VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
11. decembrī, 2009
Lasīšanai: 22 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūra
17
17

Evita Sniedze: Valmierā paliek paši uzticīgākie

LV portālam: EVITA SNIEDZE, Valmieras Drāmas teātra direktore
Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Evita Sniedze: „Tā ir ļoti liela atbildība būt par kultūras iestādes vadītāju.”

FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV

„Par spīti dažādām sabiedrības deformācijām, teātris, tāpat kā baznīca, ir vieta, kur cilvēki satiekas, runājas un kaut kam notic. Ticības vieta, kurā notiek kaut kas skaists,” domā Valmieras Drāmas teātra direktore EVITA SNIEDZE. Nav ne perifērijas, ne perifēriskās domāšanas – tā pastāv cilvēku apziņā. Teātrī ir dzīva cilvēka sirds un enerģija, kas sasniedz skatītājus. Ceļš, pa kuru tu vari iet bezgalīgi, ja vien tu nespēlē secinājumu par ceļu.

„Kas te kādu laiku nodzīvojis, vienmēr tīko atgriezties” (P. Rozītis)

Skolas priekšnieks Osis Pāvila Rozīša romānā „Valmieras puikas” no Rīgas atbraukušajai jaunajai skolotājai Ritai Gravai apgalvo, ka Valmierā viņa jutīšoties kā Dieva ausī. Vai Valmierā jūtaties kā Dieva ausī?

Ko katrs saprot ar Dieva ausi? Salīdzinot ar situāciju visā Latvijā un citās lielajās pilsētās, es domāju, par Valmieru zināmā mērā tā varētu teikt. Cilvēki, kas šurp atbrauc, arī šo vietu kvalificē – jā, tā varētu teikt, kā Dieva ausī.

Mums ir pilnīgi cits dzīves ritms. Nav tik krasi jūtams bezdarbs. Bez darba ir ap 1800 cilvēku, kas ir 10% no kopējā darbspējīgo iedzīvotāju skaita. 25% darbavietu joprojām veido rūpniecība. Ielās arī vēl nemana veikalu un kafejnīcu slēgšanu – gan tāpēc, ka tie te nekad nav bijuši milzīgā skaitā (it kā labajos laikos trūktu citas izvēles!), gan tāpēc, ka šajos laikos kaut kādā mērā jūt to krīzi, tomēr – citādā veidā. Labi, ka pilsēta ir maza. Un ļoti daudz dabas – koki, Gauja...

„Te nevarēja būt šauri, ja tornis tik augsts un ja Gauja tik dziļa...” Kā jūs nonācāt Valmierā?

2001. gadā atnācu uz teātri par literārās daļas vadītāju. Protams, kad pabeidzu Latvijas Kultūras akadēmijas teātra kritiķu kursu, sapnis bija strādāt teātrī, bet nevarētu teikt, ka Valmieras teātris pašā iesākumā bija mans sapņu teātris. Tas vienkārši ir teātris, kurā gribas nokļūt. Valmieras teātrī joprojām ir saglabājusies tā aura, ko, manuprāt, ir radījis Pēteris Lūcis – gan ētisko uzstādījumu ziņā, gan mākslas nozīmē.

Domubiedru teātris

Kā Valmieras teātra likteni ietekmējis slavenais trijnieks Lūcis – Kroders – Ķimele?

Ļoti būtiski. Pēteris Lūcis sāka ar tautas izrādēm, ejot tautā, izbraucot pie tautas un runājot ar tautu. Tai pašā laikā viņš atļāva diviem pilnīgi atšķirīgiem režisoriem (no 1964. gada Kroderam un pēc tam, 70. gados, Ķimelei) trakas idejas, attīstot teātra estētisko veidolu. Tā radās mākslinieciski augsti sasniegumi un cita veida domāšana. Galvenais – viņi radīja aktieru ansambli, kura pārstāvji strādā teātrī vēl šobrīd.

