Paši labprātīgi atsakāmies no kultūras
Sakarā ar nākamā gada budžeta samazinājumu kultūrai jārunā par „sarkano līniju”, zem kuras kultūra vairs nevar pastāvēt. Vai jūs kā kultūras iestādes vadītājs arī esat gatavs novilkt šo līniju?
Kā kultūrizglītības iestādes vadītājs uzskatu, ka šobrīd tā jau reāli ir novilkta, un ne tikai augstākajā izglītībā un kultūrizglītībā. Pirmkārt, sabiedrības veselības jomā – jo, ja nebūs fiziski un garīgi veseli cilvēki, ne uz kādu ekonomikas un biznesa attīstību mēs nevaram cerēt.
Strukturālās reformas būtībā nenotiek, jo cilvēks ir palicis pēdējā vietā. Pirmā funkcija ir cilvēks. Cilvēkam vajag, kur dzīvot, ko ēst, viņam vajadzīgs darbs. Kas valstij būtu jādara? Jārūpējas par veselību, skolām, drošību un garīgās izaugsmes iespējām.
Varbūt kritiskos apstākļos kultūrai naudu spētu saziedot Latvijas miljonāri?
Es nevaru atbildēt. Bērnībā gan domāju: ja es būšu bagāts, nopirkšu kinostudiju un teātri. Jau toreiz man likās, ka tā vajag un ka man tas būs. Man vienmēr licies, ka tāds cilvēks Latvijā vēl ir un ka tāds mums radīsies. Kā Augusts Dombrovskis vai vācietis Oto fon Fītinghofs, kurš par savu naudu 18. gadsimtā uzbūvēja pirmo profesionālā teātra ēku Rīgā. Īstenībā šajos dažos cilvēkos, kuri atjaunoja spīķerus vai Kalnciema ielā restaurēja šīs brīnišķīgās koka mājas, tas ir. Viņi faktiski dod kultūrai. Tas, kurš pats ir sapelnījis šo miljonu, tas iedos.
Sabiedrībā valda dīvains noskaņojums, jo liela daļa cilvēku nezin kādēļ uzskata, ka izdzīvošanas laikā kultūra ir vismazāk atbalstāma no valsts.
Es neesmu pārliecināts, ka viņi patiešām tā domā. Varbūt kultūras vietā tie iedomājas ko citu, piemēram, kādu neveiksmīgu pasākumu, un neapzinās, ka kultūra ir visur – pat tur, kur liekas – tās nav.
Ekonomiskās krīzes situācijā mums jābalstās uz eiropeisko domāšanas kultūru, kas gadsimtos ieaudzināta mūsos vai kā Lielvārdes jostā ierakstīta, iekodēta. Es nesaku, ka visu var pilnā mērā finansiāli atbalstīt, bet ātras, sasteigtas un nepārdomātas rīcības dēļ valsts nedrīkst atteikties no pamatvērtībām.
Vai ar radošo domu vieglāk pārdzīvot grūtus laikus?
Latvietis ir pierādījis, ka apstākļos, kad viņam nekā nav – pat ne maizes, ne brīvības –, viņš domā radošu domu. Arī biznesa pamatā ir radošā doma. Latviešiem vēsturiski uzņēmējdarbība nav bijusi tradicionāla (ar to Latvijā vairāk nodarbojušies cittautieši), bet viņiem ir bijusi vēlēšanās lasīt, dziedāt, aust, dejot, taisīt teātri. Vienmēr. Un visos laikos. Pēc 1944. gada, nonākuši svešumā nometnēs Vācijā, latvieši organizēja teātri. Nabadzībā, neiedomājamos apstākļos… Aizrāvušies ar to, viņi nedomāja, ka kādreiz taisīs biznesu.
Varbūt kultūras pasākumu organizēšanu un apmeklēšanu var aizstāt ar grāmatu lasīšanu mājās?
Ar to laikam vien nepietiek – cilvēkam vajadzīga enerģētiskā apmaiņa. Tad jau viņš var cellē sēdēt, bet tas ir kas cits. Ir māksla, kas ir arī saskarsme. Mūzika, glezna. Teātris – vēl vairāk. Tā ir svētā trīsvienība – autors, aktieris, skatītājs. Ja tās nav, tad šīs mākslas arī nav. Un ne jau mēs to izdomājuši – to pierādījusi pasaules prakse.
Par naudu un dvēseles dzīves vērtību
Augstākās izglītības finansējums 2009. gadā samazināts par 40%, bet reāli iznācis – pat par 50 procentiem. Vai arī nākamajā gadā gan pasniedzēji, gan studenti saskarsies ar finansējuma grūtībām?
Noteikti saskarsies. Iespējams, ka programmas ir par daudz sadrumstalotas, taču samazināt automātiski, neizvērtējot nedrīkst nevienā izglītības līmenī – ne vidējā, ne profesionālā, nevienā. Svarīga ir pakāpenība, vai mums izaugs darītāji un domātāji.
Vai mēs tiešām vēlamies, lai mūsu jaunieši brauktu studēt uz krīzes skarto Eiropu, kur tomēr var mācīties harmoniskāk, un šurp gribam aicināt studentus, es nezinu, no kurienes? Kāpēc mēs savējos gribam dabūt projām? Šādā veidā samazinot finanšu resursus, mēs vēlamies, lai viņi šeit nestudētu.
Dānijā kultūras programmas studenti var apgūt par brīvu.
Jā, viņiem tur jāatrod tikai līdzekļi dzīvošanai. Latvijas valsts augstskolās ir programmas, kas maksā dārgi, arī Kultūras akadēmijā: kino, teātris, deja! Valsts var atteikties dotēt tās, liekot maksāt pašiem studentiem, taču mēs nevaram prasīt no studentiem šādas summas, jo apzināmies, ka viņi to nevar atļauties. Meitenes pēc studijām ERASMUS programmas ietvaros Eiropas augstskolās, piemēram, Spānijā, Francijā, šobrīd negrib atgriezties, jo finansiāli jūtas tur drošākas. Un viņas neapgalvo, ka tur ir labākas studijas nekā šeit.
"Kāpēc mēs savējos gribam dabūt projām? Šādā veidā samazinot, mēs vēlamies, lai viņi šeit nestudētu."
Īpaši finansējuma trūkums jūtams filmu mākslā. Valsts kultūrkapitāla fondā vairāk nav šīs mērķprogrammas, privātie arī ne ļoti labprāt iesaistās. Pagājušajā gadā mums bija jāuztaisa desmit maģistrantu filmas. Tad gan mēs saņēmāmies! Es teicu – katram ir savas, labā nozīmē, korporatīvās saites savā pilsētā, savā pazīstamā uzņēmumā... Studentiem, pedagogiem... Par ļoti mazām naudām mēs uztaisījām desmit ļoti normālas maģistrantu filmas. Tikko arī Lielā Kristapa balvas saņēma Ivara Tontregodes un Oskara Rupenheita filmas. Bet tā nevar visu mūžu taisīt! Filmas – ne. Teātri vēl var kādu laiku spēlēt istabā. Ja gribam redzēt vairāk nekā tikai amatieru filmas, tad tomēr ir jāiegulda. Tā ir.
Vai Kultūras akadēmijā ir bijuši tā sauktie treknie gadi?
Vismaz mūsu augstskolā tā nav bijis. Pēkšņā pieķeršanās rektoriem par milzīgajām algām vispār ir brīnumains gadījums. Rektors ir arī profesors, kas lasa lekcijas. Daudz lasa lekcijas, un šajā brīdī, kad visa kā ir mazāk, viņš vēl aktīvāk to dara. Administratīvā slodze ir jāsabalansē ar pasniedzēja darbu. Tā ir lieta, par ko saku: nespriediet tikai pēc kaut kādiem norādījumiem, bet varbūt arī pēc reālā ieguldījuma!
Vai šobrīd spējat samaksāt saviem pasniedzējiem pilnā apmērā?
Tā kā mūsu augstskola ir dibināta līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu, mums nav pārmantojamības un lieku docētāju. Tad, kad esam prognozējuši studentu samazinājumu, esam savlaicīgi aicinājuši docētājus pārorientēties uz cita kursa sagatavošanu. Protams, samazinājums mums ir bijis, uzliekot lielāku slodzi vienam docētājam, piemēram, svešvalodu apmācībā, reizē samazinot pasniedzēju algas un atceļot citas, arī administratīvas funkcijas.
