Cīņa par vietu diplomātiskajā kaujaslaukā

Kāpēc Latvijai ir svarīgi kļūt par ANO Drošības padomes dalībvalsti?

Šis lēmums balstās uz mūsu pārliecību, ka Latvijai, tāpat kā citām Eiropas Savienības valstīm, ir jāaizstāv starptautisko tiesību pamati. Šajā ziņā ANO ir multilaterālisma iemiesojums, struktūra, kas lielā mērā simbolizē starptautiskās tiesības.

Pārfrāzējot kādreizējo Igaunijas prezidentu Lennartu Meri, starptautiskās tiesības ir mazo valstu kodolieroči.

ANO Drošības padome ir platforma, kuru nelielas valstis divu gadu periodā var izmantot kā vienu no pasaules lielākajiem mikrofoniem, lai aizstāvētu savas intereses, atgādinātu par savām vērtībām un stiprinātu starptautiskajās tiesībās balstītu pasaules kārtību.

Protams, 2011. gadā, kad Latvija pieņēma lēmumu kandidēt uz vietu ANO Drošības padomē, pasaule izskatījās citādi. Pēdējā pusotra gada laikā mūsu valsts visvairāk dzīvo līdzi Ukrainas tautai, seko Krievijas agresijai Ukrainā. Tās liktenis vistiešākajā veidā tiek veidots kaujaslaukā, taču arī diplomātiskie cīņas lauki ir nozīmīgi. Un ANO, tās Drošības padome, ir viens no galvenajiem diplomātiskajiem kaujaslaukiem.

Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tur būtu valstis, kas atbalsta Ukrainu. Tas arī padara Latvijas kandidatūru īpaši nozīmīgu. Atrašanās Drošības padomē Latvijai ir papildu iespēja atbalstīt Ukrainu, stiprināt Eiropas Savienības balsi un pārstāvēt Baltijas valstis.

Mērķis ir ambiciozs, tā ir viena no starptautiskās diplomātijas augstākajām platformām. Latvijai paveicamais darbs arī ir pietiekami nopietns – dalība ANO Drošības padomē ilgst divus gadus, kas ir ilgāk par, piemēram, prezidentūru Eiropas Savienībā vai Eiropas Padomē.      

Lai Latvija tiktu ievēlēta ANO Drošības padomē, tai ir jāsaņem atbalsts no vismaz divām trešdaļām ANO dalībvalstu. Kādas ir mūsu izredzes un paredzamās problēmas? Kas tiek darīts, lai šo mērķi sasniegtu?

Mums ir konkurence. Vēlēšanās, kuras notiks 2025. gada jūnijā, Latvija konkurēs ar vēl vienu Austrumeiropas valsti – Melnkalni. Es teiktu, ka Latvija ir nopietns kandidāts. Pēdējo trīs četru gadu laikā Latvija ir būtiski kāpinājusi savu redzamību ANO, veiksmīgi darbojoties nozīmīgās organizācijas struktūrās – Sociālo un ekonomisko jautājumu padomē, Miera veidošanas komisijā, kā arī Sieviešu statusa komisijā.

Latvija ir kļuvusi par dalībnieci ANO Informācijas komitejā, kur daudz esam uzstājušies un runājuši par dezinformācijas draudiem. Latvijas kandidāti ir uzvarējuši arī vairākās nozīmīgās vēlēšanās. Mārtiņš Paparinskis kļuva par Baltijas valstu kandidātu un tika ievēlēts Starptautiskajā tiesību komisijā. Latviešu izcelsmes zinātniece Zinta Zommers šā gada jūlijā tika ievēlēta Starptautiskajā klimata panelī – struktūrā, kas risina klimata pārmaiņu jautājumus. Mūsu bruņoto spēku pārstāvji šobrīd darbojas divās ANO misijās – UNIFIL misijā Libānā un UNTSO misijā Jeruzalemē. Tātad mūsu virsnieki ir izvietoti ANO struktūrās vēl vienā pasaules karstajā punktā, kas ir apstiprinājums tam, ka Latvijas pārstāvji konstruktīvi līdzdarbojas, lai tur mazinātu spriedzi.

Es teiktu, ka Latvijas izredzes tikt ievēlētai ANO Drošības padomē ir labas. Taču nav arī pamata gulēt uz lauriem un atslābt.

Melnkalne ir mūsu partnere NATO, kandidāte dalībai Eiropas Savienībā. Tā ir neliela, samērā jauna valsts, kura tikai 2006. gadā ieguva neatkarību. Taču pret šo sāncensību izturamies ļoti nopietni, cieņpilni. Vienlaikus uzskatām, ka Latvijas 30 gadu laikā uzkrātā pieredze, mūsu zināšanas, devums un arī gatavība lietišķi darboties ANO ir kvalitātes zīme tam, ka mēs šo uzdevumu varētu veikt atbildīgi un rezultatīvi.

Lai Latviju ievēlētu ANO Drošības padomē, jāiegūst atbalsts no daudzām valstīm – ne tikai Eiropā. Pēc valstu skaita lielākajā kontinentā Āfrikā Latvijai ir tikai viena vēstniecība – Kairā, Ēģiptē. Tāpat par Latviju neko daudz varētu nezināt, piemēram, Klusā okeāna reģiona valstīs, kur nesen, apmeklējot Samoa, bijāt darba vizītē. Kāda ir situācija ar Latvijas atpazīstamības nodrošināšanu šajās pasaules daļās?

Tik tiešām, šis jautājums ir ļoti aktuāls. Balsojums būs aizklāts. Latvijai ir jāiegūst divas trešdaļas balsu no klātesošajām un balsstiesīgajām valstīm.

Ja vēlēšanu brīdī ANO valstu skaits nemainīsies un tajā būs pārstāvētas 193 valstis kā patlaban, tad mums vajadzēs vismaz 129 valstu balsis.

Piekrītu, ka vissarežģītāk ir iegūt atbalstu no attālākiem reģioniem un tām valstīm, ar kurām mums sadarbība ir bijusi ļoti epizodiska. Pozitīvā ziņā es gribētu minēt, ka šobrīd Latvija ir izveidojusi diplomātiskās attiecības ar visām ANO dalībvalstīm, izņemot nelielu karalisti Himalaju kalnos – Butānu. Pēdējo divu gadu laikā esam nodibinājuši diplomātiskās attiecības ar Dienvidsudānu, Māršala Salām, Tongu, Gvineju-Bisavu, Madagaskaru. Tomēr ar daudzām zemēm mūsu kontakti ir ierobežoti. Protams, cenšamies izmantot ANO Ņujorkā, Ženēvā, Hāgā, Parīzē, arī UNESCO tīklu, Starptautiskās pārtikas organizācijas tīklu, lai meklētu saskarsmes punktus ar šīm zemēm.

Diezgan daudzām no tām esam palīdzējuši pandēmijas laikā, arī uzdāvinot vakcīnas.

Ar dažām esam centušies izveidot sadarbības projektus, lai, piemēram, apkarotu dezinformāciju un stiprinātu sieviešu tiesības. Tika īstenotas iniciatīvas, kas ir vērstas uz sieviešu īpatsvara palielināšanu diplomātijā, zinātnē, tehnoloģiju jomā. Ir tāda kustība Riga TechGirls, kur programmētājas no Latvijas dalās pieredzē par to, kā dažādu vecuma grupu sievietēm apgūt datorzinības. Iespēju robežās cenšamies piedalīties reģionālajos forumos, konferencēs. Jūsu pieminētajā konferencē Samoa tika parakstīts jauns Eiropas Savienības sadarbības līgums ar Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstīm.

Tā cenšamies vairot Latvijas draugu loku, jo, protams, raisot interesi par Latviju, veidojot labvēlīgu gaisotni, rodas savstarpēja vēlme citam citu atbalstīt un aizstāvēt. Sevišķi svarīgi tas ir saskarsmē ar tām valstīm, kuras domā līdzīgi mums, kuras arī saprot starptautisko tiesību nozīmīgumu un to, ka Krievijas agresijai pret Ukrainu ir ļoti tālejošas sekas un šī kara iznākums lielā mērā noteiks ANO nākotni. Pagaidām mums ir veicies tīri labi.

Mēs ļoti augstu novērtējam arī nevalstiskā sektora atbalstu, Saeimas deputātu līdzdalību, ministriju iesaisti. Uzskatām, ka iekļūšana ANO Drošības padomē ir ļoti laba iespēja Latvijai līdz šim nebijušā starptautiskā mērogā atgādināt par sevi un atrast jaunus partnerus ārpus tradicionālā Ziemeļatlantijas valstu loka.       

Kas notiks, ja Latviju ANO Drošības padomē tomēr neievēlēs? Kad ir iespēja kandidēt atkal?

Šādu scenāriju gan nevēlētos piedzīvot un par to spekulēt. Taču gribu uzsvērt, ka Igaunija un Lietuva, kuras jau ir izmantojušas iespēju būt ANO Drošības padomē, ir pieteikušās uz nākamajiem termiņiem. Lietuva 2035. gadā kandidēs vēlēšanās uz dalību padomē 2036.–2037. gadā, bet Igaunija 2049. gadā kandidēs vēlēšanās uz dalību 2050.–2051. gadā. Abas kaimiņzemes savu kandidatūru pieteica jau ļoti drīz pēc pirmā termiņa. Un esmu dzirdējis tikai pozitīvas atsauksmes, ka šī pieredze ir bijusi ļoti vērtīga investīcija gan šo valstu tēlā, gan ārlietu dienestos. 

Latvijas kampaņas moto ir diezgan vispārīgs: “Kopā par mieru un noturību”. Ko tas ietver?

“Kopā” nozīmē to, ka virzāmies uz aizklātām, taču demokrātiskām vēlēšanām, esam ļoti atklāti par saviem principiem, par savām interesēm un uzsveram kopdarbību, pirmām kārtām ar desmit Drošības padomes vēlētajām valstīm un arī ar līdzīgi domājošajām valstīm no piecām padomes pastāvīgajām loceklēm jeb lielā piecnieka.

“Par” nozīmē to, ka mēs vienmēr atbalstām ļoti lietišķu un pozitīvu dienaskārtību. Necīnāmies pret kaut ko, pret kādām valstīm principa pēc, bet rādām savus piemērus, savu pieredzi un aizstāvam visupirms ANO hartu, kura iestājas par visu dalībvalstu brīvību, neatkarību, teritoriālo integritāti, neaizskaramām robežām. ANO Drošības padomes pirmais uzdevums, protams, ir sargāt mieru. Mūsu reģionā tas patlaban vispirms saistās ar taisnīgu, noturīgu mieru Ukrainā, kas atbilst Ukrainas tautas interesēm.

Nav zināms, kāda būs starptautiskā situācija 2025. gadā vēlēšanu brīdī vai tad, kad būsim ANO Drošības padomē 2026. un 2027. gadā. Taču viss, kas saistīts ar Ukrainu, mums ir ļoti prioritārs.

Pēdējā pusotra gada laikā Latvija ir uzstājusies ar vairāk nekā 40 paziņojumiem gan ANO Drošības padomē, gan ANO Ģenerālajā asamblejā vai nu atsevišķi, vai kopā ar Baltijas kolēģiem.

Ar vārdu “noturība” domājam daudz ko. Pirmkārt, tie ir jautājumi, kas skar visas sabiedrības, visas valsts gatavību stāties pretim gan tradicionālajiem, gan jaunajiem apdraudējumiem. Te ir runa par stāšanos pretī dezinformācijai, arī par kiberdrošību, kuru Drošības padomē aktīvi virzīja Igaunija. Otrkārt, tie ir jautājumi, kas saistīti ar klimata pārmaiņām, starptautisko tiesību izmaiņām valstīs, kuras klimata apstākļu dēļ ir visievainojamākās. Arvien vairāk redzam saikni starp klimatu un drošību. Uzskatām, ka arī Drošības padomē par to būtu jārunā un kopā jāmeklē jauno apdraudējumu risinājumi.

Vārds “noturība” mums nozīmē arī vienādu visu sabiedrības grupu aizsargātību. ANO aktualizētā temata “Sievietes, miers un drošība” kontekstā Latvija ir daudz izteikusies par to, ka militārajos konfliktos jāizskauž seksuālā vardarbība, kas tika pieredzēta arī Ukrainā. Tāpat uz noturību attiecas jautājumi, kas saistīti ar atbildību. Latvija pieder pie tāda konstruktīva reformātu kluba. ANO ir valstu grupa, ko sauc par ACT: accountability, coherence and transparency – atbildība, caurskatāmība un kontinuitāte, saskaņotība. Mēs iestājamies par to, lai Drošības padomē būtu pēc iespējas mazāk noslēpumu vai slēptu diskusiju, darījumu. Esam par to, lai gan Drošības padomes dalībvalstīm, gan valstīm, kuras ir ārpus tās, būtu lielākas iespējas sekot līdzi padomes darbam, lai būtu pēctecība un vairāk atklātības par to, kā padomē top lēmumi, kas tos pieņem un pēc kādiem principiem.

