VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Elīna Gulbe
LV portāls
29. decembrī, 2016
Lasīšanai: 29 minūtes
7
6
7
6

Diskusija: Viltus ziņas mediju saturā - vai briest bezatbildības burbulis?

LV portālam: Mārtiņš Kaprāns, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks; Ingus Bērziņš, ziņu portāla “Delfi” galvenais redaktors; Līva Brice, sociālo mediju pētniece; Andris Jansons, psihoterapeits
Publicēts pirms 8 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Ingus Bērziņš: "Man liekas, ka visa jezga ir ap to, vai šie procesi, kurus mēs novērojam, ved pie kaut kā dialektiski ļauna un ko mums darīt, ja mēs to esam pamanījuši."

FOTO: Aiga Dambe, LV portāls

Ar ASV prezidenta vēlēšanām saistītie notikumi šī gada nogalē īpaši aktualizējuši ar tā sauktajām viltus ziņām jeb fake news saistītās problēmas. Izdomātās, nereti skandalozās informācijas izplatība internetā tiek vērtēta dažādi - gan kā sabiedrības ietekmēšanas līdzeklis, gan vieglas peļņas avots. LV portāla diskusijā par šo aktuālo un arī Latvijas mediju vidē problemātisko tēmu mēģinām rast atbildes uz jautājumiem, kā attiekties pret viltus ziņu fenomenu un kāda ir tā ietekme uz sabiedrisko domu, kā arī meklējam iespējamos risinājumus.
Sarunā piedalījās Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pasniedzēja un sociālo tīklu pētniece Līva Brice, ziņu portāla “Delfi” galvenais redaktors Ingus Bērziņš, psihoterapeits Andris Jansons un LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Mārtiņš Kaprāns, kurš vadījis Kultūras ministrijā izstrādāto Mediju politikas pamatnostādņu darba grupu, kā arī LV portāla redaktore Edīte Brikmane.
īsumā
  • Ingus Bērziņš: "Nav tik vienkārši, ka visa žurnālistika, kuru mēs redzam internetā, būtu pakārtota mērķim saražot vairāk atvērtu lapu."
  • Līva Brice: "Sociālo mediju lietotāji kļūdaini uzskata, ka ticība tiem, kuri ar šo saturu dalās, nozīmē ticību arī resursam, no kura informācija tiek iegūta."
  • Mārtiņš Kaprāns: "Iespējams, šīs sociālās tīklošanas vietas arī ir tāds karnevāls, kur es atnāku un varu uzbraukt virsū "čekistam Savickim", un pēc tam justies forši, jo ir nolaists tvaiks."
  • Andris Jansons: "Ir 34 melu veidi - ļaunie, nevainīgie, baltie un kādi tik vēl. Piemēram, no klasifikācijas viedokļa pat tad, ja jūs pastāstāt tikai daļu no patiesības un daļu jums nav izdevies noskaidrot, jūs zināmā veidā mazliet mānāties."

Kā, jūsuprāt, vērtējams  šobrīd apspriestais viltus ziņu fenomens?

Līva Brice: Latvijā tas kļuvis aktuāls tagad, bet pasaulē uz to skatās jau ilgstoši. Ārzemju pētnieki apgalvo, ka, atskatoties vēsturē, viltus ziņas ir bijušas vienmēr. Mums jārunā par to, cik ļoti viltus ziņas izplatās, pateicoties sociālajiem medijiem un tam, ka visi tos apmeklējam un spiežam opciju "dalīties". Tas momentā nozīmē simtus, tūkstošus un citās pasaules valstīs vēl krietni lielāku šo ziņu lasītāju auditoriju. Jā, šobrīd visi tam ir pievērsuši uzmanību, un liels nopelns ir ASV prezidenta vēlēšanām. Droši vien vēlāk pētījumos varēsim analizēt, vai viltus ziņas tās ietekmēja vai neietekmēja, bet tās spēlēja lielu lomu. Arī Latvijā šī tēma ir aktualizējusies, jo galu galā mums arī tuvojas vēlēšanas, un tajos pašos sociālajos medijos pietiekami daudz tiek spekulēts par to, cik daudz un kam mēs ticēsim, pievērsīsim uzmanību.

