Pēdējos gados diskusijas par stratēģisko komunikāciju vairs nav saistītas tikai ar militārajām operācijām, bet arī demokrātiju, piemēram, vēlēšanu sistēmu un citiem jautājumiem, kas būtiski ietekmē valstu drošību un suverenitāti. "StratCom" organizētajā konferencē Rīgā pulcētie drošības un citu jomu eksperti gan atzīmēja – vienota un skaidra modeļa, kā cīnīties ar dažādiem apdraudējumiem, nav un diezin vai to jebkad izdosies radīt informācijas telpas straujās mainības dēļ.
Nenonākt pretrunās ar demokrātiju
"Kad mēģinājām saprast, ko tieši darīt stratēģiskās komunikācijas laukā, daži kolēģi jautāja: par ko tieši runājam – cenzūru, aizliegumiem, Eiropas Savienības propagandu? Nē, mēs nerunājam par cenzūru, mūsu darbs ir atbildīgi un pārliecinoši sniegt informāciju, sekot maldīgās informācijas avotiem," piedaloties diskusijā par stratēģiskās komunikācijas politiku, vienus no būtiskākajiem aizspriedumiem, kas saistās ar stratēģiskās komunikācijas jomu, iezīmēja Lietuvas ārlietu ministrs Lins Linkevičs (Linas Linkevičius).
"Mēs nevaram dusmoties uz cilvēkiem, kuri grib sodīt parlamentu, kam viņi neuzticas. "
To, ka stratēģiskā komunikācija jāveido atbilstoši demokrātijas vērtībām, neapdraudot mediju brīvību, atklājot konferenci, uzsvēra arī Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis un Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida (Kersti Kaljulaid). "Mēs neiesaistāmies pret propagandu vērstās kampaņās," norādīja R. Vējonis. "Mēs ieguldām mediju prasmju attīstībā un profesionālo žurnālistu darbā, kas palīdzēs stiprināt mūsu cilvēku kritisko domāšanu un atmaskot melus."
Savukārt Igaunijas prezidente K. Kaljulaida stratēģiskajā komunikācijā saskata iespēju nodrošināt demokrātiskas valsts pārvaldes konstitūcijā noteiktos pienākums – informēt un skaidrot. "Stratēģiskā komunikācija var palīdzēt akcentēt pozitīvo, tā var būt rīks, ar kuru demonstrēt kompetenci, uzticamību," pauda Igaunijas prezidente, vienlaicīgi norādot, ka nepastāv tāda komunikācijas stratēģija, kas spētu glābt nepārliecinošu un neefektīvu politiku.
Komunikācija ar iedzīvotājiem
Viltus ziņu un dezinformācijas radītais apdraudējums rosinājis domāt ne tikai par informācijas telpā notiekošo, bet arī par valsts pārvaldes attiecībām ar iedzīvotājiem. L. Linkevičs akcentēja, ka tādi notikumi kā ASV vēlēšanu rezultāts ir liecība neveiksmīgam pārvaldes procesam un nespējai to izskaidrot sabiedrībai. "Mēs nevaram dusmoties uz cilvēkiem, kuri grib sodīt parlamentu, kam viņi neuzticas. Tā ir plaisa starp eliti un tautu. Cilvēki nav informēti, nezina, ko elite dara un kāpēc. Kāpēc viņiem būtu jābalso par šo eliti?" vaicāja Linkevičs.
"Labas attiecības ar medijiem nenozīmē, ka tie raksta to, ko valdība liek. "
Viņa teiktais saskan ar Kersti Kaljulaidas norādi, ka valdībām jādomā, kā sasniegt savas informācijas auditoriju: "Preses relīžu ēra ir beigusies. Valdībām jādomā, kā ar savu komunikāciju tiešsaistē īstenot savu vēlētāju gaidas un vajadzības." Šim viedoklim pievienojās arī NATO publiskās diplomātijas ģenerālsekretāra palīgs Takans Ildems (Tacan Ildem). Viņš uzsvēra, ka arī mājaslapās izvietotā informācija vairs nav uztverama kā tāda, kas sasniedz auditoriju. Piedāvātais risinājums – izmantot fokusētu kampaņveida komunikāciju: "Svarīgi noteikt precīzas prioritātes, iegūt informāciju par auditoriju, saprast, kāda ir realitāte, kurā šī auditorija dzīvo, un kā tai piemērot ziņojumu." Izvirzītajai pieejai piekrita arī Lielbritānijas valdības komunikācijas izpilddirektors Alekss Aikens (Alex Aiken), kurš gan diskusijas laikā atgādināja, ka nevajadzētu pārspīlēt sociālo tīklu nozīmi informācijas iegūšanā, jo vēl joprojām liela auditorijas daļa ļoti uzticas tradicionālajiem medijiem, piemēram, televīzijai.
