VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
12. februārī, 2010
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
9
9

Risinājums jāmeklē sadarbībā

LV portālam: ILVA KALNĀJA, Zemgales plānošanas reģiona kultūras attīstības speciāliste
Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

I.Kalnāja: „Tieši savstarpējā kultūras koordinatoru, reģiona pašvaldību sadarbība šobrīd ir no svara, jo iestājies izdzīvošanas režīms un ir jāspēj sameklēt risinājumi, jāmāk atrast atbildes, un tas viss ir jādara ar pozitīvu attieksmi, nevis caur negācijām.”

FOTO: no Ilvas Kalnājas personīgā arhīva

Kopš oktobra Kultūras ministrija ir noslēgusi sadarbības līgumu ar Latvijas pieciem plānošanas reģioniem, ieviešot jaunu amatu – reģiona kultūras speciālists. Par aktualitātēm kultūras jomā un attīstības iespējām Zemgalē stāsta Zemgales plānošanas reģiona kultūras attīstības speciāliste ILVA KALNĀJA.

Kādēļ, jūsuprāt, ir nepieciešams reģiona kultūras attīstības speciālists?

Administratīvās reformas rezultātā, likvidējot rajona padomes, darbu beidza arī šajās institūcijās strādājošie Kultūras ministrijas kultūras eksperti. Tādējādi radās vajadzība izveidot jaunu vidusposmu, koordinatoru savstarpējai sadarbībai, informācijas apmaiņai starp valsti un pašvaldību. Piemēram, Zemgalē ir 22 pašvaldības un 100 kultūras nami un pagasta kultūras darba organizatori. Ministrijai būtu diezgan problemātiski pašai kontaktēties ar katru no 100 kultūras darba organizatoriem. Tāpēc arī Kultūras ministrija noslēdza sadarbības līgumu ar Latvijas plānošanas reģioniem, un Zemgales plānošanas reģionam tapa jauns amats – kultūras attīstības speciālists.

Kādi ir tie pienākumi, kurus jums kā reģiona kultūras speciālistam ir jāveic?

Sadarbības līgums starp Kultūras ministriju un plānošanas reģioniem sākotnēji tika noslēgts uz trim mēnešiem no oktobra līdz decembrim, un šo mēnešu laikā es galvenokārt esmu nodarbojusies ar informācijas apkopošanu par kultūras norisēm reģionā un vākusi kultūras iestāžu un darbinieku kontaktus Latvijas digitālajai kultūras kartei, organizējusi kultūras darbinieku apmācības.

Novembrī es noorganizēju reģiona kultūras darbinieku tikšanos ar mērķi izveidot savstarpējās informācijas apmaiņas shēmu: katrai pašvaldībai tika lūgts deleģēt vienu kultūras koordinatoru, kura uzdevums ir sadarboties ar pārējiem kolēģiem novadā. Kad ministrija man atsūta būtisku informāciju, es to nosūtu tālāk pašvaldības koordinatoram un savukārt viņš – pārējiem novada kultūras namiem, vai arī otrādi. Šāda shēma ļauj mūsdienu apstākļos katrai ieinteresētajai personai maksimāli ātri saņemt un arī nodot vajadzīgo informāciju, piemēram, par finansējuma piesaistes iespējām, par dažādiem jaunatvērtiem fondiem.

Kultūras darbinieku tikšanos es arī iecerēju kā iespēju apspriest aktuālos jautājumus un idejas kopīgiem projektiem. Savukārt man tā bija iespēja izvaicāt kultūras darbiniekus un noskaidrot, kādas informācijas un zināšanu viņiem pietrūkst, un meklēt veidus, kā viņiem palīdzēt, lai risinātu aktuālās lietas. Pēc pirmās tikšanās izkristalizējās trīs jautājumi: pietrūkst informācijas par finanšu piesaistes iespējām un pietrūkst mūsdienīgas izglītības kultūras darbā, kā arī kultūras darbinieki interesējās par tā saukto izdegšanas sindromu.

Kādā veidā plānojat palīdzēt kultūras darbiniekiem?

Decembrī visiem reģiona kultūras darbiniekiem es noorganizēju divus seminārus par finansējuma piesaisti. Fondu speciālisti un eksperti stāstīja, kādas papildu iespējas šai jautājumā ir pašvaldībai, kādas ir konkrētai kultūras iestādei un kādas – nevalstiskajai organizācijai. Patiesībā tieši nevalstiskā organizācija ir pats vienkāršākais mehānisms, jo šajā gadījumā, iesniedzot projektu Eiropas struktūrfondiem, ir nepieciešams mazāks līdzfinansējums no kopējās summas, un ir arī tādi fondi, kuri neprasa iepriekšfinansējumu. Piemēram, pašvaldība vai tautas kolektīvs var nodibināt savu nevalstisko organizāciju kultūras jomā un ar tā palīdzību īstenot projektus.