Valsts solītais budžets līdz gada beigām un pašu ieņēmumi šobrīd ļauj pasniedzējiem nepiemērot pašu zemāko algas likmi (LKA Senāts šādu lēmumu nav pieņēmis), bet es nevaru garantēt, ka tas pēkšņi decembrī nav citādi. Ja vienā dienā pasaka, ka veselības budžets novembrī un decembrī ir nulle, kur ir garantija, ka mums nepasaka līdzīgi?
Vai studenti spēj laikus norēķināties par studijām?
Jauniešiem nav viegli – daudzi maksā pa daļām. Mēs nekad neesam atskaitījuši no akadēmijas sekmīgu studentu, ja viņš nevar samaksāt par studijām.
Ko tad jūs darāt?
Vai nu Senāts samazina mācību maksu, ļoti retos gadījumos – to atceļ. Tā nav izeja, bet mums ir svarīgs šis cilvēks. Tagad daudziem ir grūtības saistībā ar kredītiem – studentiem nedod studiju kredītus, ja viņiem ir kādas citas nenokārtotas kredītsaistības. Viņi visi ir jauni cilvēki. Viņi uzticējās. Vecākiem arī naudas nav...
Viena daļa studentu šajā nebūt ne vieglajā laikā grib atjaunoties studijām Latvijas Kultūras akadēmijā. Kāda ir viņu motivācija?
Tas ir pārsteidzoši! Cilvēks, kuram ir aicinājums, runājot par aktieriem, un kuram ir šī organiskā daba – ne jau spēlēt, bet būt šādā izpausmē kopā ar citu – viņš nevar no tā tikt vaļā. Jā, viņš pabeidz kādu citu augstskolu, bet atkal ir kāds impulss, kāds notikums, kāda izrāde, un viņš saprot, ka māksla ir viņa aicinājums. Mums katrreiz, arī iepriekšējā kursā, ir bijuši tādi, kam bijis ekonomikas bakalaura grāds. Tas pats Viesturs Meikšāns, Valmieras teātra režisors, ir beidzis Konkordijas universitātē Tallinā biznesa maģistratūru. Bet viņa galvenā interese ir šī enerģētiskā apmaiņa, ko dod teātra māksla. Otrs – studenti saprot, ka, lai radītu kvalitatīvu mākslas produktu, ir vajadzīga profesionāla sagatavotība.
"Tā ir impēriskā domāšana. Kurā laikā tā mums ir atgriezusies vai nav bijusi pazudusi?"
Pagājušajā vasarā uz aktieriem un starpkultūru komunikāciju programmu „Latvija-Itālija” bija vienlīdz liels konkurss – gandrīz desmit cilvēki uz vienu vietu. Mēs pat itāļu valodas studijām sagatavojām otru grupu un pieņēmām otru pedagogu, jo interese bija milzīga. Tas ir tāds paradokss. Tāpat kā par Latvijas-Dānijas starpkultūru sakaru studijām.
Ko darīt talantīgiem, diplomu ieguvušajiem māksliniekiem, kuriem nav darba Latvijā?
Akadēmija piedāvā māksliniekus brīvajam tirgum. Tā ir viņu brīva iespēja, kur strādāt. Bezdarbnieku, kuri beiguši akadēmiju, ir ļoti maz. Protams, ir izņēmumi, kad varbūt pietrūkst gribas un entuziasma vai dzīvē citādi nepaveicas. Pašlaik gan daudzi beidzēji saka, ka arī privātās iestādes samazina štatus.
Finanšu reforma vai reforma pēc būtības?
Kā vērtējat nu jau atmesto ideju par 19 valsts augstāko izglītības iestāžu apvienošanu jaunā Latvijas Universitātē? Vai tā bija vēlme pārņemt varu pār Latvijas valsts augstskolām un koncentrēt to šaurā cilvēku lokā?
Droši vien. Rektoru padomē diskutējām par šiem jautājumiem ar šīs iniciatīvas grupas cilvēkiem. Mākslas augstskolas uzrakstīja vēstuli valsts amatpersonām.
Tā ir impēriskā domāšana. Kurā laikā tā mums ir atgriezusies vai nav bijusi pazudusi? Ilgus gadus Padomju Savienībā dzīvojot, acīmredzot esam dažādi jutušies. Es kā lauku cilvēks, kurš saglabājis savu dzimtas īpašumu 160 gadu garumā, esmu brīvs no šādas domāšanas. Arī padomju laikos man tādas nebija.