Komunikācija ar medijiem
Tas aktualizē jautājumu par publiskā sektora komunikāciju ar medijiem. Komentējot šīs attiecības, K. Kaljulaida uzsvēra: "Labas attiecības ar medijiem nenozīmē, ka tie raksta to, ko valdība liek. Tas nozīmē, ka žurnālisti regulāri saņem padziļinātu informāciju, kura paplašina viņu zināšanas. Tas nozīmē, ka žurnālistiem ir kontakti, uz kuriem paļauties, lai ātri pārbaudītu informāciju."
Šajā kontekstā bijušais Somijas aizsardzības ministrs Stefans Vallins (Stefan Wallin) akcentēja mediju lielo atbildību, darbojoties kā filtram starp auditoriju un arvien pieaugošo informācijas apjomu. "Publikai jāuzticas, ka informācija, ko tā saņem no oficiālajiem avotiem – valsts un medijiem, ir taisnība," viņš norādīja, piebilstot, ka pašreizējā informācijas vidē saskata risku, ka konkurences apstākļos mediji var pārsteigties ar avotu izvērtēšanu, sacenšoties par to, kurš informāciju izziņos pirmais. "Vārtu sarga funkcija ir ļoti nozīmīga, un tas nozīmē arī spēju atmest potenciālu ziņu materiālu, ja rodas kaut mazākās aizdomas, ka tas varētu nebūt patiess. Kvalitatīva žurnālistika ir ļoti atkarīga no saviem avotiem." A. Aikens kā risinājumu maldīgas informācijas izplatībai medijos saskata publiskā sektora ciešu sadarbību ar tiem, piemēram, brīdinot žurnālistus, ja tie tiek maldināti: "Ja ziņas ir kļūdainas, jāizgaismo to avoti." Viņaprāt, būtu nepieciešams uzlabot informācijas apmaiņu un sadarbību starp dažādām institūcijām. "Mums ir tehnoloģijas, mums ir prasmes, lai sasniegtu jebkuru auditoriju, bet vai mums pietiek vēlmes un enerģijas?" uzsvēra A. Aikens.
Melus nedrīkst ignorēt
Novērtējot pašlaik paveikto, lai mazinātu viltus ziņu un dezinformācijas ietekmi, visi diskusijā iesaistītie eksperti uzsvēra, ka darāmā vēl ir daudz, ne tikai lai apkarotu maldinošas informācijas apriti, bet arī laicīgi atpazītu iespējamos draudus. "Mums jāpierod pie mērķētas dezinformācijas, manipulācijas ar faktiem. Tā ir daļa no mūsdienu multidimensionālās informācijas sabiedrības," drūms secinājumos bija S. Vallins. "Sistemātiska dezinformācija ir liels izaicinājums demokrātijai, kas balstās uz tiesiskumu, caurskatāmību un brīvu pieeju informācijai."
Politikas veidotāji ir vienisprātis – informācijas telpā klejojošos melus nevar atļauties ignorēt. L. Linkevičs norādīja: "Mums tie ir jāatspēko, un tas jādara ātri, mēs nevaram gaidīt pusgadu, lai precizētu lietas. Tas var radīt nenovēršamas sekas." Viņa viedoklim pievienojās arī NATO publiskās diplomātijas ģenerālsekretāra palīgs T. Ildems, kurš uzsvēra: "Ir svarīgi gāzt mītus un atspēkot viltus ziņas, bet vēl vairāk mums vajadzētu domāt par to, kā komunicēt, lai arī mūsu stāsti nonāk informācijas telpā. Mums nav jācīnās pret propagandu ar propagandu, bet jāmēģina stāstīt patiesību, veicinot izpratni par drošības jautājumiem un veidojot diskusiju."