Ingus Bērziņš: Piekrītu Līvai, ka fenomens nav nekas jauns, un tādā plašākā sociālfilozofiskā rāmī šis viltus ziņu jautājums manā uztverē būtu iekļaujams tajā, ko kopš 1962. gada Jirgena Hābermāsa (vācu sociologa – red.) iedvesmoti sociālie zinātnieki sauc par publiskās sfēras fragmentāciju. Tur ir viss, par ko mēs pēdējā laikā tik ļoti satraucamies, piemēram, informācijas burbuļi, kad redzam tikai to, kas atbilst mūsu ideoloģiskajiem priekšstatiem. Jaunās tehnoloģijas, piemēram, Facebook un Google, mūs ļoti labprāt ar šo informāciju apgādā, jo viņi zina, ka tas palielinās mūsu noturību un interesi par tieši šāda veida saturu.

Tomēr man liekas, ka ir notikusi liela terminoloģiska kļūda, un es kategoriski nepiekrītu, ka visa šī informācija ir tikai viltus ziņas. Ir arī sensāciju portāli un vēl kādas, iespējams, trīs četras parādības, kuras, manuprāt, būtu grupējamas zem šīs publiskās sfēras fragmentācijas. Atšķirībā no tādiem nosacīti masu mediju zelta laikiem, kad absolūtais vairākums sabiedrības vienlaikus redzēja vakara "Panorāmu" un lauzīja galvas par vienu un to pašu jautājumu, pašlaik ir izļodzījušies rāmji tam, kā lielai sabiedrības daļai atrasties vienā informācijas telpā. Nav teikts, ka viņi tolaik domāja vienādi, viņi varēja būt ļoti pretrunīgu viedokļu pārstāvji, bet dienas kārtībā bija viens jautājums. Pašlaik ir daudz vieglāk notikt tādām iracionālu sentimentu izpausmēm kā breksitam vai Trampa ievēlēšanai.

Andris Jansons: Es domāju, ka jautājums ir par to, kādā veidā informācija iedarbojas uz mūsu katra temperamenta daļu, kurā atrodas ziņkārība, un raksturu, kas nosaka, kādām vērtībām piekrītam un kādām ne. Nākamais solis jau ir cilvēka centieni atšifrēt patiesību un melus, un šajā sistēmā atrodas arī vieta apzinātām manipulācijām. Cilvēki uz situācijām reaģē dažādi, Ričards Deividsons (amerikāņu psiholoģijas profesors – red.) saka, ka katram ir savs psihoemocionālais profils. Viens izlasīs par breksitu un teiks, ka viņu tas neinteresē, viņam tas ir pilnīgi vienaldzīgi, otrs – sāks šūmēties par to, ka briti ir stulbeņi, nākamais atkal teiks, ka viņi ir viskrutākā nācija, kura zina, ko grib un dara. Viss atkarīgs no tā, kādā vērtību sistēmā cilvēks atrodas un kādai piekrīt. Ļoti vienkārši.

Tad mēs varam teikt, ka cilvēku attieksme pret viltus ziņām vienkārši atspoguļo viņu dabu pēc būtības?

I.B.: Man liekas, ka visa jezga ir ap to, vai šie procesi, kurus mēs novērojam, ved pie kaut kā dialektiski ļauna un ko mums darīt, ja mēs to esam pamanījuši. Atbildes man nav, jo, kā teicis Boriss Grebenščikovs: "Ja ņemogu priņatj storonu, ja ņeznaju nekovo kto ņeprav."1

Ja skatāmies kaut vai neilgajā Latvijas brīvvalsts otrā perioda vēsturē, tad ar pareģojumiem, ka visi kļūst stulbāki, apātiskāki, inertāki vai mazāk interesējas par sabiedrībai un demokrātijai nozīmīgām problēmām, mēs esam apmētāti jau 25 gadus. Tomēr taustāmas izpausmes briesmām, piemēram, psihu radikāļu savēlēšanai parlamentā, nav bijis.

Vai varam spekulēt par to, kāpēc cilvēki tik aktīvi dalās ar šiem skandalozajiem, nepārbaudītajiem vēstījumiem sociālajos tīklos?

L.B.: Sociālie mediji caur savu profilu mums rada privātuma ilūziju - liekas, ka visi mums apkārt ir draugi, un es taču ticu saviem draugiem. Kāpēc lai mani draugi pārpublicētu kaut ko, kas nav uzticams? Daļa sociālo mediju lietotāju kļūdaini uzskata, ka ticība tiem, kuri ar šo saturu dalās, nozīmē ticību arī resursam, no kura informācija tiek iegūta. Piemēram, es paskatos, ka Zane ir nopublicējusi ziņu no "Rīta kafijas", bet īstenībā nemaz nepiefiksēju, no kurienes tā ir nākusi. Mans ziņu avots šajā gadījumā ir Zane, un tāpēc ticība Zanei savā veidā rada viltus sajūtu, ka tas viss ir droši. Tāpēc tad, kad cilvēki dalās ar ziņām, ir ilūzija, ka tur nav maldu, un tad, kad tiek jautāts, kur tu to uzzināji, atbilde ir Facebook. Tomēr Facebook ziņas nerada. Tā ir platforma, kur ziņas nonāk. Pašam lietotājam ir jāpaskatās, ar kādu materiālu dalās viņa draugi, kuri, protams, ir uzticami līdz pēdējam.

