Krievijas agresijas Ukrainā atbalstīšanas tiesiskās sekas

Vārda brīvība ir viena no demokrātiskas valsts vērtībām, kas ir nostiprināta arī Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā un paredz, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību. Ikkatram Latvijā ir tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus, arī cenzūra ir aizliegta.

Tomēr vārda brīvību un arī citas Satversmē nostiprinātās cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmes 116. pantu var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Latvijas Republikas Satversmes tiesa, akcentējot to, ka Satversmes 100. pantā nostiprinātās tiesības uz vārda brīvību nav absolūtas, paudusi: “Valsts var noteikt vārda brīvības ierobežojumus gadījumos, kad personas tiesības uz vārda brīvību tieši ietekmē citu personu tiesības, kā arī gadījumos, kad vārda brīvība rada nepārprotamus un tiešus draudus sabiedrībai.”1

Arī Tiesībsarga birojs ir norādījis, ka viens no leģitīmajiem mērķiem vārda brīvības ierobežošanai ir valsts un sabiedriskās drošības aizsardzība, tādēļ nekādā gadījumā vārda brīvības aizsegā nav pieļaujami tieši vai netieši aicinājumi uz karu, militāru konfliktu vai vardarbību.

Ir vai nav agresors – diskusiju nav

Starptautiskā sabiedrība norāda, ka Krievija ar militāro iebrukumu Ukrainas teritorijā rupji pārkāpj starptautiskās tiesības un apdraud Eiropas un globālo drošību un stabilitāti, turpretī Krievija, īstenojot militāro agresiju Ukrainā, klaji melo un noliedz jebkādu pretlikumīgu darbību veikšanu Ukrainā.

Lai ieviestu skaidrību konkrētajā jautājumā, zvērināts advokāts Imants Muižnieks norāda: “Ir svarīgi atcerēties, ka viens no galvenajiem starptautisko tiesību dokumentiem joprojām ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūti. Statūtu 2. panta ceturtajā daļā noteikts, ka visas dalībvalstis savās starptautiskajās attiecībās atturas no spēka draudiem vai tā lietošanu gan pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, gan jebkurā citā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju mērķiem. Līdz ar to Statūtu 2. panta ceturtā daļa ir mūsdienu konvencionālo tiesību pamatnorma. Tādēļ mūsdienās spēka lietošanas aizliegums uzskatāms par starptautiskajās tiesībās nostiprinātu principu un ir saistošs visām valstīm.”

I. Muižnieks vērš uzmanību arī uz ANO Ģenerālās Asamblejas 1974. gadā pieņemto rezolūciju Nr. 3314 “Agresijas definīcija”, kuras 1. pantā noteikts, ka agresija ir valsts bruņota spēka pielietošana pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo integritāti vai politisko neatkarību, un tās pielietošana arī jebkādā citā veidā ir pretrunā ANO Statūtiem. Atbilstoši “Agresijas definīcijas” 3. pantam kā agresijas akts kvalificējamas šādas darbības: 

• valsts bruņoto spēku invāzija vai uzbrukums citas valsts teritorijai, jebkura militāra okupācija, arī īslaicīga, citas valsts teritorijas vai tās daļas aneksija šādas invāzijas vai uzbrukuma rezultātā;
• teritorijas bombardēšana, jebkura veida ieroču pielietošana pret citas valsts teritoriju; 
• citas valsts ostu vai piekrastes blokāde ar bruņotu spēku;
• valsts bruņoto spēku uzbrukums citas valsts sauszemes, jūras vai gaisa spēkiem, jūras un gaisa flotei; 
• valsts bruņoto spēku, kuri atrodas citas valsts teritorijā ar pieņemošās valsts piekrišanu, izmantošana pretēji līguma noteikumiem, vai bruņoto spēku uzturēšanās šajā teritorijā ilgāk par līgumā noteikto termiņu;
• valsts piekrišana izmantot savu teritoriju citai valstij agresijas aktu sagatavošanai pret trešo valsti; 
• valsts vai tās vārdā veikta bruņotu bandu, grupu, neregulāru karaspēka vienību vai algotņu iesūtīšana citā valstī, lai rīkotos ar bruņotu spēku, vai būtiska līdzdalība šādās darbībās.

I. Muižnieks skaidro: “Aizliegums aptver ne tikai tiešu spēka lietošanu noteiktā laikposmā, kā, piemēram, atklātu militāro vienību iebrukumu vai citas valsts teritorijas apšaudi, kad šādu gadījumu kvalifikācija grūtības nerada, bet arī netiešu prettiesisku bruņota spēka lietošanu vai netiešus agresijas aktus, respektīvi, bruņotu bandu, grupu, neregulāru karaspēka vienību vai algotņu organizēšanu, kūdīšanu un iesūtīšanu citā valstī, lai rīkotos ar bruņotu spēku, vai šādu darbību apzinātu pieļaušanu. Definīcijā lietotais termins “iesūtīšana” prezumē ciešas saiknes pastāvēšanu starp valsti un formējumu, kas pamato nosūtošās valsts atbildību par uzbrukumu. Šajā gadījumā agresijai ir pakāpenisks raksturs, un tā notiek ilgākā laikposmā. Agresijas akts ietver arī darbības, kas vērstas uz graujošu vai teroristisku aktivitāšu organizēšanu, atbalstīšanu, kūdīšanu, finansēšanu, pamudināšanu vai to pieļaušanu pret citu valsti ar mērķi gāzt tās valdību vai iejaukties civilos konfliktos. Turklāt mūsdienās ir atzīts, ka līdzdalība neregulāru karaspēka vienību un citu formējumu darbībās, kuri īsteno bruņotus uzbrukumus citā valstī, ir netiešs spēka pielietojums un Statūtu 2. panta ceturtās daļas pārkāpums. Līdz ar to agresija ir faktiskais pamats individuālai starptautiskajai atbildībai.”

Krievijas agresijas aizstāvji to var saukt par “militāru operāciju” vai tamlīdzīgi, taču tas nemaina faktu, ka Krievijas bruņotie spēki atrodas citas valsts teritorijā un veic agresijas aktus pret tās suverenitāti, teritoriālo integritāti un neatkarību, kā arī pastrādā kara noziegumus pret civiliedzīvotājiem, kuriem nav iespējams attaisnojums.

• Starptautiskās tiesas – daļa no kopējā risinājuma pret Krievijas agresiju

Kriminālsodāmas darbības

Krievijas īstenoto noziegumu pret Ukrainu un tās iedzīvotājiem kontekstā Latvijas Krimināllikumā ir noteikta kriminālatbildība par šādām darbībām:

• par genocīda, noziegumu pret cilvēci, nozieguma pret mieru vai kara noziegumu (attiecas arī par PSRS vai nacistiskās Vācijas īstenotajiem noziegumiem) publisku slavināšanu vai attaisnošanu atbildība ir noteikta Krimināllikuma 74.¹ pantā, kas paredz, ka par šādu rīcību soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem, īslaicīgu brīvības atņemšanu, probācijas uzraudzību, sabiedrisko darbu vai naudas sodu;
• par aicinājumu uz genocīdu Krimināllikuma 71.¹ pants paredz sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem;
• par publisku aicinājumu uz agresīvu karu vai militāra konflikta izraisīšanu Krimināllikuma 77. pantā ir paredzēts sods ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem;
• par darbībām, kas vērstas uz nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu atbildība ir noteikta Krimināllikuma 78. pantā, kas paredz:
  • sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem, īslaicīgu brīvības atņemšanu, probācijas uzraudzību, sabiedrisko darbu vai naudas sodu;
  • ja minētās darbības izdarījusi personu grupa, valsts amatpersona, uzņēmuma vai organizācijas atbildīgais darbinieks, kā arī, ja tas darīts, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu, brīvības atņemšana paredzēta līdz pieciem gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai probācijas uzraudzība, vai sabiedriskais darbs, vai naudas sods;
  • ja minētās darbības saistītas ar vardarbību vai draudiem vai ja tās izdarījusi organizēta grupa, sods ir brīvības atņemšana līdz 10 gadiem un ar probācijas uzraudzību līdz trim gadiem vai bez tās;
• par publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību, suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts iekārtu Satversmē neparedzētā veidā vai par šādu aicinājumu saturošu materiālu izplatīšanu atbildība ir noteikta Krimināllikuma 81. pantā, kas paredz sodīt ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem, īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar probācijas uzraudzību, sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.

Piemēram, VDD jau ziņojis, ka ir uzsākts kriminālprocess saistībā ar kādas organizācijas mērķtiecīgi un sistemātiski īstenotu Krievijas militārās agresijas pret Ukrainu un tās iedzīvotājiem attaisnošanu un atbalstīšanu. Kriminālprocess uzsākts saskaņā ar Krimināllikuma 74.¹ un 78. pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu pazīmēm, t. i., par noziegumu pret mieru un kara noziegumu iespējamu attaisnošanu un slavināšanu, kā arī iespējamu nacionālā un etniskā naida vai nesaticības izraisīšanu, ko veikuši organizācijas atbildīgie darbinieki, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu. Kā norāda VDD, šīs organizācijas vadītāji, darbinieki un dalībnieki organizē pasākumus, kuros tiek pausts atbalsts Krievijas iebrukumam Ukrainā, un pasākumu laikā izskan aicinājumi vērsties pret Ukrainas tautu.

FOTO: Zane Bitere, LETA

Agresiju atbalstošas simbolikas lietošana

Jau šobrīd Latvijā publisko pasākumu norises laikā, sapulcēs, gājienos un piketos ir aizliegts izmantot (arī stilizētā veidā) bijušās PSRS, bijušo PSRS republiku un nacistiskās Vācijas bruņoto spēku un represīvo iestāžu formas tērpus, himnas, ģerboņus, nacistisko svastiku, SS zīmes, Georga lentes un padomju simbolus – sirpi un āmuru līdz ar piecstaru zvaigzni (skatīt: Publisko izklaides un svētku pasākumu drošības likuma 4.¹ panta pirmās daļas 4. apakšpunktu un likuma “Par sapulcēm, gājieniem un piketiem” 11. panta pirmās daļas 5. apakšpunktu).

