Konferencē paustie viedokļi apliecina, ka šis jautājums beidzot satrauc ne vien Baltiju, bet iedarbinājis modinātājzvanu arī citās Eiropas Savienības dalībvalstīs, kuras pamazām saskaras ar kampaņveidīgas dezinformācijas raisīto apjukumu. Kā reaģēt un vai Rietumu sabiedrība ir pietiekami stipra nepakļauties nepieredzētai apmelojumu un puspatiesību ietekmei – tie bija tikai daži no jautājumiem, uz kuriem konferences dalībnieki centās rast atbildes.
Svarīgi saprast, kā Krievija domā
Viena no kļūdām, ko Rietumi pieļauj, vērtējot Krievijas politiku, ir tās nevēlēšanās saprast, kā šī sabiedrība un tās līderis domā. Taču "Rietumu sabiedrībai nevajag meklēt tai saprotamu loģiku. Ja mēģināsim kaut ko prognozēt no sava skatu punkta, atdursimies pret neloģisku, mums nesaprotamu darbību virkni," norāda atvaļināts Ukrainas armijas admirālis Igors Kabaņenko. Vienlaikus nedrīkst ļauties folklorizētā teiciena – "Krieviju ar prātu nesaprast" – paustajai idejai. "Krieviju saprast var!" uzsver Somijas Ārpolitikas institūta pētnieks Dr.Andress Rāczs. Nav noteikti jāpārņem vai jānoniecina pretinieka uzskati, lai to uzvarētu, bet tos maksimāli jāiepazīst.
"Tas nav nekas jauns. Par to pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu rakstījis ķīniešu filozofs Suņdzi visā pasaulē slavenajā stratēģijas grāmatā "Karamāksla"," atgādina paneļdiskusijas "Atbildot uz "Jaunās paaudzes" karadarbību" vadītājs Dr.Hans Binnendijks, ASV Džona Hopkinsa universitātes Transatlantisko attiecību centra Paul H. Nitze Progresīvo starptautisko studiju skolas vecākais pētnieks. "Pirmkārt, jēdziens "jaunās paaudzes karš" nav Rietumu jēdziens. Tā lieto citu jēdzienu, proti, hibrīdkarš," viņš norāda.
Taču tas nenozīmē, ka starp tiem liekama vienādības zīme. Dr.Binnendijks izdala piecas krievu "jaunās paaudzes karadarbības" fāzes:
1. Situācijas destabilizācija, pielietojot propagandu, ekonomiskos līdzekļus, kiberuzbrukumus, veicinot vispārēju neapmierinātību ar pastāvošo iekārtu u.tml.
2. Iefiltrēšanās.
3. Iebaidīšana, piemēram, koncentrējot lielas konvencionālā karaspēka vienības gar valsts robežu.
4. Iebrukums, piemēram, kā tas bija redzams Krimā, Abhāzijā.
5. Inkorporācija, organizējot referendumu, un pilnīga teritorijas pārņemšana.
Savukārt Ukrainas pārstāvis Kabaņenko kaimiņvalsts stratēģiju dēvē par "agresīvu riska uzņemšanās taktiku" – no vienas puses, tās ir lēnas, slēptas aktivitātes, bet no otras – ļoti ātras un mērķtiecīgas. "Šo aktivitāšu kombinācija liecina par asimetriskiem draudiem, uz kuriem nav iespējams tiešā veidā reaģēt," pieredzē dalās bijušais Ukrainas armijas ģenerālštāba vadītāja vietnieks.
"Nav noteikti jāpārņem vai jānoniecina pretinieka uzskati, lai to uzvarētu, tie ir maksimāli jāiepazīst."
Taču no neveiksmēm Ukrainā var izdarīt arī secinājumus, ar kuriem Rīgas konferencē labprāt dalījās arī atvaļinātais admirālis I.Kabaņenko. Adekvāta atbilde jau karadarbības pirmajā fāzē ir atslēga uz konflikta nepāraugšanu intensīvā karadarbībā, tāpēc viņa skatījumā izšķiroša nozīme ir trīs posmiem:
1. Ātras politisko un militāro lēmumu pieņemšanas procedūras ieviešana, lai krīzes situācijā novērstu nevajadzīgu vilcināšanos.
2. Labi apgādātu un apmācītu speciālo uzdevumu vienību izveide ātrai un efektīvai draudu neitralizācijai.
3. Valsts institūciju un nevalstisko organizāciju sadarbība un savstarpēja koordinācija.
Atbildes meklējamas Pilsoniskā sabiedrībā un labā pārvaldībā
Iespējams, nevalstisko organizāciju stiprināšana nav tas, ko varētu sagaidīt no militārpersonas mutes, spriežot par nepieciešamajām darbībām valsts aizsardzības stiprināšanā. Tomēr pilsoniskās sabiedrības veicināšana un laba valsts pārvaldība kā labākā imunitāte pret kaimiņvalsts aktivitātēm konferences laikā tika pieminēta vairākkārt.
"Jāsaprot, ka militāriem spēkiem nav iespēju reaģēt uz draudīgām aktivitātēm ekonomikas, kultūras, reliģijas jomā," norāda atvaļinātais admirālis Kabaņenko. Šajā laukā izšķiroša loma ir sabiedrības iesaistei, nevalstisko organizāciju koordinētai darbībai. Ukrainas pārstāvis uzteic Ukrainas brīvprātīgo kustību, kas sniegusi nenovērtējamu ieguldījumu savas valsts morālā noskaņojuma celšanā un līdz ar to aizsardzībā. "Tas izrādījās ārkārtīgi efektīvs ierocis pret krievu stila hibrīdkaru," viņš secina.
"Attiecība starp militāru un nemilitāru līdzekļu pielietojumu ir 4:1," atsaucoties uz Krievijas armijas ģenerālštāba priekšnieka ģenerāļa Valērija Gerasimova rakstīto norāda Somijas Ārpolitikas institūta pētnieks Dr.Rāczs. Tāpēc svarīgi saprast, ka, domājot par valsts vai alianses aizsardzību jaunās paaudzes karā, militārs pārsvars joprojām ir būtisks elements, taču konflikta agrīnās stadijās izšķirošu lomu spēlē nemilitārie līdzekļi.
Jaunās paaudzes karā pretinieks izmanto ienaidnieka vājās vietas, padziļina tās, lai pilnībā salauztu spēju un gribu pretoties. "Tātad, ņemot vērā iepriekš minēto, veiksmīgas aizsardzības stratēģijas pamatā ir militārās aizsardzības spēju kāpināšana un laba pārvaldība – likuma vara, cīņa pret korupciju, minoritāšu tiesības, pilsoniska atbildība," pārliecināts ir Dr.Rāczs.
Cenzūra vai propagandas karš nav pareizā atbilde
Nenoliedzami, viena no Rietumu sabiedrības un labas pārvaldības pamatvērtībām ir vārda un preses brīvība. Taču šādā aspektā sistēma, kurā ikvienam ir tiesības paust savus uzskatus un notikumu interpretāciju, izteiksmes brīvība ir kļuvusi par zobenu ar diviem asmeņiem. Jaunās paaudzes karā informācija un dezinformācija var kļūt par galveno ieroci, kas destabilizē un novājina sabiedrību, vedot to pretī morālai un militārai sakāvei. Ir acīmredzami, ka šīs Rietumu sabiedrības vērtības tiek ļaunprātīgi izkropļotas un pavērstas pret pašiem tās aizstāvjiem. Tāpēc ik pa laikam ir dzirdams viedoklis, ka sava veida informācijas kontroles mehānisma ieviešana varētu būt risinājums.
Jautājumam, kā cīnīties pret dezinformāciju un meliem un vai cenzūra šādos apstākļos ir attaisnojama, Rīgas konferences dalībnieki pievērsās diskusijās "Dezinformācijas brīvība: vai mediji būtu stingrāk uzraugāmi?" un "Propagandas karā – ietekmes izvērtēšana".
"Ir acīmredzami, ka Rietumu sabiedrības vērtības tiek ļaunprātīgi izkropļotas un pavērstas pret pašiem tās aizstāvjiem. "
Vārds "propaganda", pēc vairāku ekspertu domām, bieži tiek lietots nevietā. "To pārāk bieži izmanto, lai raksturotu viedokli, kas pašiem nav pieņemams," norāda analītiķis un bijušais NATO preses sekretārs Krievijā un Ukrainā Hjū Benedikts Nimmo. Daudz kas no tā, ko mēs esam tendēti dēvēt par propagandu, ir pasaules redzējums, ko mēs nesaprotam, un tas mums liek justies nekomfortabli. "Tās mērķis nav pārliecināt cilvēku," skaidro Džeims Šerrs, Londonas Chatham House Krievijas un Eirāzijas programmas pētnieks.
Informācija jeb dezinformācija ir viens no Krievijas stratēģijas posmiem, kas pārpludina informatīvo telpu ar dažādiem priekšlikumiem un vēstījumiem, kas vienlaikus var būt gan patiesi un nepatiesi. Šis patiesības un puspatiesību mikslis padara Krievijas dezinformāciju tik spēcīgu un ļauj ekspluatēt Rietumu sabiedrības ievainojamību, ko esam paši radījuši, pirmkārt, jau intelektuālā sfērā, spriež pētnieks, norādot uz trūkumiem izglītības sistēmās, kas ir pamats zināšanu trūkumam par pašu vēsturi un kultūru ne tikai Baltijā, bet arī Lielbritānijā un citviet. "Tā iznīcina iespēju debatēt un apmainīties viedokļiem, tā iznīcina vidusceļu," uzskata arī Krievijas Zinātņu akadēmijas pētnieks, politologs Dr.Sergejs Utkins. Spilgts piemērs ir Krievijas sabiedrība. 77% iedzīvotāju ir pieejams internets, Rietumu televīzija, ziņu kanāli, bet viņus tur pieejamā informācija neinteresē. "Kaut kāda pretpropaganda no ārpuses Krievijā nav iespējama," viņš uzskata.
"No NATO perspektīvas mēs neesam un arī nevēlamies iesaistīties kaut kādā propagandas karā," diskusijā uzsver NATO Publiskās diplomātijas sekretariāta Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dr.Gerlinde Niehausa. Alianses mērķis ir ievērot demokrātisku valstu pamatprincipus, tāpēc "visam, ko mēs darām, ir jābūt uzticamam un balstītam patiesībā".
"Man bieži nākas dzirdēt, ka demokrātija ir vājāka par Putina režīmu, ka tā nevar spēkoties ar diktatūru. Mums ir jāatspēko šāds uzskats," rezumē Dr.Niehausa. Viņasprāt, Eiropa ir pierādījusi, ka tās sistēma ļauj mācīties no kļūdām un tāpēc meklē labākos un gudrākos risinājumus problēmām, nodrošinot pārticību un mieru tās iedzīvotājiem. "Mums vairāk jātic sev, tam, kas mēs esam un par ko iestājamies. Mums jābūt godīgiem un drosmīgiem, to aizstāvot." Tāpēc kā vienīgo izeju daudzi no diskusiju dalībniekiem redz ilgtermiņa ieguldījumus izglītībā, domājošu cilvēku un profesionālas žurnālistikas attīstībā.
