AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Elīna Gulbe
LV portāls
02. februārī, 2018
Lasīšanai: 15 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūrpolitika
2
6
2
6

Mārtiņš Kaprāns: Latvijas informācijas telpa nav sašķelta, drīzāk – raiba

LV portālam: MĀRTIŅŠ KAPRĀNS, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks

“Mēs jau varam teikt, ka mums ir valodu ziņā sašķelta informācijas telpa, bet tādā gadījumā – ne tikai divās daļās. Mums vēl ir angļu valodas mediji, kas, iespējams, piedāvā vēl pilnīgi citu perspektīvu. Valoda pati jau nekļūst par sadalīšanās robežu, jāskatās, kas redzams saturā,” uzsver LU pētnieks Mārtiņš Kaprāns.

FOTO: Aiga Dambe, LV portāls

Austrumeiropas politikas pētījumu centra jaunākajā pētījumā iegūtie dati par starptautisko notikumu atainojumu Latvijas interneta medijos liecina – sabiedrībā populārā aksioma par sašķelto informācijas telpu, kur krievu un latviešu vidē cirkulē radikāli atšķirīgas ziņas un viedokļi, nav atbilstoša realitātei. “Aina ir daudz komplicētāka,” norāda viens no pētījuma autoriem Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks MĀRTIŅŠ KAPRĀNS.
īsumā
  • Latvija kā maza valsts atrodas starptautisko ziņu plūsmu ielenkumā – no vienas puses, ļoti spēcīga Krievijas informācijas plūsma, no otras – lielo Rietumu valstu ziņu aģentūru.
  • Interneta portāli vienkārši pārdrukā ziņas viens pret vienu, lielākā daļa latviešu ziņas pārkopē no ziņu aģentūrām – "Letas" vai BNS.
  • Kopumā starptautiskās ziņas no žurnālistu viedokļa tiek uztvertas kā kaut kur iepriekš sagatavotas. Tā ir skarba, bet ļoti atbilstoša diagnoze.
  • Mēs kā interpretējošā elite – zinātnieki, politiķi – mīlam runāt par dalīto informācijas telpu, bet dati ļoti uzskatāmi parāda – aina ir daudz komplicētāka.
  • Acīmredzot krievvalodīgajai auditorijai patīk hibrīdsaturs – vietnes, kuras kā informācijas avotus izmanto gan Kremlim simpatizējošus medijus, gan dažādus alternatīvus portālus un avotus.

"Sašķeltība vairs nav saprotama pretnostatījumā. Faktiski interneta vidē izveidojies tādu hibrīdmediju (krievvalodīgie "Delfi" un "Tvnet") pudurītis, kas piesaista lielāko krievvalodīgās interneta auditorijas daļu. Protams, šīs vietnes izmanto gan ziņu aģentūru "Lenta.ru", gan citus Kremlim simpatizējošus medijus kā informācijas avotus, bet vienlaikus un pārsvarā arī dažādus alternatīvus portālus un avotus, kas nav saistīti ar Kremli, un ziņo atšķirīgi no tā," iegūtos rezultātus komentē Mārtiņš Kaprāns.

Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) izdotajā pētījumam veltītajā grāmatā "Starptautisko notikumu atainojums Latvijas interneta medijos" apskatīti astoņi starptautiski nozīmīgi notikumi, kas izraisījuši rezonansi arī Latvijas medijos: Krimas aneksija, Malaizijas lidmašīnas MH17 notriekšana, Rietumu sankcijas pret Krieviju, patvēruma meklētāju krīze Eiropas Savienībā, "Brexit", NATO Varšavas samits, Krievijas dopinga skandāls. Analizējot to atspoguļojumu sešos interneta medijos (krievu un latviešu "Delfu" un "Tvnet" versijās, kā arī "LA.lv" un "Vesti.lv."), pētīts, kā veidoti priekšstati par starptautiskajiem notikumiem, un salīdzināts, kā tie atšķiras medijos latviešu un krievu valodā.

