2022. gada nogalē ir izsludināts likums, kas paredz, ka 2023. gadā minimālā alga pieaugs no 500 eiro līdz pat 620 eiro. Tomēr šāda samērā vienkārša pieeja var nedot vēlamo efektu ēnu ekonomikas apkarošanā. Ja salīdzina ēnu ekonomikas indeksu un minimālās algas dinamiku Latvijā, redzams, ka tieša korelācija nepastāv. Arņa Saukas un Tāļa Putniņa ēnu ekonomikas aprēķini par ēnu ekonomikas indeksu liecina, ka minimālās algas pieaugums 2011. gadā sakrīt ar ēnu ekonomikas samazināšanos, tas pats novērojams 2016. gadā. Tomēr pretēja tendence redzama, sākot ar 2018. gadu.
Iespējams, pirms aptuveni desmit gadiem minimālās algas celšanai bija pozitīva ietekme uz ēnu ekonomiku, varbūt tai joprojām ir kāda ietekme, taču tā nav tik būtiska kā iepriekšējos gados. Nesen tika publicēts Baltijas Starptautiskā ekonomikas politikas studiju centra pētnieku veiktais pētījums par minimālās algas paaugstināšanu 2014. un 2015. gadā Latvijā ietekmi uz ēnu ekonomiku. Tajā secināts, ka minimālās algas paaugstināšana ir palielinājusi nodokļu ieņēmumus un samazinājusi aplokšņu algu izplatību.
Vienlaikus datu analīze apliecinājusi, ka daļa uzņēmumu šādos gadījumos ir spiesti atlaist darbiniekus vai pārtraukt darbību. Šāda situācija it īpaši novērojama mazo uzņēmumu vidū, kā arī starp tiem, kuri nodarbina lielākoties mazkvalificētus strādniekus.1 Tas notiek tāpēc, ka minimālā alga starp uzņēmumiem rada t. s. “pavilkšanas efektu”, proti, kad stingrs regulējums un neadekvāta minimālā alga attiecībā pret darba ražīgumu spiež maksāt algu aploksnē.2
Mazkvalificētie darbinieki ir īpaši neaizsargāti pret minimālās algas celšanu.
No vienas puses, viņu prasmes un zināšanas nav pietiekamas, lai viņi netiktu aizvietoti ar citiem strādājošajiem – tādiem, kuri būtu gatavi saņemt algu aploksnē. No otras puses, ja minimālās algas celšanas rezultātā šāds darbinieks tiek atlaists, viņa sociālais nodrošinājums zemās algas dēļ var būt ārkārtīgi niecīgs, un minimālās algas celšana var palielināt nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaitu.
Diferencēta minimālā alga
Ēnu ekonomikas apkarošana ar minimālās algas palīdzību ir tikai viens no paņēmieniem, kuru valsts var īstenot darba tirgū. Ja mērķis ir augsti kvalificēti strādājošie, tad jācīnās pret aplokšņu algām un jāveicina godprātīga nodokļu nomaksa tieši šiem strādājošajiem.
Ja nodokļu administrēšanas iestādei ir skaidri identificējami rādītāji (piemēram, izglītība, nozare, profesija), ar kuriem ir grūti manipulēt, kā arī tie vienlaikus ir saistīti ar prognozējamu minimālo ienākumu līmeni, tos var izmantot, lai noteiktu minimālo atalgojumu konkrētai nozarei vai profesijai.3
Pasaulē ir piemēri, kur valstī pastāv tāda diferencēta minimālā alga, lai tās līmenis atbilstu darba ražīgumam un mazinātu ēnu ekonomiku.
Piemēram, Bulgārijā ir noteiktas nozaru un profesiju minimālās ienākumu likmes,4 turpretī Ungārijā noteikti atšķirīgi minimālās un kvalificētās (darbs, kuram nepieciešama profesionālā kvalifikācija) algas līmeņa zemākie sliekšņi.5
Alternatīva iespēja, kas praktizēta arī Latvijā, ir nozaru vienošanās par minimālās algas līmeni, taču tā ne vienmēr ir iespējama katras nozares specifisko īpatnību dēļ un pilnībā nespēj aizvietot valsts regulējumu minimālo algas līmeņu noteikšanā.6
Diferencēta minimālā alga dotu darba ņēmējiem t. s. “kaulēšanās spēku” (bargaining power), kā arī stimulētu apgūt prasmes un veicinātu darba ražīguma pieaugumu.7 Minimālās algas likmes sasaistīšana ar kvalifikācijas līmeni ir attaisnojama arī ar faktu, ka tās iegūšanā ir izmantota publiskā infrastruktūra (valsts apmaksāta profesionālā un augstākā izglītība, bibliotēkas utt.). Tāpat augstāka minimālā alga kompensē negūto peļņu par tiem gadiem, kurus izglītību ieguvušie pavadījuši pilnībā vai daļēji ārpus darba tirgus, kamēr apguva profesiju.
Plašāks pozitīvs efekts
Saskaņā ar Valsts ieņēmumu dienesta sniegto informāciju Latvijā ir teju 150 reglamentēto profesiju, kurās ir nodarbināti vismaz desmit strādājošo. Kopumā 2021. gadā tie bija aptuveni 70 000 strādājošo, kuriem ir nepieciešama noteikta kvalifikācija, lai veiktu konkrēto darbu. Šādas profesijas ir gan kuģu kapteiņi, gan zvērināti advokāti, veterinārārsti, būvdarbu vadītāji, tāpat arī ārsti, sporta treneri, apsargi un kosmetologi. Taču gandrīz ikvienā no šīm profesijām –, kaut arī tajās nevar strādāt bez iegūtas kvalifikācijas, tātad tās nebūtu uzskatāmas par mazkvalificētām, – ir indivīdi, kuri saņem ne vairāk par minimālo algo.
Tiesa, runa lielākoties ir par mazākumu. Citiem vārdiem sakot, tāpat kā ēnu ekonomika kopumā ir aptuveni ceturtā, piektā daļa no visas Latvijas ekonomikas, arī negodprātīgi darbinieki un darba ņēmēji ir mazākumā. Ja 2021. gadā reglamentētajām profesijām būtu ieviesta minimālā alga 600 eiro apmērā, tā skartu vien aptuveni divarpus tūkstošus strādājošo. Valsts budžeta nodokļu ieņēmumi būtu palielinājušies par apmēram 2,7 miljoniem eiro. Ja minimālā alga reglamentētajām profesijām būtu 700 eiro, tādā gadījumā valsts budžets iegūtu nepilnus piecus miljonus eiro.
Minimālās algas celšanai reglamentētajām profesijām būtu plašāks pozitīvs efekts iepretim minimālās algas paaugstināšanai visiem strādājošajiem. Pirmkārt, diferencēta minimālā alga nerada atlaišanas vai aplokšņu algu risku mazkvalificētajiem darbiniekiem. Otrkārt, tā kopumā var celt nodokļu kultūru Latvijā, kuru spēj degradēt vien mazs skaits augsti kvalificēto darbinieku, kuri saņem algu aploksnē.
Piemēram, 10% no skaistumkopšanas speciālistiem Latvijā 2021. gadā saņēma ne vairāk kā 554 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas (pilna laika ekvivalentā nodarbinātībā). Līdzīga situācija ir aptuveni trim tūkstošiem kvalificēto apsargu, kur ne vien desmitā daļa saņem teju minimālo algu, bet arī puse nodarbināto nesaņem vairāk par 704 eiro pirms nodokļu nomaksas.
Minimālās algas celšanai reglamentētajā profesijā var būt arī lavīnas efekts, respektīvi, paaugstinot algas zemāk atalgotajiem kvalificētajiem darbiniekiem, šim paraugam varētu sekot arī tie, kuri saņem relatīvi lielākas algas, izlīdzinot kopējās atšķirības nozarē jeb atšķirību starp minimālo un maksimālo atalgojumu.
Kas ietekmē “nodokļu paklausību”
Minimālās algas celšana no valsts puses ar likumu un Ministru kabineta noteikumu palīdzību nav vienīgais veids, kā situāciju ir iespējams risināt. Varbūt zemo algu saņēmējiem ir augsta nodokļu morāle, tomēr ačgārns ir pieņēmums, ka lielākā daļa nemaksā nodokļus.
Jau daudzas desmitgades zinātnē ir vairākkārt apstiprinājusies hipotēze, ka t. s. “nodokļu paklausību” (tax compliance) neietekmē tikai bailes un nodokļu iekasēšanas bardzība.
Vairums pilsoņu vēlas būt likumpaklausīgi, un tas attiecas arī uz nodokļu maksāšanu, kuru motivē, piemēram, vēlme palīdzēt citiem un vairot sabiedrisko pakalpojumu kvalitāti un pieejamību.8 Ne vienmēr ir nepieciešami stingri likumi vai smaga sodu politika, reizēm ar sociālajām normām – pieņēmumiem, kā rīkojas vairākums, – ir pietiekami, lai palielinātu nodokļu ieņēmumus.9
Arī Latvijā tas ir iespējams. Baltijas Starptautiskais ekonomikas politikas studiju centrs sadarbībā ar Valsts ieņēmumu dienestu 2021. gadā īstenoja pilotpētījumu, kurā nejauši atlasīti uzņēmumi saņēma informatīvu vēstuli, ka vidējā alga nesasniedz 70% no nozares un reģiona vidējās atlīdzības. Šī vēstule palielināja deklarēto atalgojumu un nomaksātos nodokļus nākamajos mēnešos salīdzinājumā ar tiem uzņēmumiem, kuru vidējā alga arī nesasniedza 70% no vidējās, bet kuri šādu vēstuli nesaņēma. Daļa vēstuļu saņēmēju norādīja, ka vidējais aritmētiskais nav adekvāts aprēķins un ignorē konkrētā uzņēmuma specifiskos apstākļus. Tas ir tiesa – ne vienmēr zemākas algas nozīmē aplokšņu algas, un, līdzīgi kā ar minimālās algas celšanu, arī šajā gadījumā pastāv riski. Taču, mērķtiecīgāk atlasot šādu ziņu saņēmējus, tai skaitā pēc profesionālās kvalifikācijas, ir iespējams samazināt negatīvu atgriezenisko saiti un kāpināt nodokļu ieņēmumus.
Rezumējot, minimālās algas celšana ir ar potenciālu samazināt ēnu ekonomikas apmēru. Vienlaikus ikviens šāds lēmums var radīt t. s. “papildu kaitējumu” (collateral damage). Ja minimālās algas paaugstināšanu mērķtiecīgi virza pret konkrētām profesijām, iespējamo kaitējumu var samazināt. Vēl labāk, ja to veicina brīvprātīgi un sadarbībā ar nodokļu maksātājiem, mudinot noslēgt nozares vienošanos par minimālo atalgojuma līmeni vai arī individuāli informējot nodokļu maksātājus par relatīvi zemo atalgojumu attiecībā pret citiem nozarē strādājošajiem.
UZZIŅAI
Publikācija balstīta Latvijas Zinātnes padomes finansētās valsts pētījumu programmas “Ēnu ekonomikas mazināšana ilgtspējīgas ekonomikas attīstības nodrošināšanai” projekta “Ēnu ekonomikas izpēte Latvijā (RE:SHADE)” (Nr. VPP-FM-2020/1-0005) rezultātos.
1 Gavoille, N., Zasova, A. (2022). Minimum wage spike and income underreporting: A back-of-the-envelope-wage analysis. Journal of Comparative Economics. S0147596722000609. Available: https://doi.org/10.1016/j.jce.2022.08.003.
2 Bajada, C., Schneider, F. (2009). Unemployment and the Shadow Economy in the OECD. Revue économique. 60 (5), p. 1033–1067. JSTOR.
3 Tonin, M. (2013). Underreporting of earnings and the minimum wage spike. IZA Journal of European Labor Studies. 2 (1), p. 2. Available: https://doi.org/10.1186/2193-9012-2-2.
4 Tonin, M. (2013). Too low to be true: The use of minimum thresholds to fight tax evasion. From: Fuest, C., Zodrow, R. G. (ed.). Critical Issues in Taxation and Development. MIT Press, p. 168–186.
5 Grimshaw, D., Bosch, G., Rubery, J. (2014). Minimum Wages and Collective Bargaining: What Types of Pay Bargaining Can Foster Positive Pay Equity Outcomes? British Journal of Industrial Relations. 52 (3), p. 470–498. Available: https://doi.org/10.1111/bjir.12021.
6 Garnero, A., Kampelmann, S., Rycx, F. (2015). Sharp Teeth or Empty Mouths? European Institutional Diversity and the Sector-Level Minimum Wage Bite. British Journal of Industrial Relations. 53 (4), p. 760–788. Available: https://doi.org/10.1111/bjir.12104.
7 Gerritsen, A., Jacobs, B. (2020). Is a Minimum Wage an Appropriate Instrument for Redistribution? Economica. 87 (347), p. 611–637. Available: https://doi.org/10.1111/ecca.12323.
8 Alm, J., Martinez-Vazquez, J., Torgler, B. (ed.) (2010). Developing alternative frameworks for explaining tax compliance. Routledge.
9 Bobek, D. D., Hageman, A. M., Kelliher, C. F. (2013). Analyzing the Role of Social Norms in Tax Compliance Behavior. Journal of Business Ethics. 115 (3), p. 451–468. Available: https://doi.org/10.1007/s10551-012-1390-7.
