Citēju jūsu „Vēstules bez pasta zīmoga”: „Zvana modinātājs. Pirmā doma ir pavisam jocīga: „Vai tiešām viss būs tāpat kā vakar?””
Jā un nē. Kaut arī to neapzināmies un negribam, mēs tomēr vakardienu nesam sevī. Ir ļoti maz cilvēku, kuri dzīves laikā pilnībā tiek galā ar savu pagātni. Un varbūt arī nemaz tik ļoti nevajag mocīties – vakardienā ir viss, gan labais, gan sliktais.
Iztīrīt un sašķirot gan vajadzētu, tāpat kā papīrus savos plauktos, bet – ai, kā negribas, nav laika... Gan jau vēlāk! Tur taču ir tāds haoss, nē, es labāk neķeršos klāt! Tā mēs stiepjam to visu līdzi.
Šķiet, lai ietu tālāk, nevaram noliegt pagātni, tā ir jāzina. Vien varam mācīties no pagātnes kļūdām.
Jūrmalā, Lielupes vidusskolā, man bija tikšanās ar vidusskolēniem sakarā ar 25. martu. Domāju – nu jau es spēju par to runāt mierīgi, bet, kad jārunā par sevi, saviem pārdzīvojumiem, ģimenes likteni, izrādās, tomēr nevari vis. No otras puses – kas šos notikumus nav pieredzējuši, tos ar sausiem faktiem nespēsim uzrunāt. Ir vajadzīgas emocijas, jāatver kambari sevī, jāļauj ieiet un ieraudzīt.
Tādēļ gribu jautāt, cik spējat un gribat šodien atgriezties pie pagātnē pārdzīvotā? Kādu atceraties 1949. gada 25. martu?
Atceros fragmentāri. Iepriekšējā vakarā biju diezgan stipri saslimusi, līdz ar to no brauciena palikušas baisas un nesaprotamas bildītes. Atmiņu fragmenti, jo daudz ko neatceros, bet to, ko atceros, gribu saglabāt. Esmu par to šur tur rakstījusi, tas gan ir izkaisīts. Man gribas to visu, cik nu ir, savākt kopā, salikt vienā bildē un paskatīties, kas no tā iznācis.
Kad mēs atgriezāmies, man jau bija piecpadsmit gadu. Mēs braucām prom no sādžas. Tā ainava man ir palikusi atmiņā – saulriets, rudens novakare, es skatos atpakaļ uz sādžu, kur pagājuši septiņi gadi, tie ir mani pilnībā izmainījuši. Es vairs neesmu latviešu, bet jau daļēji krievu meitene. Es skatos atpakaļ un sev saku: tas tev ir jāatceras!
Vai tai brīdī varējāt iedomāties, ka jums par to būs jāraksta?
Kā man tad varēja ienākt prātā, ka es kādreiz vispār rakstīšu? Pirmo dzejoli uzrakstīju tikai 26 gadu vecumā. Kas tā bija par balsi, kas saņēma signālus no nākotnes? Pēc grāmatas „Vēstules bez pasta zīmoga” iznākšanas cilvēki man teica: „Nu ko tu tik drūmi? Nevajag tā rakstīt, tagad mēs esam brīvi, tagad mums viss ir.”
Rakstnieks spēj uz priekšu paredzēt laiku?
Negribas jau kraukt kā krauklim, bet, ja kaut ko jūti, tu nevari to neteikt. Tas var nepatikt gan citiem, gan pašam. Varbūt tiešām tagad vajag tikai līksmoties?
Līksmoties? Ir brīži, kad cilvēks domā.
Radošie cilvēki ir ārkārtīgi izkāpināti – viņi saraujas no katra pieskāriena. Zars vēl nav trāpījis pa seju, vēl tikai vējš no tā zara, bet tu jau to jūti.
Tas nebija pirmais nepamatotu represiju marts. Jau 1919. gada marta beigās pieņemts lēmums par buržuju izraidīšanu no Rīgas centra uz nomalēm un Daugavas salām. Ne par kādu pārkāpumu, bet „visādu sacelšanās mēģinājumu novēršanas labad”.
Jā, arī manā ģimenē pirmajā padomju laikā, kad boļševiki pārstaigāja Latviju, vecaistēvs izbēga naktī pa guļamistabas logu basām kājām, apakšveļā. Kā man stāstīja mamma, tas, šķiet, bijis vēlā rudenī, kad jau sniegs. Viņi pārmeklēja māju, bet vectēvu neatrada.