Šī iniciatīvas grupa atsaucās uz ASV pieredzi. Tā ir nekorekta, nepareiza. Mēs esam Eiropas valsts augstskola Eiropas vidē, un tur ir citas cilvēciskās un intelektuālās vērtības. Mums ir cita ekonomika. Viss ir citāds. Mēs pat ar Franciju Eiropā nevaram līdzināties, jo visa ekonomiskā uzbūve ir citāda. Tādā gadījumā pēc šīs analoģijas mums nav vajadzīgas ministrijas. Ir Saeima, Ministru kabinets, viena augstskola, viens universālveikals, nav pašvaldības... Tā ir absurda ideja.
Kādas pārmaiņas Latvijas augstskolās jūs atbalstāt?
Es nenoliedzu to, ko daudzi ir teikuši, ka jābūt analīzei par augstskolu programmām, kuras dublējas. Ir jāizvērtē, kas ir būtiskākais, kur ieguldīt valsts līdzekļus.
No kurienes Latvijā uzpeldējusi doma par vadoni? Varbūt tā ir vēlme pēc autoritārisma?
Tādi mēģinājumi Latvijas vēsturē ir bijuši. Vai nu šie spēki nākuši no malas, vai arī iekšēji. Es nekādā mērā to nesaistu ar ažiotāžu ap Nacionālā teātra izrādi „Vadonis”. Tas man liekas arī pārāk histēriski – tā uzreiz to tvert. Tiem, kas apkārt kliedz par svētumu zaimošanu vai arī ko citu, varu teikt: mēs esam briesmīgi savilkuši visu šo negatīvismu, pateicoties ne tikai medijiem, bet galvenokārt pašiem.
Krīzes laikā parādās visas cilvēku sliktās iedabas – skaudība, vēlme otru pazemot un citas. Labajos gados arī tā bija: „Ai, tam ir daudz naudas, tas noteikti ir negodīgs, viņš taču nevar strādāt godīgi, lai dabūtu naudu!” Uzņēmēji ir dažādi, un ir jānošķir, kurš uz labklājību gājis pakāpeniski un kurš nav.
Latvija sākas ar Kultūru
Vai mūsdienu kultūras telpā vārdam „nacionālais” ir kāda nozīme?
Nacionālais ļauj labāk izprast, kādā pasaulē mēs dzīvojam. Kas ir tā vērtība, un kā man ar savu savdabību šajā kopumā radīt visiem vajadzīgas lietas. Žēl, ka Imants Ziedonis nevar tagad runāt... Es saku – tā ir tā patība. Lielvārdes josta. Īstenībā arī tā pļava, ko tur grib appludināt.
Kultūras ministrijas ierosme izmest no „kopējās laivas” Liepājas un Daugavpils teātrus rada neizpratni. Teātris un literatūra tautai ir vispieejamākās mākslas. Ja valsts uzskata, ka visā valstī ir jānodrošina kultūras pieejamība, tad vai ar teātru likvidēšanu tā netiks pārtraukta?
Es arī tā domāju. Tas savā veidā ir pārpratums no ministrijas puses. Es domāju, ka ministrija nebija domājusi likvidēt šos teātrus. Pilnīgi godīgi – šajā sasteigtajā laikā tā bijusi neveiksmīga komunikācija. 1999.–2000. gadā es veidoju Nacionālās kultūras programmas Teātra sadaļu un Ministru kabinetā aizstāvēju, ka mums tradicionāli, vēsturiski ir vajadzīgs šāds valsts atbalstīto teātru skaits reģionos un Rīgā. Un lai neviens nesaka, ka teātru ir par daudz! Tomēr ir jādomā, ka finansējums veidojas no valsts, pašvaldības, privātā sektora un ieņēmumiem par biļetēm.
Kādu brīdi uz to virzījās, tad pietrūka enerģijas, domas to attīstīt. Bet tagad, kad ūdens smeļas, pašvaldība uzreiz tam nav gatava. Protams, jādomā arī par katras mākslinieciskās vienības šā brīža profesionālo kvalitāti. Daugavpils teātra gadījumā šis jautājums saasinājās – profesionālā kvalitāte jau gadiem nav tai līmenī, kādu mēs gribētu redzēt. Taču – kāpēc neviens neierosināja, ka kaut kas jāmaina? Tā ir, ka mēs redzam tikai tad, kad slīkstam.
Ko domājat par valsts pasūtījumu mākslā?
Ir pašiem jādomā, ko valsts par šo naudu gribētu redzēt. Tā ir atbildīgā, kultūrpolitiskā domāšana visos līmeņos, nevis didaktiskā kā Komunistiskajā partijā. Mums ir sava sapratne, kas mēs esam, un katrai mākslas iestādei šodien jāiet klajā ar to būtiskāko, bet valstij, piemēram, jāpasaka: par šo naudu jūs veidojat divas izrādes, pārējo iegūstat no sponsoriem vai no biļetēm.
"Cilvēks pats māk prieku izdomāt. Mūsu iekšējā enerģētika veidojas no sarunām."
Augstskola arī atbild par kvalitāti. Man ir valsts nauda, un es esmu atbildīgs, ko es te audzinu. Kāpēc lai teātris būtu citādāks? „Neietekmējiet mūsu repertuāru!” Te nav runa par cenzūru, bet par vērtībām. Alvis Hermanis, piemēram, brīnišķīgi izprot, uztausta to, kas cilvēkam kultūrpolitiski ir vajadzīgs. Daudzu pasaules slavenu komponistu darbi, ko mēs tagad klausāmies, ir radušies pasūtījuma dēļ. Nav jau visas tikai odas un slavinājumi. Te es nerunāju, ka partija pasūta, bet valsts – plašākā nozīmē.
Lietuvieši ir izcīnījuši ne tikai obligāto dziedāšanas stundu, bet arī dejas stundu visās pamatskolās.
Mēs, mākslinieki, par to Latvijā runājam gadiem, bet varbūt neprotam pareizi pateikt. Varbūt strīdos un ķīviņos kaut kā nesanāk. Tas jau ir tas mūsu kods. Cik daudz labu uzņēmēju, biznesa cilvēku, jaunībā tajos sliktajos padomju laikos ir dziedājuši, dejojuši! Bet tagad – vai kultūru un mākslu mēs gribam aborigēniem atstāt? Vai mēs tiešām Latviju gribam redzēt kā satelītvalsti, kur tikai atkritumus izmetīs? Pārtiku jau mums izmeta – sliktāko, ar visiem simts „e”. Nekādi zaļie – tagad kausim dzīvniekus pēc islāma tradīcijām! Tas ir ļoti „pareizi”. Ārkārtīgi aktuāli. Igaunija un Lietuva neatteicās, un viņi vēl tagad ražo savu cukuru. Kāpēc Latvija to izdarīja – ir, par ko padomāt.
„Lēksim bedrē, lēksim bedrē! Redzēs, kas mūs ārā vilks” (I. Ziedonis)
Kā māksla var ietekmēt sabiedrību?
Tā atraisa cilvēka nezināmās dziņas, jūtas, domāšanu. Tā ne tikai izglīto, bet attīsta cilvēka kreativitāti. Par mākslas darbu varam nosaukt tikai to, kurā katrreiz redzam ko jaunu.
Ja mēs gribam Latviju redzēt kā radošu un inovatīvu valsti, vai tad mums vispirms jāattīsta garīgo vērtību apguve?
Tad varbūt pēkšņi rodas kāda jauna doma, ko mēs pat neapjaušam. Kāpēc mums pa šo laiku nav radusies neviena inovatīva doma, kā un kur biznesā ieguldīt? Uzņēmēja Ieva Plaude, kura kādreiz palīdzēja dibināt Jauno Rīgas teātri un mums audzināt pirmo aktieru kursu, kādu brīdi ņēma savā biznesā akadēmijas beidzējus. Viņi ir radošais gars biznesā. Ar dīvainu ideju, dīvainu uzstādījumu. Viņu uzdevums ir radīt – arī tā var domāt!
Ir uzskats – šobrīd Latvijā nav ne līderu, ne ideju.
Kaut kur jau ir. Publiskajā telpā mēs orientējamies uz vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, un mums nav vēlmes tos, citus, ieraudzīt. Viņi ir. Viņi kaut kādā mērā klusē. Akadēmiķim Jānim Stradiņam šobrīd neviens neko neprasa. Esat dzirdējusi, ka viņam kāds ko prasītu?
Tāpēc, ka viņš nedomā tā, kā domā masa.
Viņš ir tas, ko es visādā ziņā vērtēju kā etalonu. Tādi cilvēki vēl noteikti ir. Ir! Mēs jau visus nezinām. Televīzijā arī redzam vienus un tos pašus cilvēkus. Dombura raidījums pašlaik ir iznīcinošs sabiedrībai. Viens un tas pats tiek muļļāts vienā un tajā pašā formā. Kurš tam vairs vēlas sekot? Varbūt ir interesantāk dabūt cilvēkus no citām Latvijas vietām? Varbūt viņi nerunā tik pareizos teikumos... Bet ir jāmainās! Ir citādāk jāiemācās runāt, citādāk jāpaskatās, nevar katru apsaukt pusvārdā vai neļaut vispār pateikt. Varbūt mums šobrīd nav jānotiek šiem ātrajiem revolverraidījumiem, bet ir vajadzīgi raidījumi, kas vedina uz pārdomām. Kāds teiks – ārprāts, nav reitingu! Sabiedriskajai televīzijai par mūsu naudu nevajag reitingu. Varbūt Dombura raidījuma vietā akadēmiķa Jāņa Stradiņa vakaru pirmajā reizē klausās desmit, nākamajā – jau divdesmit?
Bet tas nav populāri…
Kas ir populāri? Alvis Hermanis, kad sāka, arī visi neskrēja uz viņa teātri. Mierīgi, saprotami, bez dīvainiem izrotājumiem taisīt mākslu. Sarunāties. Skatītājs arī kādā brīdī mainīsies, kad savā dzīvē pēkšņi ieraudzīs kādu citu veidu, kā vajag par to runāt. Lai gan skatītājs strauji mainās, tas nenozīmē, ka viņam visu laiku jādod izklaide. Nav jāspēlē izrādes „zem jostasvietas”, kā Dailes teātris pēdējā laikā dara, saucot to par laboratoriju vai kā citādi.
Masu psihoze ir vilinoša, tā ievelk.
Pagājušajā gadā Talsu skolotāji mani uzaicināja uz konferenci. Es teicu: nav tā un tā, bet jūs pērkat „Privāto Dzīvi”. Tad – nepērciet un arī neskatieties kādu brīdi to! Man ir pilnīgi ķecerīga doma – lai televīzija būtu ļoti garlaicīga! Lai cilvēks negribētu sēdēt pie televizora. Cilvēks ir pārstājis patstāvīgi domāt. Mums ir vajadzīgs meditatīvais lauks.
„No kura stāva mēs runājam?” (I. Ziedonis)
Vai kultūra varētu parādīt ceļu, kurp iet Latvijas valstij?
Es ticu, ka varēs. Jā, ja tā patiesi saslēgtos ar to cilvēku kopumu, kuriem ir iedota šā brīža vara. Nevis agresīvi, nevis pamācot, bet tiešām – saslēgties. Un nevis logus sist, bet mākslas cilvēkiem iet un par brīvu runāt ar viņiem par visu.
Tie paši cilvēki, kuri tagad saka, ka teātri var paši iztikt, nezin kāpēc par brīvu, nemaksājot nāk uz pirmizrādēm. Viņi tiek aicināti vai tamlīdzīgi. Man nav žēl, bet principiāli. Un tad nu vēl nezin kāpēc var ielikt vieninieku vai divnieku it kā funkciju vērtēšanā!
Jau pirms Latvijas deviņdesmitgades svinībām, kad vēl nebija krīzes, tā tikai tuvojās, es pavasarī rakstīju: varbūt nesvinēsim, netērēsim nevienu santīmu... Kā Leonīds Vīgners kādreiz teica: 21 gadu vajag svinēt, 50 gadus un tad to, ko vairs nepiedzīvo –100, 150 utt. Ai, bet cilvēkiem vajag prieku! Tas – tā kā Senajā Romā. Cilvēks pats māk prieku radīt, arī bez naudas. Mums akadēmijā ir prieks ar jauniešiem rudenī sanākt Leģendu naktī un kopā izstaigāt pa Maskavas forštati, un parunāties. Bez naudas! Mūsu iekšējā enerģētika veidojas no šādām sarunām.
Tām jābūt gatavām abām pusēm. Kādos apstākļos tas varētu notikt?
Neviena puse nedrīkst būt augstprātīga. Kā japāņu kultūrā – cilvēka lielākā nelaime ir augstprātība.
