Aivars Endziņš: palikt pa vecam vairs nevar

Vai izpildvaras stiprināšanai, jūsuprāt, ir nepieciešamas izmaiņas Satversmē?

Arī patlaban Satversme paredz, ka Valsts prezidents aicina kādu personu par ministru prezidenta amata kandidātu, kurš nāk klajā ar savu programmu un valdības sastāvu, un par to visu kopā balso Saeima. Tāpēc masu medijos izskanējušiem pieņēmumiem, ka šāda pieeja ierobežos Valsts prezidenta tiesības, es negribētu piekrist. Priekšlikuma būtība ir stiprināt izpildvaru. Valsts prezidents aicinātu ministru prezidenta amata kandidātu, kurš, saņemot atbalstu Saeimā, pats izvēlētos ministrus un veidotu vadību.

Ja šajā kontekstā aplūkojam, piemēram, Igauniju, tur pēc parlamenta vēlēšanām vai valdības demisijas Valsts prezidentam 14 dienu laikā jāaicina kāda persona kā premjerministra amata kandidāts, kurš tiek apspriests parlamentā. Ja parlaments piekrīt, ka šis kandidāts veido valdību, viņam septiņu dienu laikā ir jāiesniedz Valsts prezidentam valdības sastāvs. Ja tas ir noticis, Valsts prezidents ieceļ premjeru un pēc viņa priekšlikuma – arī valdības locekļus. Igaunijā ir pat šāda atruna: ja prezidenta aicinātā persona nesaņem parlamenta atbalstu valdības veidošanai, prezidents var atkārtoti virzīt kādu kandidātu. Un, ja arī otrajā reizē tas tiek noraidīts, iniciatīvas tiesības pāriet uz parlamentu. Tad parlamentam pašam ir jānominē premjera amata kandidāts, kuram, tāpat kā iepriekšējam kandidātam, ir jāiesniedz Valsts prezidentam valdības sastāvs iecelšanai. Ja šīs trešās reizes rezultāts ir negatīvs, piemēram, premjera kandidāts nevar septiņu dienu laikā iesniegt valdības sastāvu, Valsts prezidentam ir tiesības atlaist parlamentu un izsludināt jaunas vēlēšanas.

Savukārt Vācijā federālais prezidents nominē parlamentam kanclera kandidātu. Ja kandidāts saņem parlamenta akceptu, prezidents viņu ieceļ par kancleru un pēc viņa priekšlikuma – arī ministrus. Tātad – šeit tas nav tieši saistīts ar partiju tirgošanos.

Protams, jebkurā parlamentārā sistēmā valdībai ir jābauda parlamenta uzticība. Vācijā, ja Bundestāgs premjerministram izsaka neuzticību, automātiski nekrīt visa valdība. Šādā gadījumā Bundestāgam pašam 48 stundu laikā ir jāievēl federālais kanclers.

Kā uz šī fona izskatās patlaban zināmie mūsu valsts prezidenta priekšlikumi?

Pozitīvi. Jautājums tikai, kuri no šiem priekšlikumiem tiks akceptēti grozījumiem Satversmē. Prezidentam tā vai citādi par saviem priekšlikumiem būs jāiesaistās sarunās ar Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem. Protams, šie priekšlikumi neizslēdz politisko tirgu starp partijām. Taču palikt pa vecam, redzot kā partijas, draudot izraisīt valdības krīzi, cīnās par ministrijām, arī vairs nav iespējams. 

Varbūt pašreizējam valsts pārvaldes modelim, kurā plaši īstenojamas partiju intereses, nav ne vainas, bet radušās problēmas skaidrojamas ar demokrātijas pieredzes trūkumu, kas vienkārši jāizslimo kā bērnu kaites, un mākslīgi centieni ietekmēt vai paātrināt šo procesu var novest pie nevēlamām sekām?

Jā, protams, daudz kas ir atkarīgs no politiskās kultūras, demokrātijas attīstības līmeņa valstī. Tomēr, ja tik nelielā valstī kā Latvija ir reģistrētas vairāk nekā 60 politiskās partijas, ja uz parlamentu startē 16 saraksti, vai tas tomēr nav par daudz? Parlaments ir sadrumstalots atsevišķās interesēs, kopējo valsts attīstību atstājot otrā plānā. Kaut gan dzīvojam 21.gadsimtā, arī šodien faktiski ir tā pati problēma, kas Latvijā bija jau pirms kara.

Vēlēšanām iesniegto sarakstu skaitam tomēr bijusi tendence samazināties.

Jā, taču aiz šiem sarakstiem būtībā ir nevis monolītas partijas, bet veselas partiju koalīcijas.

Vai, jūsuprāt, prezidenta rosinātās Satversmes izmaiņas mazinās partiju atsevišķās intereses?

Nē, grozījumi šo problēmu neatrisinās, taču varētu situāciju uzlabot. Prezidenta izvirzītas idejas ir tās pašas parlamentārās republikas ietvaros. Ir izskanējušas arī idejas, ka mums vajag prezidentālu republiku kā ASV vai pusprezidentālu kā Francijā. Taču arī tur valsts vadītājs ir atkarīgs no partijām. Viņš savu programmu bez problēmām un kompromisiem var realizēt tikai tad, ja aiz viņa ir parlamentārais vairākums.

Valsts prezidents rosina ieviest sistēmu, ka ministrus apstiprina ministru prezidents un tam nav vajadzīgs parlamenta balsojums. Tas sasaucas ar jautājumu par politisko atbildību par ministriju darbu. No vienas puses, parlamentārā valstī šāda atbildība ir saprotama. Bet, no otras puses, atsevišķu ministriju ilgstoša atrašanās kādas partijas pārraudzībā allaž likusi runāt par pārvaldības trūkumiem un politisko lēņu sistēmu. Kā šajā kontekstā vērtējams prezidenta piedāvājums?

Jautājums par politisko atbildību un ministriem šajā gadījumā ir saistīts ar paša ministru prezidenta politisko atbildību, viņš ir saņēmis uzticības votumu parlamentā un veido tā akceptētu valdību... Te lietas būtība – ministru posteņus ieņem nevis politiskas figūras, bet attiecīgās nozares speciālisti. Faktiski tā ir tehniska valdība, kuras priekšgalā ir politiķis, kurš saņēmis Saeimas uzticību.    

Izpildvaras stiprināšanu un valsts pārvaldes efektivizēšanu bieži saista gan ar Valsts prezidenta, gan Ministru prezidenta pilnvaru paplašināšanu. Vai varas koncentrēšana viena cilvēka rokās Latvijā nav pārāk riskants risinājums?

Es tā negribētu teikt. Šī persona jebkurā gadījumā nes atbildību parlamenta priekšā. Konkrētajā gadījumā, ja tas ir valdības vadītājs un viņš mēģinās uzurpēt varu, parlaments var pieprasīt demisiju un šī persona zaudēs savu statusu. Varas dalīšanas sistēmas ietvaros parlamentam ir kontroles funkcija pār izpildvaru.

Varbūt problēma slēpjas izteikta parlamentārisma kombinācijā ar proporcionālo vēlēšanu sistēmu, un ir jāķeras pie abu šo komponentu saskaņotas korekcijas?

No vienas puses – proporcionālā vēlēšanu sistēma nodrošina to, ka parlaments nav pārmērīgi sadrumstalots, kā tas bija pirmo četru Saeimu laikā, kad izveidot izpildvaru bija ļoti sarežģīti. Tas ļāva Kārlim Ulmanim pateikt, ka Satversme "neiet" un izdarīt apvērsumu. Ja tas nebūtu noticis, redzot, ka Ulmanis pārāk uzurpē varu, Saeima viņu būtu atlaidusi.

Tā tas bija tajā laikā. Šodien, kad demokrātija ir kļuvusi daudz attīstītāka un Latvija ir Eiropas Savienības un Eiropas Padomes dalībvalsts, šāda situācija vairs nebūtu iespējama. Tajā pašā laikā, aplūkojot, piemēram, Vācijas modeli, redzam, ka salīdzinoši plašās pilnvaras ļauj kanclerei Angelai Merkelei īstenot noteiktāku politiku.

Līdz šim partiju varas attiecības ir mēģināts regulēt ar koalīcijas līgumiem. Vai uz tiem varētu raudzīties kā uz nesaskaņu novēršanas līdzekli nākotnē?

Ar koalīcijas līgumu partijas, protams, var vienoties par atbalstu konkrētam premjeram un viņa programmai. Taču būtībā jau runa ir par ietekmes sfēru sadalījumu, kas vienmēr būs pakļauts riskam, ka kāda persona ar milzīgām ambīcijām mēģinās šajā sistēmā kaut ko mainīt.

Patlaban atkal ir aktualizēts jautājums par Satversmē noteiktās parlamentāriešu imunitātes samazināšanu, pieļaujot saukšanu pie administratīvās atbildības un kratīšanu deputāta dzīvesvietā bez Saeimas piekrišanas. Kā jūs raugāties uz attiecīgajām izmaiņām Satversmē?

Deputāta imunitāte attiecībā pret saukšanu pie administratīvās atbildības bez Saeimas piekrišanas, manuprāt, ir pilnīgi lieka, jo viņš šajā ziņā ir tāds pats cilvēks kā jebkurš cits. Vēl vairāk – deputātam būtu jārāda priekšzīme līdzcilvēkiem, nevis jāpārkāpj administratīvās normas tāpēc, ka var to atļauties, jo ir deputāts.

Attiecībā uz kratīšanu ir citādi. Bez Saeimas piekrišanas to nevar. Taču, ja ir pietiekams pamats un Saeima ir devusi atļauju deputāta kriminālvajāšanai, būtībā viņam šī imunitāte tiek atņemta. Saeimas Kārtības rullī ir skaidri un gaiši noteikts: ja kriminālvajāšanas atļauja attiecībā pret deputātu ir dota, jebkuras procesuālās darbības veikšanai – kratīšanai, drošības līdzekļa piemērošanai, tā maiņai un tamlīdzīgi, atsevišķa Saeimas sankcija vairs nav vajadzīga.

Taču, ja kratīšana jāveic negaidīti, tas nav iespējams, ja tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem iepriekš jālūdz Saeimas balsojums par deputāta izdošanu kriminālvajāšanai.

Ja tiesībsargājošajām iestādēm ir pietiekams pamats, lai vērstos Saeimā ar šādu prasību, ne jau vienmēr ir nepieciešama kratīšana. Jā, protams, var būt situācijas, piemēram, ekonomisko noziegumu gadījumos, kad ir nepieciešama ātra datora vai dokumentu pārbaude. Taču pieļaut kratīšanu pie deputāta uzreiz, bez Saeimas atļaujas, tas ir diezgan šaubīgi. Vienmēr ir jārēķinās ar iespējamību, ka pret deputātu var safabricēt lietu politisku iemeslu dēļ. 

Daudzās valstīs parlamentāriešu imunitāte pret kriminālvajāšanu netiek attiecināta uz gadījumiem, kad nodarījums, kurā tautas kalps tiek vainots, ir pastrādāts ārpus deputāta pienākumiem. Piemēram, ja ir aizdomas, ka noziegumu deputāts izdarījis, iepriekš būdams ministrs, viņš ir saucams pie kriminālatbildības. Vai arī Latvijā varētu sekot šim piemēram?

Tas ir nopietni pārdomājams, taču Saeimas ietvaros to šodien risināt būtu gandrīz neiespējami, par ko jau liecina pretestība deputāta imunitātes noņemšanai attiecībā uz administratīvo atbildību. Acīmredzot daudziem deputātiem ir bažas gan par to, ka viņu skapī var atrast kādu skeletu, gan par politiski angažētu tiesībsargājošo iestāžu pārstāvju iespējamu izrēķināšanos.

Tātad Latvijā šādam imunitātes ierobežojumam vēl pietrūkst reāla tiesiskuma.