Par paviršo adītāju un deķīti, ko katrs rauj uz savu pusi
Sarežģītā finansiālā situācija valstī šobrīd liek pārskatīt daudzas funkcijas. No kurām, jūsuprāt, valsts varētu atteikties un kur ietaupīt?
Grūti pateikt. Patlaban ar mūsu valsti ir kā paviršai adītājai ar adīkli: visi dzīpari ir samežģījušies tā, ka atmežģīt ir gandrīz neiespējami, turklāt – kļūdas salaistas jau pašā sākumā. Es pati tādos gadījumos tomēr jaucu ārā un adu no jauna, lai cik ļoti to negribētos.
Ko var izjaukt un pārveidot? Attieksmi pret lietām – kas ir primārais, kas otršķirīgais. Primārais ir tautas fiziska un garīga pastāvēšana. Šobrīd par to valstiskā līmenī netiek domāts nemaz. Acīmredzot jau tad, kad šī jaunā Latvija tika dibināta, netika nospraustas šīs prioritātes, stiprie pamati. Briesmīga ir neticība savai valstij, bet patlaban, šķiet, šīs attiecības ir kļuvušas pat antagonistiskas, naidīgas.
Jā, patlaban tiek taupīts, bet pamatā, ierobežojot cilvēka pamatvajadzības. Kaut vai kliedzošais piemērs, ka valsts atsakās apmaksāt vismaz daļu no plānotās medicīniskās palīdzības izdevumiem, taču ar pašreizējiem ienākumiem lielākajai daļai tā nebūs pieejama, un cilvēki vienkārši novilcinās ārstēšanos un mirs savās mājās. Tas ir necilvēcīgi! Kā pensionārs var dabūt tūkstošus acu operācijai vai endoprotēzei?
Kuru „vajadzību” – cilvēcisku attiecību, Dieva, māju, jūtu, maizes, naudas… - trūkst latviešiem?
To pirmo jau pietrūkst vairāk, kaut gan – ne visur, ne visiem. Ir daudz cilvēku, kas gatavi ziedot no sava mazumiņa, lai slimam bērnam sarūpētu operāciju, kas nesavtīgi dalās ar saviem izaudzētajiem produktiem ar pilsētniekiem (pati esmu saņēmusi tik daudz šāda mīļuma no lauku cilvēkiem, it sevišķi Latgalē vēl šis došanas tikums nav zudis). Tas dod cerību, ka varēsim pārdzīvot šos grūtos laikus, tikai – vai pēc tam mēs iziesim gudrāki? Viedāki? Labāki?
Daudzi nevēlas atteikties no personīgām ērtībām, atalgojuma… Ir sākta dienesta pārbaude saistībā ar divu lielāko Latvijas teātru direktoru iespējamu dienesta stāvokļa izmantošanu mantkārīgā nolūkā. Kā vērtējat šo gadījumu?
Tas ir skumjš, vēl jo vairāk tāpēc, ka saistās ar kultūras iestādēm, no kurām ļaudis līdz šim ir gaidījuši garīgumu. Bet finanšu skandāli jau notiek arī baznīcā, tāpēc brīnīties laikam nav ko.
Veci ļaudis teica, ka cilvēkam esot trīs pārbaudījumi: nauda, vara un slava.
Daudzi baidās par savu vietu…
Rēzeknē nesen bija gadījums, kad kādā pārvaldē optimizējot un taupot atlaida tieši spējīgākās, talantīgākās darbinieces. Neviens no kolēģiem neiestājās par viņām acīmredzot tāpēc, ka baidījās par savu vietu. Cilvēciski šīs bailes ir saprotamas, taču parasti kaut kas tāds pašiem ļoti sāpīgi atmaksājas. Cēloņu un seku likums joprojām darbojas.
Vai maza valsts, kāda ir Latvija, dzīvojot globālajā pasaulē un vēloties tikai iegūt, nav lemta iznīcībai?
Ko nozīmē – vēlēties tikai iegūt? Bez šaubām, vajag arī iegūt. Mums ir jāņem viss labais, vērtīgais, bet nedrīkst pazaudēt savējo, tās vērtības, kas mums ir. Globālajā pasaulē katram ir sava vieta, un to pazaudē tikai tie, kuri nesargā sevi.
Kas būtu jādara, lai saknē izmainītu augstprātīgo personisko „blatu” un „roka roku mazgā” sistēmu?
Spēcīgas kontroles institūcijas (KNAB, Sabiedrība par atklātību „Delna”) – tas ir viens. Otrs – tā pati sabiedrības morāle un godīgums, kas patlaban vērtību skalā ir vienā no pēdējām vietām.
Atceros, kādā skolas izlaidumā skolas direktors gandrīz vai pašā sākumā skaļi nosauca un pasniedza puķes tiem absolventu vecākiem, kuri bija sponsorējuši skolu, tajā pašā laikā nepadomājot, kā jutās tie skolēni, kuru vecāki nav uzņēmēji un nevarēja skolai dāvināt datoru vai printeri.