Mārtiņš Kaprāns: Laika, lai iepazītos ar ziņu nav, ej pāri virsrakstiem, kuri ir stāstoši, emocionāli uzlādēti un atmiņā paliekoši, un uzreiz vari ar tiem dalīties, jo garlaicīgi virsraksti bez naratīva nav interesanti, tādus draugiem pie alus kausa nestāstīsi.

A.J.: Tā ir psihoemocionālā rezonanse – tas, kas tevi uzrunā, rezonē ar "patīk" vai "dalīšanos". Izlasītais tavā iekšējā pasaulē ir tik būtisks, ka vari pārvarēt savu slinkumu un vienu vai otru noklikšķināt.

Ja runājam par jau iepriekš pieminēto informācijas burbuli, vai jums, skatoties uz saviem sociālajiem tīkliem, ir iespaids, ka tādā dzīvojat?

M.K.: Mēs jau nedzīvojam tikai online dzīvi, vismaz es esmu diezgan aktīvs arī offline, tāpēc negribētu apgalvot, ka dzīvoju burbulī. Es tiekos ar dažādi domājošiem cilvēkiem, bet katrā gadījumā neesmu nekāds indikators. Skaidrs, ka mēs katrs dzīvojam ierobežotā laukā, kurā mūsu zināšanas ir limitētas. Tas ir ļoti dabiski un neizbēgami. Šajā ziņā tiešsaistes vide nekādā veidā neatšķiras no offline vides, jo mēs taču ikdienā neejam dzert aliņu vai kafiju ar saviem ienaidniekiem un apbrīnot viņu viedokļus par kaut kādiem, it sevišķi jutīgiem jautājumiem.

Atšķirība ir tajā, ka tiešsaistes vide lielā mērā ir publiska, bet mana aiziešana uz krogu ar draugu ir semipubliska, lielā mērā individuāla. Šeit arī ieslēdzas lielās bažas, ka manai dziļi intīmajai sarunai ar virtuālo alus kausu pēkšņi uzrodas daudzi aculiecinieki, kuri var vai nu iedvesmoties, vai pārņemt manu viedokli. Līdz ar to Facebook, protams, ir vietne, nevis medijs, bet arī tā pati par sevi var kļūt par ziņu avotu. Vienu brīdi bija vesels žanrs, kad ziņas tika būvētas no tvītiem, retāk no asas vārdu sadursmes Facebook. Principā šie komentāri arī kļūst par ziņu avotiem, tikai, lai kļūtu par saturu, ir jānotiek kam ārkārtējam.

Atgriežoties pie informācijas ietekmes, Sergejs Kruks intervijā portālam "Diena.lv" teicis, ka, viņaprāt, cilvēki dalās ar to, kas rezonē ar viņu iekšējo sajūtu, un pagaidām nav pamata domāt, ka tas ietekmētu viņu uzvedību.

M.K.: Protams, tas ir pārspīlēti. Jautājums ir par to, vai mums Latvijā ir kaut kādi plašāki, drošticami pētījumi par to, vai un kā sociālās tīklošanas vietnes iespaido sabiedrisko domu. Mūsu spriedumi ir populārzinātniskā līmenī, jo nav empīriskās bāzes.

I.B.: Man liekas, ka spilgtākā izpausme tam, ka kaut kādas vērtības nav izļodzījušās, bija 2012. gada valodas referendums. Tur, manuprāt, mēs bijām situācijā, kad ticība valsts gribai pēc krīzes, janvāra notikumiem Doma laukumā un lielās emigrācijas bija ļoti zema, bet vienlaikus visi aizgāja nobalsot par latviešu valodu. Ar šo piemēru gribu teikt, ka piekrītu Mārtiņam, ka burbuļi ir visur – Twitter, "Runā bildēs", "Rīta kafijā", Lēdmanē un Durbē pie veikala "Top!". Tomēr ir kaut kādas paralēlās komunikatīvās saites, kas ir stingri tradicionālas un kuras notur šo vērtību sistēmu kaut kādā konsekvencē.

M.K.: Sāpīgais jautājums ir uzticība publiskajai komunikācijai.

I.B.: Un tā ir milzīga tradicionālo, veco mediju atbildība.

Edīte Brikmane: Kā tas, ka aizvien vairāk cilvēku saprot, ka viņi nevienam īsti nevar ticēt, ietekmē gan indivīdu, gan sabiedrību kopumā?

A.J.: Es domāju, ka nav nekāds brīnums, ka tas frustrē. Sekas ir tādas, kā Mārtiņš teica – vajag atjaunot uzticību, kas, es domāju, ka samazinās. Tomēr mēs jau neesam aizgājuši un paprasījuši kādiem 10 tūkstošiem cilvēku - kā jūs jūtaties? Es atbildēšu kā indivīds – man nepatīk, ka man jālasa tikai un vienīgi par sprādzieniem un neko citu. Var jau pateikt, ka tāda ir pasaule, bet nav ziņu, kas no psiholoģiskā viedokļa veidotu līdzsvaru. Ja tāda nav, dvēsele sāk šķiebties.

Līva, jūs iepriekš teicāt ļoti interesantu domu – ja ieraugām Facebook, ka mūs draugi ir publicējuši viltus ziņas, mēs tām ticam. Es nedomāju, ka cilvēks ir tik nekritisks, ka viņš nesaprot, ka tā ziņa nav nākusi no draugiem, es domāju, ka tā informācija vienkārši ir nostājusies viņa acu priekšā, un atkarībā no savas ziņkāres pakāpes cilvēks to apskatās.

L.B.: Es domāju, ka tas ir atkarīgs no tā, kādi ir draugi. Mēs noteikti visiem neuzticamies, jo galu galā mūsu Facebook draugu lokā neietilpst tikai uzticības personas.

A.J.: Līdz ar to atkal vajadzētu papētīt, vai tiešām tad, kad ieraugām viltus ziņu no sava drauga, mēs tai ticam tāpēc, ka to ielicis draugs.

L.B.: Mēs ticam vairāk. Mēs nepārbaudām, mēs esam nekritiskāki.

A.J.: Mēs ilgstoši esam radināti arī pie tā, ka medijiem varam uzticēties, jo viņi mums nemelo. Mēs tiem ticam un ejam pēc inerces, jo cilvēki savā būtībā ir ļoti konservatīvi.

E.B.: Manuprāt, mediji jau apzināti nemelo, bet informācija kļūst aizvien sarežģītāka. Piemēram, lai ziņas par nodokļiem būtu kaut cik pareizas vai adekvātas, jāorientējas diezgan sarežģītos jautājumos, un tajos neorientējas ne tikai ziņu rakstītājs, bet arī lasītājs.

Ingus sākumā jau atzīmēja - runa ne vienmēr ir par viltus ziņām. Šis fenomens nav skaidri definēts.

A.J.: Ir 34 melu veidi - ļaunie, nevainīgie, baltie un kādi tik vēl. Piemēram, no klasifikācijas viedokļa pat tad, ja jūs pastāstāt tikai daļu no patiesības un daļu jums nav izdevies noskaidrot, jūs zināmā veidā mazliet mānāties. Ja jūs pasakāt – mēs noskaidrojām tikai daļu par nodokļiem, bet pārējo lielāko daļu neuzzinājām, tad tā arī iznāk tāda kā mānīšanās.

I.B.: Vēl viens leņķis, no kura paskatīties, un tas ir populisms. Protams, risks ir liels. Mēs varam iedomāties sabiedrības slāņus ar dažādu intelektuālo bagāžu, pieredzēm un  viņu spēju informāciju vērtēt kritiski – vai viņš pateica visu par nodokļiem, kāds ir mans viedoklis, kurš no šiem nodokļiem atbilst tam, par ko es vēlēju pagājušajā Saeimā utt.?

A.J.: Tas ir saraksts ar jautājumiem, kas sēž apziņā un zemapziņā visiem.

I.B.: Tā būtu jābūt, bet es nesaku, ka tā ir. Tam pretī bars, kas saka – sačakarēja visu ar nodokļiem, atlaist viņus! Tas ir vieglāk sagremojami. Neuzskatu, ka esmu mazāk kritiski domājošs, bet, pēc sevis spriežot, varu pateikt, ka zinu, cik ļoti gribas vienkārši tupi nosodīt, piemēram, to "Dinamo" treneri. "Nu nejēdza viņš! Mēs to spēli pakāsām tāpēc, ka viņš nejēdza!" Tomēr, kritiski domājot, bija 17 citi faktori, kāpēc tā notika. Ja, domājot par lielām, nozīmīgām lietām valstī, kritiska masa ļausies populisma vilinājumam, tad var sanākt ziepes.

