Jau vairāk nekā gadu Latvijas sabiedrību satrauc nopietnās finansiālās nepatikšanas, kuras mums visiem dāsni sarūpējuši mūsu politiķi, paši nesaprazdami, ko paraksta un kāpēc paraksta. Tomēr daudz nopietnāka ir cita krīze, kura mūsu sabiedrībā lēnām un nemanot ir ieperinājusies un attīstījusies līdz ar tā sauktās globālās kultūras ienākšanu Latvijā. Tā ir garīgā jeb intelekta krīze. Lielākais ļaunums ir tas, ka pēdējā nopietni ir skārusi to sabiedrības daļu, kuras sūtība ir publiskajā telpā kopt tautas estētisko gaumi, palīdzēt atšķirt patiesas vērtības no šķietamām, saglabāt nacionālo kultūru un celt tautas pašapziņu, dot zināšanas un izpratni par sabiedrībā notiekošajiem procesiem un to cēloņiem. Šo sabiedrības slāni vienmēr esam saukuši par inteliģenci. Deviņdesmito gadu sākumā tai bija izšķirošā nozīme mūsu neatkarības atgūšanā.
Padomju laikā teātris, grāmatas, dzeja, mūzika bija tie spēka avoti, kas palīdzēja mūsu tautai izdzīvot. Tas bija iespējams tādēļ, ka dzejnieki, režisori, komponisti un izpildītāji skaidri zināja, ko grib pateikt sabiedrībai, izprata tajā esošos procesus, uzskatīja, ka paši ir savas tautas daļa, nevis klīst kaut kur kosmopolītiskā izplatījumā, kur viss ir labāk nekā Latvijā, nejuzdamies piederīgi ne zemei, ne tautai.
Jāpiemin arī pavisam elementāras lietas, ka tā laika režisori pārzināja mākslas darba veidošanas pamatprincipus un izteiksmes līdzekļu iespējas, kuras motivēti izmantoja savos darbos. Vairumā gadījumu viņi bija godprātīgi un ar pašcieņu apveltīti cilvēki, kas ļoti kritiski vērtēja savu darbu, un viņiem bija kauns celt publikas priekšā diletantismu, seklumu un paviršību. Paldies Dievam, daži no šiem cienījamiem māksliniekiem vēl saglabājušies: Nacionālajā teātrī Edmunds Freibergs, Valmieras teātrī Olģerts Kroders un nupat pēc ilgas klusēšanas pirmizrādi Dailes teātrī pieteicis Kārlis Auškāps un patīkams izņēmums mūsdienu vidējās paaudzes režisoru vidū, protams, ir Alvis Hermanis Jaunajā Rīgas teātrī...
"Latvieši savā būtībā ir romantiķi, tāpēc viņiem ir nepieciešama literatūra, dzeja un teātris."
Vērojot dažu šodienas vidējās paaudzes režisoru devumu un lasot viņu sniegtās intervijas plašsaziņas līdzekļos, rodas iespaids, ka šie cilvēki sevi pieskaita inteliģencei, bet patiesībā ir indivīdi ar katastrofāli šauru redzesloku un elementāras izpratnes trūkumu par sabiedrībā notiekošā cēloņiem Latvijā un pasaulē. Tās ir egocentriskas, pašapzinīgas būtnes, kuras par galveno apjūsmošanas objektu šajā pasaulē uzskata pašas sevi.
Lai kādas muļķības šāds indivīds savas pašizpausmes brīžos celtu priekšā līdzcilvēkiem, viņš sagaida, ka sabiedrība klausīsies ar atplestu muti, piekrītoši mās ar galvu un apbrīnos viņa neiedomājami augsto domu lidojumu, jo citādi tāds apvainosies, ka ir nesaprasts.
Patiesībā šis sabiedrības laika un naudas zaglis nav papūlējies noskaidrot pat elementārus mākslas darba uzbūves pamatprincipus, un viņa uz skatuves dēļiem uzliktajam savārstījumam nav ne sākuma, ne beigu, nerunājot par kulmināciju vai jel kādu tēmas risinājumu. Šādu izrādi var beigt jebkurā vietā vai tikpat labi nesākt vispār.
Šāds "nesaprasts” režisors ar sāpju grimasē sašķobītu ģīmi parādās publiskos pasākumos, "zīmējas" dzeltenajā presē sava "šedevra” pirmizrādes atzīmēšanas ceremonijā un ir aizvainots, ka teātra direktors nepiedāvā viņam pagarināt līgumu.
Šai sakarā man neviļus prātā nāk Imanta Ziedoņa tālajā 1968. gadā publicētais dzejolis "Par pašapziņu”. Citēšu tikai mazu fragmentu: "Vajag lielu pašapziņu, lai domātu, ka Mocarts aizgāja bojā tikai tāpēc vien, lai restorāna orķestrī banalitāte caur surdīni lien. Un, redzi, ko visu tā var un drīkst. Un, redzi, dzīvo. Un neiznīkst.” Domāju, ka šajā gadījumā ir darīšana ar pāri malām plūstošu pašapziņu un katastrofālu paškritikas trūkumu.
Atceros divus gadījumus teātru cilvēkiem nozīmīgajā "Spēlmaņu nakts" balvu pasniegšanas ceremonijā. Kad diviem vidējās paaudzes režisoriem tika piešķirta "Spēlmaņu nakts" balva, viņi savās "pateicības" runās atļāvās noniecināt gan pašu balvas pasniegšanas ceremoniju, gan pieredzējušu teātra kritiķu vērtējumu, gan viņiem izteikto atzinību par darbu. Viņiem bija taisnība. Šo balvu režisori tiešām nebija pelnījuši. Jautājums tikai par inteliģenta cilvēka uzvedību un sapratni, ko attiecīgos brīžos vajag un ko nevajag runāt, lai kā režisors dižojas ar vārdiem: "Es nekad nemeloju. Arī tad, kad meloju." Līdz ar to spīdoši tika demonstrēta apskaužama spēja vienkārši "uzspļaut" kolēģiem, kuri kaut ko šai pasaulē ne tikai grib, bet arī spēj izdarīt, un visai teatrāļu cunftei.
Šie cilvēki ir līdz sirds dziļumiem apvainojušies, ka viņu "ģeniālie" mākslas šedevri netiek pienācīgi novērtēti, jo mākslas kritiķi ir veci idioti, kuri no modernās mākslas neko nesaprot, tikai viņš, lūk, saprot un spēj, bet skatītājs – šī muļķa tauta un kritika – līdz šī ģēnija domu lidojumam nav izaudzis. Nedomāju, ka dažiem Rīgas akadēmisko teātru vidējās paaudzes režisoriem draud Šekspīra liktenis, kuru arī savulaik sabiedrība nesaprata un nenovērtēja, kaut šie ļaudis uz to ļoti cer.
Mūsu tautas laime vai nelaime slēpjas tur, ka latvieši savā būtībā ir romantiķi, tāpēc viņiem ir nepieciešama literatūra, dzeja un teātris. Latvietis sēdēs un skatīsies jebkuru režisora savārstījumu, ja tikai to izpildīs labs aktieris. Talantīgie aktieri ir šo vājo režisoru glābiņš. Ja skatītājs dziļāk neanalizē izrādi, viņš paliek apmierināts ar aktieru spēli un pērk biļeti atkal. Diemžēl aktieri ir padarīti par šo režisoru ķīlniekiem, jo viņiem nav izvēles. Aktieris grib darīt savu darbu, par to kaut ko nopelnīt un gūt gandarījumu no publikas aplausiem.Tā ir viņa dzīve. Viņam jādara tas, ko režisors liek, lai kā varbūt to negribētos. Atkal un atkal nākas skatīt talantīgus aktierus, ieliktus režisora virspusēji, sekli interpretētajos un greizas dzīves uztveres radītos mākslas tēlos.
"Talantīgie aktieri ir vājo režisoru glābiņš."
Spilgts visa iepriekš minētā paraugs bija izrādes "Kazimirs un Karolīne" pirmizrāde. Zāle bija skatītāju pilna. Aktieri sev iedalītās lomas spēlēja godprātīgi. Arī es pēc ilgāka pārtraukuma tikai tādēļ atkal aizgāju uz šo izrādi Nacionālajā teātrī, ka iepriekšējā dienā "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" izlasīju interviju ar Ditu Lūriņu un Mārtiņu Eglienu. Tā kā esmu redzējusi režisora V. Kairiša iepriekš veidotās izrādes, iekšēji šaubījos, jo neticēju, ka šis cilvēks spēj radīt labu izrādi, kur nu vēl komēdiju, kas ir grūts mākslas žanrs. Žēl, bet brīnumi nenotiek un mana pieredze mani nepievīla, kaut ļoti cerēju uz izņēmumu. Rezultātā bezjēdzīgi iztērēts laiks un nauda, zaudētas nervu šūnas un neatstāj pāri nodarījuma sajūta par klajo nekaunību.
Zinu, ka daudzi cilvēki, tāpat kā es, vēl joprojām cer, ka Rīgā kvalitatīvas izrādes var skatīt ne tikai Jaunajā Rīgas teātrī, bet arī abos akadēmiskajos teātros, tādēļ laiku pa laikam aiziet uz pirmizrādi, lai pārliecinātos, ka nekas nav mainījies un atkal kādu laiku, līdz kārtējā vilšanās ir aizmirsusies, var nevirināt šo teātru durvis.
Kur tā vaina? Lai pildītu teātru kases, to direktori slēdz līgumus ar pašpārliecinātiem diletantiem, kuri iedomājas, ka ir režisori. Rezultātā viena pirmizrāde seko otrai, bet mākslas kā nav, tā nav. Pieļauju, ka ir publika, kam patīk arī tā sauktie kases gabali, kaut izrāde "Kazimirs un Karolīne" neatbilst arī šai kategorijai. Mums piedāvā seklus zemtekstus par režisora izpratnē naivi nožēlojamo tautu, kas tikai rīko svētkus un dzied savas dziesmiņas, būdami nabagi un naivi muļķīši, vizinās amerikāņu sarūpētos kalniņos, nesaprazdami sava posta cēloņus, pa starpu ir daži prātu izkūkojuši fiziski un garīgi slimi veci izvirtuļi valdībā un parlamentā… Šausmīgi smieklīgi. Katrā ziņā nozīmīgs ieguldījums tautas pašapziņas celšanā un gara gaismas nešanā.
Manuprāt, ja režisors pretendē uz vēlmi publikai paust kādu vēstījumu caur konkrētu mākslas žanru, tad viņam tas būtu jāpārvalda. Izrādes anotācijā bija teikts, ka luga esot par mīlestību, kura nespēj pārvarēt ekonomiskās grūtības. Pieļauju, ka literārajā pirmavotā autors tā bija iecerējis… Gribu jautāt, kur šai izrādē režisora interpretācijā atklājās mīlestība? Vai tajā skatā, kur Jānis Skanis līdz ceļiem nolaistās apakšbiksēs maršēja pa skatuvi, biedēdams abas kolēģes?
"Gribētos teātrī redzēt mākslas darbu, kurš, ja neskar prātu, tad vismaz jūtas, nevis izrādi – nekādu. "
Māksla esot dzīves atspulgs. Šī izrāde apliecināja, ka Latvijā mēs katrs dzīvojam atšķirīgu dzīvi. Gribētu apgalvot, ka vairums skatītāju dzīvo saturīgu, piepildītu un harmonisku dzīvi, par kādu izrādes režisoram, acīm redzami, nekas nav zināms. Gribētos arī teātrī redzēt mākslas darbu, kurš, ja neskar prātu, tad vismaz jūtas, nevis izrādi – nekādu.
Šī izrāde atkal apliecināja bīstamo tendenci pēdējo gadu teātru praksē, kad vāji režisori paņem kāda klasiķa labu darbu un to sabojā līdz nepazīšanai, lai nosaukuma dēļ ievilinātu publiku teātrī. Rakstu to tādēļ, lai brīdinātu savus līdzpilsoņus neuzķerties uz šīs makšķeres.
Režisoram ar šo talantu ir jāpiedzimst un pēc tam visas dzīves laikā jāmācās, ļoti uzmanīgi jāvēro, jāanalizē līdzcilvēki un viņu dzīve. Ar atvērtu sirdi un gudru prātu jāiet pie cilvēkiem. Jāspēj viņiem dot emocionālu baudījumu un intelektuālu piepildījumu. Ja tu par režisoru neesi piedzimis, tad beidz spēlēt šo spēli, ko sauc par teātri, jo tu tērē mūsu dārgo laiku un naudu, bet, galvenais, kaitē savas tautas garīgajai attīstībai.
