kurus izmanto darbam vai dienesta pienākumu pildīšanai, atrodas ārpus īpašnieka teritorijas: 

• tam ir uzlikta kaklasiksna, iemaukti vai cits šo noteikumu 9. punktā minētais aksesuārs; 
• to ved pie pavadas, izņemot suņu specializētajā pastaigu laukumā un pilsētu un ciemu publiskajās vietās, kurās tas ir atļauts saskaņā ar attiecīgās pašvaldības saistošajiem noteikumiem; 
• tas ir ievietots pārvietošanai piemērotā somā, konteinerā vai būrī, ja attiecīgās pašvaldības administratīvā teritorija nav minēta kā vieta, kurā atļauts atrasties ar suni vai atrasties ar suni bez pavadas. 

Par vislabāko aizsardzību pret suņa uzbrukumu tiek uzskatīta izvairīšanās no tā, piemēram, netuvoties nepazīstamiem suņiem, neprovocēt tos. 

Kā norādījuši kinologi, suni uz uzbrukumu var pamudināt rīcība, kas daudziem šķiet neitrāla vai pat draudzīga, – dzīvnieka aizskaršana, noglaudīšana garāmejot, pat uzrunāšana. Noteikti nevajag tuvoties sunim, kurš ēd vai atrodas sargpostenī. Arī pēkšņi uzmodināts suns, vēl lāgā neaptverdams situāciju, var mesties virsū cilvēkam. Tāpat kinologi iesaka pretimnākošam sunim dot ceļu, nebēgt, jo arī tas var izprovocēt uzbrukumu. Ja cilvēks redz, ka viņa ceļš krustosies ar klaiņojošu suņu baru, jāmēģina apiet to – šādi dzīvnieki ir sevišķi bīstami. 

Jāatzīmē, ka kinoloģijas speciālisti par suni provocējošu uzvedību uzskata arī kliegšanu, roku vicināšanu un speršanu. Ja nav pārliecības, ka var droši neitralizēt uzbrucēju, labāk nedarīt to. Labāk ir apstāties, saglabāt mieru. Ja suns lēkā ap jums, tad vajag turēties ar seju pret uzbrucēju, lēnām atkāpjoties līdz drošai vietai, piemēram, automašīnai vai mājas ieejas durvīm. Ja šāda patvēruma nav, tad ieteicams piespiesties ar muguru pie sienas, koka. 

Velosipēdistiem vēlams nokāpt no braucamā un atkāpties, turot to starp sevi un suni. Šādam nolūkam var izmantot arī izplestu lietussargu. Ja suns skraida bez uzraudzības, tad nekavējoties var palūgt tā saimnieku savākt dzīvnieku, jo saskaņā ar likumu tas ir viņa pienākums.