"Ar vienkāršas, bet uzticamas kontentanalīzes palīdzību skatījāmies, kādi avoti tiek izmantoti konkrētajos ziņu materiālos, kādu cilvēku viedokļi tajos parādās, kā tiek vai netiek izmainīti oriģinālie virsraksti, jo bieži vien raksti ir pārpublicējumi," skaidro M. Kaprāns. Interneta mediju satura analīzē piedalījušies arī pētnieki Didzis Bērziņš, Māris Cepurītis, Solvita Denisa-Liepniece, Andis Kudors un Ilze Šulmane.

Pētījuma secinājumu kontekstā pieminams fakts, ka 2. martā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē notiks konference "Runā valsts", kurā kā 2. sarunas vadītājs piedalīsies Mārtiņš Kaprāns.

2. sarunas tēma "Valsts komunikācija: kā sasniegt ideālu?", kurā dalībnieki diskutēs par Latvijas informatīvo telpu, valsts stratēģiskās komunikācijas un mediju attiecībā. Sarunas fokuss - kā uzrunāt iedzīvotājus ar valsts informāciju? Konferenci rīko oficiālais izdevējs "Latvijas Vēstnesis", un interesenti tai var reģistrēties vietnē www.runavalsts.lv

Kas aktualizēja ideju par šāda pētījuma nepieciešamību?

Premisa, no kuras mēs izejam un kas lielā mērā ir balstīta starptautiskās komunikācijas pieejā, ir tā, ka Latvija kā maza valsts ir starptautisko ziņu plūsmu ielenkumā. Mums ir žurnālisti, kas brauc uz ārkārtas notikumiem, bet ikdienas līmenī reportierus ārzemēs nevaram atļauties. Mēs ļoti barojamies no lielajām ziņu aģentūrām, kas ne vienmēr, bet lielā mērā sabalsojas ar konkrētās valsts politisko pozīciju. Kopumā, ja skatās kritiski, interneta portāli ir diezgan slinki. To var saprast no pragmatiskā viedokļa, bet tie vienkārši pārdrukā ziņas viens pret vienu, lielākā daļa latviešu ziņas pārkopē no ziņu aģentūrām – "Letas" vai BNS. Beigās izrādās, ka arī "Leta" bieži balstās uz dažām lielākajām ziņu aģentūrām. Ar savu pētījumu esam atraduši pietiekami daudz kritisku punktu, parādījuši kvantitatīvā, ne tikai kvalitatīvu apgalvojumu līmenī, kuras no aģentūrām dominē un kuras ir redzamākās. Tomēr mēģinām izdarīt arī plašākus secinājumus par to, kā tas ietekmē konkrētā notikuma ne tikai reprezentāciju, bet arī iespējamās ietekmes uz cilvēku domāšanu.

Kā izvēlējāties pētāmos medijus? "Delfi" un "Tvnet" kā visapmeklētākie šķiet pašsaprotama izvēle, bet kāpēc ne Latvijas Sabiedrisko mediju (LSM) portāls? Kāpēc no latviešu medijiem izvēlēts arī "LA.lv"?

Ar LSM mums būtu problēma ar datu salīdzināšanu, jo tas tika radīts tikai 2013. gadā, savukārt krievu versija nopietnāk sākusi darboties pēdējo divu gadu laikā. Katrā ziņā LSM ir pētīšanas vērts, kaut vai mēģinot saprast, kas un ko uzrunā.

Tomēr pirmā izvēle, protams, bija šie divi lielie portāli, kas, ja ņem pēc auditorijas sadalījuma, piesaista lielāko daļu. Tad gribējām paņemt arī divus pretējus flangus pārstāvošus medijus – krievvalodīgo un latviešu. Par tiem radās diskusijas. "Latvijas Avīze" pārstāv konservatīvāko latviešu auditorijas daļu, turklāt kā avīze tā vēl joprojām ir viena no lielākajām. Neko īpaši vērtīgu gan par to mēs neuzzinājām, tāpēc ka, kā izrādījās, tā ir ne īpaši aktīva starptautisko notikumu atainošanā.

Arī aktīvas ziņošanas trūkums var būt pozīcija.

To mēs tālāk nepētījām. Varbūt kritiķi to atzīmēs kā trūkumu, bet katram pētījumam ir savi primārie mērķi. Tomēr, jau izstrādājot pētījuma dizainu, skaidri apzinājāmies, ka būtu svarīgi intervēt arī pašus žurnālistus un redakciju cilvēkus, lai saprastu, cik apzināti vai neapzināti kādas konkrētas lietas notiek. Es drīzāk sliektos domāt, ka tur ir zināma redakcijas politika. Varbūt tad, kad notiek kaut kas negaidīts, ārkārtējs, uzreiz nav iespējams īsti izlemt, kādā veidā par to ziņot, bet par ilglaicīgiem procesiem redakcionāli tiek runāts. Šajā virzienā pētījumu var attīstīt, jo svarīgi saprast, ka Latvijā starptautiskās ziņas arī paliks tādā ielenkumā – no vienas puses, ļoti spēcīga Krievijas informācijas plūsma, no otras – lielo Rietumu valstu ziņu aģentūru.

Tas, ka mums nav žurnālistu ārzemēs, šķiet saprotami, bet pārsteidzoši, ka medijos neparādās arī vietējo politiķu, ekspertu viedokļi par starptautiskajiem notikumiem.

Jā, piemēram, rakstos par Rietumu sankcijām pret Krieviju kopumā ļoti reti un tikai pašos sākumos parādās vietējie viedokļi, bet kopumā vietējā perspektīva nav izteiksmīga. Lai gan šie procesi attiecas arī uz Latviju, par tiem tiek runāts kā par ārpolitikas notikumu. Man liekas, ka nepatīkamās sekas, kas no tā var izrietēt, ir tas, ka cilvēkos tiek atražots priekšstats, ka mēs tagad no tā ciešam, bet tas uz mums neattiecas. Ziņās neparādās mūsu vietējās amatpersonas, bet gan Eiropas Savienības ierēdņi vai citu valstu politiķi. Beigās sanāk, ka ar šādu žurnālistisko piegājienu mēs atbalstām to, ko Kremlis mēģina panākt, iestāstot, ka ne jau mēs lemjam, bet vienkārši pakļaujamies uz kaut kādiem lielākiem dūžiem, lai gan Latvija par sankcijām lemj tādā pašā mērogā kā citas Eiropas Savienības dalībvalstis. Līdzīgi varētu skatīties uz jebkuru no šiem jautājumiem – vietējās dimensijas ienešana ļautu tos padarīt saprotamākus. Iespējams, tā visa ir sistēmiska Latvijas starptautisko ziņu žurnālistikas problēma – tā vietā, lai mēģinātu lokalizēt, kas būtu pašsaprotama loģika šo ziņu kontekstā, mēs par tām runājam kā par svešas zemes svešu informāciju. Pats vienkāršākais būtu aptaujāt vietējos ekspertus, bet pat tas nenotiek. Latvijā kopumā starptautiskās ziņas no žurnālistu viedokļa tiek uztvertas kā kaut kur iepriekš sagatavotas. Tā ir skarba, bet ļoti atbilstoša diagnoze.

Varbūt problēma ir arī valsts komunikācijā, jo nostāja starptautiskos jautājumos netiek aktīvi pausta?

Tas ir savstarpēji saistīts. Par mūsu viedokli neinteresējas, tad nav vērts to formulēt. Ukraina bija pozicionēšanās, bet, jā, politiķi netiek intervēti un paši neraujas uz šīm tēmām. Tādējādi mēs neradām sajūtu, ka šis notikums ir būtisks mūsu valstij. Tas veido ignoranci un atsvešināšanos no plašāka konteksta, kas nav tikai nacionālais. Es nesaku, ka katram jālasa starptautiskās ziņas, bet kopumā kā prakse tā parāda mūsu apziņas stāvokli, kas kaut kādā mērā ir pārmantots no padomju laika starptautisko ziņu žurnālistikas, kur kapitālistisko valstu ziņas bija samākslotas un šabloniskas, tādēļ neinteresantas. Ņemot vērā, ka starptautiskā situācija pēdējos gados bijusi tik sakāpināta, ir svarīgi paskatīties, ko šo ziņu pasniegšana pasaka par mūsu spēju vai nespēju domāt par šiem notikumiem, ko šis mediju saturs pasaka par mums kā par sabiedrību. Mēs ar savu pētījumu piedāvājam sabiedrībai politiskas pašrefleksijas iespēju.

Šajā gadījumā, it īpaši ņemot vērā, ka apskatītie notikumi tomēr lielākoties ir saistīti ar Krieviju, konkrētas pozīcijas trūkums var radīt sabiedrībā arī zināmu nenoteiktību, nestabilitātes sajūtu.

Šīs vietējās balsis varētu kļūt par kaut kādiem drošības spilveniem, ka kāds par to interesējas, tur rūpi. Tādā ziņā labi, ka mums ir dažādas domnīcas, bet pat to eksperti ziņās parādās pārāk reti, lai gan materiālu ir daudz. Tos vajadzētu izmantot. Mums ir divas vietējās augstskolas ar respektablām starptautisko attiecību programmām, kurās ir cilvēki, kas specializējušies šajos jautājumos. Viņiem ir vairāk jāļauj komentēt, attīstīt kompetences analizēt šos procesus, bet mediji to nemudina darīt.

Interesanti, ka pētījumā apskatītie notikumi arī parāda, ka, lai gan no Krievijas puses mēdz nākt maldinoša informācija, tā tāpat iekļūst Latvijas ziņu saturā.

Jā, tomēr man liekas, ka viens jautājums ir par to, kas tiek filtrēts, bet otrs – ka mēs kā interpretējošā elite – zinātnieki, politiķi – mīlam runāt par dalīto informācijas telpu, bet dati ļoti uzskatāmi parāda – aina ir daudz komplicētāka. Dažādos ziņu būvēšanas līmeņos, piemēram, tajā, kas tiek izmantots, ir ļoti izteikts paralēlisms starp latviešu un krievvalodīgajiem medijiem. Dienaskārtības līmenī uzmanība notikumiem tiek pievērsta līdzīgā biežumā. Ja analizējam virsrakstus, tiek izmantots līdzīgs vārdu krājums. Pietiekami līdzīgi ar dažām atšķirībām ir arī citētie personāži. Tie jau ir trīs pierādījumi, kas liek padomāt par to, cik dalīta tiešām ir informācijas telpa.

Tajā pašā laikā, ja skatāmies uz to, no kurienes tiek smelta informācija, lai sagatavotu ziņas, starp latviešu un krievvalodīgajiem medijiem parādās acīmredzama nobīde. Turklāt krievvalodīgā mediju vide iekšēji ir diezgan sašķelta. Līdz ar to mēs pierādām, ka tā sašķeltā informācijas telpa vairs nav saprotama pretnostatījumā – latviešu mediji pret krievu. Faktiski interneta vidē izveidojies tādu hibrīdmediju (krievu "Delfu" un "Tvnet" versijas) pudurītis, kas paņem lielāko krievvalodīgās auditorijas daļu. Protams, šīs vietnes izmanto gan ziņu aģentūru "Lenta.ru", gan arī Krievijas valstij piederošus medijus kā informācijas avotus, bet vienlaikus un pārsvarā arī dažādus alternatīvus portālus un avotus, kas nav saistīti ar Kremli, un ziņo atšķirīgi no tā. Viņu informatīvā bāze atšķirībā no latviešu portāliem ir raibāka un, žurnālistiski domājot, iespējams, pat daudzveidīgāka. Es negribu teikt, ka uzticamāka un kvalitatīvāka, bet viņiem katrā ziņā ir lielāka daudzveidība. Tāpēc mēs sakām – beidzam domāt tik vienkāršoti par šo dalītās informācijas telpas shēmu vismaz interneta segmentā, jo acīmredzot krievvalodīgajai auditorijai patīk šāds hibrīdsaturs, nevis "Vesti" tipa propagandisti, kuru auditorija ir maza, specifiska salīdzinājumā ar citiem portāliem.