Kopš 2000. gada dzīvojat Rēzeknē un strādājat laikraksta „Diena” Rēzeknes birojā. Kā vērtējat „Dienas” vadībā un redakcijā notikušās pārmaiņas?
Man ir ļoti žēl, ka tā notika, jo ir izjaukts dzīvs organisms, spēcīga, labi funkcionējoša, cienījama avīze. Sašķēlās kolēģi, daļa palika, daļa aizgāja – gudri, talantīgi žurnālisti, kuri bija „Dienai” vajadzīgi. Protams, ir daudz nezināmā – kāpēc Aleksandrs Tralmaks nevarēja vai nevēlējās nosaukt jaunos īpašniekus, vai tie ir īstie īpašnieki utt., taču jāteic arī tas, ka avīzes nostādnēs pagaidām vēl nekas nav mainījies, tikai trūkst spēcīgu žurnālistu.
"Mums ir vienīgi skaistas baznīcas, kuras būvējušas iepriekšējās paaudzes, un piemineklis "Vienoti Latvijai"."
Es paliku... gan tāpēc, ka man vienkārši tajā brīdī nebija kur iet, bet maniem bērniem ir jāēd un jāmācās. Un – ja tā godīgi jāsaka, neredzēju arī lielu jēgu savā aiziešanā, jo šobrīd ir jāizmanto jebkura iespēja rakstīt, uzrunāt lasītājus, kuri ir abonējuši šo avīzi vai pērk kioskā. Patlaban optimizācijas dēļ ir atlaists LETA korespondents Rēzeknē, arī centrālās avīzes atbrīvojas no reģionālajiem korespondentiem, diemžēl laikam jau atkal Latvija būs tikai un vienīgi Rīga...
Kultūra – nācijas pastāvēšanas pamats
Laikā, kad atklājas, cik maz mēs ārēji – it īpaši finansiāli – spējam savu dzīvi nodrošināt, priekšplānā izvirzās jautājums pēc īstām, paliekošām vērtībām. Kuras vērtības kā tauta nedrīkstam pazaudēt nekādos apstākļos? No kurām kultūras pamatvērtībām valsts nedrīkst atteikties, arī nonākot ekonomiskās grūtībās?
Valoda. Pirmais PVN palielinājums gandrīz vai nāvējoši skāra oriģinālliteratūras izdošanu. Paskatieties tagad grāmatveikalos, cik pēdējā laikā ir izdots daiļliteratūras latviešu valodā? Iespējas publicēties periodikā ir minimālas, apdraudēta ir vienīgā palikušā literārā žurnāla „Karogs” izdošana.
Bērnu mūzikas un mākslas skolas, pašdarbības kolektīvi laukos, Dziesmu un deju svētki. Tas bagātīgais kultūrslānis, par ko līdz šim eiropieši esot brīnījušies, ka pie mums tas vēl pastāv. Ja tagad to uzkraus tikai uz pašvaldību pleciem, tas var pazust arī pie mums.
Protams, keramika, tautas māksla, folklora, nemateriālais kultūras mantojums.
Lūdzu, raksturojiet kultūras dzīves situāciju Latgalē, akcentējot tai svarīgus kultūras dzīves jautājumus!
Diemžēl izveidojot tā sauktos plānošanas reģionus (ļoti nelabskanīgs apzīmējums, savukārt latviskais, tradicionālais apzīmējums „novads” tagad apzīmē pavisam ko citu, tas ir noziegums pret valodu!), nav izveidojusies kopīga kultūrpolitika. Kultūras ministrija par katru cenu grib atkratīties no morālas un finansiālas atbildības par vietējām kultūras iestādēm, taču uz vietas nav ne institūcijas, ne arī finanšu, lai, piemēram, uzturētu Daugavpils teātri, kuram tik tiešām ir nopietnas mākslinieciskās problēmas, taču tās ir risināmas, bet ne jau likvidējot šo iestādi.
"Kultūras ministrija grib atkratīties no morālas un finansiālas atbildības par vietējām kultūras iestādēm."
Tagad ir tā – netiek plānoti pasākumi, tie notiek haotiski, katrs rauj deķīti uz savu pusi. Ja, piemēram, Rēzeknes dome atteiktos no koncertzāles vai reģionālas nozīmes daudzfunkcionāla centra būves, kas tik tiešām šajā pilsētā ir ļoti svarīgi, neviens daugavpilietis vai ludzānietis par to neiestātos. Diemžēl Rēzekne (laikam jau tās līdzšinējo pašvaldību politiskās orientācijas dēļ) ir visvairāk apdalīta kultūras iestāžu ziņā: te nav ne vietas, kur notikt koncertiem, vispār nav kinoteātra, nav izstāžu zāles (Latgales kultūrvēstures muzejā ir, taču šaura un neērta), Mākslas vidusskolas ēka nav remontēta laikam no tās būvniecības sākuma. Paldies Dievam, ka vismaz tiks sākta muzeja ēkas piebūves rekonstrukcija. Mums ir vienīgi skaistas baznīcas, kuras būvējušas iepriekšējās paaudzes, un piemineklis „Vienoti Latvijai”.
Kā Latgalei veicas ar kultūras mantojuma saglabāšanu?
Latgalē šis gan materiālās, gan nemateriālās kultūras mantojums vēl joprojām ir bagātīgs. Apmeklējot citus Latvijas novadus, pārliecinājos, ka mēs tik tiešām šajā ziņā esam bagātāki par citiem. Kā būs turpmāk? Naudas te nav vairāk kā citur, tieši otrādi – bezdarbs lielāks, cilvēki nabadzīgāki. Kā saglabāt kultūras mantojumu? Ar entuziasmu tas vēl joprojām tiek darīts. Ar ticību, cerību, mīlestību. Tikai – cik ilgi?
Izglītība – mazas nācijas izdzīvošanai
Skolas gaitas esat sākusi mazā lauku skoliņā, pēc tam pārgājāt uz slaveno Nautrēnu vidusskolu. Liuzinīku pamatskolā bija tikai četras klases, katrā klasē – pa seši bērni. Ko domājat par mazajām lauku skolām kontekstā ar šīs vasaras izglītības reformu?
Mazās skolas tagad nostādītas tādā situācijā, ka tās pašas lūgsies, lai ver ciet, jo skolotāji nevar strādāt par sešdesmit latiem mēnesī. Tas ir absurds! Lielajās skolās, uz kurām bērnu agri no rīta atved autobusā, grūti runāt par ētisku izglītību. Vismaz sākumskolas ir maksimāli jāpietuvina dzīvesvietai, bērnam, tālāk jau diemžēl jārīkojas tā, kā krīzes apstākļi prasa.
"Pieaugušie ir tie, kuri jauniešos dzēš šo ticību, kaut vai ar savu negatīvismu, divkosību, liekulību."
Izsalcis, noguris, neapmierināts, aizkaitināts skolotājs, neizgulējies, nervozs, nobijies, agresīvs bērns – vai tāda tagad būs Latvijas izglītības realitāte?
Vai reģionālās augstskolas jāsaglabā arī turpmāk?
Reģionālās augstskolas ir jāsaglabā kaut vai tādēļ, ka jauniešiem no tālākiem rajoniem nemaz nav tik viegli aizbraukt studēt uz Rīgu: tas ir tālu un dārgi. Rīga no mums paliek arvien tālāka. Bet nedrīkst arī viņus nošķirt no Rīgas iespējām, ir jāļauj reģionālo augstskolu studentiem izmantot šīs iespējas zinātniskajā darbā, stažēšanās iespējām ārzemēs ir jābūt vienādām. Katrā ziņā Daugavpils Universitātes un Rēzeknes Augstskolas absolventi nav sliktāki par kādas Rīgas augstskolas beidzējiem, viņi nedrīkst būt diskriminēti.
Pāri laikiem
Pāvests Benedikts XVI apgalvo, ka jauno paaudzi vissāpīgāk skar cerību krīze. Kā jauniešos nostiprināt cerību un drošību par nākotni, kad grūtības, šķiet, pārsniegušas pašu spēkus?
Nesen sarunājos ar Balvu Valsts ģimnāzijas jauniešu grupiņu. Viņi šopavasar paši pēc savas iniciatīvas bez pieaugušo līdzdalības sarīkoja vērienīgu labdarības akciju. Jaunieši ir tik aizrautīgi, tik pozitīvi noskaņoti, ticīgi! Jā, tādu nav daudz, bet ir. Un tieši pieaugušie ir tie, kuri jauniešos dzēš šo ticību, kaut vai ar savu negatīvismu, divkosību, liekulību. Šo cerību ir grūti nostiprināt un atjaunot, varbūt vienīgi ar savu piemēru.
Ikvienam no mums piemīt spēja rast īstu dzīves piepildījumu. Kas ir jūsu dzīves lielākās bagātības?
Ģimenes tradīcijas, saskaņa ar savu sirdsapziņu un mīlestība.
„Mēs bijām kā zāle, ko nomin, / bet celsimies spārnos kā putni, / ticība būs mūsu spārni,” rakstāt dzejoļu cikla „Ar paļāvību pie žēlastības troņa” noslēgumā, kas veltīts Romas pāvesta Jāņa Pāvila II vizītei Latvijā 1993. gadā. Kam ticat šobrīd?
Latvijas pirmās brīvvalsts laika politiķis, garīdznieks un valstsvīrs Francis Trasuns teica tā: es ticu Dievam un tautai. Es viņam pievienojos. Tagad ir izšķirīgs brīdis, gluži kā tad, kad bija karš, pēckara gadi – vai tauta izdzīvos? Izdzīvoja tad, izdzīvos arī tagad.