Georga lentes izmantošanas aizliegums likumos tika noteikts, reaģējot uz Krievijas ekspansiju Ukrainā, jo par Krievijas agresijas Ukrainas austrumos simbolu kļuva melni—oranži svītrotā Georga lente (vairāk par Georga lentes izmantošanas aizliegumu skatīt šeit).

Lai novērstu iespējamas provokācijas, Valsts policija pievērš uzmanību arī Krievijas agresiju atbalstošās simbolikas “Z” izvietošanai vidē (pie ēkām, uz mašīnām u. tml.) un internetā. Kaut arī precīzi nav zināma šīs simbolikas oficiālā nozīme, Krievijas bruņotie spēki ar to iezīmē savu militāro tehniku, tādējādi tā ir kļuvusi par atpazīstamības zīmi Krievijas īstenotās agresijas Ukrainā atbalstītāju vidū. Latvijā jau ir izskanējuši aicinājumi šīs simbolikas izmantošanu kriminalizēt, bet šobrīd Latvijā minētās simbolikas izmantošana nav uzskatāma par likumpārkāpumu.

Tomēr Valsts policija aicina ziņot arī par gadījumiem, kad tiek izmantota “Z” simbolika, jo tā var veikt nepieciešamās darbības, lai noskaidrotu šādas simbolikas izmantošanas mērķi, bet jāņem vērā, ka katrs gadījums tiek vērtēts individuāli.

Kā rīkoties

Saņemot informāciju par aktivitātēm, ar kurām tiek pausts atbalsts Krievijas īstenotajai karadarbībai Ukrainā, VDD atbilstoši savai kompetencei var izvērtēt, vai konkrētajās aktivitātēs ir saskatāmas noziedzīga nodarījuma pazīmes.

Svarīgi uzsvērt, ka kriminālatbildība var iestāties arī par interneta vidē veiktām darbībām vai paustiem aicinājumiem, tāpēc, pamanot interneta vidē ierakstus, komentārus vai video, kas satur iepriekš minēto noziedzīgo darbību pazīmes, iedzīvotāji tiek aicināti sniegt VDD par tiem iespējami detalizētāku informāciju.

Kā norāda VDD, šādos gadījumos ir būtiski fiksēt un nosūtīt VDD:

• ieraksta un/vai komentāra ekrānuzņēmumu;
• ja tas ir video, – videoierakstu;
• hipersaiti uz konkrēto ierakstu vai video;
• ja tas ir komentārs pie kāda ieraksta/publikācijas, – hipersaiti uz konkrēto ierakstu/publikāciju; 
• hipersaiti uz ieraksta, komentāra vai video autora profilu attiecīgajā sociālās tīklošanās vietnē.

Arī, pamanot aizdomīgas aktivitātes ārpus interneta, iedzīvotāji tiek aicināti sniegt iespējami precīzākas notikušā detaļas un, ja tas iespējams, tās fiksēt foto, video vai audio formātā.

Ir jāņem vērā, ka jebkurš gadījums prasa individuālu un padziļinātu izvērtēšanu.

Vērtējot aktivitātes, ar kurām tiek pausts atbalsts Krievijas īstenotajai agresijai, VDD ņem vērā tādus faktorus kā konteksts, situācija, personas nolūks, motivācija, aktivitāšu sistemātiskums, apjoms un radītais apdraudējums.

VDD norāda – gadījumos, ja aktivitātēs netiek konstatēts Kriminālprocesa likumā noteiktais pamats kriminālprocesa uzsākšanai, tiek īstenoti preventīvi pasākumi iespējamo risku novēršanai, piemēram, tiek veiktas pārrunas ar iesaistītajām personām.

Valsts drošības dienests izsaka pateicību iedzīvotājiem, kuri līdz šim jau ir snieguši informāciju par aktivitātēm, ar kurām tiek pausts atbalsts Krievijas militārajai agresijai pret Ukrainu un tās iedzīvotājiem.

Iedzīvotāji tiek aicināti ziņot:

• Valsts drošības dienestam –, rakstot uz e-pastu: info@vdd.gov.lv, zvanot uz diennakts kontakttālruni +371 67208964, izmantojot VDD mājaslapā pieejamo saziņas formu;
• Valsts policijai: iesniedzot iesniegumu elektroniski portālā latvija.lv, izmantojot e-adresi, e-pastā: vpdd@vp.gov.lv, vēršoties jebkurā policijas iecirknī, vai ar eParakstu parakstītu iesniegumu sūtot uz pasts@vp.gov.lv, gadījumos, kad nepieciešama tūlītēja palīdzība – izmantojot palīdzības tālruni 110.

1 LR Satversmes tiesas 05.06.2003. spriedums lietā Nr. 2003-02-0106.