Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
B. Lapiņa–Strunska: „Trimda ir integrāla Latvijas pilsoņu kopuma un latviešu nācijas sastāvdaļa.”
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
2010. gada oktobrī dažas dienas pirms savu pilnvaru beigām 9. Saeima radīja divu šķiru trimdu, piešķirdama kādai Kanādas latvietei vienbalsīgā balsojumā pavalstniecību par nopelniem, nevis par politiski vēsturisko patiesību2. Tādējādi, kas juridiski ir apšaubāms paņēmiens, vienbalsīgi apejot 1995. gada Pilsonības likumā spēkā esošo nepieļauto dubultpavalstniecību, dubultpilsonību. Tas ir pliķis visai trimdai un tiem pavalstniekiem, kuri dzīvoja ar Latvijas Republikas ārzemju pasēm, kuras šodienas Latvijā atsakās atzīt, pagarināt vai izsniegt jaunu dokumentu. Saeimas izvēles princips ir visu Latvijas politisko bēgļu un politiskās trimdas diskriminācija.
 |
| Foto: no B.Lapiņas- Strunksas personīgā arhīva |
Tajā pašā oktobra dienā partija „Jaunais laiks”3 kopā ar domubiedriem no partijām „Pilsoniskā Savienība” un „Sabiedrība Citai Politikai” iesniedza Pilsonības likuma grozījumu projektu.
Šo iesniegto projektu gan debatēs, gan balsojumā par nodošanu komisijai atbalstīja visas Saeimā pārstāvētās partijas. Taču līdz pirmajam lasījumam grozījumi netika – 9. Saeima tos neizskatīja, un 10. Saeima nepārņēma šī likumprojekta izskatīšanu.
Jāatgādina, ka pirms tam ir bijis cits neveiksmīgs Latvijas Pilsonības likuma reformēšanas projekts, Latvijas Pirmās partijas un „Latvijas Ceļa” ierosināts. 2009. gada februārī valdībai krītot, līdzās krita jau sagatavotais pavalstniecības un dubultpilsonības likuma projekts. Šeit spilgti parādās Latvijas politiķu valstiskās domas un kontinuitātes konsensa trūkums.
Šā gada janvārī partijas „Visu Latvijai!”, „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK4 Saeimā iesniedza savu Pilsonības likuma grozījumu projektu, lai pieļautu dubulto pavalstniecību, dubultpilsonību. Pie Pilsonības likumprojekta grozījumiem strādā arī apvienības „Vienotība” partijas. Partiju apvienība „Vienotība” šā gada februārī ir iesniegusi grozījumus Pilsonības likumā, rosinot noteikt kārtību, kādā ārzemēs dzīvojošie latvieši un viņu pēcnācēji būtu tiesīgi iegūt dubultpilsonību.
Februārī Latvijas Republikas Valsts prezidents Valdis Zatlers izmanto viņam Satversmē noteiktās likumdošanas iniciatīvas tiesības, ierosinādams pieņemt grozījumus Pilsonības likumā. Prezidents5 iesniedza Saeimai savus grozījumus, kas paredz atļaut dubultpilsonību visiem trimdā dzīvojošiem Latvijas pavalstniekiem un viņu pēctečiem, piešķirt Latvijas pavalstniecību ārzemēs dzimušajiem bērniem, kuriem tikai viens no vecākiem ir Latvijas pavalstnieks, kā arī Latvijas nepilsoņu bērniem, neprasot vecāku iesniegumu6.
Prezidents ierosina atcelt ierobežojumu, kas pieļauj dubultpilsonību tikai tiem trimdas latviešiem un viņu pēcnācējiem, kas reģistrējās Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Iedzīvotāju reģistrā līdz 1995. gada 1. jūlijam, tiem, kuri reģistrējās pēc šī datuma, ir jāatsakās no citas valsts pilsonības.
Prezidents atsaucas un papildina „Visu Latvijai!”, „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK iesnieguma saturu. Tiesas procesi pavalstniecības jautājumos risinājušies jau sešus gadus, taču līdz šim nedz tiesas, kas bijušas nodarbinātas ar Pilsonības likuma izskatīšanu, nedz politika nav ņēmusi vērā tos kvalificētos iesniegumus tiesās, kuros jau atkārtoti uzskaitīti un izklāstīti gandrīz visi tie paši argumenti7, kas tagad minēti prezidenta ieteikumā.
No valsts puses tikai tagad tiesvedības speciālisti ir pielikuši savu roku Pilsonības likuma grozījuma projektam, kā jurists un tiesībzinātnieks Egils Levits8, Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas priekšsēdētājs. Beidzot pastāv pamatotas cerības, ka Latvijas valsts sevi apkaunojošo pavalstniecības jautājumu atrisinās juridiski profesionāli.