ANO saņem arvien vairāk kritikas par nespēju risināt konfliktus Drošības padomes piecu pastāvīgo valstu veto tiesību dēļ. Kādi ir kaut vai teorētiskie šīs problēmas risinājumi? Un vai Latvija šajā jomā varētu piedāvāt kādas iniciatīvas?

Jā, jautājums ļoti pamatots.

Tik tiešām, pēdējā pusotra gada laikā esam redzējuši, ka ANO Drošības padome veto tiesību dēļ nespēj pieņemt adekvātus, uz rīcību vērstus lēmumus. Vissatraucošākais gadījums mūsu izpratnē, protams, ir Krievijas karš pret Ukrainu. Drošības padome tā arī nav spējusi pieņemt lēmumus, kas to apturētu.

Pagājušā gada vidū ar ANO Ģenerālās asamblejas starpniecību izdevās izvirzīt un apstiprināt tā dēvēto veto iniciatīvu.

Iniciatīvas autore bija neliela valsts – Lihtenšteina –, un to atbalstīja arī Latvija. Iniciatīva paredz, ka ikreiz, kad kāda Drošības padomes pastāvīgā piecnieka valsts lieto veto, šis jautājums ne vēlāk kā desmit dienu laikā automātiski nonāk Ģenerālās asamblejas dienaskārtībā. Šādas diskusijas ir notikušas saistībā ar Krievijas veto par Ziemeļkorejas raķešu programmu un izmēģinājumiem un par robežkontroles punktu skaitu Sīrijā. Galvenais, kas ar šo iniciatīvu ir panākts: vairs nav iespējams paslaucīt jautājumu zem tepiķa, apklusināt dalībvalstis un izlikties, ka problēma neeksistē.

Kopumā šis jauninājums, kuru mums izdevās ieviest pagājušajā gadā, ir izmantots četras reizes. ASV veto ir izmantojusi tikai vienreiz – tikko pēc vardarbības eskalācijas Gazā. Tātad šai kārtībai ir bijis atturošs efekts un tā ir palīdzējusi ANO dalībvalstīm sasāpējušos jautājumus pārnest no Drošības padomes uz Ģenerālo asambleju, kuru sauc arī par pasaules parlamentu un kura ir paudusi savu viedokli, nosodot veto izmantošanu. Cenšamies meklēt šādus risinājumus, apzinoties to, ka pagaidām mums neizdodas atvērt ANO hartu un ar juridisku spēku ierobežot veto izmantošanu.

Tomēr mēģinām panākt, lai aktuālie jautājumi paliek ANO dienaskārtībā un veto tiesību izmantošana nevarētu apslāpēt diskusijas. 

Vēl viens piemērs ir iniciatīvas, kas vērstas uz aicinājumiem lielajam piecniekam atteikties no veto tiesību izmantošanas konkrētos gadījumos. Francija un Meksika pirms dažiem gadiem izvirzīja iniciatīvu, kuru atbalsta arī Latvija, ka veto tiesības nav izmantojamas, piemēram, jautājumos par genocīdu, smagajiem kara noziegumiem. Jau vairāk nekā simts valstu ir pievienojušās šim aicinājumam, un ceram, ka atbalsts vēl pieaugs.

Latvija uzstājas visās iespējamajās sesijās par ANO reformām, par šo starpvaldību procesu, kurš diemžēl iet pa apli jau 20 gadus – no 2003., 2004. gada.

Kāds ir Latvijas redzējums par šo reformu?

Mūsu pozīcija šajā ziņā ir diezgan radikāla. Uzskatām, ka ir jāsāk sarunas, iespējamie ANO hartas grozījumi jāuzliek “uz papīra”. Esam par to, lai mazāk pārstāvētie reģioni iegūtu pēc iespējas lielāku pārstāvību Drošības padomē. Tas pirmām kārtām attiecas uz Āfrikas kontinentu, taču arī uz Austrumeiropas valstu grupu. Tāpat mēs atgādinām, ka 78 gadu laikā, kopš pastāv ANO, neviens Austrumeiropas pārstāvis nav bijis ANO ģenerālsekretārs. Latvija 2006. gadā izvirzīja Vairas Vīķes-Freibergas kandidatūru, tomēr neviens mūsu grupas pārstāvis nav ticis ievēlēts šajā atbildīgajā amatā. Cenšamies izmantot katru iespēju, lai sasniegtu liela mēroga mērķus, tāpat piedāvājam samērā nelielus, taču konstruktīvus priekšlikumus Drošības padomes rīcībspējas un atbildības uzlabošanai.  

Plašu kritiku galvenokārt par Drošības padomes rīcības nespēju ir saņēmusi arī visa ANO, nereti izpelnoties salīdzinājumus ar neefektīvo starpkaru perioda Tautu Savienību un pārmetumus par bezjēdzīgumu. Kādi ir pretargumenti? Ko jūs teiktu, ja būtu ANO advokāts?   

Pilnīgi piekrītu, ka ANO ir par ko kritizēt. Taču Latvija gan kritizē, gan cenšas piedāvāt risinājumus. Par spīti visiem trūkumiem, ANO joprojām ir visdemokrātiskākā un visplašākā starptautiskā organizācija, kura apvieno 193 valstis un gandrīz visus valstiskos veidojumus pasaulē, sākot ar vislielākajiem milžiem un beidzot ar vismazāko valsti, Tuvalu salu ar 10 000 iedzīvotājiem Klusajā okeānā.

ANO patlaban nespēj aizstāt neviena cita starptautiska organizācija vai forums. ANO ir platforma, kurā katrs dalībnieks var aizstāvēties, pieteikt savas intereses, meklēt sev sabiedrotos.

ANO ir konstrukcija ar ļoti plašu aģentūru tīklu, pīlārs, kas saistīts ar cilvēktiesību un starptautisko tiesību nodrošināšanu, ar ANO tiesām Hāgā, ar palīdzības sistēmu krīžu situācijās, ar miera uzturēšanas tīklu.

Te vēlētos atgādināt, ka ar visu iepriekšminēto ANO pamatbudžets ir ļoti ierobežots – tikai nedaudz virs trim miljardiem ASV dolāru. Kopā ar miera uzturēšanas budžetu, kurš ir 6,5 miljardi, tie ir apmēram 10–11 miljardi. Tātad Latvijas budžetam līdzvērtīgs finansējums. Daudz kas ANO notiek, pateicoties brīvprātīgajām dalībvalstu iemaksām.

Jā, ir lietas, kuras ANO ir jāuzlabo, taču tā tomēr nav salīdzināma ar Tautu Savienību. Autoritārie režīmi, kuri izraisīja Otro pasaules karu, no šīs organizācijas izstājās vai tika izslēgti.

Taču režīmi, kuri šobrīd izaicina starptautisko kārtību, ANO pamest nevēlas. Tas, kāda turpmāk būs ANO, ir atkarīgs no katras dalībvalsts. Latvija uzskata, ka šai organizācijai ir nepieciešamas reformas, tāpēc mums ir jāiesaistās to īstenošanā.  

Latvijas pievienošanās ANO 1991. gada 17. septembrī pavēra iespējas attīstībai, iespējas atgriezties starptautiskajā apritē. Ja mūsu valsts toreiz nebūtu uzņemta šajā organizācijā, tad ceļš uz dalību Eiropas Savienībā un NATO būtu daudz, daudz garāks. 90. gadu sākumā ANO palīdzēja Latvijai atbrīvoties no PSRS karaspēka. ANO eksperti mums sniedza padomus par ekonomikas transformāciju. Tagad ir mūsu kārta panākt to, lai ANO mainītos atbilstoši laikmeta prasībām, aizstāvētu nelielās valstis, lai organizācijā nevaldītu izteikts lielvalstu diktāts un, protams, lai tiktu nosargātas starptautiskās tiesības un visu ANO dalībvalstu, it sevišķi apdraudēto valstu, teritoriālā integritāte.