M.K.: Man liekas, ka šajā gadījumā ir viena kulturoloģiska versija, kas var dot skaidrojumu minētajam. Vismaz Rietumu kultūrā jau gadsimtiem ir varas vertikāle, un ir ļoti patīkami, ja publiskā telpa ļauj to izaicināt un apšaubīt. Mihailam Bahtinam (krievu filozofs – red.) bija ideja par karnevāla kultūru, kur zemnieks varēja pārģērbties par karali un karalis - par zemnieku. Viņa interpretācijā tas bija viens no mehānismiem, kādā veidā viduslaiku sabiedrībā tika nolaista spriedze. Iespējams, šīs sociālās tīklošanas vietas arī ir tāds karnevāls, kur es atnāku un varu uzbraukt virsū "čekistam Savickim", un pēc tam justies forši, jo ir nolaists tvaiks. Protams, dezinformācija ir kaut kas cits, bet šie vieglie viedokļi, vēlme apgriezt visu kājām gaisā, nedaudz izaicināt hierarhiju Rietumu kultūrā ir kopš laika, kad publiskā telpa sāka pieļaut šādas izrādes, performances.

Ar sociālajiem tīkliem saistītie riski parādās arī tradicionālajos medijos. Tiem tiek pārmesti skandalozi virsraksti, dzīšanās pēc klikšķiem peļņas nolūkos. Vai aktuālo notikumu kontekstā medijiem jākļūst piesardzīgākiem, jāmainās?

I.B.: Droši vien, jā. Es domāju, jo asāks kļūs jautājums par to, cik lielā mērā šajā publiskajā telpā, sauksim to par internetu, ir informācija, kurai var uzticēties, jo vairāk tie mediji, kuri sevi uzskata par kvalitatīviem, reputācijas vārdā nečakarēs savu tēlu. Tā arī pasaulē notiek. Lielie, cienījamie zīmoli "The New York Times", "Le Monde" un tamlīdzīgi ir pakoķetējuši ar klikbaitiem, pamēģinājuši kaut kādas provokatīvākas lietas, un tagad visi rūpīgi skatās, lai tas nebūtu vienvirziena ceļš uz reputācijas sabojāšanu.

Saražot pēc iespējas vairāk atvērtu lappusīšu, lai parādītu reklāmdevēja reklāmas laukumus, ir tikai viens, turklāt ne vienīgais un būtiskākais konteksts tam, kādu informāciju un kā pasniegt. Ir reklāmdevēji, kuri vispār neizvēlas reklamēties tajā, ko viņi uzskata par dzelteno presi. Turklāt establišments pēdējos gados apšauba klasiskas displejreklāmas efektivitāti interneta medijos, un tas nozīmē, ka ir jādomā par jauniem ieņēmumu veidiem. Pasaulē kvalitatīvo mediju digitālo versiju menedžmentā arvien vairāk sāk izkristalizēties viedoklis, ka jāatgriežas pie tā, ka lietotājs maksā par informāciju, nevis trešā puse – reklāmdevējs. Būs ļoti interesanti skatīties, kas notiks tuvākajos divos trīs gados, bet rezumējot – nav tik vienkārši, ka visa žurnālistika, kuru mēs redzam internetā, būtu pakārtota mērķim saražot vairāk atvērtu lapu.

M.K.: SKDS 2014./2015. gadā ir veikta aptauja par to, no kurienes Latvijas iedzīvotāji gūst priekšstatus par socekonomiskajiem procesiem. Latvijas interneta mediju tirgū, protams, dominē "Tvnet" un "Delfi". Skaidrs, ka tika nosaukta arī Google, kas nav avots, bet gan meklētājs – starpniekplatforma un tas pats Facebook. Tomēr, ja mēs skatāmies uz šādām atbildēm, tad tur lielā mērā parādās tie paši "Delfi" un "Tvnet" raksti. Es domāju, ka mēs vienmēr varam moralizēt, vai tas ir tāpēc, ka tur ir kvalitatīvāks saturs vai pastāv institucionāla uzticība šiem konkrētajiem portāliem.

Man liekas, ka viens ir komerciālais aspekts, bet tas, kas obligāti ir jāpiemin, ir drošības aspekts. Piemēram, Vkontakte ir kļuvis par ļoti svarīgu sastāvdaļu Kremļa politikā un ir absolūti kontrolēts. Konkrētās demokrātijas deficīta valstīs ir ne tikai dezinformācijas risks klikšķu dēļ, bet runa ir arī par valsts institūciju iejaukšanos brīvajā komunikācijas plūsmā. Mums ir vesela kaudze vietņu – "Protesti.lv" un "Toma joki" un citas, bet kas notiktu tad, ja pēkšņi viena Sputņik apakšaģentūra sāktu uzpirkt visas Eiropā un Austrumeiropā izveidotās vietnes? Ne jau mums vienīgajiem tādas ir. Viens ir tas, ka sakām – tas ir tikai klikšķiem, un taisnība jau vien ir, pierādīt jau nevari un nevajag speciāli kultivēt šo Kremļa roku, propagandu, būtībā tur ir liels risks. Drošības policija ļoti pieklājīgi atbildēja, ka seko līdzi šīm vietnēm, bet es domāju, ka viņi ir pietiekami satraukušies, jo ir zināmi sabiedrības segmenti, bieži vien tādi, kuru politiskā apziņa ir ļoti nenobriedusi, uz kuriem šādas lapas var neprognozējami nostrādāt ilgtermiņā.

L.B.: Es gribēju piebilst, ka mēs varam cerēt, ka ir daudzi cilvēki, kuri izanalizē, mēģina kritiski domāt, bet jaunākā auditorijas daļa, kuru es pati esmu pētījusi - jaunieši līdz 25, 26 gadiem -, pilnīgi atšķirīgi pieiet informācijai. Viņi ir digitālie iezemieši, citādi domājoši cilvēki. Kad saviem studentiem jautāju, no kurienes viņi iegūst informāciju, diemžēl "Delfi" tur neparādās kā pamatvietne. Viņi nosauc kādu citu portālu, kurš, es teiktu, ir daudz tendenciozāks, bet viņi saka – tur ir interesantākas bildes, mums aktuālākas lietas, straujāk viss notiek, mums saprotamāk.

Tāpēc, raugoties uz sabiedrību, kāda tās daļa domā, analizē un meklē, bet ir daļa, kas ļoti ļaujas informācijas plūdumam un sociālo mediju vidi pieņem kā drošu. Viņi vispār nedomā, ka kāds viņus tur varētu maldināt. Par tiem kliedzošajiem virsrakstiem un bildēm paši jaunieši apgalvo, ka ļoti bieži nemaz neatver vaļā rakstus, pietiek ar to, ka viņi redz kaut kur šo virsrakstu. Kad jautā, par ko bija raksts, viņi atbild, ka nezina. Es domāju, ka mediju pratība ir tā, kam vairāk jāpievērš uzmanība. Protams, tā jāmāca skolās, bet jāsaprot, ka Latvijai ir pietiekami liela auditorijas daļa, kas ienāca interneta vidē 50, 60 gadu vecumā un ir aktīvi lietotāji. Viņiem jau neviens nestāsta, kam ticēt. Labi, viņi droši vien tic "Diena.lv" un "Delfi.lv", bet...

Bet starp "Dienas" un "Delfu" ziņām Facebook ir arī "Vip klubs".

L.B.: Tieši tā!

I.B.: Man ir hipotēze, ja jauniešiem no 70. gadu Vācijas Federatīvās Republikas vai 80. gadu ASV mēģinātu jautāt - vai jūs lasāt kvalitatīvo presi, sekojat līdzi politiskajām debatēm, ekonomistu viedokļiem, atbildes būtu analogas. Nevēlēšanos patērēt kvalitatīvo informāciju nedeterminē tehnoloģiju attīstība. Tas ir normāli, ka jaunieši par to neinteresējas. Tas gan nenozīmē to, ka mūsu valstij, valsts pārvaldei un privātajiem mediju tirgus spēlētājiem šobrīd nav jādomā par mediju pratības veicināšanu.

M.K.: Ja salīdzinām ar 70. vai 60. gadu beigu vētraino, kreisi domājošo jaunatni Rietumos, tad tā pat nav konspirācijas teorija, ka tolaik bija zināmas politiskas iniciatīvas, kuras mēģināja savaldīt šos jauniešus, iesaistot politikā, mēģinot normalizēt viņu uzvedību. Mediju lietotpratība lielā mērā ir virzīta uz to, ka mēs prezumējam, ka ir izaugusi vai veidojas konkrēta sabiedrības grupa, ne tikai jaunatne, kura varētu pilnīgi citādāk un ne īpaši veselīgi patērēt publiskās telpas resursus. Cerams, ka mēs nākam savlaicīgi un izglītojoši neuzbāzīgā veidā, nevis ar pātagu.

I.B.: Vārdu sakot, mēs ar Kaprānu vienojamies establišmentu aizsargājošu asinssuņu pozīcijās.

M.K.: Tomēr, nopietni runājot, nevar zināt kā Facebook aktīvisms rezultējas reālā rīcībā. Atcerēsimies, ka cilvēki bieži vien saka – viņus uz kādu rīcību ir iedvesmojušas konkrētas, izlasītas lietas.

Tomēr nevajag arī par zemu novērtēt likumdošanu. Mēs skaidri zinām, ka Eiropā un arī ārpus tās nav izdomāts normāls mehānisms, kā ar šo lietu cīnīties. Austrijā nupat ir bijis interesants tiesas lēmums, kurā Facebook piespiests atsaukt apmelojošas ziņas, kas tika izplatītas prezidenta vēlēšanu kontekstā. Dzirdējām, ka vārda brīvības mekā Zviedrijā arī nesen tika izvirzīta līdzīga ideja. Pie mums ir braukuši vācu tiesību eksperti, kuri stāsta, ka arī tur plaši tiek diskutēts par to, kādā veidā liberāldemokrātiskā režīmā tomēr savaldīt demokrātisko, spontāno haosu, kas ir izveidojies, kad ļoti šaurā laika posmā ir noticis mūsu ikdienas komunikācijas sprādziens.

Bijušais britu izdevuma The Guardian žurnālists Glens Grīnvalds gan brīdina, ka tradicionālo mediju alkas pēc viltus ziņu ierobežošanas var atspēlēties, jo, pirmkārt, kā iepriekš runājām, šis fenomens nav konkrēti definēts un, otrkārt, tas var izklausīties pēc aicinājumu uz cenzūru.

I.B.: Neejot konkretizācijā, bet vispārinot es redzu diezgan skaidru pieeju, kas var kalpot kā vadlīnija regulēšanai. Mēs "Delfos" atbildībai, ka demokrātija nav visatļautība un ka neesam tikai redakcija, bet arī platforma tautas balsij, cauri gājām ar bēdīgi slavenajiem komentāriem. Beigu beigās nonācām pie vienošanās par "notice and take down" pieeju, kura gan nestrādā 100%. Vienkāršoti izskaidrojot, būtu tā – ja kāds anonīms lietotājs portālā "Diena.lv" ir ierakstījis, ka Kaprāns ir cūka…

M.K.: "Latvijas Avīzē" parasti tā raksta.

I.B.: Labi teiksim – "la.lv". Kaprāns uzskata, ka tas aizskar viņa godu un cieņu. Advokāti, ja sāksies civilprocess, pierādīs, ka viņam ir taisnība un ir iespējams piedzīt lielu sāpju naudu. Viņš vēršas pie "Latvijas Avīzes" un saka: "Jūsu portālā kāds ir ierakstījis, ka Kaprāns ir cūka, lūdzu, izdzēsiet." "Latvijas Avīzei" ir divi varianti, kā rīkoties – izdzēst, un miers, vai neizdzēst, caur to kļūstot līdzatbildīgiem civiltiesas procesā, jo "Latvijas Avīze" ir kanāls ar lielu auditoriju. Lielos vilcienos viss ir salikts pa plauktiem, jo platformas, kuras dod vārdu šiem runas brīvības mīļotājiem vai cilvēkiem, kuri atļaujas pārāk daudz un potenciāli var tikt tiesāti, reaģē uz aicinājumiem kaut ko izdzēst, jo nevēlas ziepes. Tomēr te pēkšņi izrādās, ka Facebook, kurš piedāvā miljoniem visdažādāko un briesmīgāko viedokļu, nespēlē pēc šiem noteikumiem. Viņi var atļauties turpināt būt milzīgs izplatības kanāls, bet nenest nekādu līdzatbildību par to, ko kāds tur ir sarakstījis.

M.K.: Marks Cukerbergs (Facebook dibinātājs – red.) jau ir apsolījis, ka būs pārmaiņas, lai gan falšo ziņu norādīšana jau tagad ir iemontēta Facebook, tikai ļoti noslēpta. Vajadzēja to pogu pašā priekšā izlikt - trīs klikšķi tomēr ir liela piepūle, lai ziņotu. Tas nav mirklis mūžībā – tas ir daudz vairāk.

Tātad jums šķiet, ka risinājums ir mediju pratības veicināšana un likumdošanas izmaiņas?

I.B.: Droši vien tas izklausīsies šausmīgi konservatīvi, ja ne reakcionāri, un es šeit būšu pozicionējies kā establišmenta asinssuns, bet mums, kuri spēlē pēc vecajiem noteikumiem un pārbauda informāciju, aptaujā vairākus avotus, uzņemas atbildību, ir cilvēcisks aizvainojums, ka paralēli ir šie sīkpirži, kuri var publicēt jebkādu virsrakstu un viņiem nekas par to nav. Visa kapitālisma vēsture pierāda, ka tas, kurš ir tirgus līderis, ir ieinteresēts monopolā un kontrolē to, lai ieejas barjeras viņa nišā būtu pēc iespējas augstākas vai atbilstošas tiesiskajām normām, praksēm un vērtībām. Kas tad mēs tradicionālie mediji esam, kaut kādi muļķi, ka necīnīsimies par sevi un savām vērtībām?

A.J.: Šeit parādās jautājums arī par individuālo atbildību - ka tas, kurš uzrakstīja, ka tas un tas ir cūka un noslēpās aiz portāla, patiesībā ir galvenais vainīgais. Visā šajā sociālo mediju lietā parādās tas, ka pastāv bezatbildības burbulis, kad, manipulējot, devalvējot citu cilvēku, var noslēpties bez vārda, uzvārda. Cilvēkiem no psiholoģiskā viedokļa ir jāatbild par savu darbību, bet šī instalācija veido sadaļu, kur cilvēki par savu rīcību nav atbildīgi.

M.K.: Tādēļ ir svarīgi tiesiskā ietvara veidošanas mēģinājumi. Tā pagaidām ir neatpazīta zeme, tāpēc jebkura valsts ļoti improvizē, jo jāņem vērā konkrētās vietas komunikācijas vēsture, tas, kā tā ir veidojusies. Priekšstati par mediju brīvību un visatļautību ir dažādi. Mums naida runa ir diezgan specifiski regulēta, piemēram, Francijā armēņu genocīdu nevar attaisnot, jo par to draud kriminālatbildība, turpretī Zviedrijā, Dānijā vai Amerikā tas ir kaut kas neiedomājams, jo tā ir vārda brīvība. Jāņem vērā, ka jebkurš regulējums izaugs no mūsu vietējām tradīcijām, un tāpēc diskusijas ir ļoti svarīgas. Šobrīd mēs pat konceptuālā līmenī likumdošanā līdz galam neesam definējuši, kas ir starpniekplatformas. Latvijā tiesai nav iedots gana daudz instrumentu, lai varētu jēgpilni sākt spriest par šiem jautājumiem. Viens ir individuālā atbildība, bet svarīgi ir iemiesot, kodificēt sabiedrības normas.

A.J.: Tajā pašā laikā katram cilvēkam vajadzētu mācēt palikt aizvien atbildīgākam savā rīcībā. Mums ir jāsaprot, ka no psiholoģiskā viedokļa viss internets ir viena milzīga grupa, kurā notiek tā saucamie spontānie, neapzinātie procesi. Tur redzama anonimitāte, riskantas situācijas, palielinās grupēšanās, samazinās kritiskā domāšana. Mēs ar saviem draudziņiem tajā milzīgajā Facebook grupā esam tikai tāda ģimenīte.

L.B.: Būtu jānošķir interneta portāli, kur ir anonimitāte, un sociālie tīkli, kur tās nav. Mēs varam runāt par to, vai Facebook ir publiska vai privāta telpa. Jā, it kā privāta, jo man ir ierobežots draugu loks, bet tajā pašā laikā, ja tu mani aizvaino, to redz daudz vairāk. Pastāv kaut kādi mēģinājumi saprast, ko darīt ar anonīmajiem komentāriem portālos, bet pasaulē daudz tiek diskutēts arī par to, ko nozīmē nospiest "patīk" Facebook. Vai mēs varam cilvēku dēļ "patīk" saukt pie atbildības? Latvijā mēs ļoti taustāmies, un komentāri Facebook bieži vien ir krietni naidu kurinošāki nekā portālos. Mēs pat redzam, ka tas ir Andris Bērziņš vai Zane Skujiņa, bet ar viņiem mēs neko nedarām, jo Facebook pēc būtības it kā ir mūsu privātā telpa, kurā ar draugiem draudzējamies.

 

1 Es nevaru nostāties neviena pusē, es nezinu nevienu, kam nav taisnība.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI