Kāda, jūsuprāt, ir sabiedrisko organizāciju loma pilsoniskas sabiedrības attīstībā?
Būtiski, manuprāt, ir tas, ka 2010. gadā (pieņemsim to kā robežšķirtni, jo mēs šobrīd šeit esam un runājam) sabiedriskajām organizācijām nākusi klāt sociālā funkcija. Cilvēkiem vajadzīgs impulss, lai viņi, teikšu tā – nenodzertos, nenospēlētos, nedzīvotu pilnīgā bezjēgā. Lai viņi meklētu mērķi, jēgu iet uz darbu, radīt bērnus, piedalīties saimniekošanā. Un biedrības palīdz cilvēkiem par to domāt.
Es redzu, ka nevalstiskās organizācijas kopumā ir milzīgs spēks laikā, kad pietrūkst valsts finansējuma organizācijām, kam vajadzētu būt provocējošām uz to. Ja tā nebūtu, šobrīd nedzimtu aizvien jaunas organizācijas. Tātad tām ir pieprasījums.
Es arī atbalstu šādas sabiedrības aktivitātes: jo vairāk šādu organizāciju, jo labāk – varēs redzēt, kas kurš ir.
Cilvēki zināmā mērā ir paēduši pliko finanšu atskaites dzīvi, kur visu izsaka tas, cik tu nopelni un ar ko vari padižoties, ka esi pārāks. Cilvēki sāk vērtēt – labi, viņam ir tas, bet viņš ar to taču nekļūst labāks par mani! Naudas arī vairs nav tik daudz, pārtrumpot viņu nevar, un cilvēks sāk skatīties, kas piepilda viņa dzīvi. Un pēkšņi parādās, ka Žagarkalnā sāk braukt nevis biezie, bet sabrauc ģimenes ar bērniem.
Te jau ir runa par sabiedrības vērtībām.
Protams. Cilvēki sāk pārvērtēt savu dzīvi. Mēs esam izdzīvojuši vienu milzīgu attīstības periodu īsā laika posmā. Ja gudrāka būtu bijusi viena paaudze (nenorādīšu kura, lai kāds neapvainotos), kas būtu pratusi mums pateikt šo frāzi – baidies banku kredīta -, problēmu būtu ievērojami mazāk. Nevar katram individuāli pateikt, ka ir slikti, ka tu to esi izdarījis, bet gan slikti, ka tu neizdomāji visus iespējamos risinājumus, un slikti, ka mums par tiem neviens nepastāstīja.
Līdzdarboties un censties ietekmēt
Patlaban acīm redzama ir dažādu sabiedrisko grupu iesaistīšanās Latvijas politikā. Sevi pieteikusi domubiedru grupa „Kopa”, tikko nodibināta „Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām”, un ir vēl arī citas. Vai, jūsuprāt, politiku iespējams ietekmēt no ārpuses, aktīvi darbojoties?
Tikai un vienīgi. Pamatproblēma Latvijā ir katra indivīda galvā, kad viņš sevi ierobežo un politiku neattiecina uz sevi. Es arī esmu sācis iesaistīties politiskajā dzīvē, vienlaicīgi padarot arī savu sabiedrisko dzīvi ievērojami aktīvāku nekā līdz šim. Kāpēc to daru? Definēju to tā: Latvijas Republikā esmu likumpaklausīgs pilsonis. Esmu no tiem, kas saka – brīdī, kurā es dzīvoju, man jāvar izmantot godīgi noteikumi, apstākļi un viss pārējais, lai es varētu sasniegt savus mērķus. Mērķus, par kuriem man jādomā, kādi tie ir – cik sabiedrībai tie pieņemami, atbalstāmi, nepieciešami. Uz visiem šiem jautājumiem man ir jāvar atbildēt.
Latvijas Republikā pastāv likumdošana, kas paredz, ka politiskās partijas ievēlē Saeimu un Saeima lemj likumus. Latvijā ir noteikta politiskā struktūra, un, ja tu gribi šeit ko kardināli mainīt, ej politikā un ar legāliem paņēmieniem maini! Ja tu nevari tieši ietekmēt – iestāties partijā un iekļūt Saeimā -, skaties, ko tu vari! Tu vari iesaistīties sabiedriskajā organizācijā un tā reizēm izdarīt vairāk, nekā būdams Saeimas deputāts. Galvenā problēma ir tā, ka cilvēki Latvijā maz iesaistās politikā.
Neiesaistās tāpēc, ka netic?
Latvieši visos laikos ir bijuši vieni no visgudrākajiem, un nekas jau nav mainījies. Latvietis, kāds viņš bijis, tāds viņš joprojām ir – gudrs, apķērīgs, viltīgs, spics. Kāpēc lai viņš darītu sev pāri? Būdams pietiekami gudrs un egoistisks, viņš noskatās uz situāciju no malas un, saprazdams, ka jūs kā masa esat dumjāki, bet es zinu labāk, šai muļķībā neiesaistās. „Es te un jūs tur” – kļūst par milzīgu latviešu problēmu. Tas redzams pašreiz sabiedrības neuzticībā Saeimai un valdībai.
"„Es te un jūs tur” – kļūst par milzīgu latviešu problēmu."
Bet unikāla situācija ir Amerikā – tur katram pilsonim, lai viņš piedalītos vēlēšanās un viņa balsij būtu nozīme, ir jākļūst par pietuvināto kādai partijai. Tas nenozīmē, ka viņam par šo partiju jābalso, bet viņam ir jābūt reģistrētam vēlētājam. Līdz ar to viņš ir spiests atzīt, ka tai visā tomēr ir kaut kas labs. Pa vidu izdarīt nav iespējams, bet latvieši mazliet grib darīt pa vidu.
Tur patriotisma ideja ir augstā līmenī. Pasakiet amerikānim, ka Amerika nav labākā valsts pasaulē, un jūs vairs nekad nebūsiet viņa draugs.
Tas izriet no iepriekš teiktā. Ja tu esi nostājies kādā pozīcijā un saki - es par šo -, tad tu automātiski nesaki, ka viss ir slikti, bet esi spiests atzīt kaut ko par labu esam. Cilvēkiem, kas stāv malā un viens otram spļauj virsū, ir nereāli jebkad pieskaņoties. Mums būtu svarīgi, lai visi masveidā pateiktu ne tikai to, kas te ir slikts, bet arī to, kas labs. Ja jau viss ir slikts, tad kāpēc tu neradi labo?
Latvijai ir jāmeklē sava sistēma, kā motivēt cilvēkus meklēt risinājumu – vienalga kādu, kaut vai tik daudz, kā tikt līdz vēlēšanām. Alvis Hermanis korekti un precīzi ir pateicis - kamēr cilvēki nesapratīs, ka starp vēlēšanu dienu un viņu dzīvi nākamos gados ir visciešākā sasaiste, nekas nemainīsies. Un es piekrītu tiem, kas saka - tas nav iespējams rīt. Tas ir iespējams lēnām, prātīgi analizējot, mudinot, audzinot.
Esmu atbildīgs cilvēks
Kāda ir jūsu motivācija, pametot labi apmaksātu sabiedrisko attiecību vadītāja amatu un piekrītot strādāt par RLB priekšsēdētāju?
Mana motivācija ir pavisam vienkārša. Tās ir manas saknes, mana vēsture, un tie cilvēki, kas man ir bijuši apkārt. Protams, es nevaru neatsaukties uz savu tēti, kas, iespējams, ir izveidojis manu domāšanu. Mammu neatceros tik labi, bet tētim apkārt bija cilvēki, kuru vidū es izaugu. Tā bija sabiedrības radošākā daļa.
Pirms padsmit gadiem kļuvu par Rīgas Latviešu biedrības biedru un visus šos gadus esmu mēģinājis pielikt savu roku kaut kādām konkrētām lietām, kas šeit, biedrībā, notiek.
No 2000. gada darbojos biedrības domē, bet no 2002. gada – arī valdē. Plus Teātra komisija, kurā mēģināju darboties tā, kā to redzu. Tā es visu laiku tepat vien esmu bijis. Pirms diviem gadiem, kad sarunas ievirzījās par priekšsēdētāja maiņu, es izstrādāju biedrības darbības programmu un nācu kā konkurents bijušajam priekšsēdētājam Rūmnieka kungam.
Tagad redzu – ļoti žēl, ka nespēju toreiz pārliecināt kolēģus, jo no ļoti daudzām lietām mēs būtu izbēguši, ļoti daudzas izdarījuši intensīvāk un ātrāk, un varbūt biedrībai būtu sabiedrībā cits statuss, ko mēs tagad mēģinām atgūt. Šobrīd biedrība katru mēnesi rada 5-7 tūkstošus latu lielus mīnusus. Publiski to esmu godīgi pateicis – pirms diviem gadiem es gribēju kļūt par priekšsēdētāju. Tagad, kad kļuvu, – es vairs negribu būt priekšsēdētājs. Man tas vairs nav interesanti, manī nav šī azarta, kas bija pirms diviem gadiem.
"Mēs nedrīkstam tērēt vairāk nekā nopelnām. Mēs nevaram izlikties, ka mēs neredzam. Mēs nedrīkstam zagt. Mēs nedrīkstam dot priekšrocības vienam pār otru. Mēs nedrīkstam būt nekompetenti un nekoleģiāli."
Šobrīd, ieraugot reālo situāciju, kā lietas ir aizlaistas, man ir stīvi kauli, iedomājoties, kas jāizdara, lai visu atgūtu. Kā runāt ar darbiniekiem, kuriem tagad vai nu ir jāiet projām, vai jāsamazina alga? Kā viņus stimulēt kaut ko darīt, jo, ja mēs neko nedarīsim, tad nekā nebūs. Par visu to domājot, tas nav tas, ko es plānoju pirms diviem gadiem. Es plānoju attīstīties, nevis samazināt un cerēt kaut kad izlīst. Tās ir divas dažādas lietas. Esmu atbildīgs cilvēks – nevaru nobalsot par cilvēku, kam es neuzticos, un, ja man ir jāizvēlas, tad reizēm dzīvē es izvēlos darīt pats – nav citu variantu.
Kolēģiem esmu teicis – es neplānoju šeit triju gadu ciklu, es neplānoju vairāk. Es plānoju sakārtot lietas (pie tam es to daru pietiekami publiski, visu laiku konsultējoties ar biedrības domi, valdi un ar biedriem; esmu apsolījis katram biedram rakstīt individuālu vēstuli ar aicinājumu iesaistīties). Kad būsim to izdarījuši (es daru pa vienam solim uz priekšu, darbiniekiem mācu, rādu, stāstu, aicinu viņus piedalīties), tad man te vairs nebūs ko darīt. Es gribētu, lai savu vietu varētu atdot kādam citam, kas to notur, spēj būt godīgs un iet uz priekšu.
Jūs jau redzat kādu savā vietā?
Nē, neredzu. Man ir tik daudz ko domāt, ka tik tālu nedomāju. Nākamgad pavasarī tik un tā būs domes vēlēšanas – es ielecu pēdējā triju gadu cikla gadā. Bet es ļoti precīzi redzu problēmas. Mēs nedrīkstam tērēt (precīzi kā Latvijas valstī) vairāk nekā nopelnām. Mēs nevaram izlikties, ka mēs neredzam. Mēs nedrīkstam zagt. Mēs nedrīkstam dot priekšrocības vienam pār otru. Mēs nedrīkstam būt nekompetenti un nekoleģiāli. Un saimnieciskās lietas ir primitīvas – ja tu zini, ka, zālē ieslēdzot gaismu, elektrības skaitītājs uzrāda konkrētus ciparus, tev ir jāzina, kā mēs to atpelnīsim. Ja tu to neredzi, tad paej malā un dod vietu kādam, kas to redz!
Biedrība tagad veiks ļoti kardinālas darbības. Sabiedrībai ir viedoklis par mums kā par ļoti konservatīvu iestādi, un, iespējams, sabiedrība sākumā varētu mūs nesaprast. Bet ļoti labi – reizē tā būs kā tāda pamodināšanas akcija.
Uzskatu, ka biedrībai ļoti jādomā par to, lai šeit nebūtu tumši logi, bet lai cilvēki teiktu - tur, tai skaistajā mājā ar gaišajiem logiem, visu laiku kaut kas notiek, kūsā kultūras dzīve, notiek balles. Katrā vietā, kur man tagad nācies būt, cilvēki, kas ievērojuši, ka esmu jaunais Latviešu biedrības priekšsēdētājs, jautā - kad būs balles? Ja ir pieprasījums pēc šīs sociālās funkcijas, tad – pildi to! Kaut vai beigās dabūsi nulli, tu būsi izdarījis labu darbu.
Māja ir tikai māja, svarīgāks par to ir gars, kas ēku piepilda.
Piekrītu. Šeit ir ļoti labi cilvēki, un viņiem jādod iespēja attīstīties, izpausties, iesaistīties. Uz to viņus mudinu. Savukārt pārējo, ļaujiet, es lēnām sakārtošu. Manuprāt, tas izskatītos skaisti, ja biedrībā būtu augstas klases restorāns, kam ir atsevišķa ieeja, kā savulaik to šeit uzturēja Anrē kundze. Restorānā ir iespējas veidot muzikālas un kultūras programmas. Tātad nams reāli sāk dzīvot biedrības dzīvi, nevis ir tikai īres vieta, kurā telpa pie telpas, kāzas, bēres...
Ja mēs atdzīvināsim balles, būs iespējamas diskusijas par tēmām. Manuprāt, kultūras darbinieki (to saku arī par sevi) ir mazliet apmaldījušies, jo mēs īsti nesaprotam vai arī katrs pie sevis domājam citu modeli, kā eksistēt valstī, kurā valsts ir novesta gandrīz līdz defoltam un kurā nesaprot, ka kultūra var būt milzīga eksportprece un sociāla funkcija. Mēs paši sev vairs nevaram atbildēt, kā tas ir, un kā kultūras cilvēki neprotam to pastāstīt cilvēkiem, kuri ikdienā ar kultūru nesaskaras. Kas tad ir vajadzīgs? Sarunas par to! Mēs mudināsim to darīt Rīgas Latviešu biedrībā.
Vai biedrībā var iestāties tikai latvieši?
Nē. Šeit ir latvieši, bet nekādā gadījumā tas nav arguments, lai iestātos biedrībā. Arguments ir mūsu statūti, vai jūs piekrītat tam, kas tajos rakstīts.
Dzejnieka Māra Čaklā pēdējā publiskā uzstāšanās bija grāmatas „Izaicinājums” (grāmata par V.Vīķes-Freibergas dzīvi) atvēršanas svētkos Rīgas Latviešu biedrības namā 2003. gada 17. novembrī. Tā ir nejaušība vai likumsakarība, ka tagad šeit uzstājaties jūs?
Tēti arī izvadīja no šejienes. Lai būtu skaidrība, tētis nebija biedrības biedrs, tētis bija ļoti aktīvs cilvēks. Viņam ļoti patika pašam aizrauties ar lietām, aizraut citus, iesaistīties un piedalīties. Rīgas Latviešu biedrības nams tai brīdī noteikti bija viena no tām citadelēm, kurā varēja notikt jebkurš ļoti nozīmīgs pasākums, un Vairas Vīķes-Freibergas, mūsu ģimenes drauga, pasākums tāds bija – tas pelnīja vislabākās telpas.
Tas bija simboliski, tētis tobrīd bija ļoti slims. Vispār tas, ka šis pasākums notika, bija unikāli. Turklāt tas bija arī ļoti mīļi.
"Izglītībai, attīstībai un vēsturiskā mantojuma noturēšanai ir jābūt prioritātei, citādi nebūs, uz kā būvēt tad, kad būs cilvēki un būs nauda."
Varu teikt, ka, kļūdams par priekšsēdētāju es kā Ingmārs izmainījos. Pēc dabas esmu diezgan negants – varu ļoti pieklājīgas lietas pateikt ļoti skarbi. Kāpēc? Nezinu. Tas tā ir izveidojies. Vienkārši vienmēr esmu juties jauns un mēģinājis izglītoties, attīstīties un darboties. Man vienmēr liekas, ka es zinu, kā vajag. Es protu, varu, man to vajag, un es iesaistos. Tas traucē, ka man ik palaikam jāsaka: tas ir slikti, jo es zinu, kā ir labāk. To nevajag tā darīt, labāk darām šādi – tāpēc, ka es zinu.
Un tad, kad es nonācu līdz biedrības priekšsēdētāja amatam, jutu, ka manī kaut kas nobremzējās. Es nevaru izmainīt šo Ingmāru, bet tagad es domāju, kā es runāju. Es tiešām ar milzīgu pietāti izturos pret šo ēku un pret tiem cilvēkiem, kas te strādājuši. Mēs nedrīkstam zaudēt, mēs varam turpināt visas vērtīgās lietas.
Ar ko sākas jūsu darba diena Rīgas Latviešu biedrībā?
Es paskatos ārā pa logu un tur redzu kādu skaistu pieminekli. Jūs arī varat paskatīties! (Aicina pie loga.) Tur man pretī stāv viens kungs, un šis ir mans skats no rīta. Es atveru logu un skatos uz Padegu. Atceros, kā dažas dienas pēc ievēlēšanas amatā, iedams caur parku, domāju: „Tas ir nereāli, kur es esmu.” Tagad es skatos uz turieni un domāju: „Nu tas ir noticis!” Ir ne tikai auksts, bet tas uzreiz uzliek tādu uzsvaru. Pirmā saruna no rīta man ir ar sekretāri, kas palīdz saplānot dienu. Ļoti daudzi cilvēki vēlas tikties. Kā atnāku no rīta, tā darbos iekšā. Lielākoties mans laiks sagrupēts pa stundai, pa pusstundai.
Kas raksturo labu vadītāju?
Vairākas lietas. Spēja būt paraugam citiem. Spēja sistemātiski domāt un darboties. Dzirdēt un dabūt uz āru kolēģu viedokli un prast labās lietas realizēt.
Kas jums rada gandarījumu?
Man gandarījumu rada ārkārtīgi daudzas lietas. Visspēcīgākais ir mani bērni. Es nevaru iedomāties rītu, kurā es viņus nesamīļoju, un vakaru, kad ar viņiem neparunāju. Pat ja es ierodos vēlu un viņi jau guļ.
Man gandarījums rodas no veiksmīgi realizētām lietām. Mēs biedrībā veicām reorganizāciju, pārstrādājām budžetu, un nevienam nepatīk, ja viņam samazina algu, bet ar gandarījumu varu sacīt – visi pieņēma tāpēc, ka es pratu izstāstīt, kā būs tālāk. Ja mūsu auditors saka – mūsu cīņa par izdzīvošanu ilgs četrus gadus, tad mana programma paredz, ka mēs to beigsim šogad, decembrī, un nākamgad dzīvosim bez parāda. Ja arī es pat kļūdīšos par dažiem mēnešiem, jebkurš mans darbinieks mani atbalstīs, jo viņi redzēs, ka tas tiek darīts. Man gandarījums ir, ja pēc algas samazinājuma darbinieki kļūst nevis par maniem ienaidniekiem, bet viņi uzticas man, līdzdarbojas. Bez piemēra tas būtu grūti, tātad – es rādu piemēru. Tāpat ir ar pārējām lietām ikdienas dzīvē. Ja piepildīsies kaut kādas lietas, par ko esmu sapņojis, mērķis, ko esmu nospraudis biedrībā, būs milzīgs gandarījums.
Mani gandarī daudzi sīkumi. Man ir prieks, ja kāds no mūsu sportistiem gūst panākumus. Šo prieka sajūtu es izdzīvoju trīs dienas. Mani impulsē laba grāmata, laba kultūras izrāde.
Strādāt Latvijas valsts izaugsmei
Rīgas Latviešu biedrība ir visvecākā sabiedriskā organizācija Latvijā. Vēsturiski tai bijusi izcila nozīme patriotisma un latviskās identitātes uzturēšanā. Šobrīd gan lielai daļai sabiedrības RLB vairāk saistās tikai ar ēku Merķeļa ielā 13. Vai – citi laiki un citi tikumi?
Tā ir mūsu problēma šodien. Gribu, lai cilvēki domās atdala biedrību no ēkas. Sākotnēji pirms 140 gadiem tā bija organizācija, kas izvirzīja mērķus, izveidoja statūtus un zināja, ko grib sasniegt. Biedrības nams bija loģiska ķēde šajā posmā. Tāpēc viņi saziedoja naudu, lai uzceltu namu, un tad, kad nams nodega, to atkal uzcēla no jauna. Te pa blokiem ir celts klāt. Bet primārais ir cilvēki, kam ir šī vajadzība darboties.
Latvijai ir nepieciešama kapitālistiska vidusšķira ar savu vidusšķiras apziņu - nevis „darbaļaužu masa”, kura nemitīgi alkst pēc valsts iesaistīšanās tās ekonomisko problēmu risināšanā. Kādi sabiedrības slāņi pārstāv RLB?
Biedrībā bija turīgi un prātīgi cilvēki – juristi, namsaimnieki, amatnieki, kas redzēja mērķi un juta, kā to realizēt. Viņiem nebija žēl padalīties, lai to sasniegtu. Tāpēc biedrība nevar būt tāda, kāda tā ir šodien, mums ir jāattīstās, lai mēs kļūtu par to, kas var dot sabiedrībai. Mans kā priekšsēdētāja aicinājums kongresā bija – katra sirma galva ieved divas nesirmas biedrībā. Un, protams, biedrībā jānāk cilvēkiem, kas grib darboties. Te ko darīt ir daudz. Ja tev ir kādi ideāli vai mērķi šai valstī, nāc un darbojies! Biedrība ir dzīva, un mēs nebaidāmies nolikvidēt vienu komisiju vai vienu klubu, kas ir mūsu struktūra, lai kas labs piedzimtu vietā. Ja tev ir ideja, nāc un ierosini!
Ko domājat par kultūras un uzņēmējdarbības attiecībām?
Pirmkārt, pietrūkst diskusiju. Varu atgādināt, ka Amerikā vispār nav Kultūras ministrijas, un visi izdzīvo, un kultūras lietas notiek. Bet man kā Ingmāram šāds modelis nebūtu pieņemams. Ja mēs būtu kopa, kas var definēt savas lietas un savas problēmas, uz mums no malas skatītos citādāk. Arī uzņēmēji. Jāmaina izpratne par sponsoriem. Ja kultūras cilvēki pārdod sevi kādā lietā ar reklāmas palīdzību, tad tam ir jābūt apmaiņas procesam, proti: tu atbalsti mūsu lietu, un mēs būsim ar tevi kādā tavā lietā.
Esmu izveidojis Mārupes teātri, un situācija ir šāda: mēs netaisāmies nevienam neko lūgt tādā izpratnē kā, teiksim, saziedojiet mums. Mēs piedāvājam biznesu: mēs te aktīvi darbosimies, tu palīdzēsi mums, un mēs visiem stāstīsim, ka tu mums palīdzi. To darīsim tā, kā tu pat iedomāties nevari. Un tad tev būs jāizdomā, vai tu būsi ar mums vai ne. Tu vari nebūt – būs cits, bet tad mēs vēstīsim par viņu.
Ļaudami saukties par sponsoriem un visu pārvērsdami naudā, mēs esam sevi pazeminājuši. Lai kurš ko iznīcinātu, kultūru viņš nespēs iznīcināt. Mums vajag turēties kopā (tiem, kas to saprot) un varēt savu nišu izcīnīt, bet neļaujot kāpt sev uz galvas un lietas precīzi aizstāvot.
Ko mēs nedrīkstam pieļaut? Izglītībai, attīstībai un vēsturiskā mantojuma noturēšanai ir jābūt prioritātei, citādi nebūs, uz kā būvēt tad, kad būs cilvēki un būs nauda. Šīs trīs lietas vienmēr jāciena, un te es runāju par Rīgas Latviešu biedrības prioritātēm.
Latvijā nu jau 20 gadus varu dala nevis partijas, bet ekonomiskie grupējumi, kuri piesedzas aiz partiju nosaukumiem. Bet, lai Latvijas valsts pastāvētu, tā nedrīkst būt darījumu vai partiju lokālo interešu valsts. Vai jūs kā Latvijas pilsonis zināt, kāds ir Latvijas valsts nākotnes mērķis?
Atbilde vienkārša – NACIONĀLA VALSTS. Un tam ir pakārtots viss pārējais. Latvija ir demokrātiska valsts, kur neviens nedrīkst prevalēt pār pamatvērtībām.
