Zvans bērnu un jauniešu uzticības tālrunim – iespēja nepalikt izmisumā

Kāda ir uzticības tālruņa noslodze ikdienā? Vai pirms jaunā mācību gada tā palielinās?

Katru gadu saņemam apmēram desmit tūkstošus zvanu. Novērojam, ka zvanu ir vairāk mācību gada laikā, tas ir, no septembra līdz maijam.

Zvanu skaita pieaugums septembrī saistīts ar to, ka vasarā bērni ir prom no skolas sarežģītās vides. Izglītības iestādē bērns atrodas starp dažādiem kairinājumiem. Tajā ir ļoti daudz cilvēku, nereti vienā telpā uzturas ap 30 skolēnu. Tāpat, sākoties jaunajam mācību gadam, bērnam palielinās darbu apjoms ikdienā. Daudz mācību stundu, mājasdarbu, pulciņu. Vasarā tā visa nav, jo tad bērns atrodas savā drošajā vidē – mājās. Tādējādi par izglītības iestādi, iespējams, jārunā kā par vardarbīgu vidi, kurā ir iespējama fiziskā, emocionālā, pat seksuālā vardarbība.

Šajā laikā saņemam vairākus zvanus saistībā ar attiecību jautājumiem, tostarp par attiecībām ģimenē, konfliktiem ar vecākiem, brāļiem, māsām. Arī liela daļa minēto nesaskaņu rodas no skolā piedzīvotā. Ja bērns nevar pateikt, ka skolā jūtas slikti, vai vecāks tam nepievērš uzmanību, šīs emocijas var ietekmēt attiecības ģimenē.

Konfliktsituācijas ģimenē rosina arī ekspektācijas pret bērnu, proti, ko viņam vajadzētu spēt izdarīt, taču tas nav izdevies.

Tāpēc laikā, kad bērns atgriežas izglītības iestādē, visām iesaistītajām pusēm jādomā par to, kā viņu atbalstīt.

Akcijā pirms jaunā mācību gada jūs aicināt uzticības tālrunim zvanīt arī vecākus un pedagogus. Kāda ir atsaucība?

Mērķauditorija saglabājas bērni un pusaudži, kas arī ir visbiežākie zvanītāji. Ja skatāmies pēc vecuma, tad galvenokārt zvana pusaudži vecumā no 12 līdz 15 gadiem. Tas ir saistīts ar vecumposmu, kad notiek ļoti daudz pārmaiņu. Bērnam ir neizpratne pašam par savu ķermeni, sociālajām lietām un citām izmaiņām, kas attiecīgajā vecumposmā notiek. Kā jau minēju, daudzi saskaras ar attiecību problēmām gan vienaudžu vidū, gan ģimenē. Vairāki pusaudži sūdzas par sliktām iekšējām izjūtām – nomāktību, skumjām, bēdām, bezcerību.

Tomēr ir noprotams, ka jums zvana arī pieaugušie. Kas viņus satrauc?

Vairums zvana ar mērķi konsultēties par to, kā bērniem palīdzēt dažādās situācijās. Piemēram, ko darīt, ja bērns ir saskāries ar vardarbību izglītības iestādē vai ārpus tās, kā rīkoties, ja bērns dara sev pāri. Vecāki arī vaicā pēc padoma, ja bērns neklausa. Viņiem interesē, kur vērsties pēc palīdzības. Turklāt nereti vecākiem nozīmīga ir nevis problēmsituācija, bet tas, ka viņi jūtas bezspēcīgi.

Turpretī pedagogi parasti zvana par konkrētām situācijām, kā, piemēram, vardarbības gadījumiem, cenšoties saprast, kā tās risināt.

Kas ir personas, kuras zvanītājus uzklausa?

Uzticības tālrunī strādā speciālisti ar psihologa izglītību, kuri ir izgājuši krīzes intervences apmācības.

Sarunas bieži vien ir kompleksas un norit kā psiholoģiska konsultēšana. Daudzkārt sarunu mērķis ir zvanītāju nomierināt. Pārsvarā mums zvana krīzes gadījumos, kad cilvēks nespēj adekvāti reaģēt un rīkoties. Tad speciālistu uzdevums ir atgriezt cilvēku atpakaļ realitātē, lai viņš spētu darboties un funkcionēt.

Jāuzsver, ka konsultēšana būtībā ir ļoti smags darbs. Mūsu tālrunis ir anonīms no abām pusēm, respektīvi, anonīma identitāte ir gan tiem, kuri zvana, gan speciālistiem. Nevar piezvanīt un pieprasīt sarunu ar konkrētu personu vai rēķināties, ka, piemēram, ikkatru otrdienu zvanus pieņem noteikts cilvēks. Tā pie mums nenotiek. Konsultēšana katru reizi visdrīzāk noritēs ar citu cilvēku un atšķirīgu mērķi. Taču tas nenozīmē, ka nav vēlams vai nedrīkst zvanīt atkārtoti.

Kā jūs vērtējat uzticības tālruņu nozīmi?

Es uzskatu, ka bērnu un jauniešu uzticības tālrunis ir mugurkauls veselīgai bērnu aizsardzības sistēmai, jo tā ir vienīgā forma, kur bērns tieši var komunicēt par savām vajadzībām, savu realitāti, un mēs iegūstam priekšstatu ne tikai par konkrētā jaunieša situāciju, bet arī stāvokli Latvijā kopumā.

Tas ir realitātes spogulis, kas parāda, kā bērni un jaunieši jūtas sabiedrībā.

