Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Lai Latvija nezaudētu saikni ar saviem aizbraukušajiem pilsoņiem un viņu pēctečiem, lai arī viņiem nezustu piederības izjūta mūsu valstij, beidzot tiks grozīts Pilsonības likums. Saeima atcels 90 gadus pastāvējušo LR Pavalstniecības likumā iekļauto principu, kas dubultpilsonību aizliedz.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Tie, kuri gaida visvairāk
Sākoties latviešu emigrācijai uz Īriju un Lielbritāniju darba meklējumos, aktuāls reizē kļuva jautājums par labojumiem Pilsonības likumā, lai LR pilsoņiem pieļautu dubultpilsonības izveidošanos. Nonākot izvēles priekšā, ārpus Latvijas dzimušajiem bērniem vecāki bieži izvēlējušies jaunās mītnes zemes, nevis Latvijas pilsonību. Bijuši gadījumi, kad bērnam, kurš piedzimis LR pilsonei/ pilsonim laulībā ar citas valsts pilsoni, tikusi šīs otrās valsts pilsonība. Bet, kad laulība šķirta, tiesa bērnu uz Latviju līdzi ņemt nav ļāvusi, uzsverot tieši pilsoniskās piederības lomu, nevis ievērojot paša bērna intereses.
Ir vecāki, kuri bērnam reģistrējuši gan Latvijas, gan vēl kādas valsts pilsonību. Taču, to darot, vecākiem jāparakstās, ka bērns neiegūs vēl citas valsts pilsonību. Ja solījums tiek lauzts, ir iespējamas tiesāšanās. Neraugoties uz to, ka pašreizējā demogrāfiskajā situācijā mūsu valsts nedrīkstētu vieglprātīgi atteikties ne no viena cilvēka, kam ir tiesības uz LR pilsonību. Iedzīvotāju reģistrā ir ziņas par 1305 bērniem, kam ir dubultpilsonība, un tas liecina, ka ierēdņi uz situāciju raugās pietiekami kritiski.
"Atteikšanās no mītnes zemes pilsonības par labu Latvijai nav vienkārša, daudziem tas nav bijis viegls solis."
Uz izmaiņām Pilsonības likumā cer arī Latvijas zinātnieki un augsti kvalificēti speciālisti, kuriem piedāvāts pieņemt Zviedrijas, Vācijas, Kanādas vai kādas citas valsts pilsonību. Pēc dažiem sabiedrībā skaļi izskanējušiem gadījumiem, kad Latvijas varas iestādes kategoriski atteicās iedziļināties situācijā, pamatojot to ar Pilsonības likumā aizliegto dubultpilsonību, mūsu valsts savus gudros prātus pazaudē klusām – cilvēki no Latvijas pilsonības vienkārši atsakās. Ja kāds no viņiem vēlēsies atgriezties uz dzīvi dzimtenē, viņam diemžēl nāksies iztikt ar LR pastāvīgā iedzīvotāja statusu, kurš tā īpašniekam sniedz tikai tādas pašas tiesības kā neseniem imigrantiem, bet mazāk tiesību nekā nepilsoņiem.
Vēl viena grupa, kas gaida likuma izmaiņas, ir tie ārvalstu latvieši, kuri nepaguva vai viņiem nebija iespēju piereģistrēties kā LR pilsoņiem līdz 1995. gada 1. jūlijam. Vai arī – tiem vienkārši nesanāca piedzimt līdz šim datumam, nonākot nevienlīdzīgā situācijā pat ar saviem vecākajiem brāļiem un māsām. Par trimdas tautiešu interesēm regulāri atgādinājusi Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA), taču ilgi saņēmusi vien izpratni un solījumus tālākai nākotnei.
Atteikšanās nav viegla
Lēšot, ka ārpus Latvijas dzīvo apmēram 200 000 trimdas un, iespējams, 100 000 jaunā emigrācijas viļņa latviešu un viņu pēcteču, tikai aptuveni desmit procenti jeb 30 793 (Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) dati) cilvēki ieguvuši dubultpilsonību.
Ar likumu aizliegtās tiesības uz dubultpilsonību bijis arī svarīgs praktisks iemesls, kura dēļ gaidītā trimdas tautiešu atgriešanās nav bijusi tik aktīva, kā tika cerēts pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Ja kāds tikai 90. gadu beigās izdomāja, ka vēlas vismaz uz laiku pārcelties uz dzīvi Latvijā, piespiedu atteikšanās no savas jau esošās pilsonības par labu LR pilsonībai nereti lika pārdomāt. Ekonomiski aktīvajiem cilvēkiem tas pat radītu nopietnus sarežģījumus, jo trimdas zemē ir iegādāts īpašums, ir pensiju fonds, citas saistības un – nav ko liegties – bija nepieciešama arī sajūta, ka no Latvijas iespējams braukt atpakaļ, ja viss neizdodas, kā plānots. Taču atgriezties nevis ar tūrista vai viesa tiesībām, kā tas būtu, paturot tikai LR pilsonību.
"Dubultpilsonība ir tikai aptuveni 7% jeb 20 636 ārpus Latvijas dzīvojošajiem latviešiem."
Otrās paaudzes latvieši, kuri jau dzimuši ASV, Austrālijā, Kanādā attiecībā uz dzimteni izjūt arī emocionālas saites un lojalitāti. "Ja man būtu jāatsakās no Austrālijas pilsonības, justos ļoti slikti, jo šī valsts man devusi iespēju izaugt par latvieti, tur iegūt izglītību. Kopā ar citiem baltiešiem visus okupācijas gadus varējām uzturēt spēkā Latvijas neatkarības ideju, rīkot dažādas akcijas, lai pasaulei neļautu aizmirst par trim Baltijas valstīm. Tā patiesībā būtu nepateicība," stāsta latviete Alda no Sidnejas, kurai ir dubultpilsonība un kura kopš 90. gadu beigām dzīvo Latvijā. Bet, piemēram, ASV dubultpilsonību nedrīkstēja izvēlēties tādu profesiju pārstāvji, kas bija saistīti ar valsts drošību. Tagad, aizejot pensijā, viņiem šādas tiesības būtu. Tomēr atteikšanās no pilsonības nav tik vienkārša, daudziem tas nav bijis viegls solis. Šādu lēmumu – atteikties no iepriekšējās pilsonības – nācās pieņemt Vairai Vīķei-Freibergai un Jānim Kažociņam, pirms ieņemt amatus, kuros dubultpilsonība nav vēlama ne no ētiskā un politiskā, ne juridiskā aspekta.
Avots: Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde
Piecreiz - neveiksmīgi
Jau bijuši pieci neveiksmīgi mēģinājumi 1921. gada principu atcelt – viens 2005. gadā, divi 2006. gadā, viens – 2009. gadā, deputātiem gatavojot Pilsonības likuma projektus. Taču ne reizi tie netika nodoti pat izskatīšanai komisijās. Pats pēdējais mēģinājums bija vēl 2010. gada oktobrī, starplaikā starp 9. un 10. Saeimas deputātu pilnvaru laiku. Taču iepriekšējā, 9. Saeima tos nevarēja paspēt izskatīt. Bet jaunajai, 10. Saeimai viss bija jāsāk no jauna.
"Jau bijuši pieci neveiksmīgi mēģinājumi atcelt 1921. gadā ieviesto principu, kas aizliedz dubultpilsonību."
Galvenais arguments, kāpēc jau agrāk netika veikti nepieciešami likuma grozījumi, bija ieilgušās bažas, ka, atverot Pilsonības likumu, tajā vēlēsies panākt grozījumus visi politiskie spēki. Reāla likās iespēja, ka tiktu panākts pilsonības "nulles variants", to automātiski piešķirot visiem nepilsoņiem, naturalizācijas noteikumu mīkstināšana tādā mērā, ka tas jau līdzinātos šim pašam "nulles variantam".
Likums atvērts, neskaidrību arvien vairāk
Minstināšanos ap Pilsonības likumu pārtrauca Valsts prezidents Valdis Zatlers, šā gada 1. februārī nosūtot Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai likumdošanas ierosinājumu par grozījumiem spēkā esošajā Pilsonības likumā. Tajā tika izvirzīts jautājums ne tikai par dubultpilsonību un jauniem tās pieļaušanas aspektiem, bet arī par iespēju piešķirt LR pilsonību visiem nepilsoņu bērniem, kuri dzimuši Latvijā. Savus šā likuma grozījumus sagatavoja arī TB/LNNK-VL un "Vienotības" frakcijas. Visbeidzot aprīļa sākumā tika nodibināta Juridiskās komisijas Pilsonības likuma apakškomisija, kura deputāta Ingmāra Čaklā vadībā gatavojas ilgam darbam. Ir jāsakārto ne tikai jau minētie jautājumi, bet jāveic arī citi labojumi jau novecojušajā Pilsonības likumā, kurš pēdējo reizi grozīts tikai 1998. gadā. Likuma grozījumi nosacīti iedalāmi vairākās grupās:
Šķietami vienkāršā "1995. gada 1. jūlija principa" atcelšana, kā izrādās, ir daudz sarežģītāka, nekā varētu domāt. Vienlaikus jāatrisina arī citi juridiski jautājumi, ne tikai līdztiesīgas iespējas uz dubultpilsonību visiem trimdas latviešiem. Spēkā esošais likums paredz, ka šajā kategorijā ietilpst personas, kuras no Latvijas devušās trimdā līdz 1990. gada 4. maijam. Taču tas nav attiecināts uz deportētajām personām, kas nonāca toreizējā PSRS teritorijā, bet, tai sabrūkot, citas NVS valsts pilsonību saņēma tikai 1992. gadā. Spriežot tikai pēc likuma burta, iznāk, ka šīs personas no Latvijas aizbraukušas pēc 1990. gada 4. maija. Savukārt, ja tiek atcelts šis ierobežojums, cik pakāpēs trimdā devušos vai deportēto LR pilsoņu pēctečiem būs tiesības iegūt Latvijas pilsonību, saglabājot jau esošo?
"Mūsu valsts savus gudros prātus pazaudē klusām – cilvēki no Latvijas pilsonības vienkārši atsakās."
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) priekšnieka vietnieks Jānis Citskovskis ir centies izpētīt, kā notikusi trimdas latviešu reģistrēšanās LR pilsoņu reģistrā. Diemžēl nav daudz dokumentu, kas sniegtu uzticamas liecības, lielākā daļa informācijas iegūta no aculieciniekiem. To pašu saka arī Ārlietu ministrijas pārstāvji, kuri pat vairs nezina, kas un kā ar šiem dokumentiem strādājis.
Tolaik katram ārzemēs dzīvojošajam pilsonim bija jāaizpilda pirmuzskaites veidlapa, uz kuras pamata tika veikta reģistrācija. Taču, iepazīstoties ar šo veidlapu saturu, redzams – pārāk daudz kas bijis atkarīgs no tā, kā to sapratuši vēstniecību darbinieki un goda konsuli. Piemēram, anketā ierakstot tikai to, ka ģimenē ir divi bērni, bet par viņiem nesniedzot pietiekami izvērstas ziņas, šiem bērniem vēlāk vairs nebija tiesību iegūt dubultpilsoņa statusu. Kam šis princips bija jāzina un jāizskaidro? Cik cilvēku šā iemesla dēļ zaudējuši savas tiesības? Precīzu datu PMLP nav.
Pašlaik Saeimas apakškomisija tikai apkopo datus, speciālistu sniegtos argumentus un arī 20 gadu seno notikumu aculiecinieku atmiņas, šajā darbā iesaistot lielākās starptautisko un cilvēktiesību autoritātes, bijušos deputātus un trimdas latviešu organizāciju darbiniekus. Pilsonības likuma durvis ir tikai atvērtas, un izrādās – tajā jāsakārto daudz vairāk jautājumu, nekā tas šķita, šo pienākumu uzņemoties.
