Publicitātes foto.
Grozījumi Izglītības likumā, kas skolēnu skaitu nosaka kā centrālo kritēriju skolu finansēšanai un skolu tīkla reorganizācijai, būtiski maina līdzšinējo regulējuma loģiku. Ar jauno 14. panta 41. un 42. punktu skolēnu skaita vadlīnijas – instruments, kas sākotnēji tika izstrādāts publisko skolu tīkla sakārtošanai un fiskālajai optimizācijai, kā tas atzīts arī tiesību akta projekta anotācijā, – tiek paceltas līdz normatīvi saistoša kvalitātes kritērija līmenim. Šī pieeja tiek attiecināta uz visām skolām, tostarp privātajām, lai gan pats regulējums nav veidots, balstoties uz to darbības loģiku vai funkcijām izglītības sistēmā. Faktiski tas darbojas kā politikas īsceļš, kas ļauj administratīvi risināt strukturālas problēmas, vienlaikus atliekot diskusiju par sistēmas pielāgošanās spēju un ilgtermiņa mērķiem izglītībā.
Skolu tīkla problēmas un demogrāfijas lejupslīde Latvijā veido savstarpēji pastiprinošu ciklu. Bērnu skaita samazināšanās, emigrācija un sabiedrības novecošana noved pie tukšākām skolām, savukārt skolu slēgšana vai nemitīga to pastāvēšanas apšaubīšana mazina teritoriju pievilcību jaunajām ģimenēm. Skola ģimenēm nav tikai izglītības pakalpojums – tā ir signāls par vietas nākotni. Ja skolas pastāvēšana ir nestabila, ģimenes izvēlas neienākt vai aizbraukt, tādējādi vēl vairāk paātrinot demogrāfisko kritumu. Šādos apstākļos skolu tīkla “optimizācija”, ja tā balstīta tikai mehāniskā pielāgošanā bērnu skaitam, nereti nevis reaģē uz demogrāfiju, bet tai kaitē.
Situācijā, kur valsts nespēj nodrošināt elastīgu un kvalitatīvu publisko skolu tīklu, veidojas plaisa, kuru aizpilda privātās skolas. Tās kļūst par risinājumu ģimenēm ar pietiekamiem resursiem, vienlaikus pastiprinot nevienlīdzību starp bērniem ar piekļuvi stabilai izglītības videi un tiem, kuri paliek atkarīgi no arvien sarūkoša publiskā piedāvājuma. Privātās skolas pašas par sevi nav sistēmas problēma. Risks rodas brīdī, kad publiskā izglītības sistēma atkāpjas bez skaidras stratēģijas, atstājot kvalitāti un pieejamību individuālās maksātspējas ziņā.
Piedāvātais regulējums demogrāfiskās pārmaiņas faktiski fiksē kā stabilu un vienvirziena kritēriju, kaut arī tās nav lineāras un būtiski atšķiras dažādos reģionos. Līdz ar to elastībai un pielāgošanās spējai vajadzētu būt politikas pamatā, taču tās aizstāj mehānisks atlases instruments. No tiesiskā skatpunkta tas nozīmē funkcijas maiņu – politikas īstenošanas palīgrīks tiek pārvērsts par normatīvi saistošu kvalitātes standartu bez atbilstoša metodoloģiska pamatojuma. Regulējums neparedz arī pietiekami skaidrus pārejas vai izņēmumu mehānismus, kas ļautu saglabāt izglītības pieejamību funkcionāli nozīmīgās teritorijās, tādējādi apdraudot samērīguma principu.
Šādā konstrukcijā kvantitatīvais parametrs, kas nav izstrādāts kā kvalitātes standarts, kļūst par nosacījumu izglītības programmu īstenošanai arī tajās skolās, kuras attiecīgā modeļa loģikā neietilpst. Tātad tiek ignorēts fakts, ka privātskolas Latvijā bieži vien pilda kompensējošu funkciju tur, kur publiskais sektors nespēj nodrošināt pietiekamu kvalitāti, drošību vai specializētās programmas, radot riskus gan nevienlīdzības pieaugumam, gan izglītības pieejamības samazinājumam reģionos.
Izglītības un zinātnes ministres Daces Melbārdes publiski paustā nostāja1 neparedzēt izņēmumus privātskolām, balstoties uz argumentu, ka “noteikumiem jābūt vienādiem visiem”, atspoguļo šauru un pārsvarā fiskālu skatījumu.
Vienādi noteikumi paši par sevi nenozīmē taisnīgumu, ja sektori darbojas pēc atšķirīgiem modeļiem, proti, privātskolas veido mazākas klases, īsteno specializētās programmas un uzņem bērnus, kuriem publiskās skolas nereti nespēj nodrošināt atbilstošu vidi. Minēto dimensiju ignorēšana nozīmē, ka reforma tiek virzīta kā administratīvais instruments, nevis izglītības kvalitātes uzlabošanas politika.
Pieeja, saskaņā ar kuru skolu tīkla reforma tiek balstīta gandrīz tikai skolēnu skaita kritērijā, ir pretrunā mūsdienu publiskās pārvaldības principiem, kas uzsver datu kvalitāti, ietekmes analīzi, sistēmas daudzveidību un ilgtspēju. Mehāniski sliekšņi nespēj atspoguļot pedagogu darbu, bērnu individuālās vajadzības, kopienu kontekstu vai mācību reālo kvalitāti. Ilgtspējīgai reformai nepieciešama daudzslāņaina kritēriju sistēma, kurā tiek ņemtas vērā teritoriālās atšķirības, skolu sociālais pienesums un bērnu individuālais progress, nevis tikai skolēnu skaits administratīvajās tabulās.
Grozījumi paredz skolēnu skaita sliekšņus kā galveno kritēriju valsts finansējuma piešķiršanai, faktiski pasludinot skolēnu skaitu par izglītības kvalitātes indikatoru. Tāda pieeja ir pārmērīgi šaura, respektīvi, tā neataino ne skolēnu sasniegumus un individuālo progresu, ne pedagogu profesionalitāti, ne skolas pārvaldības kvalitāti vai programmu specifiku. Tāpat tiek ignorētas būtiskas teritoriālās atšķirības, piemēram, nokļūšanas laiks, mobilitāte, reģionālās īpatnības, kā arī atšķirīgās izmaksas STEM, iekļaujošās vai bilingvālās izglītības nodrošināšanai.
Apgalvojums, ka “visām skolām jāpiemēro vienādi skolēnu skaita kritēriji”2, ir formāli pievilcīgs, tomēr saturiski maldinošs. Privātās skolas Latvijā ir radušās nevis kā luksusa alternatīva, bet risinājums situācijās, kad publiskais sektors nespēj nodrošināt pietiekamu kvalitāti, drošību, individuālu atbalstu vai specializētās programmas. To apstiprina arī SAFEGE Baltija (2023) pētījums “Privāto izglītības iestāžu ieguldījums vispārējās izglītības nodrošināšanā”3, uzsverot privātskolu nozīmi bērniem, kuriem valsts skolas nespēj nodrošināt atbilstošu vidi.
Tādējādi formāla “vienlīdzība” praksē rada nevienlīdzību – publiskās un privātās skolas tiek vērtētas pēc vienas formulas, lai gan to finansēšanas mehānismi un funkcijas ievērojami atšķiras. Privātās skolas nesaņem kapitālieguldījumus, finansējumu ēku uzturēšanai vai plašas pašvaldību dotācijas. Tās darbojas galvenokārt no vecāku maksājumiem, un mazās klases šajā kontekstā ir kvalitātes, nevis neefektivitātes rādītājs.
Svarīgi atgādināt, ka skolēnu skaita kritēriji vēsturiski radīti tikai publiskajam sektoram kā fiskālais instruments skolu tīkla konsolidācijai, nevis vispārējs kvalitātes standarts. To mehāniska pacelšana likuma līmenī un automātiska attiecināšana uz privāto sektoru deformē izglītības ekosistēmu, kur privātskolas līdz šim pildījušas kompensējošu funkciju. Trīs gadu pārejas periods šajā kontekstā darbojas nevis kā reāls adaptācijas mehānisms, bet politiskās atbildības atlikšana, pārnesot strukturālās sekas uz nākamo politisko ciklu bez garantijām, ka sistēma līdz tam kļūs elastīgāka vai taisnīgāka. Visvairāk tas skars bērnus, kuriem privātskolas nodrošina specializētu atbalstu, drošību vai individualizētu mācību vidi.
Eiropas Savienības (ES) dati apliecina, ka privātās skolas ir normāla un integrēta izglītības sistēmas daļa. Vidēji ES valstīs privātajās skolās mācās ap 12% skolēnu pamatizglītībā un 18% vidējā izglītībā, kamēr Latvijā – tikai 3% pamatskolā un 5% vidusskolā (SAFEGE Baltija, 2023). Daudzās ES valstīs privātais sektors tiek būtiski līdzfinansēts no valsts budžeta, lai nodrošinātu pieejamību un kvalitāti, piemēram, Beļģijā, Spānijā vai Maltā.
Salīdzinošā analīze arī atspoguļo, ka nevienā no pētījumā aplūkotajām ES valstīm skolēnu skaits klasē netiek izmantots kā normatīvais kvalitātes kritērijs privātajām skolām. Regulējums fokusējas uz programmu kvalitāti, pedagogu profesionalitāti, mācību rezultātiem un pārvaldību, bet ne kvantitatīvajiem sliekšņiem. Līdz ar to Latvijas iecere privātskolas pielīdzināt publiskajām, izmantojot skolēnu skaitu kā centrālo kvalitātes mērauklu, ir netipiska Eiropas praksei un rada risku samazināt izglītības pieejamību un sistēmas elastību.
Privāto skolu pastāvēšana Latvijā atklāj nevis individuālu izvēļu kaprīzi, bet publiskās izglītības sistēmas strukturālās robežas. Tās funkcionē kā kompensējošs mehānisms tur, kur publiskais sektors nespēj nodrošināt pietiekamu elastību – mazāku klašu modeli, individualizētu atbalstu, alternatīvas pedagoģijas vai specifiskas programmas. SAFEGE Baltija (2023) pētījumā veiktās intervijas ar privāto izglītības iestāžu vadītājiem apliecina, ka šīs skolas apzināti strādā ar mērķa grupām, kuru vajadzības publiskajā sistēmā paliek nepilnīgi nosegtas.
Šādā skatījumā privātskolas nav paralēla sistēma, bet funkcionāls papildinājums publiskajai izglītībai, kas samazina spiedienu uz valsts sektoru un paplašina izglītības piedāvājuma spektru. Tieši kompensējošā loma skolēnu skaita sliekšņu mehānisku piemērošanu padara problemātisku, respektīvi, instruments, kas radīts publiskā tīkla fiskālai optimizācijai, tiek attiecināts uz institūcijām ar ievērojami atšķirīgu uzdevumu, darbības loģiku un kvalitātes kritērijiem.
Ja politikas mērķis ir samazināt privātā sektora nepieciešamību, vienīgais ilgtspējīgais risinājums ir publiskās izglītības kvalitātes celšana, nevis administratīvi ierobežojumi privātajām skolām. Somijas piemērs rāda, ka spēcīga valsts skolu sistēma pati par sevi stabilizē privātā sektora lomu, – augstas kvalitātes publiskā izglītība padara privātskolas par papildinošu, nevis aizvietojošu izvēli. Latvijas apstākļos tas iespējams tikai ar ilgtermiņa ieguldījumiem pedagogu profesijā, mācību vidē un programmu modernizācijā. Līdz brīdim, kad publiskā sistēma spēj nodrošināt līdzvērtīgu kvalitāti, administratīvie ierobežojumi privātajām skolām nevis samazina to nepieciešamību, bet palielina sistēmiskos riskus – pieejamības kritumu, nevienlīdzību un izglītības risinājumu aizplūšanu ārpus valsts uzraudzības.
Privātskolām ir arī nozīmīga inovāciju funkcija, proti, tās bieži vien ievieš jaunas pedagoģiskās pieejas, bilingvālās programmas un personalizētu mācīšanos, kalpojot kā eksperimentāla vide, kur jauninājumi tiek pārbaudīti mazākos un elastīgākos modeļos. Tādā veidā privātais un publiskais sektors var veidot savstarpēji papildinošu izglītības ekosistēmu. Taču piedāvātie likuma grozījumi šo loģiku ignorē, pakļaujot privātskolas tiem pašiem skolēnu skaita sliekšņiem kā publiskās izglītības iestādes, lai gan to darbības modelis balstās uz mazākām klasēm un lielāku individualizāciju. Šāds mehānisms nav savietojams ar privātskolu būtību un rada strukturālu risku to pastāvēšanai.
Potenciālās sekas ir būtiskas: daļa privāto skolu objektīvi nespēs sasniegt noteiktos sliekšņus, tās kļūs finansiāli nestabilas vai būs spiestas palielināt vecāku iemaksas, samazinot pieejamību. Tāpat tiks apdraudēta programmu, īpaši alternatīvās pedagoģijas un iekļaujošās pieejas, daudzveidība, un daļa ģimeņu var izvēlēties ārvalstu vai digitālās izglītības programmas, kas neatrodas Latvijas izglītības politikas ietvarā.
Līdz ar to privātskolas šobrīd nav uzskatāmas par sistēmas problēmu, bet gan par būtisku stabilitātes un elastības mehānismu. Regulējums, kas šo lomu neņem vērā, riskē vājināt izglītības sistēmas kopējo kvalitāti, inovāciju potenciālu un pieejamību Latvijā.
Nav šaubu, ka skolu tīkla reforma Latvijā ir nepieciešama. Demogrāfijas lejupslīde, pedagogu trūkums un reģionālā nevienlīdzība padara pārmaiņas neizbēgamas. Tomēr jautājums nav par to, vai reforma ir vajadzīga, bet kādu politikas instrumentu valsts izvēlas tās īstenošanai. Pašreizējais risinājums – finansējuma automātiska pārtraukšana skolām, kas nesasniedz noteiktu skolēnu skaitu, – ir administratīvi vienkāršs, taču metodoloģiski reducējošs. Tas neatšķir skolas ar objektīvām kvalitātes problēmām no tām, kas strādā sarežģītākos apstākļos, īsteno specializētās programmas vai pilda nozīmīgu sociālo funkciju kopienā.
Šāda pieeja faktiski signalizē, ka reformas primārais mērķis ir tīkla konsolidācija un fiskālā racionalizācija, nevis izglītības kvalitātes diferencēta stiprināšana. Kā norāda Kaspars Bērziņš4, Latvijas skolu tīkla reformas atkārtoti nonāk strupceļā, jo tās, interpretējot viņa pausto, tiek vadītas pēc “Excel tabulas loģikas”, tas ir, kvantitatīviem rādītājiem, nevis vecāku pieprasījuma, bērnu vajadzībām, izglītības satura un reģionālās attīstības mērķiem. Jaunais regulējums minēto problēmu nenovērš, bet gan institucionalizē, paceļot skolēnu skaitu normatīva kvalitātes kritērija līmenī un attiecinot to arī uz privātajām skolām ar atšķirīgu funkciju un finansēšanas struktūru.
Rezultātā reforma var dot īstermiņa fiskālu efektu, bet tā neveido ilgtspējīgu izglītības ekosistēmu. Pastāv risks padziļināt nevienlīdzību, vājināt kopienas un samazināt izglītības pieejamību reģionos, kur skola ir viens no pēdējiem publiskās infrastruktūras balstiem. Šādā modelī skolu tīkla pārkārtošana kļūst par administratīvo optimizāciju, nevis kvalitātes reformu ar ilgtermiņa redzējumu.
Lai gan grozījumi būtiski maina finansēšanas un skolu tīkla regulējuma loģiku, tie neatrisina virkni jautājumu, kas faktiski nosaka izglītības sistēmas kvalitāti un noturību ilgtermiņā. Pirmkārt, regulējums nerisina pedagogu profesijas krīzi. Tajā nav instrumentu skolotāju prestiža celšanai, talantu piesaistei vai darba slodzes un profesionālās izaugsmes uzlabošanai, kaut arī pedagogu darba kvalitāte ir nozīmīgākais skolēnu sasniegumu faktors. Īpaši problemātiski tas ir STEM jomās, kur skolotāju trūkums ir kritisks visos reģionos. Otrkārt, grozījumi neievieš kvalitatīvu uzraudzības sistēmu. Skolu darbība tiek vērtēta, balstoties gandrīz tikai uz kvantitatīviem sliekšņiem, neņemot vērā mācību rezultātus, skolēnu progresu, skolas attīstības dinamiku vai pārvaldības kvalitāti. Tādējādi netiek radīts mehānisms, kas veicinātu kvalitātes reālu uzlabošanu, nevis tikai strukturālu pielāgošanos. Treškārt, nosakot vienāda skolēnu skaita slieksni visiem reģioniem, tiek ignorētas teritoriālās atšķirības. Mazapdzīvotās teritorijās tas automātiski nozīmē skolu slēgšanu neatkarīgi no to nozīmes kopienai vai izglītības kvalitātes. Tāda pieeja padziļina reģionālo nevienlīdzību, nevis to mazina.
No iepriekš minētajiem neatrisinātajiem jautājumiem izriet vairāki sistēmiski riski. Pirmkārt, nav izvērtēta publiskā sektora kapacitāte pārņemt bērnus no privātajām skolām, ja to darbība tiek ierobežota, kas savukārt apdraud izglītības pieejamību un īpaši skar bērnus ar speciālām vajadzībām. Otrkārt, pastāv nevienlīdzības pieauguma risks, jo privātskolu finansiālā nestabilitāte vai pakalpojumu sadārdzināšanās sašaurinās pieejamību. Treškārt, tiek apdraudēta inovāciju vide, jo privātskolas bieži vien pilda eksperimentālu un attīstošu funkciju. Ceturtkārt, pieaug teritoriālā nevienlīdzība starp pašvaldībām ar atšķirīgām fiskālajām iespējām. Visbeidzot – mehāniska skolu slēgšana grauj uzticību valsts izglītības politikai, ja sabiedrība redz, ka kvalitatīvas skolas tiek apdraudētas formālu kritēriju dēļ.
Kopumā grozījumi nerada pamatu izglītības sistēmas ilgtspējai, bet uzkrāj riskus, kuru sekas pilnā apjomā kļūs redzamas tikai nākamajos politiskajos ciklos.
Privātās skolas nav jāuztver kā publiskajam sektoram paralēla vai konkurējoša sistēma. Ilgtspējīgā izglītības politikā tām būtu jādarbojas kā vienotas ekosistēmas daļai, kas kopīgi stiprina valsts izglītības kvalitāti un noturību. Starptautiskā prakse (Somijā, Nīderlandē, Igaunijā) rāda, ka efektīvākie modeļi balstās nevis savstarpējā aizstāvēšanā vai konkurencē, bet koordinācijā, proti, privātās un publiskās skolas tiek iesaistītas kopīgās inovāciju programmās, dalās pedagoģiskajā pieredzē un palīdz risināt skolotāju trūkumu konkrētās jomās vai reģionos.
Konkrētā pieeja ļauj apvienot privātā sektora elastību un inovāciju spēju ar publiskā sektora sistēmisko stabilitāti. Latvijā šāda koordinēta mijiedarbība faktiski nav attīstīta – ne pētījumos, ne grozījumu anotācijā nav ietverta analīze par privāto skolu ieguldījumu publiskās izglītības kvalitātē un pieejamībā, kā arī nav veidots strukturēts dialogs ar nozari. Piedāvātie grozījumi nevis veicina sadarbību, bet sašaurina privātā sektora iespējas pildīt kompensējošās funkcijas tur, kur publiskais sektors patlaban nespēj nodrošināt pietiekamu kvalitāti.
Latvijas izglītības politikā būtu jātiecas uz modeli, kur privātskolas tiek uztvertas kā stratēģiskie partneri, risinot specifisku vajadzību grupu intereses, testējot jaunas pedagoģiskās pieejas un palielinot sistēmas elastību. Bez šādas integrētas pieejas izglītības ekosistēma kļūst fragmentēta, un valsts riskē zaudēt gan inovāciju potenciālu, gan spēju nodrošināt kvalitatīvu izglītību visiem bērniem.
Lai skolu tīkla reforma kļūtu ilgtspējīga, valstij jāatsakās no šauras, uz skolēnu skaitu virzītas pieejas un jāpāriet uz datos balstītu, daudzlīmeņu kvalitātes ietvaru. Skolēnu skaits var būt viens no indikatoriem, taču tas nedrīkst kļūt par dominējošu vai izslēdzošu kritēriju. Ilgtspējīgā modelī jāņem vērā mācību rezultāti un skolēnu progress, pedagogu kvalifikācija un stabilitāte, programmu kvalitāte, izglītības pieejamība konkrētajā reģionā, skolas pārvaldības kapacitāte, sociālā loma kopienā un faktiskais izglītības pieprasījums.
Īpaša pieeja nepieciešama privātajām skolām. Tās darbojas, balstoties citā loģikā, un pilda funkcijas, kuras publiskais sektors šobrīd nespēj pilnvērtīgi nodrošināt, piemēram, alternatīvās pedagoģijas, mazākas klases, specializētās programmas un individualizētu atbalstu. Tādēļ privātskolām jāpiemēro kvalitātes standarti un rezultātu uzraudzība, nevis mehāniski skolēnu skaita sliekšņi, kas neatspoguļo to darbības būtību.
Pirms jebkādu ierobežojumu noteikšanas nepieciešams izvērtēt publiskā sektora reālo kapacitāti. SAFEGE Baltija (2023) pētījums, pedagogu trūkums, infrastruktūras nevienlīdzība un kvalitātes atšķirības apliecina, ka publiskās skolas pašlaik nespēj pārņemt funkcijas, ko nodrošina privātais sektors. Privātskolu ierobežošana bez attiecīgā izvērtējuma apdraud izglītības pieejamību un palielina slogu pašvaldībām.
Risinājums nav mehāniska sliekšņu pārzīmēšana, bet reformas pārveidošana, lai tā balstītos kvalitātē, daudzveidībā un taisnīgumā.
Situāciju varētu mainīt arī nelielas, vienlaikus saturiski spēcīgas iniciatīvas:
Nepieciešams arī izņēmumu mehānisms alternatīvajām pedagoģijām (Montesori, Valdorfa pedagoģija, mērķtiecīgi veidotas mazas klases), kas atainotu valsts izpratni par sistēmas daudzveidību, nevis vēlmi to mehāniski homogenizēt.
Skolu tīkls neattiecas tikai uz izglītību – tas vienlaikus ir demogrāfijas, reģionālās attīstības un valsts kapacitātes jautājums. Ja skolu tīkla pārveide notiek tikai kā mehāniska slēgšana vai klašu apvienošana, tā pati kļūst par demogrāfijas lejupslīdes paātrinātāju. Alternatīva ir skatīt skolu nevis, balstoties loģikā “mazāk bērnu = mazāk skolu”, bet kā reģiona noturības infrastruktūru.
Šeit iespējami vairāki inovatīvi virzieni. Viens no tiem ir daudzfunkcionāla skola, kas apvieno izglītības, kultūras un digitālos pakalpojumus. Otrs – hibrīdizglītība reģionos, kur nav iespējams nodrošināt pedagogu pilnu spektru klātienē. Trešais – reģionālie skolu klasteri ar kopīgiem resursiem un vadību. Ceturtais – skolu tīklu nav iespējams reformēt bez ģimeņu piesaistes politikas, to sasaistot ar mājokļu, mobilitātes, darba politiku un pieprasījumu pēc izglītības.
Lai panāktu ilgtspējīgu, taisnīgu un kvalitatīvu skolu tīklu, valstij jāatsakās no vienas dimensijas skatījuma un jābalsta lēmumi daudzpusīgos datos, reālās vajadzībās un profesionāli pamatotos kvalitātes kritērijos. Alternatīva universālam skolēnu skaita slieksnim ir diferencēta pieeja, kas ļauj vērtēt skolas lomu konkrētajā teritorijā, izglītības pakāpē un demogrāfiskajā kontekstā. Tikai šāda pieeja ļaus reformai kļūt par ieguldījumu valsts attīstībā, nevis papildu risku izglītības videi, skolēniem un reģioniem.
Dr. soc. pol. Ivo Rollim ir vairāk nekā 20 gadu pieredze ar valsts pārvaldes reformām un Eiropas integrāciju saistītajos jautājumos Latvijā, Eiropas Savienības paplašināšanās valstīs un akadēmiskajā darbā. Aktuālais interešu loks: krīžu noturībspēja, valsts pārvaldes modernizācija un inovācijas, rīcībpolitiku koordinācija, izglītības politika un attīstības sadarbības politika. Domnīcas “Providus” padomes loceklis un SIA “Research & Development” pētniecības un konsultācijas projektu vadītājs. Šobrīd kopā ar prof. B. Guy Peters (ASV) un pētnieku komandu strādā pie pētījuma par valsts pārvaldes krīžu noturībspējas jautājumiem Baltijas un Ziemeļvalstīs.
1Melbārde nepiekāpsies privātskolu prasībām ar skolēnu skaita kritērijiem. Skolasvards.lv. 03.12.2025. Pieejams šeit.
2Mieme, D., Kurvins, J. Privātskolas satrauktas par plānotajiem skolēnu skaita kritērijiem. Retv.lv. 02.12.2025. Pieejams šeit.
3Izglītības un zinātnes ministrijas pasūtītais pētījums “Privāto izglītības iestāžu ieguldījums vispārējās izglītības nodrošināšanā”. Pieejams Pētījumu un publikāciju datubāzē.
4Bērziņš, K., MPA, PhD rīcībpolitikā. Kāpēc skolu tīkla reforma allaž ar pieri sienā? Delfi.lv. Pieejams šeit.
#Spēkāno2026
Par jaunajām tiesību normām, kas stājas spēkā 2026. gada 1. janvārī, un to skaidrojumi.
Meklē tēmturi #spēkāno2026 arī sociālajos medijos: “Facebook”, “Twitter” un “Instagram”.
