Valsts un sabiedrības līgums – Satversme. Ko skaidro un skaidros Satversmes komentāri

Latvijas valsts Satversmi nosacīti var pieskaitīt pie vecā parauga konstitūcijām, ar salīdzinoši jaunu vienu - 8.nodaļu. Vai Satversme šobrīd, jūsuprāt, ir pašpietiekama?

Manuprāt, nevienu valsts konstitūciju nevajadzētu vērtēt pēc kritērija - jauna, veca, moderna... Piemēram, ASV konstitūcija, kas ir spēkā arī patlaban, ir pieņemta 1787.gadā, savukārt Norvēģijas konstitūcija ir spēkā no1814.gada, turklāt sākotnēji tā nebija norvēģu valodā.

Mūsu valsts Satversmi ir pamats uzskatīt par modernizētu. Kopš likumdevējs to 1922.gadā pieņēma, Satversme ir labota, papildināta 11 reizes. Turklāt šos grozījumus lielākoties ir noteikusi dzīves nepieciešamība: Satversmes tiesas izveidošana, Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, vēlētāju vecuma noteikšana no 18 gadiem, arī jaunas – 8.nodaļas ietveršana Satversmē un citi apstākļi.

Tai pašā laikā Satversmē arvien ir atsevišķas vietas, kas prasa precizējumus. Piemēram, pašreizējā kārtībā prezidents ir tiesīgs ierosināt Saeimas atlaišanu, taču atbalsta negūšanas gadījumā prezidents zaudē savu amatu. Es nezinu nevienu valsti, kur konstitūcija pakļauj valsts vadītāju šādam riskam. Diskutējama būtu arī dotā iespēja Saeimai prezidentu atsaukt, neizvirzot konkrētu atsaukuma iemeslu, kas reāli var būt politiski motīvi.

Pasaules praksē valsts prezidenta atsaukšanai kalpo impīčmenta procedūra, kad ir izvirzīti nopietni apvainojumi: rupji konstitūcijas pārkāpumi, valsts nodevība vai kāds cits pamatots iemesls. Mūsu Satversmē noteikta prasība Saeimas kvalificētam vairākumam – divām trešdaļām deputātu, lai valsts prezidentu sauktu pie kriminālatbildības. Tas būtu unikāls gadījums, ja deputāti nepiekristu!

Pašvaldības daudzkārt ir norādījušas, ka Satversmē nav nostiprināts to statuss. Jāatzīst, ka reālie apstākļi tam nav bijuši labvēlīgi – ilgus gadus tika īstenota pašvaldību administratīvi teritoriālā reforma. Izņemot atsevišķus pantus, Latvijas Satversme ir ļoti viegli grozāma, - nepieciešams divu trešdaļu tobrīd sēdē klātesošo Saeimas deputātu atbalsts.

Jūsu minētie piemēri norāda uz, iespējams, nepietiekami pārdomātu un neizanalizētu likumdevēja skatījumu uz konstitūcijā jau pieņemtām normām. Cik daudz un tālu, gatavojot grozījumus valsts konstitūcijā vai citos tiesību aktos, būtu jāmodelē situācijas?

Konstitūcija ir sava veida sabiedrisks līgums, kas noslēgts starp dažādām grupām - politiskām partijām, sabiedrību.

Situatīvā modelēšana ir ļoti svarīga. Tas ir, kā sakāmvārdā – 10 reizes nomērīt, vienreiz nogriezt. Tikpat svarīga ir arī plaša (šī vārda reālā izpildījumā) diskusija, dialogs. Ne tikai speciālistu, juristu vidū, jo juristi var uzrakstīt, ko vajag, bet arī sabiedrībā un tās grupās. Tādā ceļā izkristalizējas būtiskākais.

Ne velti ir valstis, kur ar konstitūcijas pieņemšanu nesteidzas un ir ļoti grūti šo dokumentu grozīt. Piemēram, Somijas konstitūcija ir spēkā no 2000.gada 1.marta. To ar balsu vairākumu trijos lasījumos pieņēma 1995.gadā ievēlētais parlaments. Tad parlaments tika atlaists un izsludinātas ārkārtas vēlēšanas. Sanākot jaunajam parlamentam, tas balsoja par jauno konstitūciju otrreiz. Bija nosacījums: lai jaunā konstitūcija stātos spēkā, nepieciešams arī jaunā parlamenta balsu vairākums.

Konstitūciju uzskata par valsts mugurkaulu. Vai Latvijas valsts mugurkaulu var uzskatīt par stabilu, ja tajā veikti vienpadsmit grozījumi, t.sk. desmit pēc neatkarības atgūšanas?

Konstitūciju nevar uzrakstīt tā, lai tajā nekad nevarētu izdarīt grozījumus. Dzīve nereti diktē priekšnoteikumus pamatlikuma grozīšanas nepieciešamībai. Satversmes deviņdesmit gadu garajā vēsturē vienpadsmit grozījumi nav daudz.

Kāpēc Satversmes jaunāko, 1998.gadā pieņemto 8.nodaļu mēdz uzskatīt par simboliska parāda nokārtošanu, iepriekš neizpildīta "mājasdarba" paveikšanu?

Demokrātiskā valstī cilvēktiesības ir konstitucionālā ranga ietvarā. Satversmē jau 1922.gadā bija paredzēta ļoti plaša 2.nodaļa – demokrātiskas cilvēka pamattiesības, pamatbrīvības. Tā diemžēl netika pieņemta. Pēc neatkarības atjaunošanas tika pieņemts tā sauktais konstitucionālais likums "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi".

"Tiesību izpratnes skaidrošana sabiedrībai jāīsteno valsts uzturētiem plašsaziņas līdzekļiem."

Taču mūsu Satversme atšķirībā no Latvijas PSR Konstitūcijas neparedz par citiem likumiem augstākstāvoša likuma esamību. Tādējādi 8.nodaļas ietveršana Satversmē bija likumsakarīga, vienlīdz tika nodrošināta arī nacionālo un pārnacionālo tiesību aktu hierarhijas atbilstība.

Ekspertu aprindās gan iepriekš, gan patlaban ir rezervēta attieksme pret jaunas valsts konstitūcijas veidošanu. Arī līdzšinējie mēģinājumi piedāvāt jaunu valsts konstitūciju – Jura Bojāra redakcija – ir kategoriski noraidīti. Kas nosaka juristu un īpaši valststiesību ekspertu piesardzīgo attieksmi pret jaunas valsts konstitūcijas izstrādi?

Valsts pamati mūsu Satversmē ir nostiprināti. Tāpēc nav nepieciešams rakstīt jaunu, modernu vai citādu Satversmi. Vienlīdz jāteic, ka vēlmi radīt jaunu konstitūciju, manuprāt, virza personu ambīcijas. Bojāra Satversmes piedāvājumu atceroties, es teiktu, ka tajā bija daudz pretrunu un nedemokrātisku normu. Tāpēc - nedod, Dievs, ka mūsu valstij būtu tāda konstitūcija!

Vienlīdz manis iepriekš minētais iezīmē daudz būtiskāku vajadzību – nopietnu darbu esošā dokumenta pilnveidošanai.

Šādi izteikumi ir dzirdēti, turklāt vairākkārt. Ja runājam par Bojāra konstitūcijas saturu, kas veidots, izmantojot vairāku citu valstu empīrisko skatījumu uz konstitucionālām normām, vai to var uzskatīt par trūkumu un kādēļ? LR Satversme veidota, izmantojot Vācijas konstitūciju.

Es savulaik biju viens no tiem, kas kritizēja Bojāra Satversmi tās satura populisma dēļ. Kaut vai atsauces uz konkrētiem avotiem – konkrētu valstu konstitūcijām. Pārliecinoties diemžēl atbilstība nebija atrodama! Tika piedāvāts būtībā atgriezties pie  tiesnešu ievēlēšanas uz četriem gadiem. Atšķirībā no padomju laika to gan veiktu Saeima. Vai tas veicinātu tiesnešu lojalitāti un tiesu neatkarību? Domāju, ka nē! Arī piedāvātā vēlēšanu sistēmas maiņa bija pretrunīga, neizsvērta un nepārdomāta. Projekts paredzēja ieviest jaukto vēlēšanu sistēmu. Bet, ja projekta 51.panta otrajā daļā tika noteikts, ka Saeimas deputāta pilnvaras iegūst tas deputāta kandidāts, kurš savā vēlēšanu apgabalā iegūst visvairāk balsu, tad 50.panta piektajā daļā bija noteikts, ka vietu Saeimā iegūst deputāta kandidāts tikai no tās partijas, kura Latvijā ieguvusi ne mazāk kā 5% no visām pēc proporcionālās vēlēšanu sistēmas par to nodotajām balsīm vai arī uzvarējusi ne mazāk kā četros vēlēšanu apgabalos pēc mažoritārās vēlēšanu sistēmas. Tātad – pretruna!

Daudzviet piedāvātā redakcija nebija izprotama bez speciālista palīdzības. Bet tas nozīmē, ka valsts konstitūcija būtu nesaprotama sabiedrībai.

Vai Latvijā, jūsuprāt, ir vērojama konstitucionālā krīze, ja par tās pazīmēm uzskata

• vēlēšanu sistēmas maiņas prasījumu;
• tautas vēlēta Valsts prezidenta kārtības noteikšanu;
• tautas nobalsošanu par tautas tiesībām atlaist Saeimu;
• katastrofālu neuzticību valsts varai un valsts institūcijām?

Par konstitucionālu krīzi Latvijā, manuprāt, nav pamata runāt. Tas, ka tiek izteiktas idejas par vēlēšanu sistēmas maiņu, neliecina par krīzi. Vēlēšanu sistēma jau ir uzlabota, jo izslēgts tā saucamais "lokomotīves" princips, kas deva iespēju partijām savus līderus vai ļoti populāras personas iekļaut kandidātu sarakstos kaut vai visos piecos vēlēšanu apgabalos.

Tiek strādāts un diskutēts arī par to, kā tuvināt deputātus saviem vēlētājiem. Arī ideja par tautas vēlēta Valsts prezidenta institūta ieviešanu nav jauna. Tā pat tika akceptēta otrajā lasījumā par grozījumiem Satversmē 1934.gada 8.maijā. Nostalģija pēc stingras rokas ir arī šodien.... Savukārt vēlētāju tiesības ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu jau ir nostiprinātas Satversmes 14.pantā.

"Tauta nav muļķe, un, ja būs dialogs, ja savlaicīgi tiks argumentēts viens vai otrs nepopulārs lēmums, tad arī šī neuzticība mazināsies."

Nebūšu oriģināls, bet uzskatu, ka neuzticība valsts varai un valsts institūcijām izriet no to pārstāvju bieži augstprātīgas attieksmes pret savu darba devēju – vēlētāju – un abām pusēm saprotamas komunikācijas trūkuma. Tauta nav muļķe, un, ja būs dialogs, ja savlaicīgi tiks argumentēts viens vai otrs nepopulārs lēmums, tad arī šī neuzticība mazināsies. Valsts un pašvaldību birokrātiem būtu jāsaprot, ka valsts iedzīvotāji nav viņu kalpi, kurus var izrīkot, kā tik ienāk prātā, un prasīt no tiem, kā tautas pasakās: "Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko!" Ir radikāli jāpaaugstina valsts un pašvaldību pārvaldē strādājošo profesionalitāte.

Bet, ja runa ir par konstitucionālo krīzi, tad tāda joprojām turpina pastāvēt Moldovā. Valsts nespēj ievēlēt prezidentu. Moldovas konstitūcija paredzēja, ka moldāvu tauta prezidentu ievēlē vispārējās aizklātās vēlēšanās. Rezultātā tika ievēlēts bijušais kompartijas līderis. Lai tiktu vaļā no šīs nevēlamās kompartijas ēnas, tika grozīts valsts pamatlikums, paredzot tiesības prezidentu vēlēt parlamentam. Politisko spēku samērs, precīzāk skaitliskā vairākuma trūkums, Moldovas parlamentā nav labvēlīgs iespējai valsts prezidentu ievēlēt. Un tā tas turpinās joprojām.

Demokrātija nozīmē līdzdalību un viedokļu daudzveidību, mazākuma pakļaušanos vairākumam. Pēdējais referendums ir apliecinājis tautas spēju lemt valsts pamatu jautājumus. Raugoties uz sabiedrības reālo, proti, zemo, atbalstu valsts varas struktūrām, vai tautas nobalsošana būtu ceļš, kā atjaunot valsts varas un tautas līdzsvaru?

Tas ir diskutabls jautājums. 1/10 daļa no balsstiesīgo Latvijas pilsoņu skaita kā atbalsta slieksnis likumprojekta iesniegšanai ir pietiekami augsts. Savukārt sākotnējā iniciatīva, lai valsts iesaistītos pilsoņu izteiktās iniciatīvas noskaidrošanai tautas nobalsošanas ceļā – 10 tūkstoši notariāli apstiprinātu parakstu, nav grūti īstenojama. Kā zināms, viena paraksta apliecinājuma cena pie notāra ir  apmēram divi lati, kas uzliek par pienākumu iniciatīvas grupai segt parakstu apstiprināšanas izmaksas. Prakse rāda, ka parasti tas iniciatoriem nekādas grūtības nesagādā.

Nelaime jau ir tā, ka nereti šīs iniciatīvas ir politisko interešu vadītas. Tā tas bija arī referendumā par valsts valodu. Es šaubos, vai jautājums būtu nonācis līdz tautas nobalsošanai, ja nacionālā apvienība nebūtu uzsākusi parakstu vākšanu par latviešu valodas kā vienīgās valodas noteikšanu valsts finansētās izglītības iestādēs. Manuprāt, mēs līdz šim esam lepojušies ar to, ka mums ir nacionālo minoritāšu skolas, kur bērni apgūst poļu, lietuviešu, ukraiņu, igauņu un citas mazākumtautību valodas. Nenoliedzami, vairums  skolu ir ar krievu mācību valodu, tomēr kopš bilingvālās izglītības sistēmas ieviešanas prakse apliecināja, ka mazākumtautību skolu bērni apgūst un labi pārvalda latviešu valodu. Arī patlaban savā darbā es skaidri redzu, ka, strādājot ar nelatviešu tautības studentiem, saziņā nekādu problēmu nav!

Ziniet, bēdīgākais ir tas, ka brīdī, kad būtu nepieciešams kopējos spēkus veltīt daudz svarīgāku uzdevumu risināšanā – mēs nupat kā sākam iet ārā no ekonomiskās krīzes, tas ir svarīgi valstij, tas ir svarīgi katram tās iedzīvotājam – tiek inspirētas provokācijas, kas atņem spēkus un novirza uzmanību.

Nule notikušais referendums lielā daļā sabiedrības emocionāli uztverts kā apdraudējums Latvijas valsts pamatiem. Ja uz referendumu raugās no cilvēktiesību skatpunkta, vai šis viedoklis iztur kritiku? Un cik kritiski, jūsuprāt, vispār būtu jāraugās uz referenduma rezultātiem?

Manuprāt, ir būtiski atcerēties to, ko pirms referenduma vairākkārt atzina tā politiskie atbalstītāji - tas ir protests un skaidra referenduma iznākuma apzināšanās. Tātad referenduma politiskais mērķis bija destabilizēt situāciju – pēc principa, lai vieglāk zvejot duļķainos ūdeņos.

Grūti noliegt, ka lielu lomu gados vecākiem nepilsoņiem spēlē kopš padomju laikiem saglabājusies krievvalodīgo dominējošā stāvokļa ietekmes zaudējums.

Mūsu Pilsonības likums ir pietiekami demokrātisks un dod iespēju iegūt pilsonību pēc pieciem valstī nodzīvotiem gadiem, nokārtojot attiecīgus pārbaudījumus, kas nav nemaz tik sarežģīti. Taču, kā mēs labi zinām, cilvēki ar nepilsoņu pasēm šeit dzīvo krietni ilgāk nekā piecus gadus. Turklāt saglabāt nepilsoņa pasi bieži ir izdevīgi - tā pat dod lielākas privilēģijas: iespējas brīvi doties pie radiem, draugiem uz bijušajām NVS valstīm, kā arī bez vīzas pārvietoties Šengenas zonā.

Cilvēktiesības itin bieži piesauc. Piesauc vietā un piesauc nevietā. Kādas, jūsuprāt, ir Latvijas sabiedrības zināšanas par cilvēktiesībām?

Spriežot no tā aspekta, ka Latvijā personai pastāv iespēja neatkarīgi no tā, vai tā ir pilsonis, nepilsonis vai ārvalstnieks, iesniegt konstitucionālo sūdzību, kā arī šo sūdzību skaita pieaugumu Satversmes tiesā, var atzīt, ka zināšanu līmenis par cilvēktiesībām mūsu valstī ar katru brīdi pieaug. To sekmē gan studiju programmās iekļautais cilvēktiesību kurss daudzās augstskolās, gan nevalstisko organizāciju aktivitātes, gan arī masu informācijas līdzekļi.

Protams, jāatceras, ka vienmēr ir un būs cilvēki, kam sūdzēties vai karot par kaut ko, ir hobijs.

Ir pieņēmums, ka līdzsvars starp valsti un indivīdu attiecībās pastāv, ja sabiedrība īpaši neizjūt valsts funkcionēšanu un nav vēlmes iejaukties. Citējot Satversmes tiesas priekšsēdētāju Gunāru Kūtri, ka līdz ar šīs grāmatas izdošanu Satversmes tiesai pieaugs darba apjoms, vai ir pamats domāt, ka Latvijā ir tik lielas problēmas cilvēktiesību jomā?

Atsevišķos gadījumos ir vērojams dialoga trūkums starp valsti un indivīdu, atsevišķos gadījumos iemesls ir vārdu un darbu atšķirības, kad cilvēks tiek sūtīts no Poncija pie Pilāta un nav savstarpējas gatavības ieklausīties un saprasties. Tā diemžēl nav tikai Latvijas problēma vien, līdzīgas problēmas pastāv arī daudzās citās demokrātiskās valstīs.

Manuprāt, ja indivīds sāk apzināties savu lomu valsts dzīvē – valsts ir cilvēkam, nevis otrādi -,  tas ir vērtējams pozitīvi. Lai iesniegtu prasību Satversmes tiesā, ir jābūt pirmām kārtām reālam tiesību aizskārumam, kas ir nostiprināts kādā tiesību aktu normā. Lielākoties sabiedrībā ir subjektīva cilvēktiesību aizskāruma interpretācija.

Var teikt, ka šobrīd ir radīts nopietns pamats cilvēktiesību izpratnes paaugstināšanai. 33 Latvijas tiesībzinātnieki un praktiķi ir spēruši pirmo soli Latvijas Satversmes skaidrošanā: jaunākajai – 8. Satversmes nodaļai ir sagatavoti komentāri. Tas ir iespaidīgs darbs – 863.lappušu grāmata! Jūs bijāt šī izdevuma redkolēģijas vadītājs. Kā radās ideja rakstīt Satversmes komentārus? Un kāpēc sākāt ar Cilvēktiesību nodaļu?

Šī projekta ideja pieder Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Valststiesību katedrai, konkrēti profesoram Ringoldam Balodim. Apsveicami, ka ideja trīs gadu laikā tika pārvērsta par praktisku rezultātu!

Pie šī vērienīgā projekta īstenošanas strādāja ļoti daudzi cilvēki. Katrs redkolēģijas loceklis saņēma visus rakstus un gatavoja savus komentārus, precizējumus, pieprasīja papildu argumentācijas, prakses  analīzes nepieciešamību. Darbs bija, ja tā var teikt... velnišķīgs! Turklāt es šobrīd runāju tikai par tekstu rediģēšanu no juridiskā viedokļa, tam klāt nāk vēl terminoloģijas vienādošana, literārā rediģēšana un grāmatas sagatavošana drukāšanai tipogrāfijā.

"Vienmēr ir un būs cilvēki, kam sūdzēties vai karot par kaut ko, ir hobijs."

Arī citviet pasaulē valstu konstitūcijas tiek līdzīgi komentētas, tai skaitā ietverot, piemēram, cilvēktiesību sadaļā atsauces uz Eiropas tiesas praksi. Mūsu Satversmes 8.nodaļas komentārus veidojot, arī ir izmantotas gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas, Satversmes tiesas un citu valstu konstitucionālo tiesu prakses atziņas un atsauces uz konkrētiem tiesu spriedumiem par konkrētās normas interpretācijas pamatnostādnēm.

Viens no biežāk piesauktajiem cilvēktiesību aizskārumiem ir noteikts Satversmes 96.pantā: "Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību." Tomēr mūsdienās privātā dzīve ir arī komerctiesību subjekts, ko noteic dzeltenā prese un tās popularitāte sabiedrībā. Vai tādējādi neveidojas pretruna starp cilvēktiesībām un komerctiesībām?

Viss būs atkarīgs no konkrētās lietas apstākļiem. Nav noliedzams, ka medijiem, kas nodarbojas ar šāda veida informācijas izplatīšanas biznesu, nekad nebūs interesants vienkāršs mežsaimnieks, skolotājs vai pārdevēja. Publiski pazīstama persona vienmēr būs mediju uzmanības lokā.

Savulaik, kad Latvijā tikko bija izveidota Satversmes tiesa, gan Satversmes, gan augstākās tiesas tiesneši piedalījās Latvijas un Dānijas apmaiņas semināros.  Kā uzskatāms piemērs tika piedāvāta situācija: televīzijas žurnālists ir intervējis kādas nelielas superradikālas grupas pārstāvi, un šīs grupas aktivitātes robežojās ar nacionālā naida un rasisma kurināšanu. Par šo interviju  bez komentāriem žurnālistam tiek piespriests simbolisks naudas sods, ko žurnālists apstrīdēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kura ar dažu balsu pārsvaru viņu attaisnoja. Kā redzam, šajā lietā atslēgvārdi ir "informācijas brīvība" un "vārda brīvība". Ja nav konstatēta tieša naida kurināšana, nav pamata spriest sodu.

Braucot dzirdēju radio, ka saistībā ar masu slepkavu Norvēģijā, iespējams, tiks veidota teātra izrāde. Masu slepkava ir nepārtrauktā mediju uzmanības lokā un bauda gandrīz varoņa statusu. No citas puses uz šo situāciju raugoties, var pamatoti jautāt, kur ir robeža starp tiesībām uz informācijas pieejamību un privātās dzīves neaizskaramību?

Vienlīdz populāri Latvijā ir uzsākt tiesvedību par personas goda un cieņas aizskārumu, kam tiesības uz neaizskaramību garantē Satversme. Cieņa ir balstīta uz personas subjektīvo viedokli – sabiedriskā novērtējuma atspoguļojuma pašvērtējumu, ko nav iespējams pārbaudīt.

Lietas būtība ir tā, ka goda un cieņas aizskāruma precedentus starp personām, kad persona A apvaino personu B un tas pirmo aizskar līdz sirds dziļumiem, par ko arī tiek sniegts prasījums tiesā, skata civiltiesiskā kārtībā un tam nav sakara ar Satversmes tiesu. Satversmes tiesas kompetencē bija vērtēt valsts amatpersonu goda un cieņas aizskāruma precedentus krimināltiesiskā aspektā.

Piemēram, ja persona A apvaino Valsts prezidentu un tiek iedarbināts valsts represīvais aparāts. Satversmes tiesa, skatot šo lietu, secināja, ka Latvijā ir ļoti izvērsts valsts amatpersonu dalījums, sākot no prezidenta līdz par bruņoto spēku ierindas karavīram. Tiesa deva termiņu Saeimai precizēt to amatpersonu sarakstu, uz ko attiecināmas būtu goda un cieņas aizskāruma  apsūdzības krimināltiesiskā aspektā. Saeima nekādu precizējumu neizdarīja, un līdz ar to apstrīdētā norma zaudēja savu spēku. Rezultātā šobrīd arī valsts amatpersonu goda un cieņas apdraudējuma precedenti tiesā tiek skatīti kā civilstrīdi.

Kā zināms, nevienas tiesības nav absolūtas, arī cilvēktiesības. To deklaratīvā rakstura un abstraktā tvēruma dēļ arī Satversmes komentāros cilvēktiesības tiek interpretētas saprātīgi, savukārt sabiedrībā piesauktas vispārīgi. Vai minētais izrietoši neveido indivīdu skepsi par cilvēktiesību un arī Satversmes sniegtajām garantijām?

Es vēlos ticēt, ka Latvijas sabiedrība pavisam drīzā nākotnē kļūs tolerantāka. Ir jārosina sevī vēlme uzklausīt un mēģināt saprast otru pat tad, ja otram ir galēji pretēji uzskati. Tas vienlīdz vairos arī izpratni par cilvēktiesībām un apziņu, ka ne vienmēr domstarpību jautājums ir jāizšķir tiesas ceļā.

Satversmes 90.pants - Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības - neietilpst cilvēktiesību kanonā. Komentāros uzsvērts, ka no šī panta izriet tiesību normu skaidrība, paredzamība un saprotamība. Kur, jūsuprāt, balstīta šī panta praktiskā daba? Kā pienākums būtu nodrošināt tiesību normu un likumdevēja gribas saprotamību sabiedrībai juridiskās leksikas īpatnību dēļ?

Valsts ir atbildīga par tiesību normu radīšanu, uzturēšanu, publiskošanu un pieejamību. Būtībā arī tiesību saprotamības skaidrošana ir valsts pienākums, kas diemžēl valsts politikas līmenī patlaban nav pietiekami risināts.

Tā ir problēma. Ja atceramies, savulaik televīzijā bija raidījums "Tavas tiesības", savulaik arī mācību programmā gan vispārizglītojošās skolās, gan profesionālās izglītības iestādēs bija mācību priekšmets "Valsts tiesību pamati". Man nav zināms, ka šodien tāds mācību priekšmets mācību programmās būtu.

"Lielākoties sabiedrībā ir subjektīva cilvēktiesību aizskāruma interpretācija."

Ko tiesību jautājumos valsts saviem iedzīvotājiem piedāvā šodien? Maznodrošinātām personām ir pieejamas valsts apmaksātas juridiskās konsultācijas. Biznesa augstskola "Turība" pasniedzēju vadībā praktizē arī bezmaksas juridiskās konsultācijas, lai vajadzības gadījumā palīdzētu sagatavot prasības pieteikumu tiesai vai risinātu kādas citas juridiskas problēmas. Iespējams, konsultācijas līdzīgā veidā sniedz vēl kāds. Vai tas ir pietiekami sabiedrībai kopumā? Domāju, ka nē.

Tā kā vairums mediju mums ir privātie, ir absurdi domāt, ka tiesību izpratnes skaidrošana varētu būt komerciāli izdevīgs satura piedāvājums. Tāpēc šī funkcija jāīsteno valsts uzturētiem plašsaziņas līdzekļiem.

Vai var pieņemt, ka Latvijas tiesību eksperti uzņemsies komentāru veidošanu arī citām Satversmes nodaļām?

Vispirms jau jāteic, ka par paveikto – Satversmes 8.nodaļas komentāru izdevumu - neapšaubāmi visiem ir gandarījums. Bet atbilde uz jautājumu ir – jā. Apstāties pie padarītā nav domāts!

Var teikt, ka ir jau sācies darbs pie komentāru veidošanas Satversmes nodaļai par tiesu varu. Pirms pāris dienām esmu saņēmis jau pirmos rakstus par diviem šīs nodaļas pantiem. Un tas nozīmē, ka atkal ir atsācies apjomīgs un nopietns darbs pie tekstu rediģēšanas. Neminot laiku, varu teikt, ka mūsu mērķis ir sagatavot komentārus visām Satversmes nodaļām.