Apcietinātā nevēlēšanās piedalīties tiesas sēdē pati par sevi nav pamats apcietinājuma turpmākas piemērošanas nepieciešamību izvērtēt viņa prombūtnē.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma (KPL) 281. pantu apcietinājuma nepieciešamība ir pakļauta regulārai tiesas kontrolei. Savukārt atbilstoši KPL 274. pantam jautājuma izskatīšanā piedalās persona, par kuras apcietināšanu tiek lemts, un tās aizstāvis. Bez apcietinātā klātbūtnes jautājumu var izskatīt tikai likumā paredzētos izņēmuma gadījumos, piemēram, ja saskaņā ar ārsta atzinumu personas piedalīšanās nav pieļaujama un sēdē piedalās tās aizstāvis. Nevēlēšanās piedalīties vai pārliecība, ka sēde būs formāla, nav šāds izņēmums.

KPL ir paredzēts vispārīgs noteikums par apsūdzētā obligātu piedalīšanos krimināllietas iztiesāšanā. Proti, KPL 463. panta pirmā daļa tieši noteic, ka apsūdzētā piedalīšanās krimināllietas iztiesāšanā ir obligāta. Tomēr tas nav absolūts un visās kriminālprocesa stadijās vienādi piemērojams princips, jo likuma 464. un 465. pantā noteikti gadījumi, kad lietu var iztiesāt bez apsūdzētā piedalīšanās vai viņa prombūtnē.

Vienlaikus jānošķir krimināllietas iztiesāšana no apcietinājuma pārskatīšanas. KPL 463. pants uz apcietinājuma pārskatīšanas sēdi nav piemērojams tieši, jo tajā netiek izlemta apsūdzības pamatotība pēc būtības. Personas piedalīšanās šādā sēdē izriet no speciālajām KPL 281. un 274. panta normām. Lai gan 274. pantā nav atkārtoti lietoti vārdi “piedalīšanās ir obligāta”, normas formulējums, ka persona un tās aizstāvis “piedalās”, kopsakarā ar izsmeļoši noteiktajiem prombūtnes izņēmumiem liecina par obligātas piedalīšanās kārtību. Turklāt 274. panta trešajā daļā ir tieši noteikts, ka juridiskās palīdzības sniegšanai uzaicinātā aizstāvja piedalīšanās ir obligāta.

Tātad apcietinājuma pārskatīšanas sēdē obligātums izriet nevis no kāda vispārēja un absolūta “apsūdzētā obligātas piedalīšanās principa”, bet konkrētās procesuālās darbības speciālā regulējuma. Ja likumdevējs ir noteicis gan personas piedalīšanos, gan konkrētus gadījumus, kuros jautājumu drīkst izlemt bez tās, persona nevar ar vienpusēju paziņojumu šos izņēmumus paplašināt.

Kaut arī tiesību doktrīnā atsevišķas kriminālprocesa dalībnieku tiesības tiek saistītas ar dispozitivitātes izpausmēm, dispozitivitāte KPL nav nostiprināta kā patstāvīgs vispārējs kriminālprocesa pamatprincips.

Persona var brīvi lemt tikai par to procesuālo tiesību izmantošanu, kuras likums ir nodevis tās izvēlei. Savukārt apcietinājuma pārskatīšana nav tikai pēc personas ieskata izmantojama procesuālā iespēja, bet tiesas pienākums kontrolēt, vai visstingrākā drošības līdzekļa turpmākai piemērošanai joprojām pastāv tiesisks pamats. Tiesību doktrīnā apcietinājuma kontrole raksturota kā sistemātisks tiesu varas pārstāvja veikts personas preventīvās brīvības atņemšanas turpināšanas pamatotības izvērtējums.1 Tādēļ dispozitivitātes apsvērumi nevar būt patstāvīgs pamats, lai atkāptos no KPL 274. un 281. pantā paredzētās apcietinājuma pārskatīšanas kārtības.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka apcietinājuma tiesiskuma pārbaudes procesā personai jānodrošina iespēja tikt uzklausītai personīgi vai ar pārstāvja starpniecību.2 Turklāt šim procesam jābūt balstītam sacīkstes principā un jānodrošina procesuālo iespēju līdzvērtība starp apsūdzības uzturētāju un apcietināto personu.3 Tādējādi tiesas sēde ir paredzēta nevis kā formāls “teātris”, bet procesuāla garantija, kuras ietvaros tiesai atkārtoti un individuāli jāpārbauda apcietinājuma pamats.

Apcietinātais var atteikties sniegt paskaidrojumus, izteikt argumentus vai pieteikt lūgumus un var lūgt jautājumu izlemt pēc lietas materiāliem. Tomēr šāda procesuālā pasivitāte nav pielīdzināma tiesībām vienpusēji noteikt, ka sēde notiks bez viņa. Citiem vārdiem sakot, jānošķir pienākums piedalīties sēdē no tiesībām klusēt un neīstenot aktīvu aizstāvību.

No nolīgtā aizstāvja var atteikties KPL 88. pantā noteiktajā kārtībā. Atteikumam jābūt brīvprātīgam, izteiktam pēc pašas personas iniciatīvas un procesuāli fiksētam. Ja persona iepriekš lūgusi aizstāvja piedalīšanos, atteikties no viņa var tikai aizstāvja klātbūtnē. Taču atteikšanās no konkrētā, uz vienošanās pamata nolīgtā advokāta nenozīmē, ka persona var liegt tiesai nodrošināt cita aizstāvja piedalīšanos, ja attiecīgajā procesuālajā darbībā tā saskaņā ar likumu ir obligāta.

Tātad apcietinātais var rakstveidā informēt tiesu, ka nevēlas sniegt paskaidrojumus un lūdz jautājumu izlemt pēc iesniegtajiem materiāliem, tomēr nevar vienpersoniski atteikties no dalības sēdē vai aizliegt aizstāvja piedalīšanos, ja likums to paredz. Ja persona uzskata, ka apcietinājuma saglabāšana tiek pamatota tikai formāli, tai vai aizstāvim jālūdz tiesai lēmumā individuāli izvērtēt konkrētos apcietinājuma pamatus un paskaidrot, kādēļ procesa mērķi nevar sasniegt ar saudzējošāku drošības līdzekli.

1 Meikališa, Ā. Kriminālprocesa likuma 281. panta komentārs. Grām.: Kriminālprocesa likuma komentāri. A daļa. Zinātniskā red. Strada-Rozenberga, K. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 777. lpp. Skat. arī Zalužinska, I. Apcietinājuma kontrole pirmstiesas kriminālprocesā. Indivīds. Sabiedrība. Valsts. 2024, 231.–236. lpp., DOI: 10.17770/iss2024.8356.

2 Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 1999. gada 25. marta spriedums lietā Nikolova v. Bulgaria, pieteikums Nr. 31195/96, 58. punkts.

3 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 13. februāra spriedums lietā Garcia Alva v. Germany, pieteikums Nr. 23541/94, 39. punkts.