Vai tā ir sagadīšanās, ka represijas bijušas martā? Varbūt, pretodamās pavasarim, ziema uzjundī agresivitāti arī cilvēkos?
Grūti pateikt. Varbūt, ka nav saistības. Visas šīs akcijas lielākoties notika naktī, lai cilvēki nebūtu sagatavoti, lai ir apjukuši, jo tad nav pretošanās.
Ja nu Jēzus ērkšķu ceļš, nāve un augšāmcelšanās ir seno jūdu skaidrojums sakarībām dabā un cilvēkos?
Tieši Atmodas pirmajos gados, kad sāka atzīmēt 1949. gada deportāciju, ļoti daudzi par to runāja, un tas bija tik pašsaprotami, jo 25. marts allaž iekrīt ciešanu laikā, tādēļ var teikt, ka tauta savā ziņā atkārtojusi Golgātas ceļu. Taču mēs atbīdām malā jautājuma otro pusi: „Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!” Mēs uzskatām, ka mūsu ciešanas vajag gandarīt, ka vajag atjaunot vēsturisko taisnīgumu. Cilvēki tik daudz noņemas ar šīm lietām, pieprasīdami taisno tiesu, ka neatstāj nevienu darbu Dievam. Man ir sajūta, ka mēs visu atlikušo dzīvi pavadīsim tiesas zālēs, tiesājoties par vecām un jaunām lietām un par tām, kas tikai būs. Knuts Skujenieks, kuram ir liela svešas varas pieredze, kādā intervijā teica, ka viņam jau rokas sāpot no sēru karogu turēšanas.
"Mēs sasprindzinām spēkus ekonomiskās krīzes pārvarēšanai, pieķeramies naudai un budžetam, bet kas notiek mūsu galvā un sirdī?"
Laikam ejot, uzsvariem uz šīs milzīgās vēsturiskās drāmas notikumiem būtu jāmainās. Pašā sākumā, kad tika atrauts vaļā noklusējums kā aizsprosts, zaudējuma sāpēm vajadzēja izlīt, un tās tik loģiski turpinājās ziedu ceļā pie Brīvības pieminekļa. Skaists, iepriekš nesarunāts mūsu tautas žests. Tālāk būtu bijis jāseko, ko mēs no tā esam iemācījušies, ko sapratuši un ko noteikti nedrīkstam vairs atkārtot. Bet ko visu laiku atkārtojam.
Un ko mēs atkārtojam?
Visus šos gadus pie varas ir bijuši nevis kādi okupanti, sveštautieši, bet latvieši. Mēs esam bijuši pie varas! Ko esam izdarījuši ar savu valsti, bāleliņi, dižie latviešu dēli? Es nesen dzirdēju tādu brīnumjauku teicienu: „Vīrs kā ozols, prāts kā dobums.”
Savukārt es jūsu vēstulēs lasu: „Ja tu esi labs tikai naudas vai slavas dēļ, tad ar tevi ir cauri, tad tu vairs neatšķir viļņa galotni no tā apakšas. Tu vairs neatšķir vilni no viļņa. Vai tev ir kāds, kas tev palīdz – aizliedz smīnu un atgādina, kas patiesi ir visa sākums un gals?”
Šādos apstākļos meklēt vēsturisko taisnīgumu, man liekas, kaut kā dīvaini. Divdesmit gadus mēs te darām netaisnības, izputinām valsti, sanaidojam tās iedzīvotājus – gan savā starpā pilsoņus, gan pilsoņus ar nepilsoņiem, bet visu laiku gribam panākt vēsturisko taisnīgumu pagātnē. Es pat nezinu, no kura gala jāsāk. Vai tad ne no šā brīža?
Laikam pagātnē ir vieglāk rakņāties un par pagātni runāt.
Protams, vieglāk, bet arī tagadne tūlīt būs pagātne. Katrs mūsu izteiktais vārds jau ir izskanējis un ir pagātne. Ja cilvēks nenonāk pie dievatziņas, viņš nekādā skaidrībā netiks ne par pagājušo, ne par šo laiku. Ir jāsakārto domas visos trejos laikos – citādi mēs saceļam tikai putekļus. Mēs peramies pa smiltīm, izrokam kaulus un pat nezinām, ko ar tiem iesākt. Beigās sakaujamies pat pie kauliem. Piemēram, Leģionāru diena – kas tā ir? Cīkstēšanās ap kauliem. Tās ir spekulācijas. Tie, kas izgājuši šo Golgātas ceļu, vispār tiek nostumti malā, bet ar viņu vārdu taisa politisko biznesu.
