Ja abi laulātie vienā kriminālprocesā ir aizdomās turētie, tad laulības šķiršana pati par sevi viņiem nerada pienākumu liecināt vienam pret otru.

Šajā gadījumā galvenais pamats atteikties liecināt nav laulāto savstarpējās attiecības, bet gan katras personas tiesības uz aizstāvību. Kriminālprocesa likums aizdomās turētajam dod tiesības klusēt, sniegt liecību vai atteikties liecināt. Turklāt klusēšanu nedrīkst vērtēt kā traucēšanu noskaidrot patiesību vai izvairīšanos no procesa.

Tātad, kamēr persona saglabā aizdomās turētā vai apsūdzētā statusu, viņa var atteikties sniegt liecību neatkarīgi no tā, vai laulība turpinās vai jau ir šķirta. Tas īpaši attiecas uz gadījumu, kad abas personas tiek turētas aizdomās par kopīgi izdarītu noziedzīgu nodarījumu. Stāstot par otra iespējamajām darbībām, persona nereti vienlaikus sniegtu ziņas arī par savu dalību notikušajā.

Tiesību doktrīnā tiesības klusēt un neliecināt pret sevi tiek atzītas par vienu no būtiskākajām taisnīga kriminālprocesa garantijām.1 Šīs tiesības nav atkarīgas no personas ģimenes stāvokļa.

Arī Senāts ir uzsvēris, ka procesa virzītājam jāvērtē ne tikai personas formālais statuss, bet arī viņas faktiskā saistība ar izmeklējamo nodarījumu. Ja persona pēc būtības varētu būt saistīta ar noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, tad viņu nedrīkst nopratināt liecinieka statusā, tādējādi apejot tiesības uz aizstāvību.2

1 Leja M. Atgriežoties pie tiesību neliecināt pret sevi satura. Jurista Vārds, 2020. gada 7. jūlijs, Nr. 27 (1137); Ņesterova I. Tiesību neliecināt problēmjautājumi. Grām.: Tiesību interpretācija un tiesību jaunrade: Latvijas Universitātes 71. zinātniskās konferences rakstu krājums. Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2013, 147.–148. lpp.

2 Senāta Krimināllietu departamenta 2022. gada 22. decembra lēmums lietā Nr. SKK-482/2022 (11300033320), 6.2. punkts.