Eiropai ir jāpielāgojas šībrīža pasaules drošības arhitektūrai, un šogad tai būs jauna drošības stratēģija, ikgadējā Davosas Ekonomikas formā aizvadītajā nedēļā pauda Eiropas Komisijas (EK) vadītāja Urzula fon der Leiena. Kā tiek ziņots, 14. janvārī Eiropas Parlamenta (EP) slēgtajā sēdē Leiena pavēstījusi: Eiropas Savienībai (ES), kura sevi līdz šim pozicionējusi kā ekonomisku lielvaru, ir jākļūst tādai arī militāri.
Vajadzēs vēl miljardus un miljardus
ES jau īsteno liela mēroga aizsardzības pasākumus, tostarp “ReArm Europe” plānu, kura vērtība sasniedz 800 miljardus eiro, un SAFE programmu kopīgam ieroču iepirkumam. Savukārt NATO Hāgas samitā pērn pausta apņemšanās līdz 2035. gadam dalībvalstu militāros izdevumus kāpināt līdz 5% no to iekšzemes kopprodukta. Kā ziņo tīmekļvietne “Politico”, atsaucoties uz stratēģiskās komunikācijas uzņēmuma “FGS Global” pērnajā novembrī veikto aptauju, 57% eiropiešu “atbalsta lielākus izdevumus aizsardzībai un drošībai”.
Taču ar to vien nepietiks. NATO ģenerālsekretārs Marks Rite pirmdien EP Briselē norādīja: Eiropa joprojām nespēj sevi aizsargāt bez ASV, bet bloka valstīm nāktos dubultot aizsardzības izdevumus līdz 10% un tērēt “miljardus un miljardus”, arī kodolspēju attīstīšanai.
Taču nauda nav vienīgais, par ko eiropiešiem nāktos domāt saistībā ar savas aizsardzības un arī starptautiskās ietekmes nostiprināšanu. Eiropas NATO dalībvalstis par galveno savas drošības garantiju līdz šim uzskatījušas pievienošanos aliansei, kuras locekles saskaņā ar Ziemeļatlantijas līgumu apliecina atbalstu cita citai uzbrukuma gadījumā, faktiski gan lielākoties paļaujoties uz ASV kā galveno spēku šo garantiju īstenošanā.
Izmaiņas ASV politikā, kas līdztekus vispārējam starptautiskās nedrošības pieaugumam likušas apšaubīt šī principa dzīvotspēju, un Savienoto Valstu prezidenta vairākkārt paustais, ka Eiropai jāuzņemas lielāka atbildība par savu un arī Ukrainas aizsardzību, Eiropas Savienību nostādījusi situācijā, kurā jāmeklē jaunajai realitātei atbilstoši risinājumi.
“Eiropai ir jāpalīdz uzbūvēt labāku pasauli, bet tam ir nepieciešams spēks,” Davosā šomēnes uzsvēra Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, tādējādi netieši atsaucoties uz mazliet sentimentālo tēzi par Eiropu kā pēdējo labo cilvēku pasaulē. Proti, par Eiropu kā vienīgo pietiekami lielo globālo spēku, kas šādu pasauli var uzbūvēt.
Eiropa vairāk runā un – vēl nozīmīgāk – arī dara
Vai EK prezidentes paustais tiešām liecina par tektoniskām pārmaiņām Eiropas drošības arhitektūrā? “Es teiktu: jā, ES ir paātrinājuma fāzē, bet tā nav “pēkšņa revolūcija”, drīzāk konsekventu soļu sakārtošana vienotākā virzienā,” pauž Latvijas Transatlantiskās organizācijas (LATO) ģenerālsekretāre Sigita Struberga.
“Fon der Leiena pēctecīgi turpina diskusiju par Eiropas Kopējās ārējās un drošības politikas veidošanu. Tāpēc šajā gadījumā turpinājums tiek piemērots jaunajiem ģeopolitiskajiem apstākļiem, taču tā nav kardināla kursa maiņa. Tas, kas ir mainījies, – pēdējos gados ES aizsardzībā arvien vairāk runā un – vēl nozīmīgāk – dara,” atzīst eksperte. Viņa atgādina: ES jau ilgstoši ticis diskutēts par bloka stratēģisko autonomiju.