Kam mūs jāved pie Dieva? Garīdznieki tagad arī iesaistījušies politikā.
Vai Dievs viņus patiešām tur aicināja? Tu nevari kalpot diviem kungiem, vai tad baznīcas cilvēki to nesaprot? Ja ej politikā, tad atstāj garīgo amatu.
Šajā jautājumā katram pašam jānonāk pie skaidrības. Ir jālasa Svētie Raksti – patiesības, kas attiecas uz visiem laikiem un visiem cilvēkiem – vai viņi ir politiķi, baznīcas cilvēki, vai sētnieki. Ir, protams, visi jāaicina uz grēku nožēlu, bet varbūt īpaši tā ļaužu kārta, kas ir pie vadības gan Latvijā, gan pasaulē... Jo būtībā visa pasaule ir izvēles priekšā. Cilvēci piemeklējusi garīgā krīze.
"Tas, kas laukos notiek pēdējos gados, ir atkal 25. marts. Lēnām, pakāpeniski, līdz iztukšotībai."
Mēs sasprindzinām spēkus ekonomiskās krīzes pārvarēšanai, pieķeramies naudai un budžetam, bet kas notiek mūsu galvā un sirdī? Kaut kā jau no krīzes izrāpsimies, kaut kur vēl aizņemsimies, kaut ko vēl ieķīlāsim, pārdosim, iemainīsim, vārdu sakot, turpināsim tāpat murdzīties tālāk.
Bez garīgā pamata materiālais ir lemts iznīcībai.
Mēs taču pēc sevis zinām – mums nekad nav gana, mēs labprāt vēl kaut ko gribētu, ja vien būtu iespēja. Tāds ir cilvēks. Vai mums ir tādi spēka vārdi, ar kuriem pateikt: pagaidi, tagad pastāvi malā, tev sen pietiek? Mēs taču te no bada nemirstam, neviens neesam pliki. Nezinu, vai tā var teikt, bet krīze, iespējams, ir Dieva atbilde uz cilvēces rīcību. Materiālajā ziņā mēs, protams, esam noslāņojušies, bet arī garīgajā ziņā ir tas pats. Mēs jau vairs neapmeklējam pasākumus, kur nav mūsu līmeņa cilvēku, toties tur, kur ir savējie, kur „bīda” lietas, tur gan esam klāt.
Ir viegli runāt, kamēr neesi pārbaudīts. Pilnīgi droši par sevi varam būt tikai tad, kad esam izgājuši kādam pārbaudījumam cauri un to izturējuši. Nav jau citas izejas, kā vien pārskatīt savu dzīvi, kā tu esi dzīvojis tad, kad garīgo vertikāli neatzini, un kā tava dzīve izmainījusies, kad esi to atzinis, un ko tu gribētu, kas vēl lai ar tevi notiek.
Garīgās labklājības līmenis ir pieejams un sasniedzams pilnīgi visiem. Prasa pūles? Jā, prasa atteikšanos no daudz kā. Es tādās vai šādās lietās turpmāk nepiedalīšos, par sazin’ ko nesacentīšos. Bet ir jau pierasts. Ir nemiers. Tas dzen. Un gribas.
Vai esat domājusi par to, kāds ir mūsu valstiskais redzējums?
Pirmās brīvvalsts cilvēki (protams, ne visi) iesākumā bija garīgi vienoti. Kārļa Skalbes viedās „Mazās piezīmes” ir rakstītas par mūsu dienām, par šo Latviju. Tiem cilvēkiem bija skaists redzējums. Viņiem Latvija bija brīva, jo vēl nebija bagāta un pilna ar kungiem. Pēc tam sākās: „Mēs gribam būt kungi savā dzimtajā zemē...”
Cēsu Studentu rotas zēniem, kuri gāja basām kājām un atdeva savu dzīvību, bija skaists redzējums. Arī tiem, kas barikāžu dienās brauca ar traktoriem uz Rīgu un sargāja ugunskurus. Ja viņiem tagad jautātu, ko viņi īsti tajās dienās domāja, viņi varbūt pat nespētu vārdā nosaukt, taču viņiem bija patiess savas valsts redzējums. Pēc tam jau visās Atmodās to pārķer citi.
25. marts ir arī Māras diena. „Neguli ilgi, lai negulētu visu gadu! Tec, salasi skaidiņas, nes istabā, tad vasarā atradīsi putniņus!” atgādina latviešu tautas ticējumi. Jūs esat atgriezusies savā dzimtajā pusē – Madonas novada Sarkaņu pagastā. Ko varat teikt par šolaiku lauku dzīvi?