Minētajās trijās tiesu instancēs, kas noveda pie visaugstākās instances – Satversmes tiesas – sprieduma, ne brīdi nevaldīja romiešu tiesību princips: „Audiatur et altera pars!”9 ( „Uzklausa arī otro pusi!”)
Kas ir tauta
Valststiesību zinātne „tautu” definē kā to ļaužu kopumu, kas ar juridiskām saitēm ir saistīts ar valsti. Indivīda tiesiskās saites ar valsti nosaka Pilsonības likums. Pazīstamākie principi pilsonības noteikšanā ir jus sanguinis un jus soli. Pēc jus sanguinis principa par valsts pilsoņiem tiek atzīti visi, kas dzimuši no vecākiem, Latvijas pavalstniekiem, kaut arī viņi būtu dzimuši ārpus Latvijas. Pēc jus soli principa par valsts pilsoņiem tiek atzīti visi, kas dzimuši uz valsts teritorijas, kaut arī no citu valstu pilsoņiem10.
Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Tauta ir valsts varas avots. Tautas kopumu veido visa tauta, nevis tautas daļa, kā tas tiek praktizēts Latvijā. Tauta ir stabils valsts konstitutīvais, sastādošais elements ar pastāvīgi notiekošām pārmaiņām, kuras notiek caur dabiskiem vai likumiskiem cēloņiem: dzimstību, mirstību, jaunu pilsoņu uzņemšanu naturalizācijas kārtībā. Blakus pastāvīgām pārmaiņām var notikt karš, okupācija, aneksija. Tie visi ir apstākļi, kas gan starptautiskajās tiesībās, gan civiltiesībās tiek kvalificēti kā nepārvaramas varas force majeure apstākļi. Šos cēloņus Latvija līdz šim ir centusies apzināti neievērot.
Okupācijas varai prettiesiski likvidējot Latvijas valsts suverēno varu, valsts varas orgānu rīcībspēja tika pārtraukta. Līdz ar to Latvijas pilsoņiem, kuri bija spiesti doties bēgļu gaitās, kļuva neiespējami izpildīt 1919. gada „Likumā par pavalstniecību” noteiktos valsts un pavalstnieka savstarpējos pienākumus, kā arī kļuva neiespējami piemērot šā likuma normas attiecībā uz dubultās pavalstniecības, dubultpilsonības nepieļaujamību un kārtību, kādā Latvijas pavalstnieki zaudē pavalstniecību11.
"Visu okupācijas laiku politiskā trimda Rietumos formējās un skaļi atgādināja pasaulei Latvijas valsts turpinājumu tad, kad Padomju Savienība bija pasludinājusi jauno cilvēku jaunā valstī."
Šajā laikā Latvijas pilsoņu kopums tika sadalīts trijās daļās: tie, kas atradās Latvijā; tie, kas tika deportēti uz Sibīriju; tie, kas bēga no režīma terora, atstājot Latviju, sākot ar 1944. gadu un pēc tam12. Atbilstoši tautas suverenitātes principam Latvijas tauta ir vienīgais valsts suverēnās varas subjekts. Nevis valsts varas konstitucionālās institūcijas, bet Latvijas tauta ir valsts varas avots un suverēnās valsts varas nesēja. Tautas suverenitāte ir tautas tiesības pašai lemt par savu likteni13.
Latvijā pēc okupācijas palikušajai vienai tautas daļai nav tiesību lemt par ārpus Latvijas force majeure nonākušo tautas daļu, to pēcnācēju likteni un to turpmāko piederību. Pamatojoties uz starptautiska nozieguma rezultātā radušamies objektīvajiem apstākļiem, Latvijas pilsoņiem, kas devās piespiedu trimdā, izveidojās objektīva dubultā pavalstniecība14.
1990. gada 4. maija Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu ir noteikts, ka 1940. gada 14. un 15. jūlijā okupētajā Latvijā politiska terora apstākļos komunistiskās PSRS valdības prasība mainīt valdību un 1940. gada 17. jūnija PSRS militārā agresija ir vērtējams kā starptautisks noziegums. Tā rezultāts bija Latvijas okupācija un suverēnās varas likvidēšana. Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām šādam noziegumam nav noilguma.
Latvijas ērkšķainais atziņas ceļš atrast savus pavalstniekus
Analizējot Pavalstniecības likuma tiesisko un valsts burta kalpa interpretāciju, sākot ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes rīcību, tad Administratīvās rajona15 un Administratīvās apgabaltiesas spriedumiem16, apelācijas un kasācijas sūdzībām, Augstākās tiesas lēmumu17 un spriedumu18, beidzot ar Satversmes tiesas spriedumu19, vienīgi jākonstatē Latvijas tiesu, salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstu tiesām, ērtā iekārtošanās pasīvas tiesvedības judicial passivism nostājā un vēlme šo jautājumu izvērtēt sašaurināti, uzsverot, ka pavalstniecības jautājums jāregulē likumdevējam.
Tai vietā, lai Satversmes tiesa izmantotu izdevību valstij un likumdevējam uzrādīt ejamu ceļu, kā tas ir pieņemts attīstītās tiesiskuma demokrātijās, tā ar savu 2010. gada maija spriedumu komfortabli „paslēpās” aiz pāri par 50 lapu gariem prātojumiem, ka viņu spriedums gan nav pret Latvijas nepārtrauktības principu, taču būtībā arī nav par 1918. gada Latvijas valstiskuma turpinājumu.
Šīs tiesas sēdes priekšsēdētājs20 atteicās saskaitīt 1+1 un paziņot objektīvu rezultātu, bet izvēlējās ērtu esošā stāvokļa apstiprinājumu. Satversmes tiesas lielākais sasniegums ir okupācijas fakta konstatējums21. Bez tam tā noraidīja 9. Saeimas priekšsēdētāja 2009. gada oktobra atbildes rakstā ietverto apgalvojumu22, ka saskaņā ar 1919. gada Pavalstniecības likuma 8. pantu, kas formāli nepieļauj dubultpilsonību, Latvijas pilsoņi, kas Latvijas valsts okupācijas dēļ atradās trimdā, ir zaudējuši Latvijas pilsonību. Absolūti nav skaidrs, kāpēc šāds nekvalificēts atbildes raksts ir guvis pārējo 99 deputātu nedalītu atbalstu.
Šādu tīri gramatisku, tipiski padomisku likuma interpretāciju Satversmes tiesa noraidīja, jo Pavalstniecības likums, tāpat kā visa valsts likumdošana, bija jāpiemēro apstākļiem, kas Latvijas likumdošanā nebija paredzēta, proti, okupācijai.
Ņemot vērā, ka valsti veido trīs elementi – valsts, valsts tauta un valsts vara – savu pilsoņu zaudēšana pret viņu gribu, tikai balstoties uz likuma gramatisku interpretāciju, kas nebija domāts šādai ārkārtas situācijai, okupētajai Latvijas valstij būtu bijusi pašnāvnieciska. Tādēļ Pavalstniecības likums bija jāinterpretē tā, ka Latvijas pilsonība visā okupācijas periodā netika zaudēta – nedz Latvijā, kur Latvijas pilsoņiem tika uzspiesta PSRS pilsonība, nedz trimdā, kur tie parasti ieguva otru pilsonību.
Tas ir viens no Neatkarības atjaunošanas deklarācijā nostiprinātās valsts nepārtrauktības doktrīnas centrālajiem elementiem.
Šādi, atbilstoši valsts izdzīvošanas interesēm, valsts okupācijas periodā rīkojās arī Latvijas leģitīmās pārstāvniecības ārzemēs, izsniedzot Latvijas pavalstniekiem Latvijas pases, kas vienlaikus kalpoja arī par viņu pavalstniecības apstiprinājumu. Neviena valsts iestāde un tiesa līdz šim nav vēlējusies pieņemt un atzīt, ka Latvijas okupācijas laikā dzīvot brīvajos Rietumos ar Latvijas Republikas ārzemju pasi bija politiska demonstrācija pati par sevi un Latvijas valsts kontinuitātes fakta atgādinājums pasaulei.
Okupācijas gados Latvijas Republikas sūtniecības ārzemēs ir reģistrējušas pavalstniekus kā Latvijas pilsoņus gan pirms, gan pēc Latvijas rīcībspējas un neatkarības atjaunošanas. Ko vēl valstiskāku Latvijas Republikas pavalstnieks trimdā aktīvi varēja darīt?!
"Dubultā pavalstniecība neradās emigrējot, kā bēgšanas faktu šodien Latvijā mīl kļūdaini apzīmēt."
Satversmes tiesa arī noraida apgalvojumu Saeimas atbildes rakstā, ka Augstākā padome rīkojusies ārpus savas kompetences robežām, savā 1991. gada novembra lēmumā atzīstot Latvijas pilsonību arī tiem Latvijas pilsoņiem, kuri trimdā okupācijas periodā bija kļuvuši par dubultpilsoņiem! Šis Saeimas apgalvojums ir klajā pretrunā ar valsts nepārtrauktības doktrīnu. Acīmredzot Saeima pieļauj, ka Augstākā padome drīkstēja pasludināt Latvijas valsts neatkarību, bet nedrīkstēja atzīt pilsoņa tiesības saviem pilsoņiem. Sekojot Saeimas loģikai, tā tad būtu valsts bez pilsoņiem.
