|
Profesore Baiba Martinsone vada psiholoģiskās izpētes kursus un pārraudzības prakses klīniskās un skolu psiholoģijas nozarēs maģistra studiju programmā Latvijas Universitātē. Viņa ir izveidojusi un pasniedz studiju kursus par sociāli emocionālo mācīšanos visos pedagogu studiju līmeņos. Profesores pētnieciskās intereses klīniskajā un izglītības psiholoģijā ietver sociāli emocionālo mācīšanos un labklājības un garīgās veselības veicināšanu skolās. Aprīlī Baiba Martinsone saņēma Ministru kabineta atzinības rakstu par nozīmīgiem sociālo un emocionālo prasmju pētījumiem un šo pētījumu rezultātu pārnešanu pierādījumos balstītā kopējā Eiropas izglītības politikas attīstībā un skolu praksē.
|
Vardarbība skolās ir kļuvusi par vienu no aktuālākajiem jautājumiem izglītības jomā. Vai tā tiešām pieaug vai ir tikai kļuvusi redzamāka atsevišķu gadījumu dēļ?
Izceļot atsevišķus ļoti spilgtus gadījumus, rodas risks uz problēmu sākt skatīties saasināti un arī nedaudz vienpusēji.
OECD pētījumi tiešām rāda, ka mūsu skolās ir samērā augsti vardarbības rādītāji. Tam var būt vairāki izskaidrojumi, taču tas uzreiz nenozīmē ļoti augstu vardarbības līmeni. Pirmkārt, šis rādījums var liecināt par to, ka bērni, atbildot uz aptaujas jautājumiem, nav atšķīruši vardarbību no ikdienišķa konflikta. Šeit ir runa par sociāli emocionālajām prasmēm. Piemēram, ja ir notikusi kāda ikdienišķa un bērna vecumam raksturīga apsaukāšanās, tad viņš var to uzskatīt par vardarbību. Otrkārt, skolās izjustais stress gan bērniem, gan skolotājiem rada sabiezinātu atmosfēru, kurā ir vairāk iespēju izpausties dažādiem pārkāpumiem. Vēl viens izskaidrojums neiecietībai un vardarbībai varētu būt arī nepietiekami regulētā viedierīču lietošana, tās apjoms un saturs skolās.
Uz vardarbības problēmas risinājumu vajadzētu raudzīties plašāk, jo cenšanās apkarot spilgtus negatīvus gadījumus ir drīzāk simptomātiska pieeja.
Jāsaprot, ka īstā atslēga ir ne tikai simptomu novēršana, bet arī visas skolas preventīva pieeja problēmai. Tas ir darbs, ko jau gadiem darām Latvijas Universitātē, izstrādājot universālas labklājības veicināšanas programmas skolām.
Vai redzat, ka tās tiek liktas lietā?
Tās tiek liktas lietā, un pilnīgi noteikti tas būtu jādara vairāk. Te ir divas piebildes. Pirmkārt, jāveido izpratne – un tā pamazām veidojas –, ka labklājības veicināšana ikdienā nozīmē pozitīvu skolas klimata veidošanu, sociāli emocionālās mācīšanās attīstīšanu. Tas nozīmē, ka gan augsta līmeņa akadēmiskās zināšanas, gan personības attīstība ir vienlīdz nozīmīgi sasniedzamie rezultāti izglītībā.
Tātad nevis vienkārši vajag čakli mācīties un tad mēģināt kaut kā reaģēt uz negatīvu uzvedību, bet gan kopumā mērķtiecīgi jāveicina pozitīva uzvedība.
Otrkārt, ir svarīgi, ka izglītības iestādes un arī izglītības politikas veidotāji saprot: to var izdarīt nevis ar parunāšanu par attiecībām un kādām ar labiem nodomiem veidotām rokasgrāmatām, bet gan ar pierādījumos un pētījumos balstītām zinātniskām programmām, kurās ir atlasīti aspekti ar vislielāko efektu attiecībā uz risināmajām problēmām.
Pārbaudot programmu efektivitāti, tiek novērtēta diezgan liela skolēnu grupa un salīdzināti rezultāti ar citiem skolēniem, kuriem nebija šādas programmas. Jānoskaidro, vai grupai, kurai bija programma, ir pieaugusi pozitīva uzvedība, mācību motivācija, ir attīstījušās prasmes risināt konfliktus. Tikai tad var teikt, ka programma ir zinātniski pamatota un pārbaudīta.
Pagaidām no izglītības iestādēm nav pietiekami skaidra pieprasījuma pēc pierādījumos balstītām programmām, jo šis aspekts ne vienmēr izvirzās priekšplānā.
