Nupat klajā nākušajā Latvijas Ārpolitikas institūta gadagrāmatā lasāma jūsu publikācija “No meliem līdz dziļmeliem: informācijas aktivitātes pret Latviju 2025. gadā”, kurā norādāt: tradicionālie meli pāraug jaunās, tehnoloģiski sarežģītās dezinformācijas formās – dziļmelos jeb deepfake. Ar ko tie atšķiras no klasiskās dezinformācijas iepriekšējos gados?
Te jācitē latviešu sakāmvārds: “Meliem īsas kājas.” Dziļmeliem tās diemžēl ir daudz garākas. Tos ir krietni sarežģītāk identificēt, jo dziļmeli ir ticamāki. Primāri tas ir saistīts ar tehnoloģiju attīstību un iespējām ar mākslīgā intelekta palīdzību gan veikt arvien pilnīgākus tekstu tulkojumus uz citām valodām, gan sagatavot audiovizuālus materiālus, kuros ar augstu ticamību iespējams jebkuram, piemēram, kādam politiķim, “ielikt mutē” vārdus, kādus viņš nekad nav sacījis. Pat ja šādus dziļmelus izdodas ātri atmaskot, tie pagūst sasniegt gana daudz cilvēku un nodarīt kaitējumu.
Cīņa ar meliem un to atmaskošana bieži vien par vairākiem soļiem atpaliek no propagandas un dezinformācijas izplatītāju darbībām.
Tātad dziļmeli ir tehnoloģiski daudz sarežģītāki, ticamāki meli ar lielāku potenciālu atstāt tiešu iespaidu uz tām auditorijām, kuras melu izplatītāji vēlas sasniegt.
Kas ir vājie punkti, kuros Latvijas sabiedrība ir visievainojamākā ar dezinformācijas metodēm? Kādi ir dominējošie vēstījumi šobrīd?
Latvijas informācijas telpā aktīvi darbojas Krievija, kuras primārā auditorija ir valodas ziņā visvieglāk sasniedzamie krievvalodīgie iedzīvotāji. Kanāls, caur kuru tas notiek, vairs nav tikai tradicionālā televīzija. Tagad tās saturs tiek multiplicēts internetā, pārpublicēts YouTube kanālos, sociālajos medijos.
Dezinformācijā izmanto etnisko un valodas aspektu, piemēram, tiražējot apgalvojumus, ka Latvijas valsts nerūpējas un apspiež krievvalodīgo sabiedrības daļu, savukārt “māte Krievija” ir vienīgā, kas pienācīgi gādā par “saviem bērniem”. Protams, noklusējot, ka tā viņus pakļauj arī savas artilērijas triecieniem, kā tas notika Mariupolē, Harkivā un citur Ukrainā.
Otrs ir sociālekonomiskais aspekts – Krievija tiecas iedarboties uz grupām ar zemu ienākumu līmeni. Izplatīti ir uz iebaidīšanu vērsti naratīvi.
Piemēram, tie ir brīdinoši vēstījumi, cik dramatiski pieaugs cenas, ja Latvija atteiksies no Krievijas energoresursiem, gāzes. Vēl viens vēstījums: tiklīdz ieviesīs sankcijas pret Krieviju, Latvijas ekonomika nonāks dziļā bedrē un visiem būs slikti. Jāmin arī pret aizsardzības budžeta palielināšanu vērsti stāsti: Latvija neiegulda sociālā nodrošinājuma jomā un veselības aprūpē, bet tā vietā pērk dārgus ieročus.
Pastāv arī spēlēšanās ar dažādām citām niansēm. Piemēram, izmantojot suverenitātes ideju, ir centieni izplatīt priekšstatu, ka Eiropas Savienība un Brisele ir slikta, jo mums visu ko uzspiež, turpretī Ungārija, kuras valdības vadītājs Orbāns tam pretojas, plaukst un zeļ.
Jauna tendence ir centieni uzrunāt atstumtās sabiedrības grupas un indivīdus, kā, piemēram, uz klaiņošanu tendētus jauniešus, iesaistot viņus dažādās aktivitātēs. Tās nav klasiskas sabotāžas darbības, bet simboliski akti, piemēram, “Z” formas grafiti zīmēšana pilsētvidē.
Ņemot vērā Krievijas un Baltkrievijas propagandas mērķtiecīgās aktivitātes, kas vērstas tieši uz krievvalodīgo auditoriju, būtiski apsvērt, kā to uzrunāt ar pretējiem vēstījumiem. Ko te vajadzētu darīt? Kā šajā aspektā vērtējat satura krievu valodā ierobežošanu sabiedriskajos elektroniskajos medijos?
Šeit svarīgi paraudzīties uz noteiktiem laika periodiem. Kopš 2014. gada, Krimas aneksijas, šī sabiedrības grupa ir kļuvusi ievērojami sadalītāka. Sevišķi Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gadā daudziem krievvalodīgajiem licis uzdot sev jautājumu, vai viņi tiešām atbalsta Putinu. Viņi, iespējams, turpina būt pozitīvi noskaņoti pret Krieviju, jo sevi identificē kā krievus un daļu no Krievijas kultūrtelpas, tomēr tas automātiski nenozīmē piekrišanu Vladimira Putina un Kremļa politikai.
Mans privātais viedoklis, kas nav saistīts ne ar universitāti, ne Austrumeiropas politikas pētījumu centru, ir, ka Latvijas valstij būtu svarīgi uzturēt pieejamus informācijas kanālus šīm auditorijām saprotamā – krievu – valodā. Latvijas informatīvā telpa ir sadalīta pēc valodas un satura. Taču, ja valstij ir rīki, ar kuriem tā varētu minēto sabiedrības daļu uzrunāt tai saprotamā valodā, nododot latviskajai informācijas telpai tuvākus vēstījumus par patiesajām norisēm valstī, daudzi krievvalodīgie, kuri patērē Kremļa medijus, saņemtu arī cita veida informāciju.
Krievu valodas izslēgšana no sabiedriskajiem medijiem, manuprāt, šajā ziņā rada vairāk risku, nekā iespēju.
Vienlaikus uz to jāraugās kā pagaidu risinājumu, jo mērķis ir, lai visi Latvijas iedzīvotāji saprastu, runātu un varbūt arī domātu latviešu valodā. Līdz tam alternatīva, iespējams, varētu būt kanāli, kuros komunikācija ir krievu valodā, līdztekus sniedzot informāciju arī latviski, piemēram, ar subtitriem vai citādi. Tas daudziem krievvalodīgajiem ļautu pakāpeniski apgūt valsts valodu, ja viņi to vēl nav izdarījuši.
Kādā Austrumeiropas politikas pētījumu centra publikācijā pērn pausts, ka valstis var piesaistīt nevalstiskās organizācijas, lai nodrošinātu nepatiesību ātrāku atmaskošanu. Kā vērtējama Latvijas situācija šajā ziņā?
Daļēji jau tas notiek. Šāda pieeja palīdz risināt arī vienu no Latvijas izaicinājumiem – sabiedrības zemo uzticēšanos lielai daļai valsts institūciju un to vadītāju teiktajam, ko uzskatāmi redzējām attiecībā uz vakcināciju pandēmijas laikā. Tas acīmredzami norāda uz nepieciešamību valsts institūcijām aktīvāk sadarboties ar nevalstisko sektoru, kas bauda daudz lielāku sabiedrības uzticēšanos un ir krietni elastīgāks. Noteiktos gadījumos atšķirībā no valsts institūcijām NVO var brīvāk komunicēt arī krievu valodā.
Nevalstiskais sektors ir arī radošāks, strādājot ierobežotu resursu apstākļos.
Daudz kas notiek jau patlaban. Paraudzīsimies kaut vai uz mūsu sarunas tēmu – nepatiesību atmaskošanu –, kur darbojas tādi spēlētāji kā Re:Baltica, Delfi, citi mediji, arī LSM. Austrumeiropas politikas pētījumu centrs arī ir ar to nodarbojies. Tātad Latvijā tā ir jau zināma prakse, kuru vajadzētu mērķtiecīgāk attīstīt.
Tāpat kā citās Rietumu demokrātijās, arī Latvijā galvenā pieeja cīņā ar dezinformāciju ir bijusi tās bloķēšana vai ierobežošana. Paļaušanās uz pretdarbību, kura pamatā ir tikai reaģējoša, rada priekšrocības dezinformācijas izplatītājiem. Kāpēc joprojām nav jūtama proaktīva valsts stratēģija šajā jomā, un ko potenciāli varētu darīt?
Jā, tā ir senā patiesība, ka, cīnoties ar propagandu, negribot uzturam tēmas, kuras piespēlē pretinieks. Piemēram, ja Krievija apgalvo, ka Latvijā nav demokrātijas, bet mēs mēģinām pierādīt, ka valstī tā pastāv, beigu beigās viss rezultējas ar nevajadzīgu diskusiju vai strīdu par to, vai demokrātija Latvijā ir vai nav.
Valstij vajadzētu īstenot savu stratēģisko komunikāciju, kurā skaidri pausts, uz kurieni virzāmies.
Pēdējos gados vērojamas pozitīvas tendences. Valsts kancelejā ir izveidots Stratēģiskās komunikācijas departaments, kura uzdevums ir mēģināt koordinēt visu plašo valsts komunikāciju. Varbūt tas nav izteikti redzams, bet ir daudz praktisku iniciatīvu. Piemēram, cik zinu, notiek regulāras tikšanās ar ministriju komunikācijas speciālistiem, saskaņojot vajadzīgos naratīvus.
Protams, ir arī izaicinājumi. Viens no tiem – politiķiem, kuriem kādos jautājumos vajadzētu paust valsts kopējo pozīciju, ir arī savas partijas intereses. Tas vairāk vērojams vēlēšanu gadā, respektīvi, politiķi prioritizē ne tik daudz valstisko pozīciju, bet to, kas nepieciešams sava elektorāta piesaistīšanai.
Jāpiebilst, ka mums vēl arvien ir grūti atrast kādu vienojošu nākotnes naratīvu.
Ļoti labi zinām un esam informēti par to, no kurienes nākam, kāda ir mūsu vēsture, kas ir tie vēstures punkti, ar kuriem varam lepoties un strādāt valsts komunikācijā. Taču pietrūkst skaidra redzējuma, kādus sevi vēlamies redzēt pēc 20–30 gadiem, kādu modeli būvēsim, vai ejam Ziemeļvalstu virzienā, vai varbūt ir citas alternatīvas.
Norādāt, ka sekmīgai noturībai pret informācijas apdraudējumiem nepietiek tikai ar ierobežojošiem pasākumiem, – tie jākombinē ar “nepiespiedu” pasākumiem, kas veicina sabiedrības imunitāti pret dezinformāciju. Kas tieši būtu darāms? Piemēram, valsts drošības dienesti savos gada pārskatos akcentē: galvenās platformas Krievijas propagandas un dezinformācijas vēstījumu izplatīšanai arī turpmāk saglabāsies TikTok, YouTube, Facebook, kā arī Telegram.
Krievijas kanālu, ar kuru starpniecību cenšas ietekmēt sabiedrību, ierobežošana ir nepieciešamība, līdzīgi kā higiēnas pasākumi. Tāpat ir ar kaitīgu mītu atspēkošanu.
Saistībā ar piespiešanas aktivitātēm vairāk jāraugās uz sociālajiem medijiem, tādiem kā Telegram, kuros dziļmeli primāri izplatās. Nacionālajā līmenī mūsu iespējas šajā jomā ir ierobežotas. Tādēļ svarīgi apzināt, ko lietas labā var darīt sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem.
Eiropas Savienība jau rīkojas, lai sociālo mediju platformas piespiestu kļūt atbildīgākām satura moderēšanā un spējīgākām ātrāk reaģēt, piemēram, attiecībā uz viltus kontiem, kas pirms vēlēšanām izplata maldinošu informāciju un grauj ticamību tām.
Eiropas Savienībai ir Digitālo pakalpojumu akts, ar ko tā cenšas ierobežot nelikumīga satura izplatību tiešsaistē, taču praksē dalībvalstis vēl tikai mācās to praktiski pielietot.
Jūs apgalvojat, ka Ķīnas un Krievijas dezinformācija Eiropā arvien biežāk konverģē, pārklājas. Vai tas ir apzināts politiskais tandēms vai pragmatiska interešu sakritība? Kādi ir Ķīnas dezinformatīvie mērķi Latvijā?
Ķīnas un Krievijas dezinformācijas saturam primāri ir tendence pārklāties tēmās, kas ir vērstas pret ASV vai Rietumu vienotību.
Globālās politikas līmenī šīs valstis veicina naratīvus par tā dēvēto multipolāro pasauli – jauno kārtību, kurā pie lēmumu pieņemšanas galda jāsēž Krievijai un Ķīnai.
Skatoties uz Ķīnas globālās politikas tvērumu, mēs neesam viņu prioritāte. Tomēr Ķīnai ir būtiski arī Latvijā veicināt savu pozitīvo tēlu, izcelt ekonomisko varenību, kā arī vērsties pret tās interesēm neatbilstošām tendencēm, piemēram, Tibetas un Taivānas suverenitātes atzīšanas jautājumā.
Nevarētu teikt, ka Ķīnai un Krievijai ir kādi vienoti mērķi Latvijā, kuru sasniegšanai tās sadarbojas un apvieno resursus.
Kādus Krievijas dezinformācijas naratīvus varētu sagaidīt saistībā ar citām šogad aktuālajām ģeopolitiskajām norisēm, piemēram, Kongresa vēlēšanām ASV?
Viens no Krievijas spēcīgākajiem naratīviem attiecībā uz ASV ir stāsts par to, ka pasaulē otrajā lielākajā demokrātijā ir nedemokrātiska un nefunkcionējoša vēlēšanu sistēma. Tādējādi tiek grauta ASV sabiedrības uzticēšanās savas valsts vēlēšanu sistēmai.
Ņemot vērā, ka vēlēšanas ir gaidāmas arī Eiropā, tas ir, Armēnijā, Ungārijā, Latvijā un, ja nemaldos, Zviedrijā, Krievijas primārais mērķis, varbūt izņemot Ungāriju, visticamāk, līdzīgi būs uzticamības graušana vēlēšanu sistēmām un to rezultātiem. Sekundāri tā varētu būt Krievijai vēlamo kandidātu atbalstīšana, kā tas notika iepriekšējās prezidenta vēlēšanās Rumānijā, kur parādījās kandidāts, kas bija pret visu – Eiropas Savienību, NATO.
Kādas dezinformācijas aktivitātes varētu tikt īstenotas saistībā ar Saeimas vēlēšanām oktobrī?
Noteikti jāpievērš uzmanība tam, lai vēlēšanu process būtu caurskatāms un neveidotos problēmas ar elektroniskajām sistēmām, kā tas bija pašvaldību vēlēšanās. Ja tomēr kādi sarežģījumi rodas, starp atbildīgajām iestādēm nav pieļaujama nesaskaņām un neskaidrībām piesātināta komunikācija, kādu savulaik pieredzējām, jo tā vēl vairāk grauj uzticamību.
Jābūt skaidram komunikācijas un rīcības plānam, ja vēlēšanās rodas tehniski vai citi sarežģījumi.
Ļoti ticams, ka būs mēģinājumi sociālajos medijos aktualizēt prokrieviskajām partijām pateicīgas tēmas, piemēram, sociālās problēmas. Sagaidāms, ka minētās partijas savās priekšvēlēšanu kampaņās fokusēsies tieši uz sociālajiem jautājumiem.
Tāpat jābūt gataviem, ka pirms vēlēšanām parādīsies dziļviltojumi, videorullīši, kas diskreditē noteiktus politiķus un uz kuriem ne vienmēr varēs nekavējoties reaģēt.
Mazāk iespējama ir plaša elektorāta uzpirkšana, kā tas notika Moldovā, vai organizēta huligāniska nekārtību radīšana pēc vēlēšanām, kādu pieredzējām Serbijā. Domāju, ka mūsu drošības dienesti ir gana augstā līmenī, lai šādas darbības maksimāli ātri novērstu. Tātad tieši informatīvā vide ir tā, kur mums vajadzētu būt visuzmanīgākajiem.