No vienas puses, ir tas, kā mēs, pieaugušie, interpretējam bērnu vēlmes un to, kā viņi jūtas. No otras puses, bērnu un jauniešu uzticības tālrunis sniedz reālu informāciju par minētajām vajadzībām. Tās nereti atšķiras no pieaugušo uzskatiem, kādā veidā bērni jāaudzina. Tas apliecina, ka mēs savās atvasēs mēdzam neklausīties. Speciālistu, kuri atbild uz uzticības tālruņa zvaniem, uzdevums ir klausīties. Un ne tikai. Mūsu darbs ir arī nodot jauniešu balsis tālāk gan politiskajā, gan sabiedrības līmenī.

Vienlaikus vēlos norādīt arī uz bērna atbildību. Protams, bērni ir dažāda vecuma, bet pamatskolēniem, vidusskolēniem pašiem vajadzētu izprast, kas ir droša vide, kādi ir viņu atbalsta punkti, ko darīt, ja piedzīvo vardarbību pret sevi vai citiem, kur vērsties, kā arī saprast, ka par minēto nedrīkst klusēt. Ja nav pieaugušā, ar kuru aprunāties, nevajag kautrēties zvanīt uzticības tālrunim. Turklāt zvanīt var ne tikai brīžos, kad viss ir slikti, bet arī tad, kad gribas parunāties, tai skaitā par labām lietām.

Savukārt vecākiem ir būtiski apzināties, kā viņi atbalstīs savus bērnus. It īpaši, ja runa ir par brīžiem, kad vecāki nevarēs būt bērnam blakus. Vecākiem jāsaprot, ka viņi bērnu nevarēs pasargāt visās situācijās. Tādēļ laikus ar bērnu jārunā par seksuālajām robežām, reproduktīvo veselību. Bērns jau agrīnā vecumā jāizglīto, ka digitālajā vidē pastāv briesmas. Taču vecāks ne vienmēr ir spējīgs par šīm tēmām diskutēt, piemēram, viņš jūtas neērti runāt par seksu un seksualitāti. Tomēr ir svarīgi, lai bērns konkrētās tēmas pazītu un justos tajās ērti. Lai bērnam nebūtu kauns vai bail runāt par sarežģītiem tematiem. Ja bērns jutīsies droši, tad spēs pateikt, ka ir sapratis – viņa robežas tiek pārkāptas.

Ja vecāks apzinās, ka attiecīgajām sarunām nav gatavs, tad bērnam jānorāda, ar kuriem pieaugušajiem var aprunāties. Varbūt tie ir vecvecāki, kāds ģimenes draugs vai arī zvans uzticības tālrunim. Tātad vecāka uzdevums ir nevis pašam vienmēr vest šīs sarunas, bet informēt bērnu, kur iespējams saņemt atbalstu. Uzticības tālrunis var būt viens no veidiem.

Visbeidzot pedagogi ikdienā darbā sastopas ar neraksturīgām situācijām, kurās ne vienmēr ir pareizās atbildes, vai arī speciālists nezina, kā rīkoties, sevišķi vardarbības gadījumos. Tāpēc jāatgādina visiem pedagogiem, ka uzticības tālrunis ir resurss arī viņiem, lai izprastu, kā rīkoties situācijās, kad bērnam vajadzīga pieaugušā palīdzība.

Varbūt varat dalīties ar kādu spilgtāku situāciju, kad izdevās zvanītājam ievērojami palīdzēt.

Par spilgtiem gadījumiem es nerunāšu. Palikšu pie tā, ka tālrunis ir anonīms. Diemžēl ir daudz gadījumu, kad jau no vienas frāzes saprotams, ka situācija ir saistīta ar smagu vardarbību. Mums iesaistoties, notiekošais tiek risināts dažādos veidos nolūkā panākt, lai bērns vairs nekad neciestu. Tādas situācijas mūsu darbā, godīgi sakot, ir regulāras. 

Vai, laikam ejot, mainās problēmu ierosinātāji?

Lai gan Covid-19 pandēmija jau sen ir aiz muguras, sekas, it īpaši bērnos, savā darbā redzam vēl joprojām. Tāpat arī karš Ukrainā, politiskās pārmaiņas visā pasaulē. Pat ja tā nešķiet, bērnus tas ietekmē. Redzams, ka viņiem trūkst globālās stabilitātes, tādēļ nereti tiek ietekmēta arī stabilitāte ikdienā. Tā nav realitāte tikai Latvijā, tas novērojams arī citviet Eiropā. Bērnos krietni vairāk saklausāma agresija, kas ir izpausme tam, ka bērns ir noguris no pārmaiņām un stabilitātes trūkuma. Tie ir sarežģīti jautājumi. Lai kā vēlētos, mēs nevarēsim novērst globālās problēmas, bet ir būtiski saprast, kā drošību un stabilitāti bērnam nodrošināt mājās.

Kā jūs, ņemot vērā uzklausītos zvanus, raksturotu mūsdienu skolas vidi?

Zvanu un ziņojumu skaits par vardarbību skolās arvien pieaug. Vienlaikus mēs to uztveram arī kā pozitīvu signālu. Tas nozīmē, ka izglītības iestāžu speciālisti, bērni un vecāki mācās vardarbību atpazīt. Bērni apzinās, ka pret viņiem ir veikta vardarbība, turpretī pedagogi un vecāki ir iemācījušies, ka vardarbības faktam nav jāpaliek tikai ģimenē vai skolas sistēmā, – par to ir jāziņo un situācijas risināšanā jāiesaista vairākas institūcijas. Tāpēc, manuprāt, vide izglītības iestādēs ir uzlabojusies.