"Ja veramies vēsturē, tad populistiskas kustības, kuras piedāvājušas vienkāršotus risinājumus ilglaicīgām, dziļi sakņotām, sarežģītām problēmām, gala rezultātā vienmēr izrādījušās sliktas gan tiem, kuri ir tajās iesaistīti, gan sabiedrībai un nereti pārvērtušās asiņainā totalitārismā," "Rīgas konferencē 2017", kur ārpolitikas eksperti gan no ASV, gan Eiropas Savienības sprieda par dažādiem ar drošību un starptautisko politiku saistītiem jautājumiem, klātesošajiem atgādināja Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Apelē pie jūtām
Tomēr V. Vīķe-Freiberga norādīja, ka, runājot par populismu negatīvā nozīmē, būtu jābūt piesardzīgiem: "Tas rada iespaidu, ka kaut kur ir elite, kas stāv pāri šim fenomenam un augstprātīgi skatās uz pārējo tautu, kas tiek maldināta." Eksprezidente vēlreiz atgādināja, ka daudzi pētījumi jau desmitgadēm apliecina cilvēku grūtības pieņemt racionālus lēmumus un izmantot informāciju, lai izdarītu loģiskus, nevis emocionālus secinājumus. "Populismu no citām cienījamām, populārām kustībām, kas uzrunā plašu sabiedrību ar labiem un pamatotiem argumentiem, atšķir tas, ka populisms tiek īstenots liekulīgi, ar mērķi manipulēt un maldināt." Ja viduslaikos pie visa bija vainojams sātans un viņa pakalpiņi, tad mūsdienās kā grēkāži tiek pasniegtas dažādas sociālās grupas, politiskās pozīcijas, piemēram, liberālisms, uzskata eksprezidente. "Tas sākas ar apelēšanu pie cilvēku jūtām, cerībām, centieniem, vēlmēm, un tas nebūtu slikti, ja tiktu piedāvāti racionāli, iespējami godīgi risinājumi, bet populisms sola un nespēj sniegt."
"Ekonomiski mēs redzam globalizācijas priekšrocības, vienlaikus cilvēki saka, ka viņi nejūt šo efektu."
"Viss saistīts ar to, ka daudzās pasaules vietās vidusšķirai ir sajūta, ka tā zaudējusi kontroli pār savu dzīvi, nākotni," par populisma uzplaukumu konferencē izteicās Eiropas Komisijas priekšsēdētāja pirmais vietnieks Franss Timmermanss (Frans Timmermans). "Redzot, ka internacionālisma politika nesniedza solītos rezultātus, cilvēki atgriežas pie nacionālisma, kas it kā labi tika galā ar nepieciešamo. Tas rada nostalģiju, kas kalpo kā opijs tautai. Mītiska pagātne, kas nekad nav pastāvējusi, tiek piedāvāta kā risinājums nākotnei, ko nekad nebūs iespējams sasniegt. Tas rada nebeidzamu vilšanos un iespēju vienmēr vainot kādu citu – musulmaņus, citas nacionalitātes, eirokrātus." Tomēr Trampa prezidentūra un "Brexit", pēc Timmermansa domām, radīja arī pozitīvas sekas, rosinot vēlmi strādāt pie Eiropas Savienības stiprināšanas.
Šai sajūtai Rīgas konferencē notikušajās diskusijās pievienojās arī Valdis Dombrovskis, norādot, ka "Brexit" Eiropas Savienībai devis nepieciešamību izlemt, kur virzīties tālāk: "Mēs beidzām reflektēt par notikušo un esam nonākuši posmā, kad jāpieņem konkrēti lēmumi." Tomēr arī V. Dombrovskis atzina, ka starp politikas veidotājiem un sabiedrību valda nesaprašanās: "Ekonomiski mēs redzam globalizācijas priekšrocības, vienlaikus cilvēki saka, ka viņi nejūt šo efektu. Mums jārūpējas par iekļaujošu izaugsmi. Mēs varam mazināt nodokļu slogu mazo algu saņēmējiem, izstrādāt labāk mērķētas sociālās sistēmas, likt uzsvaru uz mūžizglītību, kā arī uz tehnisko attīstību."
"Ir svarīgi saprast, ka politiķi ir vienā laivā ar vēlētājiem," diskusiju laikā atgādināja Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas galvenais ekonomists Sergejs Gurjevs (Sergei Guriev). "Ja cilvēki uzticas politiķiem un saprot, ka tie strādā, lai pārvarētu grūtības, rodas arī atbalsts. Anti-establišmenta partijas pārņem varu tad, kad vēlētājiem šķiet, ka tie nav sadzirdēti."
Kad pielietot spēku
"Tā ir cīņa par sabiedrības prātiem," – to, ka viedokļu cīņām ir būtiska ietekme uz demokrātisko valstu stabilitāti, diskusiju gaitā atgādināja Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons. "Tas nav nekas jauns, klasiska kara tehnika – nav vajadzības uzbrukt ar militāriem spēkiem, ja sabiedrība ir ievainojama. Un man liekas, ka pašlaik mūsu sabiedrība ir ļoti trausla." Viņš uzsvēra – ļoti būtiskas ir skaidras vērtības un vēlme tās nosargāt: "Ja neesi gatavs cīnīties savu vērtību dēļ, tad tev ir vienalga, vai te ir demokrātiska valdība vai "Daesh". Pašlaik pamatvērtības – demokrātija, brīvība, miers – tiek uztvertas kā pašsaprotamas, bet tādas tās nav. Ja sabiedrībā nebūs šo vērtību, tad arī militārie spēki nevarēs tās aizstāvēt."
"Katrs solis, lai nosargātu mūsu vērtības un dzīvesveidu, var būt arī tuvināšanās noslēgtākai un represīvākai sabiedrībai."
Tomēr kā rīkoties tad, ja sabiedriskajā telpā parādās un tiek popularizēti viedokļi, kas nesasaucas ar demokrātiskajām vērtībām? "Mums jādiskutē par to, kur ir sarkanās līnijas," sarunā par to, kā militāros spēkus iespējams izmantot demokrātisko vērtību aizsardzībai, norādīja Zviedrijas parlamenta pārstāve Karina Enstroma (Karin Enström). "Katrs solis, lai nosargātu mūsu vērtības un dzīvesveidu, var būt arī tuvināšanās noslēgtākai un represīvākai sabiedrībai. Tā ir dilemma, un mums skaidri jāapzinās, kad izmantot likumdošanu un spēku." Ja draudi nāk no ārpuses, vajadzība pielietot, piemēram, militāru spēku ir saprotama, jo, kā bilda K. Enstroma: ""Daesh" nav iespējams apturēt, vienkārši parunājoties." Situācija ir daudz sarežģītāka gadījumos, kad demokrātiskā režīmā vārda brīvību izmanto kustības, kuras ir nedemokrātiskas. Viņa norādīja – attiecīgajā gadījumā spēka pielietojums un aizliegumi var atspēlēties.
ASV Vācijas Māršala fonda pārstāvis Dereks Čollets (Derek Chollet), papildinot šīs idejas, bilda: "Militārajiem spēkiem ir neaizstājama loma demokrātijas aizsargāšanā, bet mēs nevaram uz tiem paļauties tās popularizēšanā. Tas ir tas, ko ASV saprata 2000. gadu sākumā Afganistānā un Irākā. Tomēr es uzskatu, ka militārie spēki var palīdzēt radīt priekšnosacījumus demokrātiskas vides izveidei." Tomēr viņš uzsvēra – demokrātijas aizstāvībā militārajam spēkam vajadzētu būt pēdējam līdzeklim, kas tiek izmantots, un gadījumā, ja tas tiek piemērots, būtiski, lai tas tiek darīts atbilstoši demokrātiskajām vērtībām.
"Tā vietā, lai jautātu, ko vainot, mums vajadzētu mēģināt saprast – kas nogājis greizi, kāpēc tā noticis, ko nepieciešams labot, kāpēc mums ir nepieciešams labot situāciju, kā mēs to darīsim un vai mēs varam noteikt, kurš to var paveikt," – šādu veidu, kā meklēt risinājumu sarežģītām demokrātiskām problēmām, noslēdzoties "Rīgas konferencei 2017", piedāvāja Vaira Vīķe-Freiberga.