"Rakstīt projektus Eiropas struktūrfondiem ir izeja, kas ļautu piesaistīt līdzekļus kultūras iestādēm."

Savukārt par kultūras darba organizēšanu rakstiski sagatavoju aktuālo informāciju un izsūtīju uz elektroniskajām pasta kastītēm.

Tāpat esmu arī ieplānojusi piedalīties Latvijas un Lietuvas projektā par sadarbību kultūrā un sarīkot mācības kultūras darbiniekiem: divus semināru ciklus – Jelgavā un Jēkabpilī, kuros speciālisti stāstītu gan par kultūras menedžmentu, gan par pasākumu rīkošanu. Tostarp norisinātos arī tautas mākslas ekspertu vadītas īpašas nodarbības tautas kolektīvu vadītājiem, lai viņiem būtu iespēja apgūt jaunas dziesmas un dejas. Paredzēts, ka notiks tautas mākslas festivāls.

Kas ir tuvākais plānotais notikums Zemgales reģiona pašvaldību sadarbības un kultūras attīstības veicināšanai?

17. februārī Skrīveros notiks Zemgales plānošanas reģiona padomes sēde –galvenais apspriežamais jautājums ir amatierkolektīvu vadītāju atalgojums un ar Dziesmu svētkiem saistītās norises. No pagājušā gada 1. septembra valsts vairs nepiešķir mērķdotācijas tautas amatieru kolektīvu vadītājiem, un tas nozīmē, ka tagad pašvaldības ziņā ir maksāt vai nemaksāt vadītājiem algas un, ja maksāt, tad – cik lielas. Šāds solis daudziem šķiet tiešs apdraudējums tautas kolektīvu eksistencei. Tāpēc uz tikšanos es aicināšu Kultūras ministrijas pārstāvjus, Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūras pārstāvjus, pašvaldību priekšsēdētājus un kultūras koordinatorus, lai visi kopā savstarpēji varētu diskutēt par šo jautājumu, izteikt savu viedokli un nonākt pie vienota secinājuma un iespējamajiem jaunās situācijas risinājumiem.

Pašvaldībās ir dažāda attieksme pret tautas kolektīviem. Daļa ļoti atbalsta savus tautas māksliniekus, lepojas ar tiem un vēlas, lai arī turpmāk pastāvētu un savu iespēju robežās arī finansē. Protams, ir atsevišķas pašvaldības, kuras pārliecinātas, ka vadītāji nav jāatalgo, ka tā ir paša kolektīva darīšana. Es tomēr esmu pārliecināta, ka par šo jautājumu ir jādiskutē un jāmeklē risinājumi.

"Sevišķi svarīgi ir aktivizēt cilvēkus, lai viņi piedalās, lai ir kaut kādā apritē, jo socializēšanās taču ir viena no kultūras funkcijām."

Piemēram, Auces novada pašvaldības priekšsēdētājam ir ierosinājums saistībā ar kolektīvu skatēm. Viņaprāt, būtu nepieciešams veidot skates festivālus. Piemēram, viena pašvaldība uzņemas rīkot koru skati, bet otra – deju skati, attiecīgi pieprasot dalības maksu no pārējām pašvaldībām un nodrošinot telpas. Konkursam tiek pieaicināta profesionāla žūrija un pēc vienādiem kritērijiem visus novērtē. Šobrīd reģionam nav tāda atsevišķa speciāla finansējuma skašu rīkošanai un katra pašvaldība mēģina šo jautājumu risināt pa savam. Reģionāls pasākums ne tikai apvienotu cilvēkresursus, enerģiju, organizatorisko darbu un ietaupītu finanšu līdzekļus, bet arī būtu stimuls pašvaldībām savstarpēji vienoties par līdzvērtīgu atalgojumu visu tautas kolektīvu vadītājiem.

Tas nozīmē, ka šobrīd tautas kolektīva vadītāja atalgojums starp pašvaldībām Zemgales reģionā krasi atšķiras.

Ļoti. Sākot no 16 latiem mēnesī līdz minimālās algas apmēram. Bet tas jautājums jau nav tikai par algu vadītājam, bet vispār par finansējumu kolektīvam, lai tas, piemēram, varētu atļauties sagādāt transportu, ar kuru doties uz skati, kā arī lai varētu doties uz citiem būtiskiem pasākumiem.

Tomēr šai ziņā ir vērojama pozitīva tendence. Pašvaldības apzinās, ka nevar atļauties uz saviem pasākumiem aicināt profesionālos kolektīvus, vēl jo vairāk tagad, kad ir samazināts budžets, un ka patiesībā kultūras notikumi arī balstās uz pašdarbības kolektīvu sniegumu. Pašvaldības ir vēl lielākā mērā ieinteresētas saglabāt tautas kolektīvus.

Turklāt vairums pasākumu, kas notiek novadu pašvaldībās un ir pieejami iedzīvotājiem, ir tradicionālie un vietēja mēroga, regulāri atkārtojas gadu no gada – piemēram, Lieldienas, Miķeļdienas. Lielajās pilsētās cilvēkiem to iespēju ir vairāk un piedāvājums plašāks. Piemēram, Jelgavā notiek Ledus skulptūru festivāls, Smilšu skulptūru festivāls, Piena, Maizes un Medus svētki, uz kuriem sabrauc no reģiona un no visas Latvijas. Protams, ir arī tādas pašvaldības, kuras tajos gadījumos, kad nevar atļauties profesionālos kolektīvus aicināt pie sevis, noorganizē iedzīvotājiem transportu uz vietu, kur notiek šo mākslinieku sarīkojumi. Piemēram, tā dara Auces novads.

Acīmredzot kultūras dzīves kvalitāte un piedāvātais notikumu klāsts lielā mērā ir atkarīgs no kultūras darbinieka ieinteresētības.

Gan no ieinteresētības, gan arī no profesionalitātes. Protams, ir jautājumi, kurus var atrisināt bez lieliem naudas līdzekļiem. Atsevišķas pašvaldības, sākoties ekonomiskajai krīzei, izlēmušas kultūras pasākumiem saglabāt iepriekšējos līdzekļus, taču samazina kultūras namu vadītājiem algas. Savukārt citi izlemj pretēji – algas saglabā vecās, taču pasākumiem naudu nedod. Tāpēc es arī kultūras namu darbiniekiem stāstu, ka notikumu var radīt ar organizatoriskiem paņēmieniem vien, sarunājot, sastrādājoties, meklējot labas idejas.

Šā iemesla dēļ arī turpmāk centīšos regulāri rīkot reģiona kultūras koordinatoru tikšanās. Tad viņi apmainās ar savstarpējo pieredzi, tad viņi var „aizdegties” viens no otra. Varbūt viens nezina, kā risināt kādu jautājumu, bet otram jau ir izstrādāta lieliska pieeja. Idejas kultūras darbiniekiem vienā brīdī var arī izbeigties, kopā sanākšana varētu būt tā vieta, kur pasmelties jaunas, labas domas turpmākajai darbībai.

"Desmit vietās notiek amatniecības centru izveide, lai amatniekiem būtu vieta, kur izstādīt un pārdot savus darbus."

Manuprāt, tieši savstarpējā kultūras koordinatoru, reģiona pašvaldību sadarbība šobrīd ir no svara, jo iestājies izdzīvošanas režīms un ir jāspēj sameklēt risinājumi, jāmāk atrast atbildes un tas viss ir jādara ar pozitīvu attieksmi, nevis caur negācijām.

Tātad šobrīd Zemgales reģionā aktuālākais jautājums ir tradīciju – tautas kolektīvu – saglabāšana, nevis inovācijas un mūsdienīgas mākslas attīstības veicināšana.

Reālā vajadzība ir apmierināt cilvēku vajadzību pēc mākslas izglītības un atbalstīt tautas kolektīvus. Tomēr šie mazie, vietējie koncerti un festivāli ir kultūras dzīvi bagātinoši notikumi, un tieši tāpēc es arī esmu apņēmusies intensīvi strādāt ar Eiropas struktūrfondu projektiem, lai piesaistītu kultūras norišu īstenošanai nepieciešamo naudu. Skaidrs, ka mazajās pašvaldībās, mazajos pagastos tas noskaņojums šobrīd ir diezgan depresīvs, tāpēc ir jo sevišķi svarīgi aktivizēt cilvēkus, lai viņi iesaistās, lai viņi piedalās, lai ir kaut kādā apritē, jo socializēšanās taču ir viena no kultūras funkcijām.

Vēl viens stimuls rakstīt Eiropas projektus ir tāds, ka Kultūras ministrijas piešķirtais finansējums plānošanas reģionu kultūras attīstības speciālistiem ir salīdzinoši neliels. Ja laikposmam no oktobra līdz decembrim es saņēmu nepilnus trīs tūkstošus latu gan savai algai, gan arī manis īstenotajiem pasākumiem, tad uz visu šo gadu ir piešķirti četrarpus tūkstoši. No tiem man nesanāk pat sev izmaksāt algu, nemaz nerunājot par to, ka varētu sarīkot seminārus kultūras speciālistiem. Tad nu rakstīt projektus Eiropas struktūrfondiem ir izeja, kas ļautu piesaistīt līdzekļus kultūras iestādēm, tautas kolektīviem, radošās industrijas nozarei – radošajām darbnīcām un mākslas un mūzikas skolām – un iegūt finansējumu arī savai algai.

Pastāstiet, lūdzu, par kultūras projektiem, kurus Zemgales plānošanas reģions cer īstenot?

Mums jau iepriekš ir uzsākti vairāki ar kultūru saistīti projekti. Viens no tiem ir „Pieejamu un atraktīvu muzeju attīstība Zemgalē un Ziemļlietuvā”, kas uzsākts jau pērn februārī. Iesaistīti ir pieci Zemgales muzeji, no kuriem daži remontē telpas, citi – labiekārto apkārtni, ierīko, piemēram, invalīdu pacēlājus, tāpat tiek ieviestas dažādas izglītības programmas. Otrs uzsāktais projekts ir „Amatniecības pārrobežu sadarbības tīkls kā Latvijas un Lietuvas pierobežas pievilcības veicinātājs”. Desmit vietās šobrīd notiek amatniecības centru izveide, lai amatniekiem būtu vieta, kur izstādīt un pārdot savus darbus. Piemēram, tiek veidots katalogs ar amatnieku veidotajiem darbiem.

"Domāju, ka mūzika ir tā radošā industrija, kura būtu attīstāma Zemgalē."

Trešais uzsāktais projekts ir saistīts ar jaunatni – iesaistīt jauniešus aizraujošās, interesantās kultūras aktivitātēs un izklaides norisēs, lai novērstu viņos kārdinājumu pievērsties noziedzīgām darbībām. Reģions papildinās savu mājaslapu ar sadaļu, kur jaunajiem viegli uztveramā valodā apkopota informācija par viņiem pieejamajiem pasākumiem, pulciņiem, nodarbēm reģionā.

Vai ir tādi projekti, kurus jau šobrīd ievieš dzīvē?

Pašlaik intensīvi strādājam pie diviem Latvijas un Lietuvas robežsadarbības projektiem, kuri mums ir jāiesniedz 12. februārī. Viens no tiem ir saistīts ar radošo industriju attīstību, radošo ideju komercializāciju. No Zemgales reģiona ir iesaistīta Jelgavas pašvaldība, kas plāno pie Jelgavas mākslas skolas atvērt telpas radošajām darbnīcām. Tāpat bērnu un jauniešu centrs „Junda” Jelgavas pagasta Lediņos plāno attīstīt tādu kā bāzi radošajām nodarbēm, kur aktivitātēs varēs piedalīties ne vien jaunieši, bet arī pieaugušie. Pļaviņu pašvaldība ieplānojusi pie Pļaviņu mākslas skolas izveidot keramikas darbnīcu. Aizkraukle – pie savējās iecerējusi atvērt datordizaina centru. Ozolnieku novada tautas namā, kur ierīkota arī Ozolnieku mūzikas skola, plānots izveidot jaunatnes radošo centru ar dažādām darbnīcām. Tāpat arī Rundāle ieplānojusi izveidot radošās darbnīcas un jau šobrīd iecerei pielāgo izvēlētās telpas. Projekta ietvaros tiks veikta arī izpēte par katru no iesaistītajiem reģioniem – Kurzemi, Zemgali, Latgali un Šauļu rajonu Lietuvā –, lai noskaidrotu, kādas katram novadam ir tās potenciālās nozares, kuras būtu vērts attīstīt.

Ko būtu vērts attīstīt tieši Zemgalē?

Zemgalē ir maza radošo industriju bāze. Par radošajām industrijām Latvijā tiek uzskatīts dizains, māksla, televīzija, radio, interneta mediji, projektēšana, arhitektūra, grāmatu izdošana, rakstīšana, mūzika u.c. Piemēram, Liepājā ir spēcīgi akcentēts un attīstīts dizains, jo tur ir profesionālās mākslas skolas.

Domāju, ka mūzika ir tā radošā industrija, kas būtu attīstāma Zemgalē, jo mums Jelgavā ir koledžas līmeņa mūzikas skola, no kuras ir nākuši tādi zināmi mākslinieki kā „Prāta vētras” mūziķi, Raitis Ašmanis un Jelgavas bigbends, tāpat arī Žoržs Siksna. Bet vispirms būtu jānoskaidro un jāapkopo informācija par to, kuri ir tie uzņēmēji, kas strādā radošo industriju sfērā. Vajadzētu sasaukt kopā gan šos uzņēmējus, gan radošo industriju izglītības iestādes un izveidot tādu kā asociāciju, kā tīklojumu – savstarpējas veiksmīgas sadarbības īstenošanai, kas nepieciešams tālākai attīstībai.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
9
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU