Publicēts pirms 13 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Jānis Bordāns: „Ir būtiski dubultpilsonības jautājumu nevilkt garumā, jo tieši šobrīd tas var ietekmēt daudzu cilvēku likteņus. Mēs varam zaudēt veselas dzimtas, ģimenes. Mēs novilcinām vienu, otru, trešo mēnesi, gadu, un tie jau ir ne vairs desmiti, bet simti ģimeņu, kas Latvijai ir vai nu piederīgi, vai tiek nošķirti.”
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Latvijā ir visai interesanta attieksme pret savu pilsonību, ko noteica okupācijas sekas, – pasaulē izkaisīti pilsoņi, no kuriem daudzi saprotamu un attaisnojamu iemeslu dēļ ieguvuši arī citu valstu pilsonību, valsts teritorijā atrodošies bijušās PSRS pilsoņi, kā arī smagas kaujas, kas gan Rietumu, gan Krievijas diplomātiskā un pat militārā spiediena dēļ šai laukā bija jāizcīna neatkarības atjaunošanas sākumā. Vēl jāmin savu tiesību neizpratne un nedrošība, savas intereses aizstāvot. Piemēram, radās nevis visā pasaulē pieņemts statuss "ārzemnieks" un "bezvalstnieks", bet maldinošs – "nepilsonis", aiz humāniem apsvērumiem piešķirot šīm personām visai lielas privilēģijas.
Mazais "dubultpilsonības lodziņš"
Latvijā ir ļoti liberāls pilsonības iegūšanas likums, bet tas ir ļoti strikts pilsonības saglabāšanas jautājumā. Piemēram, Pilsonības likuma Pārejas noteikumu 1.punkts ietver apšaubāmu normu atņemt pilsonību tiem pilsoņiem, Otrā pasaules kara bēgļiem un viņu pēcnācējiem, kuri nereģistrējās jaunizveidotajā Iedzīvotāju reģistrā laikā, kas ir īsāks par vienu gadu (no 1994.gada 11.augusta līdz 1995.gada 1.jūlijam). Bija tādi, kas par šo prasību pat nepaguva uzzināt.
Neaptverama neiecietība – cilvēkam, kurš 50 gadus ir glabājis savu Latvijas pilsoņa pasi un statusu, kopis latvieša identitāti, iespējams, cīnījies ar mītnes zemes valsts aparātu, pat nezinot, vai viņš vairs vispār redzēs savu Latviju, un kurš atrodas otrā pasaules malā, dažos mēnešos liek "visu mest pie malas", izlemt par pilsonību un mesties kārtot formalitātes. Kā vārdā un kālab tāda steiga?
Šobrīd likuma 24.pants paredz pilsonības atņemšanu, ja persona ieguvusi citas valsts pilsonību. Tam ir zināms pamatojums, taču jautājums būtu – vai pilnīgi visos gadījumos?
Minētais raksturo, cik vieglprātīgi mēs esam attiekušies pret vienu no trim elementiem, kas vispār veido valsti, proti – pilsoņiem! (Diemžēl jāatzīst, ka par attieksmi arī pret pārējiem diviem – teritoriju un suverēnu valsts varu, atceroties vieglprātīgi "norakstīto" Abreni vai to, cik viegli bijis ietekmēt mūsu valsts varu gan pašmāju, gan kaimiņvalstu oligarhiem, – nevar teikt neko labāku.) To varētu izskaidrot ar tiesiskās tradīcijas vājumu – ja, piemēram, krimināltiesības zinātne tā vai citādi funkcionēja, tad ārzemnieku tiesības, kas Eiropā ir vienas no svarīgākajām, blakus teiksim civiltiesībām, būvniecības tiesībām u.tml., PSRS okupētajā Latvijas teritorijā bija maznozīmīgas.
Dubultpilsonības principi Latvijā – skaidri
Bet runājot par vairākpilsonības situāciju, uzskatu, ka pamatā jāņem vērā divi apstākļi. Proti, transporta un ekonomiskās attīstības rezultātā eksistējošā un objektīvā cilvēku pārvietošanās brīvība, kādas vēsturē nav bijis nekad agrāk, un valsts augstākās intereses. Vēl varētu minēt arī pilsoņa cilvēktiesības. Šie apstākļi liek godīgi atbildēt uz jautājumu – cik lielā mērā ir pieļaujama un pamatota dubultpilsonības ierobežošana?
Latvijas situācijai un interesēm pilnībā atbalstāma ir diferencēta pieeja dubultpilsonībai. Piemēram, vairums Eiropas Savienības valstu pieļauj dubultpilsonību ar citām ES valstīm. Tāpat ir pieļaujama arī dubultpilsonība ar citām valstīm, ar kurām ir tuvas vēsturiskas, kultūras vai politiskas attiecības. Savukārt pieņemami ir izslēgt dubultpilsonības iespēju ar valsti, kas ir bijusi agresors, uztur nepieņemamus valsts pārvaldes standartus, piemēram, noliedz manas valsts pastāvēšanas pamatprincipus.
Manuprāt, jau sen bija izstrādāts ļoti saprātīgs risinājums – atļaut dubultpilsonību tiem cilvēkiem, kam otrā pilsonība ir radusies valstīs, kurās viņi dzīvoja mūsu valsts okupācijas laikā. Tie bija galvenokārt bēgļi pēc Otrā pasaules kara, kuri devās trimdā. Tāpēc bija sastādīts to valstu saraksts, uz kurām latvieši galvenokārt izceļoja. Tās nav tikai NATO un ES valstis, bet arī, piemēram, Austrālija, Brazīlija. Tas būtu taisnīgi, un ar to būtu sasniegts likuma leģitīmais mērķis - tiktu nodrošinātas valsts intereses. Izceļotāju pēcteči būtu šo pilsonību mantojuši.
"Latvijas situācijai un interesēm atbalstāma ir diferencēta pieeja dubultpilsonībai."
Iemesls ir ļoti pamatots – pirmkārt, etnosa izdzīvošanas un atjaunošanās jautājums, nacionālās identitātes spēcināšana, kas tikai nostiprinātu valsti. Te pat nevar saredzēt, kādi būtu mīnusi. Tas, ka minētie cilvēki ir atradušies ārpus valsts teritorijas, nebūt automātiski nenozīmē, ka viņi ir zaudējuši saikni ar Latviju. Patriotisms un latviskā identitāte viņos ir pat spēcīgāka nekā daudzos padomju realitātē dzīvojošos. Minētās valstis ir Latvijai draudzīgas, un šīm iespējamajām divām pilsonībām diez vai radīsies konfliktējoša situācija. Tiktu atjaunots pilsoņu kopums, un nostiprināts taisnīgums.
Otrs princips – par pilsoņiem tiek aicināti būt un atvieglotā veidā tiek piešķirtas iespējas iegūt dubultpilsonību valstsnācijas piederīgajiem. Tā ir gan Vācijā, gan Izraēlā. Latvijai ir vēl jo lielāks leģitīms pamats šāda principa piemērošanai.
Tas attiecas arī uz tagadējā perioda aizceļotājiem, jo visus šos 20 gadus esam atradušies tādā kā "pēckara stāvoklī" - ar sagrautu ekonomiku. Turklāt tas nav noticis tikai atjaunotās Latvijas pilsoņu nesekmīgas saimniekošanas dēļ, bet arī tāpēc, ka Latvijas pilsoņiem bija atņemts īpašums (turklāt 20.gs. laikā trīs reizes), iznīcināta tradicionālā ekonomika, demoralizēti un iznīcināti cilvēki.
Tam, ka izceļošanai ir tikai ekonomiskais pamats, ir vien pateikt puspatiesību. Ekonomikas neesamība šeit ir objektīva. Mēs varam salīdzināt Latviju ar visām bijušās Krievijas impērijas daļām, kuras atdalījušās no PSRS. Baltija ekonomiski ir visveiksmīgākā, lai gan citām dabas resursu ir ievērojami vairāk, piemēram, Ukrainai, Azerbaidžānai, Baltkrievijai.
Jāņem vērā visi šie iemesli un jāpasaka, ka, neļaujot šiem izceļotājiem iegūt vai saglabāt Latvijas pilsonību, viņus atstumjot, netiek sasniegts neviens pozitīvs mērķis, kas valstij izvirzīts. Godīgi jāatzīst, ka pašreizējais dubultpilsonības aizliegums nevis nostiprina šādu pilsoņu saites ar Latviju, bet tieši veicina šo saišu saraušanu. Un šeit ir jāsaka tā – mūsu rīcība nedrīkst būt kontrproduktīva, nedrīkst būt tādi likumdevēju un ierēdņu lēmumi, kas iznīcina valsti, jo valsts eksistences tiesības ir nerakstītas augstākās tiesības. Nevar par valstisku un taisnīgu pieeju saukt tādu, kas aicina bez nosacījumiem, atvieglotā un paātrinātā kārtā veicināt pilsonības piešķiršanu jebkuram Latvijas teritorijā dzīvojošajam, neprasot to, cik lojāls pilsonis viņš būs, un vienlaicīgi – atņemt pilsonību dažādu iemeslu dēļ no valsts izbraukušiem lojāliem pilsoņiem vai vēl jo vairāk – bēgļiem un viņu pēctečiem.
Vilcinoties pieņemt lēmumu, rodas neatgriezeniskas sekas
Diemžēl politiķi nav pieraduši būt izlēmīgi, ir tendence pilsonības jautājumu atlikt. Taču šis jautājums ir tik svarīgs, ka tam vajadzētu būt nozīmīgai Latvijas prioritātei. Tas ir nacionāls un valstisks jautājums. Ja tas netiks izlemts pēc iespējas racionālā, īsā, saprātīgā termiņā, pieredze liecina, ka šis risinājums ievelkas, jo nekad nevar paredzēt, kādi šķēršļi var rasties jau tuvākajā nākotnē.
Ir būtiski dubultpilsonības jautājumu nevilkt garumā, jo tieši šobrīd tas var ietekmēt daudzu cilvēku likteņus. Mēs varam zaudēt veselas dzimtas, ģimenes. Mēs novilcinām vienu, otru, trešo mēnesi, gadu, un tad tie jau ir ne vairs desmiti, bet simti ģimeņu, kas Latvijai ir vai nu piederīgi, vai tiek nošķirti. Cilvēkiem rodas tīri cilvēcisks aizvainojums un arī neiespējamība kaut ko šajā jautājumā darīt. Loģiski, ka tas atsvešina no Latvijas. Politiķiem vajadzētu saprast, cik tas ir izšķiroši. Varbūt svarīgāk nekā daudzas citas lietas, ko Saeima izskata – "ražo" likumus, nevērtējot tos no šāda aspekta.
Iespējams, daļa deputātu uzskata, ka tas nav prioritārs jautājums, daļa savukārt nepiekrīt pašai koncepcijai. Pilsonības likumā ir aizliegts pats dubultpilsonības princips. Vai pietiktu tikai ar to, ja sākumā vispirms atceltu šo aizliegumu un tikai pēc tam tālāk risinātu visu pārējo – kam tā piešķirama vai atjaunojama? Es to negribētu darīt, jo tas radītu pārrāvumu vispārējā koncepcijā par pilsonību. Ja mēs vienkārši atceļam šo aizliegumu, rodas neskaidrības, kādā veidā dubultpilsonība var veidoties vai tā var veidoties ar jebkuru valsti. Turklāt likumus nevar mainīt ļoti bieži, jo tad, ja mēs regulāri pa daļām mainām likumus, tiem zūd uzticēšanās. Mums nav vienkārši vēlme pateikt, ka Latvijā var pastāvēt dubultpilsonība bez nekādiem nosacījumiem. Mums ir vēlme izveidot tādu regulējumu, kas palīdz nostiprināties Latvijas valstij, Latvijas pilsoņiem un latviešu nācijai. Tāpēc es būtu pret to, ka Pilsonības likums pagaidām tiktu mainīts daļēji.
"Pieņemami ir izslēgt dubultpilsonības iespēju ar valsti, kas ir bijusi agresors, uztur nepieņemamus valsts pārvaldes standartus, piemēram, noliedz manas valsts pastāvēšanas pamatprincipus."
Bažas raisa vēl kāds fakts - joprojām notiek tiesas procesi, kuros tiek atņemta Latvijas pilsonība, ja pieņemta kādas citas valsts pilsonība. Piemēram, šādā procesā iesaistīts Konstantīns Pupurs, izcils cilvēks, kuram 90.gados cīņas par Latvijas neatkarību dēļ tika reāli apdraudēta dzīvība, tāpēc viņš atstāja valsti un pieņēma ASV pilsonību. Tagad Pupurs ir atgriezies (te jums piemērs latviešu aizbraucēju "nelojalitātei"!) un viņam draud iespēja zaudēt Latvijas pilsonību. Savukārt sportistu Znaroku, kurš, pateicoties Pupura izcīnītajai Latvijas valstij, varēja braukāt uz pasaules čempionātiem kā Eiropas valsts izlases treneris, tādējādi pelnot naudu un reputāciju, un paralēli publiski nievāt latviešu valodu un valsti, mēs uzņemam pilsonībā par nopelniem, no kuras viņš vēlāk – atkal sava izdevīguma dēļ – vienkārši atsakās. Tas ir tikai viens piemērs, daudzus mēs pat nezinām.
Tātad selektīvi turpinās to cilvēku atstumšana no valsts, kuri ir patriotiskākie, visvairāk gribētu dot valstij un tautai. Loģiski būtu, ja valsts institūcijas sekotu likumdošanas procesam. Ja ierēdņi redz, ka šajā procesā ir likums, kurš šo statusu cilvēkus var ietekmēt. Būtu loģiski iesaldēt pilsonības atņemšanas procesa uzsākšanu un ļaut izlemt likumdevējam.
Kā jau minēju, ierēdņu rīcība nedrīkst būt kontrproduktīva. Sanāk, ka tagad valsts atņems cilvēkam pilsonību un pēc tam lūgsies, lai tomēr ņem atpakaļ? Tā kā nav iespējams visu uzlikt uz ierēdņu pleciem, būtu nepieciešams pieņemt lēmumu ministriju līmenī. Zinot, ka jautājums ir politiski svarīgs, negodīgi, netaisnīgi un nepareizi būtu šo jautājumu atstāt izlemšanai tikai atsevišķiem ierēdņiem. Atbildīgās iestādes vadītājam jāspēj iet pie politiķiem un pieprasīt, lai tiek panākts risinājums, kurš būtu valstiskās interesēs.
Rīcība, kas ir valstiskās interesēs, nedrīkst būt vērtēta kā nelikumīga, un valstij ir jāaizstāv savi pilsoņi un jārūpējas par savu valstsnāciju. Nedrīkst izveidoties situācija, ka formālu iemeslu dēļ tiek nodarīts kaitējums valsts interesēm. Tā ir Rietumeiropā pieņemta tiesību prakse, un arī Latvijā līdz okupācijai tāda pastāvēja. Diemžēl esam iestiguši totalitārās Krievijas tiesību formālisma tradīcijā. Mums gadiem ir bijis iestāstīts, ka rūpēties par savām tiesībām, par savas nācijas interesēm – tas ir kaut kas nepiedienīgs. Ziemeļeiropas valstīs, par kādu arī mēs, ticu, kļūsim ne tikai ģeogrāfiski un mentāli, bet arī tiesiski, tas ir otrādi – tas ir pamatu pamats, par to visi rūpējas un nekaunas.
_________________________________________________
* Saeimas Juridiskā komisija ierosina 11.Saeimā turpināt izskatīt 10.Saeimā neizskatīto likumprojektu "Grozījumi Pilsonības likumā". Priekšlikumi 2.lasījumam jāiesniedz līdz 2012.gada 1.janvārim.