Šādi pētījumi pasaulē jau ir veikti gadiem, un, mērot mūsu izstrādāto programmu efektivitāti, esam ieguvuši līdzīgus rezultātus.
Piemēram?
Piemēram, par to, cik nozīmīgas ir sociāli emocionālās prasmes, proti, saprast un pārvaldīt savas emocijas, regulēt savu uzvedību, sadarboties un saprast citus, risināt konfliktus. Latvijas pētījuma rezultāti apliecina, ka labāk attīstītas sociāli emocionālās prasmes saistās ar pozitīvāku uzvedību un augstāku mācību motivāciju jau pirmsskolas vecuma bērniem.
Tātad jau bērnudārzā ir ļoti svarīgi sākt arī intensīvu sociāli emocionālo prasmju attīstīšanu.
Tas gan atbalstīs bērnu sagatavošanos skolai, gan arī preventīvi mazinās uzvedības problēmu attīstības riskus.
Esam piedalījušies lielā starptautiskā pētījumā par to, ka pozitīvs skolas klimats ir saistīts ar labākiem mentālās veselības rādītājiem pusaudžu vecumā. Pozitīvs skolas klimats veicina attiecības ar vienaudžiem un skolotājiem un kopumā piederības izjūtu skolai.
Savukārt pedagogiem, kuri īsteno šādas sociāli emocionālās mācīšanās vai labklājības veicināšanas programmas, nozīmīgi pieaug pašefektivitātes izjūta, dzīvesspēks, noturība. Tātad runa ir par kopējā skolas klimata veidošanu.
Nereti, runājot par konkrētām sarežģītām individuālām situācijām, var šķist: ko jūs stāstāt par savām labklājības programmām?! Tā programma taču nedarbosies attiecībā uz šo konkrēto bērnu. Tā arī varētu būt, tomēr labklājība skolā ir lielais kopējais mērķis, kas, tāpat kā iekļaujošā izglītība, nevar tikt pilnībā sasniegts.
Apzināmies, ka nav iespējams izveidot tādu vidi, kurā nebūtu nekādu problēmu. Taču varam darīt labāko, veidojot visas skolas vidi un paralēli sniedzot gan pedagoģisku, gan ārpusskolas palīdzību skolēniem, kuriem nepieciešams individualizēts atbalsts.
Latvijā ienāk arvien vairāk vardarbības mazināšanas programmu, piemēram, KiVa, MOT un citas. No nākamā mācību gada izglītības iestādēm būs pienākums īstenot vardarbības mazināšanas un skolēnu labbūtības veicināšanas programmas. Kas ir galvenie priekšnoteikumi, lai šīs programmas nebūtu tikai “uz papīra” ķeksīša pēc, bet reāli uzlabotu skolas klimatu?
Tas ir ļoti, ļoti nozīmīgs jautājums. Pirmkārt, pārliecināties, vai skolas īstenotā labklājības veicināšanas programma ir zinātniski pamatota, ar pierādītu efektivitāti, un neizvēlēties programmas tikai reklāmas pēc. Otrkārt, atslēgas faktors ir visas skolas pieeja. Pedagogi var būt apguvuši dažādas zināšanas un tās izmantot, bet neveidojas visas skolas pieeja. Tātad, ja skola vienojas par kādas programmas īstenošanu, tad tā nodrošina atbilstošu pedagogu profesionālo pilnveidi un sagatavo pedagogus.
Ir ļoti svarīgi, lai skolas vadība aktīvi gādā par izvēlētās programmas īstenošanu. Piemēram, sociāli emocionālās mācīšanās vai garīgās veselības veicināšanas programmas, kas sastāv no gataviem nodarbību plāniem, ir jāieliek audzināšanas plānā un tur jāsaglabā gadu no gada. Plānošana palīdz uzturēt vienoto praksi, ka klases stundas notiek visās vecuma grupās un visās klasēs, kā arī regulārajās pedagogu sanāksmēs tiek runāts par skolas vides jautājumiem. Nav vērts novadīt trīs nodarbības gadā, minimāli vajadzētu būt 12 nodarbībām gadā. Tas nav daudz, un to var integrēt audzināšanas plānā gadu no gada visās klasēs un to grupās.
Labklājības veicināšanu skolā ir vēlams iekļaut gan skolas iekšējos dokumentos, gan skolas vīzijā, misijā, arī skolas tīmekļvietnē. Tā tiek pavēstīts, ka skola ne tikai nodrošina akadēmiskās zināšanas, bet arī veicina bērnu sociāli emocionālo prasmju attīstību. Tas sekmē vecāku iesaistīšanos, jo šie mērķi ir nozīmīgi arī ģimenēm. Politikas līmenī Eiropas Komisija pirms diviem gadiem ir izveidojusi stabilu ietvaru labklājības veicināšanai izglītībā, uzsverot visas skolas pieeju pozitīva skolas klimata veidošanā un sociāli emocionālo prasmju attīstīšanā no pirmsskolas līdz vidusskolas pēdējām klasēm.
Ko ietver sociāli emocionālās mācīšanās jēdziens?
Sociāli emocionālās prasmes var nosacīti iedalīt vairākās grupās. Viena grupa ir prasmes saprast pašam sevi, atpazīt savas emocijas, apzināties, ko es domāju, kā es jūtos. Tās ir arī prasmes pārvaldīt pašam sevi, tātad spēt pašam noregulēt savas emocijas, domas un uzvedību. Šis patiesībā ir priekšnosacījums tam, lai varētu sākties pašvadīta mācīšanās. Jo, esot stresā un ar izkliedētu uzmanību, cilvēks nevar labi mācīties. Šajā prasmju grupā būtiska ir arī spēja pašam radīt pozitīvas emocijas pat tad, kad nekas nenotiek, spēja uzturēt sevi pozitīvā noskaņojumā. Otra sociāli emocionālo prasmju grupa ir attiecību veidošanas prasmes, empātija, spēja sadarboties arī ar tiem, kuri mums nepatīk, un izturēt viedokļus, kuriem nepiekrītam. Vēl atsevišķa prasmju grupa ir atbildīgu lēmumu pieņemšana, prognozējot rīcības sekas un apsverot savu un citu cilvēku drošību un intereses.
Mēs sakām “sociāli emocionālā mācīšanās”, jo visas šīs prasmes var iemācīties tāpat kā lasīšanu, rakstīšanu un rēķināšanu. Svarīgi apzināties, ka šo prasmju attīstība ir jāveicina visiem bērniem.
Sociāli emocionālās prasmes ir ļoti, ļoti nozīmīgas labklājībai, sasniegumiem un dzīves kvalitātei kopumā. Akadēmiskās zināšanas dod potenciālu. Taču spēju komunicēt savu gudrību, sadarboties ar citiem, iekļauties sabiedrībā, tikt pāri dzīves stresam un īstenot savu potenciālu atraisa tieši sociāli emocionālās prasmes.
Cik lielā mērā tam atbilst projekts “Skola 2030” jeb “Kompetenču pieeja mācību saturā”?
“Skolas 2030” pieejā sociāli emocionālās prasmes ir iekļautas kā tā sauktās caurviju prasmes. Izglītības saturs paredz, ka sociāli emocionālās prasmes var attīstīt arī netieši.
Latvijā politiski ir izlemts īstenot iekļaujošo izglītību. Vai skolas tam ir praktiski un psiholoģiski gatavas? Un kā šī iekļaujošās izglītības realizēšana saistās ar vardarbības problēmu skolās?
Es atteiktos šīs lietas sasaistīt kopā. Tas ved uz diskriminējošu attieksmi, ka ir bērni, kuri mācās labi un ar kuriem viss ir kārtībā, un ir vēl citi – iekļaujamie, kuri rada problēmas, tostarp vardarbības risku. Šāds diskurss nav pamatots, turklāt sabiedrība ir ieinteresēta, lai katrs bērns varētu attīstīties tik labi, cik vien iespējams.
Runājot par skolu gatavību iekļaujošajai izglītībai, es teiktu, ka vienkārši ir jādara labākais vienotiem spēkiem. Atkal tas pats par preventīvu pieeju – katrā skolā būtu jābūt atbalsta speciālistiem ikdienā, nevis jāmeklē speciālisti tikai tad, kad kādam bērnam ir radusies vajadzība. Tā veidojas atbalstoša un strukturēta ikdienas vide, kurā ir vieglāk iekļauties un justies iederīgam ikvienam.
Tomēr skolēnu vecāki nereti pauž bažas, ka viens bērns ar uzvedības traucējumiem var paralizēt visas klases darbu. Kā atrast līdzsvaru starp viena bērna tiesībām uz izglītību un pārējās grupas tiesībām uz mierīgu mācību procesu?