Tātad veidot saturu vietējai krievvalodīgo auditorijai nav nemaz tik bezjēdzīgi. Nav tā, ka viņi patērē tikai prokremliskos avotus, kā reizēm tiek uzskatīts.

Iespējams, tas vēl mudina domāt, ka tādu mediju kā "Delfi", "Tvnet" pastāvēšana Latvijā ir novērsusi lielāku konfliktu iespējamību sabiedriskajā domā. Proti, ka ir šādi drošības ventiļi, kas var mazināt to saspīlējumu, ko ataino prokremliskie kanāli. Protams, visos šajos jautājumos krievvalodīgajā auditorijā vairāk vai mazāk dominēs prokremliskā perspektīva. Piemēram, attieksmē pret Krimu ir skaidrs, ka divas trešdaļas atbalsta, ka tā ir Krievijas sastāvā, bet tie nav 80%. Krievvalodīgo sabiedrība ir pietiekami sašķelta. Tas var liecināt, ka Kremļa mediji nav tik efektīvi, nav spējīgi uzrunāt visus, vai arī ka šeit ir alternatīvas iespējas iegūt informāciju, kas neitralizē agresīvos, jebkādu viedokļu daudzveidību ignorējošos vēstījumus, kas nāk, piemēram, no Krievijas federālajiem TV kanāliem, piemēram, RTR vai NTV. Šie portāli var būt drošības spilveni, kas mazina iespēju radikalizēt vēl vairāk. To būtu svarīgi saprast arī politikas veidotājiem.

Kas politiskā līmenī būtu maināms?

Mums ir Mediju atbalsta fonds, kas sadala līdzekļus, par kuriem tiek veidoti dažādi sabiedriski nozīmīgi un nekomerciāli mediju projekti. Tas ir pietiekami liels atbalsts. Vajadzētu pievērst uzmanību jaunu, pietiekami oriģinālu, lokāli nozīmīgu formātu un saturu attīstībai vietējos krievvalodīgajos portālos. Būtu svarīgi mudināt, lai šīs krievu versijas arī piedāvā kādus sabiedriski nozīmīgus projektus, tādus, kur vietējie krievvalodīgie vairāk saturā var ieraudzīt paši sevi. Tomēr es esmu principiāli pret to, ka valstij kaut kas ir jāsagatavo un jāpasniedz uz paplātes. Ja nav vēlēšanās no mediju puses, tad tā būs vienkārši neefektīva līdzekļu izmantošana.

Mēs ceram, ka politikas veidošanas līmenī šie dati palīdzēs sakārtot izpratni, varbūt pamainīt akcentus, jo valstī ir pietiekami daudz politikas plānošanas dokumentu, kur tiek uzturēta šī vienkāršotā shēma par sadalīto informācijas telpu. Mēs jau varam teikt, ka mums ir valodu ziņā sašķelta telpa, bet tādā gadījumā – ne tikai divās daļās. Mums vēl ir angļu valodas mediji, kas, iespējams, piedāvā vēl pilnīgi citu perspektīvu. Valoda pati jau nekļūst par sadalīšanās robežu, jāskatās, kas redzams saturā. Vai šī telpa ir tik sadalīta? Mēs sakām, ka mums drīzāk šķiet, ka tā ir raiba.

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI