No nākamā mācību gada izglītības iestādēm būs pienākums īstenot sistēmiskas vardarbības mazināšanas un skolēnu labbūtības veicināšanas programmas. To paredz izmaiņas Izglītības likumā, kuru mērķis ir pārvarēt līdzšinējo sadrumstaloto pieeju vardarbības novēršanai izglītības vidē. Vienlaikus konsekvences vardarbības mazināšanā pietrūcis, jau pastāvot līdzšinējam regulējumam.
No šā gada 1. septembra izglītības iestādēm pirmsskolas, vispārējās pamatizglītības, vispārējās vidējās izglītības, profesionālās pamatizglītības, profesionālās vidējās izglītības un arodizglītības programmas būs jāīsteno, “nodrošinot izglītojamā vecumam atbilstošus sistēmiskus un mērķtiecīgus vardarbības novēršanas un labbūtības veicināšanas pasākumus”. Cita starpā būs jārealizē arī programma, “kas ietver vardarbības prevenciju, vardarbības gadījumu risināšanu un atbalstu iesaistītajām pusēm”. To nosaka grozījumi Izglītības likumā, kas stājās spēkā 6. martā.
Līdz šim vardarbības prevencijas aktivitātes izglītības iestādēs lielākoties īstenotas projektu vai atsevišķu iniciatīvu veidā – bieži vien tikai uz noteiktu laiku un bez vienotas sistēmas. “Lai gan šobrīd izglītības iestādēs jau tiek īstenoti vardarbības mazināšanas un novēršanas pasākumi, tomēr tie ir fragmentēti, terminēti laikā, nereti projektu vai iniciatīvu veidā, ko piedāvā gan valsts un pašvaldību institūcijas, gan NVO. Turklāt aktivitātes pamatā saistītas ar kādu noteiktu vardarbības izpausmi vai veidu, nepiedāvājot kompleksu, sistēmisku, pēctecīgu pieeju izglītības iestādes darbībā. Izglītības iestādes bieži vien saskaras ar grūtībām turpināt iesāktās aktivitātes pēc projekta beigām,” līdzšinējo situāciju raksturo Izglītības un zinātnes ministrija (IZM).
Jaunais regulējums, kā skaidro IZM, paredz plašu izglītības iestādes rīcības brīvību izvēlēties sev atbilstošāko programmu vai īstenot citus sistēmiskus pasākumus vardarbības mazināšanas jomā, ņemot vērā izglītojamo vecumu un citus faktorus. “Tādējādi izstrādātais regulējums paredz iespēju izvēlēties efektīvāko rīcības modeli katrā konkrētajā situācijā, ievērojot, ka izglītības iestādē var būt dažādas problēmas, izglītojamie atšķirīgā vecumā, dažādi pieejamie cilvēkresursi, cita specifika, kam nepieciešama risinājumu un pieeju variācija,” norāda IZM.
Tiesa, līdzšinējais regulējums faktiski paredzēja to pašu, secina Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) priekšsēdētāja Inga Vanaga. Proti, Izglītības likuma 30. pantā arī līdz grozījumu pieņemšanai bija noteikts, ka izglītības iestādes vadītājam ir pienākums “izvērtēt saņemto informāciju par vardarbību pret izglītības procesa īstenošanā iesaistīto personu, informēt izglītības iestādes dibinātāju un risināt situāciju izglītības iestādē”.
Skolu vadītājiem likums jau iepriekš paredzēja tiesības savas, izglītojamo, pedagogu vai citu personu drošības, veselības vai dzīvības apdraudējuma gadījumā pieprasīt, lai izglītojamais uzrāda, un pārbaudīt izglītojamā personīgās mantas, kā arī ierobežot viņa pārvietošanos. Tāpat izglītības iestāžu vadītājiem, uzņemot izglītojamo, tostarp no citas izglītības iestādes, bija jāpārbauda, vai Valsts izglītības informācijas sistēmā ir atzīme par izglītojamā veselības stāvokli un citiem apstākļiem, kas var būtiski ietekmēt izglītības procesu un būt nozīmīgi tajā iesaistītajām personām.
Atbalstot likuma grozījumus kā papildu akcentu cīņā pret vardarbību skolās, LIZDA vadītāja atzīst: jau līdzšinējās likumā paredzētās iespējas praksē nav pietiekami izmantotas. “Ja konsekventi būtu ievērots likumā un skolu iekšējās kārtības noteikumos ietvertais un visas atbildīgās iestādes būtu darījušas visu, kas tām jāpaveic, vardarbība skolās būtu daudz mazāka, nekā tā ir patlaban,” akcentē I. Vanaga. Viņa uzsver prevencijas nozīmi problēmas mazināšanā, tai skaitā skolēnu vecāku saukšanu pie atbildības gadījumos, kad tā netiek risināta ģimenē un vecāki atsakās sadarboties tās novēršanā.
Taču bez vainas nav arī skolu vadība un pedagogi, kas vardarbības problēmas dažkārt cenšas “paslaucīt zem tepiķa”, baidoties no kaitējuma iestādes reputācijai un iespējamiem pārmetumiem par neprofesionalitāti, ir pārliecināta LIZDA vadītāja.
No 2026. gada 1. septembra Izglītības likumā minēto programmu īstenotājiem būs jānodrošina vardarbības mazināšanas un labbūtības veicināšanas programmas. Tajās jābūt iekļautiem pasākumiem vardarbības prevencijai, spējai atpazīt un risināt vardarbības gadījumus, kā arī jāparedz atbalsta sniegšana vardarbībā cietušajai personai, paskaidro IZM.
Nosakot skolām pienākumu īstenot kādu no vardarbības izskaušanas programmām, tās vajadzētu atspoguļot izglītības iestādes lietvedības dokumentos. “Tā būs iespēja pārliecināties, kas izglītības iestādē attiecīgajā jomā ir darīts,” vienu no grozījumu pozitīvajiem efektiem izceļ I. Vanaga.
IZM veiktā aptauja liecina, ka pašlaik Latvijā jau tiek izmantotas vairākas vardarbības mazināšanas programmas. Piemēram, pirmsskolās plaši ieviesta “Džimbas drošības programma” (425 iestādēs) un “STOP 4–7” (168 iestādēs), savukārt skolās darbojas programmas “KiVa”, “MOT”, “APU” un “EMU”. Tomēr 303 izglītības iestādēs joprojām netiek realizēta neviena šāda programma.
Lai palīdzētu skolām izvēlēties piemērotāko pieeju, IZM sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitāti izstrādājusi informatīvo ziņojumu par Latvijā pieejamajām programmām un rīkiem skolēnu emocionālās labbūtības veicināšanai, ieskaitot kritērijus, kas jāņem vērā programmu izvēlē.
To, ka skolām ir vajadzīgi rīki vardarbības mazināšanai, jau ilgāku laiku savās rekomendācijās akcentējis Izglītības kvalitātes valsts dienests. Līdzīgu nostāju pauž arī Latvijas Izglītības vadītāju asociācijas (LIVA) prezidents, Liepājas Raiņa vidusskolas direktors Kārlis Strautiņš. Viņš uzsver: grozījumi, kas paredz vardarbības apkarošanas programmu īstenošanu skolās, pēc būtības ir solis pareizajā virzienā, taču, ņemot vērā, ka daļa programmu ir par maksu, to īstenošanai jāparedz atbilstošs finansējums.
Fiziskās un emocionālās vardarbības mazināšanai skolās IZM sadarbībā ar Veselības ministriju un Labklājības ministriju 2024. gadā izstrādāja informatīvo ziņojumu, jau tobrīd pasākumu grafikā paredzot grozījumus Izglītības likumā, kas nosaka: “Katrai izglītības iestādei jāizmanto kāda no vardarbības mazināšanas/novēršanas programmām atbilstoši vecumposmam.”
Minētajā informatīvajā ziņojumā norādīts, ka emocionālā un fiziskā vardarbība izglītības vidē tiek īstenota dažāda veida attiecībās:
Vienlaikus ziņojumā pausts, ka “tā fokuss primāri vērsts uz emocionālo un fizisko vardarbību izglītības iestādē, kad izglītojamais ir tieši iesaistīts, jo izglītības centrā ir bērns/jaunietis, viņa intereses un vajadzības. Tās ir attiecības starp vienaudžiem, starp izglītojamo un pedagogu, izglītojamo vecākiem, citiem izglītības iestādes darbiniekiem”.
Ziņojumā konstatēts – emocionālā un fiziskā vardarbība Latvijā ir izplatīta problēma izglītības vidē, ko apliecina gan starptautiskie, gan nacionālie pētījumi.
Saskaņā ar ziņojumā minēto 2021.–2022. gadā veikto aptauju 24% skolēnu atbildējuši, ka izglītības vidē izjutuši pret sevi vērstu fizisko vardarbību, kuras biežākie izraisītāji bijuši vienaudži, bet 11% gadījumu fiziskie pāridarītāji bijuši pieaugušie, tas ir, pedagogi vai citi skolas darbinieki.
Ar fizisko vardarbību, kas vērsta pret viņiem, saskārušies 7% pedagogu. Vairumā gadījumu (77%) fiziskā vardarbība piedzīvota no skolēnu puses, no vecākiem – 11%, turpretī 4% to izjutuši no kolēģiem jeb skolas vadības.
Kā izplatītākos pāridarījumu veidus skolēni minējuši sišanu, tīšu grūstīšanu, apģērba vai citu personīgo mantu slēpšanu, plēšanu vai dedzināšanu.
Savukārt ar emocionālo vardarbību saskārušies 37% aptaujāto skolēnu un 31% skolotāju. Pedagogi emocionālo vardarbību visvairāk izjutuši no skolēniem un vecākiem, bet skolēni – no klases biedriem un skolotājiem. Kā biežākos emocionālās vardarbības veidus skolēni norādījuši pazemošanu, baumošanu un aprunāšanu, apsaukāšanu un ignorēšanu.
