VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
02. aprīlī, 2010
Lasīšanai: 6 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Kultūra
1
1

Nevainosim valdību

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Kā ik gadus, arī šogad Latvijā 27. martā atzīmēja Pasaules teātra dienu. Atskatoties uz neseno notikumu un atceroties savā mūžā piedzīvoto – humora un prieka pilnos teātru koncertus, fantastiskos aktieru gājienus Rīgas ielās – rodas jautājums - vai teātri vairs tik ļoti nemīl kā agrāk? Vēlos dalīties savās pārdomās.

Arī kultūrai vajadzīga nauda. Taču valdībai rūpju gana. Lai nodrošinātu veselības aprūpi. Lai būtu algas un pensijas. Lai stabilizētu ekonomiku valstī. Par neizdarību kritizēt ir viegli: nekļūdās tas, kurš neko nedara. Ne jau tīšuprāt arī kultūrai var atvēlēt mazāk līdzekļu. Tāpat kā vēl citām nozarēm. Un, protams, katrs, kam kumoss kļuvis mazāks, jūtas apbēdināts. Sašutis. Dusmīgs.

Kopš neatkarības atgūšanas Latvijā bijuši vairāki kultūras ministri. Katrs no viņiem stājies amatā ar domu sakārtot nozari. Katram bijuši plāni un ieceres. Kaut ko ir izdevies paveikt, kaut kas palicis neīstenots. Un kādam vienmēr šķitis, ka ministrs, lūk, varēja darīt vairāk. Varēja vairāk apelēt pie valdības...

Bet, ja tā labi padomā, kultūra galu galā sākas no mums pašiem. Un mūsu dvēseles ekoloģija no valdības nav atkarīga. Ar to jātiek galā katram sevī. Vai tiešām valdība būtu jāvaino arī tajā apstāklī, ka teātros vairs nav kā agrāk? Visai maz ir spilgtu parādību un maz spilgtu personību. Bet izciliem aktieriem (kuri tomēr vēl ir katrā teātrī) reizumis nākas atveidot lomas zema līmeņa lugās. Un tad patiesi ir žēl teātrī pavadītā laika. Un vēl vairāk pārņem skumjas par aktieriem, kuriem nācies pieņemt tādu lomu. Atteikties no lomas mūsdienās droši vien nav ieteicams. Protams, gan Nacionālajā teātrī, gan Dailē, tāpat citos ir patiešām labas izrādes. Diemžēl ne visas. Rīdzinieki labprāt brauc uz Valmieras teātri. Labprāt iet arī uz Krievu teātri. Bet Jaunais Rīgas teātris sen jau kļuvis par augstas raudzes teātri. Alvis Hermanis ar savu teātri ir pasaules līmenī. Augstā līmenī.

"Mūsu dvēseles ekoloģija no valdības nav atkarīga."

Par skatītāju trūkumu, šķiet, nevar sūdzēties neviens no teātriem. Arī abonementus uz izrādēm pēc senas tradīcijas pērk. Latvieši ir ne vien dziedātāju tauta, bet arī teātra mīlētāji. Tā bijis no laika gala. Taču ir skatītāji, kuri teātri apmeklē, jo to prasa labais tonis, tas ir prestiži. Citi savukārt kaut ko gaida no izrādes. Reizēm sagaida, bet reizēm aiziet vīlušies. Par gaumi, tāpat kā par kultūras līmeni, nestrīdas. Ir cilvēki, kuri itin apmierināti skatās arī zema līmeņa izrādes.

Valdībai nevar pārmest mākslas līmeni teātros. Tas ir gan labs, gan arī ne visai. Par to jau rūpes būtu jāuzņemas teātru vadībai. Bet, ja runājam par krīzi teātros, tad tā ir bijusi arī agrāk, arī tad, kad nerunājām par dižķibeli.

Pirms daudziem gadiem intervēju toreiz trimdā dzīvojošu latviešu dramaturgu Mārtiņu Zīvertu, kura lugas labi pazīst skatītāji Latvijā. Vaicāju, kā viņš vērtē Rīgas teātru iestudējumus. M. Zīverts teica, ka to jau viņam vienmēr vaicājot. „Bet ko tu, no svešuma ciemos atbraucis cilvēks, lai saki... Patiesību? Neērti. Nepieklājīgi. Taču, atklāti sakot, teātra lietās es tiešām jūtos stipri vīlies.” Jā, tolaik teātros bija krīze. Izcilais dramaturgs sacīja, ka tā gan jau esot ļoti ieilgusi... Ko gan M. Zīverts sacītu šodien?..

"Ja teātrī būs labs repertuārs, būs arī skatītāji, un viss būs kārtībā."

 Raimonds Pauls

Atkal nākas vilkt paralēles starp vakardienu un šodienu. Kad kultūras ministrs bija Raimonds Pauls, ne reizi vien mums ir bijušas garas sarunas par kultūru. Atceros, runājot par teātri, viņš sacīja: „Tas ir teātru pašu rokās – veidot labu repertuāru. Ja teātrī būs labs repertuārs, būs arī skatītāji, un viss būs kārtībā. Es nevaru prasīt, lai katra luga ir šedevrs. Taču mums jādomā, ka pats galvenais tomēr ir skatītājs. Un obligāti ir jābūt bērnu izrādēm.”

Starp citu, savulaik Raimonds Pauls bija vienīgais kultūras ministrs, kam bija īpašas rūpes un interese par Leļļu teātri. Viņa pārliecība bija, ka mūsu pamatdarbs ir bērni. Caur Leļļu teātri var iepazīstināt ar tautas (un ne tikai mūsu tautas) pasakām, kas būtu jāzina katram bērnam.

"Reizēm negribam vai neprotam meklēt izeju, meklēt kompromisus, bet labprāt ejam ar saukļiem un ambīcijām."

Daudziem, manuprāt, kļuvis vienalga, kā izskatās apkārt, tepat blakus un arī mūsu dvēselēs. Reizēm negribam vai neprotam meklēt izeju, meklēt kompromisus, bet labprāt ejam ar saukļiem un ambīcijām. Protams, kultūra nespēj izdzīvot no tā, kas makā pārpalicis. Tāpat to nevar medicīna un vēl citas jomas. Bet varbūt visupirms katram teātrim vajadzētu parūpēties par to, lai skatītāji uz katru (!) izrādi ietu kā uz svētkiem. Lai vairāk ir augstas raudzes izrāžu.

Katrā Latvijas teātrī ir labas izrādes un labi aktieri. Neapšaubāmi. Tikai nopietni jādomā par to, lai visnotaļ labajos teātros ar labiem aktieriem neiekļūtu sēnalas. Un tad varbūt vairāk būtu tiesības gaidīt kādreiz arī lielāku finansējumu.

Teātris bijis, ir un būs. Tāpat kā skatītājs.

Labs saturs
1
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU