 |
| Foto: no Baibas Lapiņas-Strunskas personīgā arhīva |
Nacionālas valsts strukturālā koncepcija apvieno ideju par vēsturiski, etniski, kulturāli vai politiski definētu solidāru kopienu, nāciju, ar mērķi īstenot teritoriālo varu un sabiedrības kopuma konfliktu risināšanas modeli un atzīt valsts varas monopolu.
Rietumeiropā 18. un 19. gadsimtā nacionāla valsts kļūst par vadošo valsts formu attīstītās un modernās sabiedrībās, kamēr tai laikā Latvija piedzīvo klaušu un verdzības periodu un 18. un 19. gadsimtā ir bijusi zem Polijas, Zviedrijas, Vācijas un Krievijas diktāta.
Vēsturiski izšķir vismaz trīs nacionālas valsts attīstības modeļus:
- Iekšēja revolūcija valstī, piemēram, Anglijā un Francijā, kā pilsoņu kopienas pašnoteikta gribas izpausme.
- Valsts jaundibināšana no teritoriālām daļām, kuru iedzīvotāji kopīgas valodas, vēstures un kultūras dēļ pirms valsts dibināšanas jutās kā nācija, piemēram, Vācijā un Itālijā.
- Impēriju sabrukums, kā tas redzams Austrumeiropā pēc Pirmā pasaules kara un no 1990. gada, piemēram, Latvijas gadījumā valsts rīcībspējas atgūšana, Latvijas valsts neatkarības atjaunošana, Latvijas valstiskā kontinuitāte, valsts nepārtrauktība.
20. gadsimtā, nostiprinot tautu pašnoteikšanās tiesības 1919. gada Tautu Savienības jeb Nāciju līgas hartā, nacionālās valsts princips kļuva par galveno strukturālo iezīmi jaunizveidotās Viduseiropas valstīs, neatrisinot aktuālos un saspringtos nacionālos un valstiskās piederības jautājumus. Šie jautājumi pēc Padomju Savienības un Dienvidslāvijas izveides noteica politisko procesu, kam raksturīga bija karadarbība teritorijas sagrābšanai un brutālas etniskās tīrīšanas.
Rietumu demokrātijās pēc 1945. gada risinājās nacionālas valsts attīstība kombinācijā ar parlamentāru demokrātiju, tiesību un sociālas valsts taisnīgumu un augošām ekonomiskām un ekoloģijas jautājumu noregulēšanas prasībām. Ne jau nacionālistiska norobežošanās vai agresijas uz ārpusi pret citām valstīm, bet identificēšanās ar politiski un sociāli ekonomiski sasniegto kļuva par to leģitīmo pamatu.
Tomēr pakāpeniskā integrācija Eiropā, Eiropas Savienība, Vācijas politiski sarežģītā apvienošanās un pieaugošā globalizācija nacionālas valsts modelī iezīmē divus pretstatu priekšnosacījumus:
- Šobrīd novecojusi valsts forma, kuras regulēšanas un vadības kompetences vairs nav pietiekamas un tādēļ efektīvi aizstājamas ar supranacionālām organizācijām, līdzās vienlaicīgām federālām un/vai reģionālām iekšējām struktūrām.
- Nākotnē efektīva pārvaldes struktūras forma, kas pasaules mērogā nodrošina efektīvu starpvaldību rīcības spēju.
Gan pirms 1918. gada, tad īsajos patstāvības gados un gan pēc 1990. gada Latvijai nav bijusi iespēja un nepieciešami ilgais laiks, lai izveidotos par nāciju. Tādēļ tam ir jābūt pašam pirmajam politiskajam mērķim šodienas apstākļos - veidot nacionālu valsti un attīstīt sabiedrībā politisku kultūru.
Jau 1904. gadā Miķelis Valters skaidro vienkārši un drosmīgi:
„Tēvu zeme kā politisks jēdziens ir organizācija, kuru sauc par valsti. Šī organizācija pastāv no trim daļām: zemes, uz kuras zināma tauta dzīvo, pašas tautas un valsts varas, zem kuras jāsaprot visu iestāžu kopsumma, no kurām izplūst šī valsts vara. Starp šo varu un cilvēkiem var būt saskaņa, kas ir tad, kad vara aizstāv šo cilvēku vajadzības, kad tā gādā, lai katrs cilvēks jūtas brīvs un netiek atdots varmācībai, kad valsts vara ir, tā sakot tie paši cilvēki, viņu domas, viņu vēlēšanās.”
Latvijas rītdiena, sākot ar 2. oktobri
2. oktobrī ne tikai nobriedušajam, pieaugušajam un gudrajam vēlētājam, bet arī nesamērīgi lielam skaitam tā saucamo politiķu ar loģiku un apdomu bija jāizdara izvēle starp trim galvenajiem politiskajiem spēkiem: jaunradīto trīs demokrātisko latviešu partiju apvienību “Vienotība”, stagnācijā sapītajiem vakardienas mošķiem, okupācijas noliedzējiem, Latvijas nīdējiem un plašās Krievijas impērijas faniem “Saskaņas centrs” tautiešiem vai duci atlikušo partiju, kas savā divdesmitgadīgā pastāvēšanas un valdīšanas laikā Latviju ir noveduši tur, kur tā šodien stāv, - kontinuitīvi sperdami Latvijai nepiemērotus politiskus un saimnieciskus soļus.
Jebkuram modernam šodienas latvietim, Latvijas pavalstniekam ir jābūt skaidrībai par to, ka ar abiem pēdējiem grupējumiem, tiem, kas joprojām turpina dzīvot ar sabrukušās un implodējušās Padomju Savienības morāli, priekšstatiem, rīcību, nicību un ignoranci par latviešu nacionālām un kultūras vērtībām, kā arī pašu svarīgāko - valodu, tiem, kas šodien joprojām nav sapratuši, ka politiskā situācija ir radikāli mainījusies no represīva komunisma uz indivīdu cienošu demokrātiju, latviešu politiķu krieviskie jūtu izplūdumi, sociālisma prātojumi un trešā ceļa meklējumi nekad nenovedīs pie rītdienas un nākotnes Latvijas, kas ar uzņemšanu Eiropas Savienības un NATO sastāvā ir bez kompromisiem solidāra ar Eiropas vērtībām, ētiku, morāli, labklājību, demokrātiju un politiku!
"Nobriedušajam, pilngadīgajam un pret sevi un savu valsti atbildīgajam vēlētājam ir jāizvirza jautājums un jāpieprasa atskaite no esošajiem politiķiem un valsts varas aparāta - kāpēc Latvijas izaugsme no 1990. gada ir tik maz redzama gan pašā valstī, gan pamanīta Eiropas sastāvā?"
Ja Latvijas vēlētājs balsoja par abiem pēdējiem grupējumiem, tas pazemīgi izteica savu vēlēšanos turpināt dzīvot padomju pagātnē kopā ar vakarējiem varas un mantas kārīgiem noteicējiem.
Nobriedušajam, pilngadīgajam un pret sevi un savu valsti atbildīgajam vēlētājam ir jāizvirza jautājums un jāpieprasa atskaite no esošajiem politiķiem un valsts varas aparāta - kāpēc Latvijas izaugsme no 1990. gada ir tik maz redzama gan pašā valstī, gan pamanīta Eiropas sastāvā?
Atbilde ir gluži vienkārša. Divdesmit gados kopš neatkarības atjaunošanas un pirmās republikas, 1918. gada Latvijas kontinuitīvā turpinājuma, partijas, to biedri un valdošie spēki savu miglaino uzskatu, nopietnības trūkuma, tukšās runāšanas, īsredzības, vadoņu vājuma un alkatīguma dēļ ir radījuši tādu politiķa tipu, ko tagad aplamā kārtā dēvē par oligarhu. Kaut principā tas ir tikai prasts un atbilstoši savām personīgajām robežām daudz maz krimināls elements, kas ir sarausis mantu un varu un brīvprātīgi no šiem labumiem neatteiksies.
Visām šīm partijām un to personāžiem ir bijusi divdesmit gadus ilga iespēja pierādīt tautai, cik labas, spējīgas un gribošas tās ir strādāt Latvijas un to pilsoņu labā. Rezultāts ir, ka padomju megalomānu manierē Latvija ir apveltīta ar pasaules mēroga projektiem, kā, piemēram, Dienvidu tilts, kas varētu pārvest pāri Amazonei, Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunbūve, kurai drīz vairs nebūs lasītāju un kuras vērtības SC faniem riebjas, Ņujorkai cienīgs skaits augstceltņu, kas rēgojas tukšas, nepabeigtas, nepārdodamas, neizīrējamas, Z-Tower ar vismaz sešstāvu Strabag uzsāktu pazemes garāžu pie Daugavas, kā būvniecībai apsīcis finansējums. Šie projekti nav piemēroti tik mazai zemei, kuras augstākais kalns ir 311 metru un kuras dziļākais ūdenskritums sasniedz 190 centimetru, kuras iedzīvotāji izplūst no valsts vai nemaz nepiedzimst vai vienai trešdaļai valsts tautas ar Satversmes tiesas spriedumu ir atņemta pilsonība.
Tas viss ir to tradicionālo politisko partiju nopelns, kas tautsaimniecību noveda līdz bankrotam un maksātnespējai, sapāroja ar aptuveni 20% bezdarba un citām krīzēm - lielām, mazām, valstiskām, personīgām! Partiju savstarpējās rotaļāšanās un rokādes nav radījušas pozitīvu rezultātu, bet tikai pašu partiju nevajadzīgās eksistences pagarinājumu un Latvijai bēdīgu slavu Eiropas Savienībā.
Bet pats svarīgākais - šīs Latvijas īsajā neatkarības un nacionālas valsts attīstības vēsturē, divdesmit gados partiju vadoņi ir sagrāvuši pilsoņu ticību sev, saviem centieniem un spējām savā valstī un ir noveduši šo pēc okupācijas trauslo valstisko konstrukciju krustcelēs. Tādēļ ikvienam pilsonim sev pašam ir jāatbild uz vienu vienīgu jautājumu – cik ilgi tas ir ar mieru, bikli klanīdamies, pakļauties šim monumentālajam saimnieciskajam un sociālajam spiedienam, nepagriežot valstij muguru uz neredzēšanos...
Miķelis Valters pirmo reizi latviešu publicistikā prasīja latviešu tautas atraisīšanos no Krievijas vairāk nekā 15 gadus pirms Latvijas valsts dibināšanas. 1903. gadā viņš “Proletārietī” raksta:
„ Tas pats mums jāsaka ikvienai Krievijas tautai: nodibini sevī pašcienību, attīsti savu personu, savu būtību, lauzies ārā no Krievijas, stiprini izšķaidošās tendences Krievijā, jo tas nāk visu tautu un visas Krievijas iedzīvotāju labā: plašini savu brīvības loku, centies palikt par savu likteņa lēmēju, mācies pašorganizāciju, pašpārvaldību un esi likumu devējs.”