Situācija, kas Latvijas Republikas Augstākās tiesas tiesnešiem sākotnēji likās juridiski nepārprotama, ar Satversmes tiesas lēmumu kļuva neapgāžama. Šķiet, ka Latvija ir jauna valsts, tai ir jāapzina un jāreģistrē savi pilsoņi. Pavalstniecības institūts okupācijas rezultātā netiek atzīts un ir zudis, kaut Latvijas valsts turpināja nepārtraukti pastāvēt, līdz ar to arī okupācijas laikā Latvijas pilsonība turpināja pastāvēt un izplatījās uz nākamajām paaudzēm. Kaut okupācijas laikā Latvijas valsts sūtniecības ārzemēs rīkojās Latvijas valsts vārdā, un to izdotie lēmumi un veiktās darbības ir spēkā, šodienas Latvijas iestādes atsakās atzīt savu diplomātisko pārstāvniecību dokumentus un pases, līdz ar to pavalstniecības un to derīgumu pagarināt.
Pat vēl pēdējā brīdī, Augstākās tiesas sēdē, PMLP jurists apgalvo, ka ārzemju pase ir tikai iespēja uz pavalstniecības pieprasīšanu, nevis pati pavalstniecība! Rodas jautājums, kāpēc šādi padomju varas indoktrinēti juristi pārstāv Latvijas Republikas valsts iestādi?
Tā „jaunās valsts” teorētiķi neatzīst, ka Latvijas pavalstnieki Latvijas okupācijas laikā Rietumos veidoja vienu no būtiskākajiem Latvijas valsts elementiem – tautu. Visu okupācijas laiku politiskā trimda Rietumos formējās un skaļi un nemitīgi atgādināja pasaulei Latvijas valsts turpinājumu tad, kad Padomju Savienība bija pasludinājusi jauno cilvēku jaunā valstī. Ar šādu pieeju likumdevējs ir aizskāris savu pilsoņu tiesisko paļāvību, jo dubultā pavalstniecība izveidojās Latvijas okupācijas seku ietekmē. Spriedums trimdas latviešiem, kuri ir citu valstu pilsoņi, liegt Latvijas pilsonību ir de facto tās atņemšana. Tas ir starptautisko tiesību pārkāpums pašiem pret saviem pilsoņiem un pret savu nāciju. Trimda ir integrāla Latvijas pilsoņu kopuma un latviešu nācijas sastāvdaļa.
Sekojot valsts loģikai, tie, kas ir cietuši no padomju un fašisma represijām, atrodas vienīgi Latvijā. Bēgļiem, bēgot no dzimtenes un dzīvojot piespiedu kārtā ārpus savas tēvzemes, nav piešķirams padomju un fašisma represiju cietušo statuss, jo tie jau tikai atradās „saulainas svētdienas” izbraukumā.
Bēgļi vai emigranti
Dubultā pavalstniecība neradās emigrējot, kā bēgšanas faktu kļūdaini mīl apzīmēt šodien Latvijā. Otrā pasaules kara bēgļi negāja bombardēšanas laikā Rīgā uz ceļojuma biroju, lai tur nopirktu braucienu uz Rietumiem, tie glāba savu dzīvību! Emigrācija parasti nenotiek tad, kad tanks stāv cilvēkam deguna priekšā. No Otrā pasaules kara krievu tankiem cilvēki bēga, nevis emigrēja!
Atjaunojot neatkarīgās Latvijas tiesību sistēmu, likumdevējam, ievērojot tiesiskas valsts principus, bija pienākums izlīdzināt padomju okupācijas necilvēcīgā režīma nodarītos zaudējumus un atjaunot taisnīgumu. Likumdevējs ir atstājis bez ievērības vēsturisko situāciju. Tas, kas nelieto argumentus, faktus un vēstures patiesību, bet tiesu spriedumu varu, demokrātijās nav uzvarētājs.
Ar 2010. gada Satversmes tiesas spriedumu visi Latvijas politiskie bēgļi un to pēcteči ir padzīti. Fakts ir, ka šodienas Latvija ir aiztriekusi simtiem tūkstošu savu leģitīmo pavalstnieku un izkāpusi no savas valsts vēstures. Tikai izprotot pagātni tiek saprasta tagadne.
Briesmu statistika
Latvijai starp 1939. un 1945. gadu23 bija nesamērīgi lieli pavalstnieku, iedzīvotāju zaudējumi. Otrā pasaules kara beigās no 2 miljoniem pirmskara iedzīvotāju bija palikuši ap 1 miljons 400 tūkstošiem. Salīdzinot ar citu kara darbībā iesaistīto valstu armiju zaudējumiem, Latvijai ir procentuāli vislielākais zaudējums - 30,5 procenti. Okupācijas muzejs lieto zaudēto pavalstnieku skaitli – 610 000. Tajā nav iekļauti nedz tie, kas pēc kara atgriezās Latvijā, nedz tie, kurus padomju vara tiesāja un deportēja, nedz tie, kuri mira nacionālo partizānu karā. Nav arī iekļauti aprēķini par dzīvīguma zaudējumiem - nepiedzimušo bērnu skaits.
Kas attiecas uz 610 000 zaudēto Latvijas iedzīvotāju, tad pēc zinātnieka un profesora Pētera Zvidriņa pētījumiem skaitlis ir krietni lielāks. Pavisam bojā gājušo, deportēto un bēgušo Latvijas iedzīvotāju skaits kara gados sasniedzis apmēram 700 000 jeb vienu trešo daļu pirmskara iedzīvotāju. Šādu skaitli savā grāmatā „Latviešu zemes un tautas vēsture”24 min arī vēsturnieks un politiķis Visvaldis Lācis, atsaucoties uz Pētera Zvidriņa un Intas Vanovskas pētījumu „Latvieši. Statistiski demogrāfisks portretējums”25.
Okupācijas režīma vajāto, represēto un politisko bēgļu skaita aprēķins liecina, ka viena trešā daļa tautas jeb 600 līdz 700 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju bija iesaistīti tieši. Tie paši dati atrodami arī okupētajā Latvijā publicētajā Bruno Mežgaiļa un Pētera Zvidriņa grāmatā „Padomju Latvijas iedzīvotāji”26.
Varētu piebilst, ka skaitlis, aptuveni 700 tūkstoši cilvēku, iespējams ir vēl lielāks. Precīzi to nekad vairs neuzzināsim. Abu okupācijas varu noziegumu un kara dēļ Latvija zaudēja ļoti lielu daļu iedzīvotāju, ieskaitot lielāko daļu nacionālās elites.
Citās valstīs to sauktu par nacionālu traģēdiju
Manuprāt, svarīgs un neatbildēts ir tikai viens vienīgs jautājums – kāpēc Latvijas pēdējo divdesmit gadu valsts prezidenti, ministru prezidenti, valdības, Saeimas, politiķi un vēsturnieki nav darījuši neko, lai savu pasaulē izkliedēto tautu sauktu atpakaļ un savus leģitīmos pavalstniekus vismaz formāli piesaistītu valstij? Piemēram, Rietumvācija, Vācijas Federatīvā Republika, pēc Otrā pasaules kara integrēja 17 miljonu bēgļu. Turpretim Latvijas valsts manifestē, ka tai neviens Otrā pasaules kara upuris, bēglis, padzītais, represētais - vārdā Latvijas pavalstnieks – nav vajadzīgs un neapmierina izkliedētās tautas principiālo prasību pēc pavalstniecības.
Latvijas attiecības ar tuvāko pagātni
Skaitļi un vēsture fragmentāri ir pieejami no okupētās Latvijas laikiem. Fakti nav nedzirdēti un noslēpti jaunumi. No tiem varēja izdarīt secinājumus jau agrāk. Vēl aizvien ir patīkamāk izkāpt no vēstures kontekstiem nekā nodarboties ar tiem, ir interesantāk izfunktierēt, ka Latvijas politiskie bēgļi un trimda ir pēkšņi un pārsteidzoši uzradušies no „zila gaisa”, kaut katram bija radi Rietumos, kurus bija politiski oportūni noklusēt. Tā Latvijā joprojām lieto folkloristisko saukli tautietis, nevis valstisko definīciju pavalstnieks!
Padomju pilsonības likumi un to iedarbība uz šodienu
Laika gaitā līdz šodienai padomju pilsonības likumi tika lāpīti, laboti, atcelti, atjaunoti tādā mērā, ka pat starptautiski juristi šos tiesiskos kūleņus uzskata par bold innovations in law. Pēc Otrā pasaules kara šos padomju pilsonības likumus un to izpratni pārņēma Austrumu bloka valstis un jaunās PSRS republikas - ar rezultējošo pavalstniecības neizpratni. Padomju Savienība vienmēr bijusi konstrukcija, kas stāvēja pāri savam pilsonim, noteica pilsoņa piederību vai nepiederību valstij, neņemdama vērā pilsoņa paša vēlmes.
Tā bija bēgļus producējoša un atraidoša valsts, un bēgļus tā ienīda. Šo necilvēcīgo pieeju cilvēkam ieviesa Ļeņins un pilnveidoja Staļins. Pamatnostāja, bēgot no savas valsts, bēglis kļūst par dzimtenes nodevēju un kolaborantu – „kas nav ar mums, ir pret mums”. Šī pieeja ir iestrādāta padomju pilsonības likumos un bija cieši saistīta ar PSRS iekšpolitiku un ārpolitiku un propagandas mērķiem.
Tas, kas toreiz bija pareizi, taču šodien nevar būt nepareizi27
Pareizi teikts: „Kas ir bijis netaisnīgi, vienmēr būs netaisnīgi!”
Jānis Vagris, viens no daudziem pārliecinātiem komunistiem, kas ir kļuvis par simbolu nevēlēšanai apjēgt un kas ir kalpojis noziedzīgam režīmam, tajā vienīgi saskatīdams savu pienākumu pildīšanu, okupētās Latvijas Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs, LKP CK pirmais sekretārs, 1988. gada oktobrī pirms pirmā Latvijas Tautas frontes kongresa Mežaparkā uzstājās un teica, ka latviešu tautai nav darījis pāri.
J. Vagrim 2010. gada 4. maijā28, kā jau daudziem citiem komunistiskās partijas locekļiem un čekistiem iepriekš, prezidents V. Zatlers pasniedz valsts apbalvojumu un to ieceļ par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku29 kā atzinību par pozitīvo darbu Maskavā30, PSRS Tautas deputātu kongresa delegāta statusā un par īpašiem nopelniem un ieguldījumiem Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas periodā.
Uzskatu, ka šādi Latvija demonstrē izirušas atlikušās vērtības, ētiku un morāli. Trimdai, Latvijas valsts integrālai tautas daļai, nepasniedz Triju Zvaigžņu ordeņus kā Latvijas Republikas cieņas izrādīšanu par nopelniem tēvijas labā. No 1940. gada līdz šodienai trimdai ir nopelni politiskā, saimnieciskā, sabiedriskā un kultūras darbā jebkurā jomā. Tai pienākas atzinība par pozitīvo darbu visā atlikušajā nekomunistiskajā rietumu pasaulē, bet, protams, ne Maskavā. Šis ģeogrāfiskais punkts lai paliek Vagra un komunāru teritorija.
Latvijas neizpratne par demokrātiskiem procesiem
Flawed democracies31 ir valstis ar nepietiekošu demokrātiju, kuru pamatos ir brīvas vēlēšanas un pilsoniskās brīvības tiek ievērotas, bet ir nopietni trūkumi citos demokrātijas aspektos, piemēram, ir mazattīstīta politiskā kultūra un zema politiskā līdzdalība. Latvija, pēc 2010. gada Economist Intelligence Unit demokrātijas indeksa rādītajiem, ir valsts ar nepietiekošu un bojātu demokrātiju. Neatrisinātā pavalstniecības un pilsonības problemātika jau vien liecina par to, ka Latvijas vieta pamatoti atrodas nepietiekošo demokrātijas valstu vidū un pēc pagājušā gada skaitļiem indeksā ir noslīdējusi par pieciem punktiem. Salīdzinot ar 2008. gadu, Latvija ir nokritusi par divām pozīcijām, Lietuva – par vienu, Igaunija uzkāpusi par četrām.
Valstiskuma vīzijas ierosinājums
2011. gada 4. maijā būtu ētiski un godīgi arī Latvijas politiskajiem bēgļiem un politiskai trimdai izrādīt pienākošos cieņu un godu, atdodot tai en bloc, tāpat kā tai 1995. gadā en bloc atņēma, pavalstniecības – kopā ar Trīs Zvaigžņu ordeņiem!
Ne jau PSKP biedri Edmundi Johansoni, Jāņi Vagri, Juri Bojāri u.c. rūpējās par to, lai Latvija nepazustu no pasaules kartes, bet gan tie, kas domās un darbos rūpējas par Latviju tad, kad valsts bija zaudējusi savu rīcībspēju un bija okupēta.
Pielietotās sankcijas pret Latvijas pavalstniekiem, kuriem saskaņā ar valsts nepārtrauktības doktrīnu ir Latvijas pilsonība un vienlaikus expressis verbis oficiāli atzīta citas valsts pavalstniecība un kuri nav reģistrējušies līdz 1995. gada 1. jūlijam, nav piemērotas, vajadzīgas un atbilstīgas.
"Latvijā joprojām lieto folkloristisko saukli tautietis, nevis valstisko definīciju pavalstnieks!"
Te rodas valsts un tiesu neatbildētais jautājums: „Ko valsts un sabiedrība no tā iegūst? Vai var uzskatīt par Latvijas valsts un sabiedrības ieguvumu to, ka Latvijas pilsoņiem tiek liegts īstenot viņu pilsoņa tiesības?”
Tāpat kā pieprasītā atkārtotā reģistrācija, gan vēstniecību un PMLP reģistros ir pretrunā ar valsts nepārtrauktības doktrīnu, jo tas nozīmē, ka tiek vispārīgi apšaubīta vienīgo Latvijas valsts leģitīmo iestāžu darbība, kuras turpināja darboties okupācijas periodā. Valsts sev pierāda, ka tā ir jauna valsts. Vai tā ir argumentācija par valsts un nācijas interesēm apgalvot, ka pilsoņu zaudēšana pati par sevi ir ieguvums Latvijas valstij? Bet, ja tas netiek skaitīts par ieguvumu, tad atliek konstatēt, ka Latvijas ieguvums no tā, ka šai pilsoņu grupai tiek liegtas pilsoņu tiesības, praktiski nav nekāds.
Kā ES valstis šodien kārto dubultās pavalstniecības jautājumu
Deivids Džeims Makalisters (David James McAllister) 2010. gada jūlijā kļuva par Lejassaksijas ministru prezidentu. Tai ir astoņi miljoni iedzīvotāju, aptuveni tikpat daudz kā visā Baltijā kopā. Viņš ir Skotijas un Vācijas izcelsmes. Viņam šodien ir divas pavalstniecības – Lielbritānijas un Vācijas. Šis apstāklis netraucē nedz Lielbritāniju, nedz Vāciju viņu uzskatīt par savu pavalstnieku un uzticēt Vācijā tik svarīgu politiski valstisku amatu.
Trūkstošais valstiskuma un vērtību konsenss
Jebkurā attīstītā demokrātijā ir nobrieduša valstiskuma uzskati, vērtību konsenss, kas ir ārpus politiskās dienas kārtības, un tas ir tik skaidrs, ka to neapšauba. Viens no šādiem punktiem, pats svarīgākais, ir rūpēties par valsts elementāro šūnu, valsts augstāko suverēnu - savu pavalstnieku.
Turpretim Latvijā pavalstniecības fakts ir piesaistīts politiskajiem vējiem, nevis pārliecībai, kas stāvētu visam pāri, kas vienotu visas partijas, kas vienotu valsti, kas veidotu nacionālu valsti. Vispārējas vēstures zināšanas, mērķtiecīga pievēršanās tai, vēstures sapratnes veidošana sabiedrībā ir kā valoda, nacionālās identitātes sastāvdaļa. To izvērtēt no jauna, atbilstoši šodienas kritērijiem, nonākt pie konsensa un vēstures konsolidācijas – tam ir jābūt politikas šodienas mērķim.
Jebkura demokrātiska sabiedrība, kura savus konfliktus nerisina, bet ar aizliegumiem konservē, beidz būt demokrātiska, pirms tā sāk apjēgt demokrātiju32.
[1] Trīs metru gara pieminekļa uzraksts 17. Jūnija ielā Berlīnē, ko 1961. gadā uzstādīja Kuratorija Nedalāma Vācija uzreiz pēc Berlīnes mūra celšanas ar uzrakstiem Den Opfern der roten Diktatur. (Sarkanās diktatūras upuriem.) Eure Freiheit ist unser Auftrag. (Jūsu brīvība ir mūsu uzdevums.).
[2] Saeima approves dual citizenship for Latvian woman in Canada. Saeima apstiprina dubultpilsonību latviešu sievietei Kanādā. Sk. http://latviansonline.com/blogs/article/7077/
[3] Saeimas komisijās lems par dubultpilsonību ārzemēs dzimušajiem Latvijas pilsoņu bērniem. Sk. http://www.delfi.lv/news/national/politics/saeimas-komisijas-lems-par-dubultpilsonibu-arzemes-dzimusajiem-latvijas-pilsonu-berniem.d?id=34746596
[4] 1. Nationalists in Saeima propose amendments to allow dual citizenship. (Nacionāli domājošas partijas Saeimā ierosina dubultpilsonību pieļaujamību.) Sk. http://latviansonline.com/news/article/7273/
2. VL-TB/LNNK iesniedz savus dubultpilsonības grozījumus. Sk. http://www.delfi.lv/news/national/politics/vl-tblnnk-iesniedz-savus-dubultpilsonibas-grozijumus-piedava-konservativaku-variantu.d?id=36366215
[5] Valsts prezidents iesniedz Saeimai ierosinājumu Pilsonības likuma grozījumiem. Sk. http://www.president.lv/pk/content/?art_id=16847
[6] Valsts prezidenta motivācijas vēstule 10. Saeimai. Sk. http://www.president.lv/images/modules/items/PDF/motivacijas%20vestule.pdf
[7] Iesniegums Augstākās tiesas Senāta 06-15-2010 sēdei. Supreme Court to rule this month on Strunskis dual citizenship case. „…presented the Supreme Court with a 20-page overview of their case, which PMLP attorney Arvīds Zahars dismissed as likely not having much bearing on the outcome.” Sk. http://latviansonline.com/site/print/6730/
[8] Egils Levits. Starp de jure un de facto. Temīda, 1991, Nr.3.
[9] Audiatur et altera pars. (Uzklausa arī otro pusi.)
[10] Kārlis Dišlers. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē. Rīga: izdevniecība A. Gulbis, 1930, 15, 16. lpp.
[11] Likums par pavalstniecību. Likumkrājuma izvilkums par laiku no 1919. g. līdz 1934. g. 15. maijam. Tieslietu ministrijas Kodifikācijas departamenta izdevums. Rīga, 1939, 8–10. lpp.
[12] Saeimas sēdes 1991. gada 26. novembra stenogramma.
[13] Satversmes tiesas 29.11.2007 spriedums lietā Nr. 2007-10-0102 31.3. punkts.
[14] Saeimas sēdes 1991. gada 26. novembra stenogramma.
[15] Administratīvās rajona tiesas 28.06.2007 spriedums.
[16] Administratīvās apgabaltiesas 12.11.2008 spriedums, kas saņemts pret parakstu Latvijas valsts svētkos 2008. gada 18. novembrī.
[17] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 25. augusta lēmums.
[18] Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 28. jūnija spriedums.
[19] Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā. Rīgā 2010. gada 13. maijā, lietā Nr. 2009-94-01. Sk. http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/spriedums_2009_94_01.htm
[20] Administratīvās apgabaltiesas tiesnese Sanita Zakrevska tiesnešu vidū ir vadošā kredītsaistību apmērā un ir aizņēmusies 355 tūkstošus eiro. Latvijas Republikas Satversmes tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris ir otrajā vieta kredītsaistību apmērā un ir aizņēmies 243 tūkstošu eiro. Cik objektīva ir to lemtspēja to finansiālās nastas dēļ. Sk. http://diena.lv/lat/politics/hot/tiesnesiem-milzu-paradsaistibas
[21] Sk. http://www.satv.tiesa.gov.lv/upload/spriedums_2009_94_01.htm
[22] 9. Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes 29.10.2009 atbildes raksts Satversmes tiesai, Nr. 1-1-n/301-(9/09).
[23] Latvija zem Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas varas 1940.–1991. (Latvia under the rule of the Soviet Union and national socialist Germany.) Valters Nollendorfs, Latvijas Okupācijas muzejs. Museum of the Occupation of Latvia. Rīga, 2002.
[24] Visvaldis Lācis. Latviešu zemes un tautas vēsture. II sējums. Rīga: Vieda, Saules Koks, 2001.
[25] Pēteris Zvidriņš, Inta Vanovska. Latvieši. Statistiski demogrāfisks portretējums. Rīga: Zinātne, 1992, 23.–24. lpp.
[26] Bruno Mežgailis, Pēteris Zvidriņš. Padomju Latvijas iedzīvotāji. Rīga: Liesma, 1973, 154. lpp.
[27] Tas, kas toreiz bija pareizi, taču šodien nevar būt nepareizi. (Was damals Recht war, kann heute nicht Unrecht sein.) Sk. http://www.spiegel.de/politik/deutschland/0,1518,475319,00.html
[28] Valsts apbalvojumu pasniegšanas ceremonija Valsts svētkos. Sk. http://www.reitingi.lv/lv/news/politika/41398.htm
[29] Apbalvotie. Sk. http://www.president.lv/pk/content/?cat_id=2225
[30] Bijušajam LKP CK 1. sekretāram Jānim Vagrim aprit 80 gadi. Sk. http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/latvijas.zinas/?doc=87321
[31] The Economist. Democracy index 2010. Democracy in retreat. A report from the Economist Intelligence Unit.
[32] Jede demokratische Gesellschaft, die ihre Konflikte nicht austrägt, sondern durch Verbotserlasse konserviert, hört auf, demokratisch zu sein, bevor sie beginnt, Demokratie zu begreifen. (Jebkura demokrātiska sabiedrība, kas savus konfliktus nerisina, bet ar aizliegumiem konservē, beidz būt demokrātiska, pirms tā sāk apjēgt demokrātiju.) Günter Grass