Neatkarība militārajās spējās, uz kuru patlaban pamatoti virzās ES, ir solis tālāk par stratēģisko autonomiju, norāda Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra direktors Toms Rostoks. “Viena lieta ir tikai “samest” naudu aizsardzībai, taču jautājums par Eiropas stratēģisko neatkarību ir daudz plašāks,” uzskata eksperts.
Proti, līdztekus savu militāro spēju stiprināšanai ES ir jāattīsta patlaban nepietiekamā bloka konkurētspēja, paaugstinātu ASV tirdzniecības tarifu apstākļos jāpaplašina citas globālās tirdzniecības partnerības, ko tā jau dara, slēdzot līgumus ar Dienvidamerikas valstīm un Indiju, un jāsper citi soļi, kas veicina kopējo ES globālo ietekmi.
Arī topošā drošības stratēģija – dokuments, kurā tradicionāli tiek nosauktas pamatvērtības, ko valstis ir gatavas aizsargāt, identificēti apdraudējumi, definētas prioritātes un līdzekļi to sasniegšanai, – var būt arvien lielākas ES ietekmes un pašapziņas apliecinājums, ko bloks liek pretī jaunajai ASV nacionālās drošības stratēģijai, kurā Eiropa raksturota kā vāja un norietoša, uzsver T. Rostoks.
“Labā ziņa ir tā, ka ES kopumā strauji aug pārliecība par vajadzību stiprināt savas spējas, kas ļauj pieņemt Eiropas drošībai nepieciešamos lēmumus, neskatoties uz dalībvalstu atšķirīgajām pozīcijām,” secina S. Struberga.
Vai vajadzīga “Eiropas armija”?
Diskusijā par ES stratēģisko autonomiju un bloka aizsardzības nodrošināšanu apstākļos, kurus raksturo šaubas par ASV kā uzticamu NATO partneri, pastāvīgi tikusi aktualizēta arī Eiropas armija kā pilnīga vai daļēja alternatīva.
“Jēdziens “Eiropas armija”, ko publiskajā telpā esam pietiekami daudz dzirdējuši arī pirms Trampa otrās prezidentūras, bieži vien tiek izprasts atšķirīgi,” atgādina S. Struberga. Ja ar šo jēdzienu saprot vienotu, centralizētu armiju, kura darbojas ES pakļautībā un kurai ir vienota komandķēde un pastāvīgi spēki, tad tuvākajā laikā šādas struktūras izveidošana ir maz ticama gan politisku, gan juridisku, gan praktisku iemeslu dēļ, pauž eksperte.
“Eiropas armija – tas nav īpaši konstruktīvi,” uzskata arī T. Rostoks. Viņš norāda: lai ES kļūta neatkarīga un efektīva aizsardzībā, tai nepieciešamas ne vien neatkarīgas komandvadības spējas, bet arī politiskā griba un vienota izpratne par šādas struktūras praktiskajiem un juridiskajiem aspektiem, ko patlaban ir grūti saskatīt.
LATO ģenerālsekretāre norāda, ka jēdziens “Eiropas armija” būtu jāuzlūko kā metafora lielākam uzsvaram uz jaunu resursu piesaisti aizsardzībai – vairāk kopīgu iepirkumu, stingrāka pretgaisa aizsardzība, dronu un kiberaizsardzības spēju attīstīšana. Tāpat nepieciešama ciešāka integrācija, piemēram, kopēju militāro standartu jomā un, iespējams, arī jauni sadarbības formāti daudznacionālu vienību veidošanai, ko vajadzības gadījumā var izmantot ES. “Es to formulētu kā nevis “vienu armiju”, bet gan kā “vairāk kopīgu spēju un gatavības”,” rezumē eksperte, norādot, ka Leienas izteikums par ES kā militāru lielvaru visdrīzāk ir politisks formulējums minēto spēju attīstīšanai ES ietvaros, nevis apgalvojums, ka jāaizstāj NATO.
NATO 5. pants un ES savstarpējās palīdzības klauzula
Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un ASV attālināšanās no Eiropas aizsardzības ir atjaunojušās debates ne vien par Eiropas armiju, bet arī par Līguma par Eiropas Savienības darbību 42. panta 7. punktu jeb savstarpējās palīdzības klauzulu. Tā nosaka: “Gadījumos, kad kāda dalībvalsts kļūst par bruņotas agresijas upuri savā teritorijā, pārējām dalībvalstīm ir pienākums sniegt tai atbalstu un palīdzību ar visiem to rīcībā esošajiem līdzekļiem saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 51. pantu.” Vienlaikus tas neskar “dažu dalībvalstu drošības un aizsardzības politikas īpašās iezīmes”, piemēram, pieturēšanos pie neitralitātes politikas.
Savukārt NATO darbību regulējošais Ziemeļatlantijas līgums un par tā stūrakmeni uzskatītais 5. pants definē kolektīvās aizsardzības principu, nosakot, ka bruņots uzbrukums vienai vai vairākām alianses dalībvalstīm nozīmē uzbrukumu arī pārējām. Šāda uzbrukuma gadījumā katra no tām, izmantojot individuālās vai kolektīvās pašaizsardzības tiesības, “nekavējoties sniegs palīdzību Pusei vai Pusēm, kas pakļautas uzbrukumam, individuāli un kopā ar citām Pusēm, veicot pasākumus, kurus tā uzskata par nepieciešamiem, ieskaitot bruņota spēka izmantošanu”.
Atšķirība – palīdzības raksturā
Atšķirībā no NATO līguma 5. panta, Eiropas savstarpējās palīdzības klauzulas iedarbināšanai nav nepieciešamas papildu starpvaldību debates, lai apspriestu aktivizēšanas pamatotību: dalībvalsts 42. panta 7. punktu var aktivizēt tieši un bez iepriekšējām visu dalībvalstu debatēm.
Vienlaikus – atšķirībā no NATO 5. panta – šo ES klauzulu var raksturot arī kā Eiropas kolektīvās aizsardzības vājo vietu, jo tā nav tieši formulēta kā kolektīvās aizsardzības instruments un apstākļos, kad ES jau piedzīvo dažādus hibrīdos uzbrukumus, arī nedefinē, kas ir uzskatāms par “bruņotu agresiju”. Šādu definējumu gan neietver arī NATO līgums.
Abas normas tiek uztvertas kā savstarpējās aizsardzības mehānismi, taču to būtība un īstenošana atšķiras, skaidro S. Struberga. “NATO 5. pants ir par kolektīvo aizsardzību, kurā iekļauta militārās alianses loģika ar plānošanu, komandstruktūrām un kolektīviem aizsardzības plāniem. Tikmēr ES līguma 42. panta 7. punkts ir par dalībvalstu savstarpējo palīdzību bez militārās alianses loģikas,” pamato LATO ģenerālsekretāre.
Viņa norāda: minētajai normai drīzāk ir starpvaldību raksturs, palīdzību uzbrukuma gadījumā saskaņojot un par to vienojoties starp valsti, kurai uzbrukts, un valsti, kura tai sniedz palīdzību. Tāpat jāņem vērā, ka Eiropas Savienībā tiek respektēts atsevišķu valstu drošības politikas “īpašais raksturs” un uzsvērts, ka ES darbībām jābūt savietojamām ar saistībām pret NATO, skaidro eksperte.
Tā kā visas ES dalībvalstis, kuras ir visvairāk pakļautas draudiem austrumu flangā, ir arī NATO dalībvalstis, situācija, kad šīs valstis izmantotu tikai ES līguma savstarpējās palīdzības klauzulu, nevis NATO līguma 5. pantu, šķiet maz ticama, pat ja ASV iepriekš būtu atteikušās atbalstīt NATO sabiedrotos. Līdz šim brīdim ES dalībvalstis minēto klauzulu ir piemērojušas tikai vienu reizi, proti, kad Francija to aktivizēja pēc teroristu uzbrukumiem Parīzē 2015. gada novembrī.
