Saskaņā ar Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta pirmo daļu Latvijas pilsonim, Latvijas nepilsonim, personai, kurai Latvijas Republikā piešķirts bezvalstnieka vai alternatīvais statuss, bēglim, kā arī tās valsts valstspiederīgajam, kas piemēro Šengenas acquis nosacījumus par personu brīvu pārvietošanos, bet kuram Latvijas Republikā izsniegta uzturēšanās atļauja, un citas valsts valstspiederīgajam, attiecībā uz kuru nav iespējams pieņemt lēmumu par liegumu ieceļot Latvijas Republikā, ir aizliegts izceļot no Latvijas Republikas, ja iekšlietu ministrs ir pieņēmis lēmumu par aizliegumu tam izceļot no Latvijas Republikas.

Savukārt Nacionālās drošības likuma 18.¹ panta otrajā daļā paredzēts, ka iekšlietu ministrs var pieņemt lēmumu par aizliegumu šā panta pirmajā daļā minētajai personai izceļot no Latvijas Republikas uz noteiktu laiku līdz vienam gadam, ja valsts drošības iestāde ir sniegusi informāciju, ka minētā persona ārpus Latvijas Republikas plāno iesaistīties vai pastāv konkrēts un acīmredzams risks personai tās neaizsargātības dēļ neapzinoties tikt iesaistītai bruņotā konfliktā, teroristiskās darbībās vai citās darbībās, kā rezultātā ir pietiekams pamats uzskatīt, ka persona pēc atgriešanās Latvijas Republikā apdraudēs tās nacionālo drošību.

Attiecīgais izceļošanas aizliegums tika ieviests ar grozījumiem Nacionālās drošības likumā, kas stājās spēkā 2017. gada 1. septembrī.

Minēto grozījumu anotācijā norādīts, ka tika analizēta situācija, kas toreiz bija novērojama Eiropā saistībā ar radikalizācijas tendencēm un sekām, kuras dēļ Iekšlietu ministrija konstatēja, ka arī Latvijā nepieciešams ieviest tiesisko mehānismu izceļošanas aizlieguma noteikšanai, tādējādi aizsargājot Latvijas Republikas Satversmes 116. pantā noteikto sabiedrības drošību.

Proti, ņemot vērā 2017. gada situāciju valstu drošību jautājumos, vairākas valstis, piemēram, Lielbritānija, Dānija, Vācija un Nīderlande jau bija veikušas izmaiņas savos normatīvajos aktos ar mērķi novērst radikalizācijas un ekstrēmisma izplatīšanos.

Anotācijā skaidrots, ka radikalizācija ir tādu uzskatu pieņemšana, kas pieļauj vardarbības izmantošanu politisku vai ideoloģisku mērķu sasniegšanai, savukārt pretterorisma kontekstā ar radikalizāciju saprot tieši radikālas ideoloģijas pieņemšanu, kas var novest pie terorisma kā procesa vai cīņas atbalstīšanas un iesaistes tajā: “Īpaša uzmanība pievēršama nepilngadīgām personām, kuras ir mazāk aizsargātas un tām nav pilnīga izpratne par iesaistīšanās mērķi prettiesiskajos militārajos vai bruņotajos formējumos.”

Tāpat anotācijā skaidrots, ka viens no valsts līdzekļiem radikalizācijas un ekstrēmisma novēršanai ir ierobežot personas tiesības izceļot: “Vienlaikus šo ierobežojumu piemērošana ir kā galējais līdzeklis attiecīgā mērķa sasniegšanai.”

Savukārt saskaņā ar likuma “Par policiju” 12. panta pirmās daļas 30.¹ punktu policijas darbiniekam, pildot viņam uzliktos pienākumus atbilstoši dienesta kompetencei, ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā liegt Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 28. novembra regulas (ES) 2018/1862 par Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) izveidi, darbību un izmantošanu policijas sadarbībā un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās un ar ko groza un atceļ Padomes lēmumu 2007/533/TI un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes regulu (EK) Nr. 1986/2006 un Komisijas lēmumu 2010/261/ES (turpmāk – Regula 2018/1862) 32. panta 1. punkta “d” un “e” apakšpunktā minētajai personai (turpmāk – neaizsargāta persona), iestājoties kādam no attiecīgajās normās norādītajiem gadījumiem, izceļot no Latvijas Republikas, lai draudu novēršanas nolūkā uz laiku šo personu aizsargātu.

Vienlaikus likuma “Par policiju” 12.² pantā paredzēts, ka Valsts policijas priekšnieka pilnvarotais darbinieks nekavējoties var pieņemt lēmumu par aizliegumu neaizsargātai personai uz laiku līdz četriem mēnešiem izceļot no Latvijas Republikas, ja konstatēti visi turpmāk minētie apstākļi:

• saņemta informācija vai iesniegums, kas liecina par šā likuma 12. panta pirmās daļas 30.¹ punktā minēto nosacījumu esību –neaizsargātas personas dzīvība, veselība vai drošība var tikt apdraudēta;
• nepastāv citi alternatīvi personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem būtu iespējams novērst attiecīgo apdraudējumu.

Attiecīgās tiesības policijai liegt neaizsargātai personai izceļot no Latvijas Republikas tika ieviestas ar grozījumiem likumā “Par policiju”, kas stājās spēkā 2024. gada 1. janvārī.

Minēto grozījumu anotācijā skaidrots, ka šīs izmaiņas likumā tika veiktas, lai ieviestu nacionālo mehānismu lēmuma par liegumu personai izceļot no Latvijas Republikas pieņemšanai, kā arī nodrošinātu iespēju īstenot Regulas 2018/1862 32. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā, 4. punktā noteikto.

Regulas 2018/1862 32. panta 1. punkta d) un e) apakšpunkts paredz, ka pēc izdevējas dalībvalsts kompetentās iestādes lūguma SIS ievada brīdinājumus par:

• bērniem, kuriem jāliedz ceļot un attiecībā uz kuriem pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tos var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņi var to atstāt un:

1. kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai saistībā ar piespiedu laulību, sieviešu dzimumorgānu kropļošanu vai citiem ar dzimumu saistītas vardarbības veidiem;
2. kļūt par cietušajiem vai tikt iesaistīti teroristu nodarījumos;
3. tikt iesaukti vai iesaistīti bruņotās grupās vai kuriem var likt aktīvi piedalīties karadarbībā;

• pilngadīgām neaizsargātām personām, kurām jāliedz ceļot viņu pašu aizsardzības dēļ un attiecībā uz kuriem pastāv konkrēts un acīmredzams risks, ka tās var aizvest no dalībvalsts teritorijas vai viņas var to atstāt un kļūt par cietušajiem cilvēku tirdzniecībā vai ar dzimumu saistītā vardarbībā,

Saskaņā ar Regulas 2018/1862 32. panta 4. punktu brīdinājumu par personām, kas minētas 32. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktā, ievada pēc kompetento iestāžu, tostarp tiesu iestāžu, lēmuma.

Anotācijā norādīts šāds piemērs, kad policijas lēmums par liegumu personai izceļot no Latvijas Republikas varētu tikt pieņemts:

“Rīcībspējīgai personai ir noteikts lietot medikamentus tās psihiskā stāvokļa dēļ. Vienlaikus konstatēts, ka, pārtraucot attiecīgu medikamentu lietošanu, persona kļūst ievainojama. Minētā persona ar tīmekļa vietnes starpniecību ir iepazinusies ar ārzemnieku, kas to aicina pie sevis ciemos. Minētais ārzemnieks pārstāv uzskatu par atteikšanos no tradicionālās medicīnas (arī medikamentiem) jeb postulē “nekonvencionālo izdziedināšanu”, tostarp sadarbībā ar “partneri” no trešajām valstīm. Attiecīgā persona savas lētticības un ievainojamības dēļ nolemj doties uz ārvalstīm, domādama, ka tādējādi tiks izdziedināta. Vienlaikus ārzemnieka paustās izdziedināšanas metodes patiesā izpausme ir cilvēktirdzniecība.

Attiecīgā “dziedināšanas organizācija” jau ir nonākusi Valsts policijas redzeslokā, jo ārvalstu kolēģi ir ziņojuši par līdzīgiem gadījumiem praksē, kur noteiktas personas savas lētticības dēļ ir devušās uz ārvalsti apmeklēt konkrēto organizāciju. Savukārt, pārtraucot medikamentu lietošanu, minēto personu veselības stāvoklis kļūst vēl ievainojamāks.

Valsts policija ir saņēmusi informāciju, kas liecina par šādas personas plānotu drīzu izceļošanu no Latvijas Republikas, lai dotos uz ārvalsti apmeklēt “dziedinošo organizāciju”. Proti, minētā persona ir informējusi savus kaimiņus par šādu organizāciju un tās plāniem izceļot. Vienlaikus Valsts policija ir konstatējusi, ka:

• apdraudējums personai (iesaiste cilvēktirdzniecībā) ir pastāvošs un konkrēts, jo ir zināms organizācijas patiesais darbības nolūks, nepieciešamība personai atteikties no medikamentu lietošanas un tādējādi personas ievainojamības stāvokļa palielināšanās, kā arī augsta iespējamība, ka persona tiks nodota “partneriem” trešajā valstī;
• personai nav radinieku vai citu personu, kas to varētu pavadīt, atrunāt un tādējādi novērst apdraudējumu;
• Valsts policijas darbinieks ir aprunājies ar personu, uzklausījis to par paredzamo apdraudējumu, tomēr persona savu nodomu ceļot nav mainījusi;
• persona ir pilngadīga un tai nav iespējams neizsniegt personu apliecinošu dokumentu izceļošanai no valsts;
• persona ir Latvijas Republikas valstspiederīgā.

Līdz ar to pēc minētā individuālā gadījuma izvērtējuma Valsts policija konstatē:

• neaizsargātas personas dzīvība, veselība vai drošība tiks apdraudēta;
• nepastāv citu alternatīvu personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošu līdzekļu, ar kuriem būtu iespējams novērst attiecīgo apdraudējumu.”