Godīgi sakot, brīžiem – nav vārdu. Ir divējāda sajūta: nemainīgā dabas harmonija un viņas atdevīgums – daba cilvēkam neko neaizliedz, no otras puses, sava veida 25. marta atkārtojums – tikai šodienas izpildījumā. Tā pati promdošanās, jā, šoreiz it kā labprātīgi. Ekonomiskā bēgšana. Līdz ar to, protams, pēc katra, kurš aizbraucis, paliek tukšums. Tukša vieta, kur nekas nenotiek. Nē, notiek – daba aizpilda ar savu skaisto aizaugšanu.
"Ticība ir durvis, kas cilvēkam atveras pašas – zinātne tās nespēj atvērt."
Jā, uzskatu, ka tas, kas laukos notiek pēdējos gados, ir atkal 25. marts. Lēnām, pakāpeniski, līdz iztukšotībai. Skolu slēgšana, pasta nodaļu, veikalu slēgšana... Pēc izsūtīšanas vismaz skolas palika. Maz bija skolēnu, trūka skolotāju, bet skola kā kultūras vieta, kura var atkal atjaunoties un kur var ko radīt, palika. Ir svarīgi, lai nekas nepārtrūktu. Pat tad, kad mainījās ideoloģijas, nepārtrauktība tomēr saglabājās, citādi jau nebūtu notikusi trešā Atmoda.
Okupācijas muzejā tikko atvērta grāmata „Sveša vara”, kurā ir trīsdesmit seši Māra Bišofa zīmējumi un jūsu teksti – šo zīmējumu lasījumi. Māris Bišofs grāmatu veltījis gulagā bojāgājušajam tēvam, jūs – saviem vecvecākiem.
Šī grāmata ir mazliet citādāks mēģinājums runāt par šīm lietām. Ir jādomā, lai mēs nekļūtu apnicīgi, vienveidīgi, didaktiski, uzbāzīgi, pat kaitinoši paaudzēm, kuras nav neko no tā piedzīvojušas. Muzejs ir „derīgo izrakteņu” krātuve, kur tas viss milzīgos daudzumos savākts un tagad gaida pārkausēšanu.
Kopā ar meitu Elīnu jums nesen iznācis arī dzejoļu krājums „Tik tuvu pie...”.
Tāds neparasts piedzīvojums. Ar dzejoļiem viss apkārt ir pilns, tikai tos nesadzird, neierauga, nepaceļ. Vairāk rakstu, kad prieks ir izpriecāts vai arī kad palicis neizpriecāts. Apzinoties, ka viss, prieku ieskaitot, ir gaistošs. Arī ar skumjām neko īpašu nevar izdarīt – tās vienkārši jāizskumst. Reizēm var izskumt rakstot, reizēm – tāpat. Pirms gadiem divdesmit es apgalvoju, ka „tikai no sāpēm dzejoļi nāk”, tagad tā vairs neteiktu.
No prieka nāk?
Kā tad! No noreibuma ar esību. No izbrīna.
Un krīzē jūs nepiedalāties?
Aicinu, cik vien iespējams, tajā nepiedalīties arī citus. (Smiekli.) No visas ciešanu pieredzes tieši šajā laikā būtu jāakcentē dzīvības spēks: jā, daudzi nepārcieta, salūza, bet ļoti daudzi tomēr izdzīvoja. Tas spēks, kas vēstures gaitā mums palīdzēja, ir jāsludina, par to jābrīnās un jāpriecājas.
Ir nobrucis bizness, bet vai tas ir pasaules gals? Varbūt es nepareizā laikā vai no nepareizā gala iesāku? Varbūt man vajadzēja parunāt ar gudriem cilvēkiem un pajautāt Dievam, vai man tas vispār bija jāsāk? Kad cilvēks izdara pašnāvību, aiz sevis atstājot bērnus bāreņos, tā ir milzīga traģēdija. Un tad jādomā, kur bijusi kļūda.
Tie, kas gāja ciešanu ceļu, nebūt nepazaudēja sevi tādēļ, ka kļuva pazemīgi un lūdza palīdzību, kad savā spēkā vairs nespēja tikt galā ar dzīves grūtumiem. Ticība ir durvis, kas cilvēkam atveras pašas – zinātne tās nespēj atvērt. Ja vērsim ar lauzni, nekas labs nav sagaidāms. „Jo Manas domas nav jūsu domas, un jūsu ceļi nav Mani ceļi,” saka Tas Kungs.