Ansamblis te ir ļoti būtisks spēks. Mums ir arī zvaigznes, bet tās nekad ansambļa izrādē neizceļas, jo visi strādā vienam mērķim, un tas Valmieras teātri atšķir no citiem Latvijas teātriem. Tas ir Krodera un Ķimeles domubiedru teātris, kas radās 20. gadsimta 70. gados. Būdams ļoti liels estēts un ētisko kritēriju ievērotājs, Lūcis atļāva Kroderam un Ķimelei, un pēc tam Valentīnam Maculēvičam darīt citādi. Tas, protams, ļoti daudz liecina par Lūča personīgo raksturu: mākslas vārdā viņš spēja atļauties to, ko pats savā darbā nekad nedarīja.

Kultūras akadēmijas rektors Jānis Siliņš ir nosaucis trīs mākslinieciski augstvērtīgākos Latvijas teātrus. Tie ir Latvijas Nacionālais teātris, Jaunais Rīgas teātris un Valmieras Drāmas teātris. Ko nozīmē būt par Valmieras teātra direktori?

Patīkami, ja saka – labs teātris, tad uzreiz gribas būt par šīs vietas direktori. Bet šajā laikā vadīt kultūras iestādi – tā ir ļoti liela atbildība. Labajos laikos bija nedaudz citādi – bija prieks, ka cilvēkiem varēja paaugstināt algas un atļauties vēl citas lietas. Tagad atbildība par cilvēkiem un mākslu, ko sniedzam skatītājiem, ir vēl lielāka. Bet vienlaikus ir jānodrošina teātra pieejamība, jāskatās, lai cenas nekļūtu pārāk augstas, bet arī jāsaprot, ka valsts dos aizvien mazāk un nāksies pašiem domāt par izdzīvošanu.

Man liekas: ir ļoti labi, ka Valmieras teātris ir mazs teātris, kaut arī teātrim ir lieli apgriezieni, jo mēs daudz spēlējam uz vietas un arī mēģinām izbraukt. Es nevaru iedomāties sevi Valmierā kā citādi. Tā ģimeniskā atmosfēra, kas valda Valmierā, reizēm traucē, bet lielākoties ir ļoti patīkama. (Pauzē.) Tā ir ļoti liela atbildība būt par kultūras iestādes vadītāju.

Ja valstiski vai politiski esi svītras otrā pusē

Vai Valmieras teātris ir apolitisks teātris?

Es domāju – noteikti. Vai ir kāds politiskais teātris? Es nevaru nosaukt Latvijā nevienu politisko teātri.

Alvis Hermanis uzskata, ka Jaunais Rīgas teātris vienmēr ir bijis apolitisks teātris. Kā ir ar citiem Latvijas teātriem?

Visi teātri lielākoties ir apolitiski teātri. Atšķirība ir tā, ko teātris uzskata par svarīgu esam, lai to rādītu skatītājiem. Teiksim, Dailes teātris vairāk darbojas, lai piepildītu Lielo zāli ar situāciju komēdijām un laulības pārkāpšanas pikantērijām. Jaunais Rīgas teātris stāsta stāstus par latviešiem. Mēs arī mēģinām stāstīt par latviešiem, bet, iestudējot klasiku – gan krievu, gan cittautu klasiku. Viens no izteiktākajiem stāstiem, kas raksturo latviešus un šā brīža situāciju – krīzi, domāšanu – (ja vien tādu spētu uzrakstīt oriģināldramaturģijā!), ir Krodera iestudētais Čehova „Ķiršu dārzs”. Tā varu spriest pēc skatītāju atsaucības – neraugoties uz diezgan padārgām biļetēm, zāle joprojām ir pilna.

Politisks bija Brehta teātris 30. gadu Vācijā. Bet teātrim jābūt vietai, kur neuzspiež izvēli, bet piedāvā savu versiju par kaut ko, un tad var izvēlēties skatītājs.