Uz tādu globālu jautājumu nav vienas atbildes. Ja gribam atrast vienu risinājumu, tad tā ir izstumšana – atbrīvojamies no tiem, kas traucē, un realizējam savas tiesības. Izstumšanas riskam ir pakļauts ikviens, tādēļ jautājumu par to, kā visiem dzīvot kopā sabiedrībā, tostarp skolā, es uztvertu pazemīgāk. Ir jārēķinās, ka vienmēr būs gan bērni, kuri spēs labāk iekļauties, gan bērni, kuriem vajag vairāk individuālas palīdzības, un situācijas, kuras ar pedagoģiskiem līdzekļiem vien nevar atrisināt.
Tomēr ir vērts atcerēties, ka skola māca dzīvi un ka tādu pašu attieksmi, vērtības un uzvedību mēs vēlāk redzēsim sabiedrībā.
Apkopojot to, kā ikdienā organizēt skolas un klases vidi: tas nozīmē preventīvo darbu, veidot skaidru visas skolas pieeju, to, ko apspriež pedagoģiskajās sēdēs, raudzīties, lai ir paredzēts laiks runāt arī par labklājības jautājumiem, apspriest skolēnu sociāli emocionālās prasmes un piemērotākās iespējas, kā tās uzlabot noteiktiem skolēniem vai klasēm. Ja runājam tikai par sekmēm, kavējumiem un uzvedības problēmām, tad paliekam tikai reaģēšanas līmenī, meklējot risinājumus atsevišķām problēmām.
Pozitīvas skolas vides veidošana ietver arī sistemātisku labklājības monitoringu, datu vākšanu un analizēšanu. E-klasē ir ļoti daudz datu, ar kuriem skolas varētu strādāt. Piemēram, bērniem ar traucējošu uzvedību bieži redzam virkni negatīvu ierakstu – traucē, nestrādā, nav līdzi mācību materiālu, aizskar citus, runā pretī. Tas nepiedāvā jebkādu risinājumu, bet drīzāk norāda, ka palīdzība tiek meklēta ārpusē. “Hei – lūdzu, kāds parūpējieties, lai šis bērns uzvestos atbilstoši!” Labklājības veicināšanas pieejā būtu jāpievērš uzmanība tam, lai neveidotos šādas negatīvo ierakstu gūzmas un tiktu ievērota negatīvo un pozitīvo ierakstu proporcija vismaz 1:1, optimāli 1:3. Pozitīvas uzvedības atbalstīšana ir ieguldījums negatīvas uzvedības mazināšanā.
Kāda nozīme vardarbības un citu uzvedības problēmu gadījumā, jūsuprāt, ir tam, ko bieži dēvē par visatļautību, kad skolēnam šķiet, ka viņam skolā ir tikai tiesības, bet ne pienākumi?
Arī šajā ziņā svarīga ir sistēma skolā. Nevajag uztraukties par to, ka mājās skolēnam ir vienas prasības un skolā – citas. Tās ir divas dažādas planētas. Ļoti labi, ja tās ir tuvu un spēj sadarboties.
Tomēr, pat ja mājās ir daudz liberālāka attieksme, skolā konsekventi uzturēta lietu kārtība palīdz bērnam adaptēties.
Īpaši, ja uzvedības noteikumi ir definēti tā, ka ietver sagaidāmo uzvedību. Piemēram, uz stundām ierasties laikus, iesniegt darbus termiņā, izslēgt un nolikt telefonus. Šādi noteikumi var būt izstrādāti dažādām skolas vidēm – klasē, ģērbtuvē, sporta zālē, skolas pagalmā un autobusā –, un tie var būt kā pielikums skolas kopējiem noteikumiem un apstiprināti ar direktora rīkojumu. Labi, ja noteikumu izveidē ir iesaistīti arī vecāki un paši skolēni. Tad tie tiek uzlūkoti nevis kā direktīva, bet gan kā skolas vērtības, par kuriem ir kopēja vienošanās. Tas iedod atskaites punktu visas skolas pieejai arī vērtību audzināšanā, jo vērtības nevis mācām deklaratīvi, bet iedzīvinām savā ikdienas darbībā. Atbalsts pozitīvai skolēnu uzvedībai attīsta tādas vērtības kā drošība, cieņa un atbildība. Savukārt pedagogiem tas ļauj uzturēt vienotas prasības un iedod struktūru, kā ikdienā veicināt atbilstošu skolēnu uzvedību.
Vardarbība, visbiežāk emocionāla, notiek arī ārpus skolas, piemēram, ar aizskarošiem ierakstiem sociālajos medijos. Ko tur var darīt?
Tā ir ļoti sarežģīta realitāte. Kibervardarbības gadījumā nav jābūt sistemātiskai aizskaršanai, atkārtotām pazemošanas vai ņirgāšanās epizodēm. Pietiek ar vienu apkaunojošu ziņu vai attēla publicēšanu, lai tie tiktu pārpublicēti, kopēti un pavairoti, līdz ar to radot ilgtermiņa kaitējumu.
Tāpat arvien vairāk apzināmies, ka nekontrolētai viedierīču lietošanai ir sekas.
2019. gadā veiktā pētījumā, kurā bija iesaistīta Latvija, Lietuva un Taivāna, atklājās, ka tajā laikā 94% trešās klases skolēnu Lietuvā un 87% Latvijā bija pašiem savs skārienjutīgais viedtālrunis. Savukārt Taivānā tāds bija tikai nepilniem 25% bērnu: ne jau tāpēc, ka viņi to nevarētu atļauties, bet gan tāpēc, ka viņi ir tehnoloģiski attīstītāki un šo posmu jau ir izgājuši, saprotot negatīvās sekas.
Kā mums būtu jārīkojas? Vai vienkārši jāgaida, kamēr sabiedrība evolucionē līdz Taivānas līmenim, vai tomēr ir ātrāki risinājumi?
Ir vajadzīgs laiks un informācija, lai sabiedrībā veidotos noteikti priekšstati. Un globālām problēmām, tāpat kā jautājumam par iekļaujošo izglītību, nav kāda viena brīnumaina risinājuma. Tomēr svarīgi atcerēties, ka gan mācīšanās, gan disciplinēšana sākas ar attiecību veidošanu.
Pozitīvu attiecību veidošana un uzturēšana, kā arī konsekvence audzināšanā dod pamatu sadarbībai, problēmu risināšanai un dzīves grūtību pārvarēšanai.
Kas, jūsuprāt, ir laba izglītība?
Labu izglītību noteikti raksturo tas, ka skolēns, pabeidzot skolu, jūt gan autonomiju, gan kompetenci, kā arī prieku par paveikto.
Tas ir ļoti svarīgi, jo skolas beigšana ar labiem akadēmiskajiem sasniegumiem, bet ar zemu pašvērtējumu ir nozīmīgs šķērslis nākotnes panākumu gūšanai.
Protams, labas vispārējās zināšanas rada pamatu jebkuras jaunas informācijas novērtēšanai, saprātīgu jautājumu formulēšanai, zināšanu sistematizēšanai. Vienlaikus laba izglītība nozīmē augstas pozitīvas gaidas par katra bērna sniegumu, nepieļaušana, ka būs kāds skolēns, kuram neveiksies, cenšanās darīt visu iespējamo, lai katrs var piedzīvot izaugsmi atbilstoši savām spējām. To mēs saucam par augstiem sasniegumu standartiem skolā. Pie mums valda uzskats, ka augsti sasniegumu standarti ir nenormāli augstas prasības, kas bērnus dzen stresā, tomēr tas patiesībā ir svarīgs iekļaujošas izglītības aspekts.
Labas izglītības rādītājs būtu cilvēka atvērtība jaunu lietu apguvei un mācībām, kā arī kopumā pozitīva attieksme pret skolu un izglītību, ko nodot saviem bērniem.
Vai mūsu sabiedrībā izglītība vispār ir vērtība?
Šauri skatoties un izceļot negatīvus piemērus par to, kādi cilvēki nonāk varas pozīcijās sabiedrībā un kāds ir viņu inteliģences un kompetences līmenis, varētu šķist, ka izglītībai vairs nav svara. Tomēr, ja skatāmies uz lieliem procesiem plašāk, tad izglītībai pilnīgi noteikti ir milzīga nozīme.
Diskusijās par izglītības mērķiem, arī par “Skolas 2030” ievirzi, nereti parādījies jautājums, vai izglītībai primāri ir jāsniedz utilitāras zināšanas, ko ātri var likt lietā darba tirgū, vai arī vispusīgas, plašas zināšanas, kuras vairāk saista ar humanitāro un sociālo jomu.
Patiesībā tur nav pretrunu, ja nodrošinām vispusīgu izglītību. Pāragri uzspiesta izvēle “specializēties”, manuprāt, neveicina iespēju bērniem pilnībā attīstīt savu potenciālu. Īstenojot vispusīgu izglītību un personības attīstību, mēs vairojam jauniešu iespējas arī tikt pie lielākas turības un finansiāli izmērāmiem dzīves sasniegumiem. Ārzemēs veikti ilglaicīgi pētījumi liecina, ka konsekventa sociāli emocionālo prasmju attīstīšana skolā saistās ar labāku mentālo veselību, nodarbinātību un citiem dzīves kvalitātes rādītājiem pieaugušo vecumā.