Pēc A. Hermaņa vārdiem, JRT ir vienīgais teātris, kur 18 gadu laikā nav bijis neviens remonts, jo nevienā valdībā, ne pilsētas vadībā nav sēdējuši cilvēki, kuri viņiem būtu parādā un kuriem vajadzētu to remontu. Citēju Hermani: „Tas katram „ezītim” skaidrs – lai dabūtu naudu remontiem, tur jābūt kaut kādai ieinteresētībai.”

Protams, lai dabūtu naudu, kaut kam par to jāatbild – vai nu tā ir politiskā vara, vai pilsētas vadība. Piemēram, Krievu Drāmas teātri tagad remontē Rīgas pilsēta, bet arī tur droši vien ir kāda politiskā ieinteresētība. Bez tās arī īsteni nevar. Valmieras teātra remontu lielā mērā pabeidza, pateicoties tam, ka Helēnas Demakovas vadītā Kultūras ministrija iedeva naudu pēdējam triecienam.

Bet no tā, ja kāda kultūras iestāde tiek izremontēta vai uzcelta, taču iegūst visa sabiedrība. Izremontēja Nacionālo teātri, Daugavpils teātri, pabeigs Krievu drāmu. Jā, tagad ir cita situācija, bet es ceru, ka Jaunā Rīgas teātra māksla ir pacelta tik augstu, ka radīsies nauda, lai izremontētu arī šo teātri.

„Mīļie, labie, dārgie, vienīgie” (P. Lūcis)

Būt Valmieras teātra aktierim – vai tā ir īpaša atbildība?

Valmieras teātra aktieris ir īpašs aktieris. Atrasties perifērijā un radīt mākslu ir ļoti grūti, īpaši jaunam cilvēkam. Bez visa tā, ka Rīgā ir lielākas izklaides un citas iespējas, kādu varbūt nav Valmierā, šejienes aktieriem, kas tā jau ir ļoti labi, vēl papildus jācīnās par to, lai par viņiem kāds uzzinātu. Viņi nav tik bieži uz žurnālu vākiem, nav tik daudz seriālos... Aktierim un režisoram jāpanāk sajūta, ka šī perifēriskā domāšana ir tikai cilvēku apziņā.

Šī atstumtības sajūta izpaužas tā, ka mēs apzināmies: lai cilvēki pie mums atbrauktu, viņiem jāiegulda lielāki līdzekļi. Lai par mums rakstītu recenzijas, mums vairāk jārunā ar kritiķiem, jālūdz, lai viņi atbrauc, jārīko speciālas izrādes. Jaunam cilvēkam pie tā ir grūti pierast. Un, lai ko teiktu – ka nav vajadzīgas šīs recenzijas, "ābolīši", kritikas u.tml. –, viņam ir vajadzīga sajūta – tu esi pamanīts!

"Teātrim jābūt vietai, kur neuzspiež savu izvēli, bet piedāvā savu versiju par kaut ko, un tad skatītājs var izvēlēties."

Savukārt, no otras puses, būt pavisam jauniem aktieriem Valmierā ir vērtīgi tāpēc, ka viņiem tiek dotas lielākas iespējas. Režisori viņiem vairāk uzticas, Kroders un citi režisori dod neticami lielus uzdevumus, ko Rīgas režisori varbūt nemaz tā neatļautos. Protams, Valmiera arī no tā cieš. Tā izaudzina aktieri, divus gadus viņš tur nostrādā, tad to pamana Rīgā un atvelk uz turieni. Valmierā paliek tikai paši uzticīgākie – tie, kas ir novērtējuši iespējas, ko dod mūsu režisori un mūsu aktieru ansamblis.

Latviešu teātrī sevi pieteikusi jauna režisoru paaudze. Valmierā darbu sācis jaunais režisors Viesturs Meikšāns. Kādi viņi ir?

Jaunie režisori nāk ar sajūtu, ka pirms viņiem nekas nav bijis, ka viņi vienīgie saprot, kas un kā ir jādara. Bet tas ir raksturīgi absolūti visām paaudzēm – tā bija laikā gan pirms Lūča, gan pēc. Strādāšana valsts teātrī jauniešus kaut kādā mērā atgriež realitātē: viņi spiesti rēķināties gan ar izrāžu plānu, gan aktieriem un zāles iespējām. Jaunie ir žilbinoši tādā ziņā, ka viņiem ir ļoti daudz ideju. Viņi meklē jaunus izteiksmes veidus, mēģina runāt ar aktieriem, mācīt viņus un panākt no aktieriem to, ko paši vēlas. Bet viņiem ir grūtāk nekā jau zināmiem režisoriem, kad aktieri zina, kas no viņiem tiks prasīts. Jaunajiem sevi jāpierāda.

Un viņiem jānotic. Valmiera ir vide, kur aktieriem tic.

Es tā gribētu cerēt.

Māksla un nauda

Vai teātris var strādāt jebkuros apstākļos? Arī bez naudas?

Bez naudas īsti strādāt nevar, jo ir kādi priekšnosacījumi, kas pastāv neatkarīgi no cilvēkiem. Pirmkārt, ir jāuztur ēka, kas ir jākurina un kam vajadzīga elektrība. Ja nav elektrības, praktiski viss apstājas.

Vai teātris ir spējīgs izdzīvot, ja tam valsts neiedod neko?

Tas ir atkarīgs no teātra. Valmieras teātris kaut kādos laikos ir izdzīvojis, taču tad ir jārēķinās ar to, ka biļešu cenas neapšaubāmi paaugstināsies. Mēs esam veikuši aprēķinus: lai Valmieras teātris varētu pastāvēt bez valsts dotācijas, vidējai biļešu cenai jābūt 16 lati. Protams, mēs mēģinām piesaistīt sponsorus, pašvaldības naudu un izmantot citādas iespējas.

Valsts dotācija ir vajadzīga jebkuram teātrim vismaz kā sākuma starta kapitāls, lai būtu ko ieguldīt un pēc tam varētu dabūt atpakaļ, un maksāt valstij nodokļus. Valmieras teātris, nemaz nerunājot par lielajiem teātriem, atpelna lielu naudu un atmaksā valstij nodokļos.

"Valsts dotācija ir vajadzīga jebkuram teātrim vismaz kā sākuma starta kapitāls, lai būtu ko ieguldīt un pēc tam varētu dabūt atpakaļ un maksāt valstij nodokļus."

Skaidrs, ka mēs rēķināmies ar situāciju, ka kaut kādā brīdī naudas var nebūt vispār, bet tas nevar būt ilgstoši. To var izturēt kādu laiku, bet tas neapšaubāmi atsauksies uz skatītājiem.

Kā valsts budžeta dotācijas samazinājums ietekmējis Valmieras teātri?

Pagaidām tas ietekmējis cilvēku algas, kas jau no šā gada janvāra ir samazinātas par 20 procentiem. Valmieras Drāmas teātrim no kopējiem ieņēmumiem valsts budžeta dotācija ir aptuveni 60 procenti, un pašu ieņēmumi, tai skaitā ieņēmumi no biļešu realizācijas, ir 40 procenti.

Vai darbinieku skaits palicis iepriekšējais?

Jā, ar pāris izņēmumiem palicis nemainīgs. Bet nu ir skaidrs, ka no 2010. gada janvāra nedaudz mainīsies arī darbinieku skaits. Un, protams, ir ļoti samazinājušās izrāžu ražošanas izmaksas un preču patēriņš.

Tātad nākamā gada budžeta kontekstā jārunā par teātra izdzīvošanu?

Mēs rēķināmies ar to, ka var būt vēl sliktāk, tāpēc teātra sezona neilgs visu gadu. Iespējams, nākamgad teātris strādās tikai desmit mēnešus.

Cik vidēji pelna Valmieras Drāmas teātra aktieri?

Vidēji ap 400-450 latiem pirms nodokļu nomaksas.

Vai Valmieras pilsētas pašvaldība piedalās teātra finansēšanā?

Jā, bet ļoti maz. Šis finansējums veido mazāk nekā 5 procentus no kopējā.

Nav bijis vajadzības?

Vajadzība ir vienmēr, kāpēc ne? Valmieras pilsētas pašvaldība līdz šim palīdzējusi mums segt komunālos maksājumus.

Vai valstī pastāv pasūtījums teātriem? Kādam tam, jūsuprāt, jābūt?

Tas ir teātra rezultatīvo rādītāju līgums, ko Kultūras ministrija slēdz ar teātri un kurš nosaka, kas teātrim jāizdara par valsts piešķirto naudu. Te tiek ņemts vērā apmeklētāju skaits, jauniestudējumu, viesizrāžu skaits, vēl arī kvalitāte.

Bet tematiski – vai valsts ietekmē teātra repertuāru?

To valsts neietekmē. Teātris pats var izvēlēties, ko un kā darīt. Tas arī, man šķiet, ir normāli, ka teātris ir tiesīgs, raugoties pēc skatītāju pieprasījuma, veidot savu repertuāru.

Vai valstī pastāv vienota kārtība aktieru darba uzskaites organizēšanai un aktieru darba samaksas noteikšanai?

Valsts kontrole aizrādīja, ka aktieru darba uzskaites sistēma darbojas nepilnīgi. Tagad ir vienošanās, ka aktieriem pastāv pilnais darba laiks. Mūsu teātrī tās ir sešas darba dienas pa septiņām stundām. Par šo laiku aktieriem maksā pamatalgu, plus visos teātros maksā par piedalīšanos izrādēs, kas ir sava veida stimuls izaugsmei.

Vai ir izstrādāts normatīvais dokuments, kas regulē aktieru atalgojumu?

No 2005. gada līdz 2008. gadam valsts teātros strādājošie 150 profesionālie aktieri tika atalgoti atbilstoši Kultūras ministrijas izstrādātajam memorandam, kas paredzēja regulāru aktieru atalgojuma paaugstināšanu. Tagad šis memorands sakarā ar krīzi zaudējis savu nozīmi, bet pēc Valsts kontroles pieprasījuma ir izstrādāta vienota mākslinieku atlīdzības sistēma (kurā vienu daļu veido pamatalga, otru – piemaksa par izrādēm), kas, iespējams, kaut kad stāsies spēkā.

Kā būtu taisnīgi – vai visiem aktieriem būtu jāsaņem vienādi?

Nezinu gan. Piemēram, Dailes teātris nopelna vairāk, un tas arī spējīgs saviem aktieriem vairāk samaksāt. Protams, ka es gribētu, lai Valmieras teātra aktieri pelnītu tikpat, cik Dailes vai Nacionālā teātra aktieri, bet nezinu, vai tas atkal būs godīgi, jo viņiem šī naudas plūsma ir lielāka, un tas nozīmētu, ka mēs dzīvojam pāri saviem līdzekļiem. Viņi maksā aktieriem par izrādēm no saviem ieņēmumiem, mūsu ieņēmumi nav tik lieli.

Man liekas, godīgi būtu, ja perifērijas teātriem valsts dotācijas sadalē tiktu ievērots ne tikai tas, kas visiem teātriem, bet tiktu piemērots kaut kāds koeficients par atrašanos perifērijā. Jo skaidrs, ka perifērija atsaucas ne tik daudz uz mākslu, kā uz to, ka cilvēki nav tik maksātspējīgi kā Rīgā. Līdz ar to mums biļešu cenas vienmēr būs zemākas. Valmieras pilsētā ir tikai 28 000 iedzīvotāju, un ir skaidrs, ka mums ir jāpieliek papildu pūles, lai skatītājus piesaistītu. Ja gadā mums ir 50 000 skatītāju (vairāk mēs neesam spējīgi dabūt), tad, protams, ar to atšķiramies no Dailes teātra un Nacionālā teātra, kurus apmeklē ap 200 000 skatītāju. Un te „nav vainīgs” ne Dailes, ne Nacionālais teātris, ne mēs. Es zinu, ka, piemēram, Skandināvijas valstīs izmanto samaksas sistēmu, kas veicina kultūras pieejamību pavisam nelielās vietās.

Vai teātru direktoriem ir vienāds atalgojums?

Jā, tagad visiem teātra direktoriem ir vienāds atalgojums. Agrāk tā nebija.

Kāpēc sabiedrībai nav ticības?

Cilvēkiem, kas veido valsts budžetu, ir svešas ārpus Rīgas dzīvojošo cilvēku sajūtas. Vai jums ir kādas idejas, kā panākt realitātes sajūtu mūsu valdībā?

Man liekas, ka viņiem nav sajūtas arī par to, kas notiek Rīgā, nerunājot nemaz par to, kas notiek perifērijā. Bet sacīt, lai viņi nāk un padzīvo par simts latu algu – tā arī gluži nevar. Viņiem ir kaut kāds intelektuālais potenciāls, kas ir jānovērtē. Realitātes sajūta vispār ir mānīga. Bieži vien arī māksliniekiem un citu profesiju pārstāvjiem realitātes sajūta nav gluži adekvāta.

Ja arī politiķi aizbrauc uz laukiem un runājas ar cilvēkiem, viņi, vienalga, šo realitāti tai brīdī nesajūt. Ja viņiem laukos būtu vecmāmiņa, vectētiņš, tēvs vai māte, kas iztiek tikai ar pensiju, un ja viņi būtu spiesti pie viņiem braukt reizi nedēļā... Ne tikai redzēt, kā viņi dzīvo, bet arī – kā dzīvo viņu kaimiņi, varbūt tad šī sajūta rastos. Tā nevar atnākt caur avīzēm, televizoru, vienreizēju aizbraukšanu uz laukiem vai vienreizēju parunāšanu.

"Godīgi būtu, ka perifērijas teātriem valsts dotācijas sadalē tiktu ievērots ne tikai tas, kas visiem teātriem, bet arī tiktu piemērots kaut kāds koeficients par atrašanos perifērijā."

Paradoksālākais ir tas, ka vecie cilvēki, kas ir apbrīnojami ar to, ka viņi piedzīvojuši daudz grūtākus laikus, tagad saka: ja jau mēs izdzīvojām Sibīriju, tad mēs varam vēl visu ko pārciest. Viņiem šī Latvijas sajūta ir dārgāka par visu – tajā būtu jāieklausās deputātiem un ministriem. Šo cilvēku dzīves ir viņu rokās, viņi ir atbildīgi par šiem cilvēkiem.

Mani biedē apkārt notiekošais: visiem liekas, ka pārējie visu laiku melo, un tajā brīdī, ja tu pasaki patiesību, vienalga, visi domā, ka tu melo. Jo tā kopējā sajūta, ka naudas it kā nav, bet tai pašā laikā kaut kur ir – mēs visu laiku dzirdam, ka kaut kādi miljoni grozās. Un tiešām miljoni, nevis daži tūkstoši vai daži desmiti latu! Un šīs ziņas cilvēkos rada ļoti lielu neticību tam, ka kāds var pateikt arī patiesību. Un nav jau pat svarīgi, vai Saeimā samazina algu vai nesamazina, jo tāpat ir skaidrs, ka viņi atradīs, kā sev samaksāt. Sabiedrībai galīgi nav ticības, ka kāds saka taisnību: ne viņi stāsta patiesību Briselei, ne – tautai. Bet tas ir briesmīgi, ka tos, kas ir valdībā, uzskata par meļiem. Tā arī ir lielākā plaisa, kas rada šo destrukciju, pat ne varbūt sociālie apstākļi.

Kas indivīdam jādara, lai varētu izmainīt politiski ekonomisko situāciju valstī?

Nevar teikt, ka jebkurš kā indivīds ne pie kā nav vainīgs. Skaidrs, ka kredītus ņēma ļoti daudzi. Dzīvojot ilūzijās, katrs piektais ir piedalījies situācijā, kādā esam nonākuši tagad. Protams, ir starpība, vai cilvēks šo situāciju apzinājās vai ne.

Ko varētu darīt ikviens? Atbildīgāk domāt par nākamajām Saeimas vēlēšanām un izdarīt personīgo izvēli. Saprast, kuram var noticēt un kurš ir spējīgs ko mainīt.

Kas ir Latvijas šā brīža nelaime? Tās ir padomju laika atliekas, ka cilvēkiem liekas – visi, kam ir nauda un kas ir bagāti, ir blēži un zagļi. Līdz ar to nodarbošanās ar ekonomiku un uzņēmējdarbību neskaitās populāra. Kā es saprotu, valdība tagad ar likumdošanu cenšas panākt, lai cilvēki sāktu piedalīties ražošanā. Ir jānonāk līdz tam, ka uzņēmējam sabiedrībā ir cienījams stāvoklis. Ja tu ko ražo, nozīmē, ka tu uzturi šo valsti, maksā nodokļus un dod darbu, tā veicinot valsts atdzimšanu. Ir jānotic uzņēmējiem un tiem, kas kaut ko grib darīt. Bet tas saistīts ar izmaiņām domāšanā, un tas ir ļoti grūti.

Viss brīnišķīgais pasaulē nav bizness

Cilvēki veic darījumus. Ja arī ko dod, tad tikai tāpēc, lai dabūtu pretī. Kam, jūsuprāt, dzīvē ir vislielākā jēga?

Mākslinieks teiks, ka mākslai. Tāpēc ka māksla var izglābt pasauli. Bet mākslai nav nozīmes, ja tā nepadara cilvēku labāku. Tai pašā laikā māte teiks, ka lielākā dzīves jēga ir viņas bērns, kas ir viņas turpinājums. Un tēvs teiks to pašu. Citi teiks, ka lielākā dzīves jēga ir sargāt savu valsti.

Dzīves jēga ir meklēt, atrast un piepildīt savu uzdevumu dzīvē. Visi dzīves uzdevumi ir skaisti – vai tev lemts būt mātei, skolotājam, karavīram, valstsvīram. Skaistums ir, ja cilvēks atrod īsto uzdevumu un piepilda sevi. To mēs redzam arī teātrī. Cilvēki nāk uz teātri, jo tas viņiem ir vajadzīgs. Tajā brīdī notiek katarse – cilvēka dvēsele atveras, un cilvēks aizdomājas par lietām, par ko ikdienas steigā neaizdomātos.

Ko teātris var, un ko tam vajadzētu pateikt cilvēkiem?

Teātrim jānodarbojas ar pozitīvās ziņas glabāšanu un nešanu. Teātris rāda to, kā ir. (Tai pašā „Ķiršu dārzā”, kur cilvēki pārdod ķiršu dārzu. Viņiem ir iespēja to glābt, tomēr viņi to nedara, jo liekas, ka ķiršu dārza skaistums un ilūzijas – viss ir kārtībā –, ir dārgākas.) Tai pašā laikā teātrim jārada sajūtas, ka kādā brīdī būs labi. Kaut vai tikai mirkli, kad tu ieraudzīsi īstās lietas. Teātrim, tāpat kā baznīcai, jābūt vietai, kurā cilvēki satiekas, runājas un kaut kam notic. Tādai ticības vietai, kurā notiek kaut kas skaists.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
17
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU