Ivars Ījabs: Spēles noteikumi nav nemaināmi

Vēlētāju izvēle Rīgā ievērojami uzlabojusi "Saskaņas centra" (SC) politiskās pozīcijas. Kā tas varētu atbalsoties nākamajās Saeimas vēlēšanās jau nacionālajā līmenī?

Domāju, ka nekādas pārmaiņas nacionālajā līmenī tas vismaz šobrīd nesola, jo Rīga nav Latvija, kur spēku samērs ir citāds. Šo vēlēšanu rezultāts ir indikatīvs tādā ziņā, ka redzam: SC ietekme pašvaldībās aug. Nacionālajās vēlēšanās lielāka loma būs etniskajiem jautājumiem, tādēļ SC pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām vairākumu neiegūs.

Ir gan diezgan skaidrs, ka kaut kam jāmainās centrisko partiju meinstrīmā. "Vienotība" sevi šajās pašvaldību vēlēšanās parādīja diezgan slikti. Ir redzams, ka tās labēji centriskais, patriotiski eiropeiskais vēlētājs nav apmierināts ar šīs partijas piedāvājumu. Ir jautājums: kas varētu nākt tās vietā? Reformu partija ar lielu varbūtību pārstās eksistēt, taču ir skaidrs, ka būs pietiekami nopietns tā dēvētās Einara Repšes partijas piedāvājums.

Pēdējās divās Saeimas vēlēšanās pieaugošu atbalstu guva partijas, kuras lika akcentu uz tiesiskuma stiprināšanu. Šajās pašvaldību vēlēšanās daudzviet ievēlēti un pat guvuši vēl lielāku atbalstu politiķi, kuru reputācija no tiesiskuma viedokļa nav tā labākā. Par ko, jūsuprāt, tas liecina?

Ekonomikas augšupeja, kas, lai arī ne daudz, tomēr ir sajūtama, principā liek vēlētājiem balsot par tiem, kas šobrīd jau ir amatā. Cilvēki situācijas uzlabošanos ir pamanījuši un nevēlas riskēt to pazaudēt, balsojot par kādu pietiekami abstraktu saukli, piemēram, Rīgas atdošanu atpakaļ Eiropai. Tas nav tas, kas viņus interesē.

Šķiet, valdošie vispār ir diezgan vāji sapratuši, ka identitātes, latviešu valodas, nacionālas valsts jautājumi, kas, protams, ir nozīmīgi, tomēr nav vienīgie un varbūt pat ne svarīgākie faktori, uz kuru pamata cilvēki izdara izvēli vēlēšanās. Viņi grib kaut kādu stabilitāti! Vēlētāji redz, ka Ušakovs Rīgā ir piešķīris bezmaksas sabiedrisko transportu veselām iedzīvotāju kategorijām, remontē skolas, iepērk tramvajus, rīko Līgosvētkus Daugavmalā, un negrib to visu zaudēt kādu abstraktu ideju vārdā.

Par politiķiem ar korumpantu reputāciju, - nav šaubu, ka korupcija Latvijā ir nozīmīga problēma, taču nevajadzētu arī iedomāties, ka uz antikorupcijas bāzes nāktos izkarot lielas politiskās kaujas. Korupcija, stingri ņemot, ir legālas, nevis politiskas dabas jautājums. Par to, vai amatpersona ir vai nav vainojama amata noziegumos, tiesiskā valstī primāri lemj nevis mediji, bet tiesa un prokuratūra. Ja par politiskās platformas kodolu tiek padarītas dažādas sazvērestības teorijas, mēs riskējam nonākt tādā bēdīgā situācijā, kāda patlaban vērojama, piemēram, Krievijā, kur "sliktie" sazvērnieki Berezovskis, Navaļnijs un citi ir it kā nepārtraukti zaguši un tādēļ visiem jāatbalsta esošā vara, kas, lūk, vēršas pret šiem "neliešiem". Kaut gan redzams, ka daudzos gadījumos tas darīts ar voluntāriem politiskiem lēmumiem.

Tagad Latvijas nacionālajās interesēs ir beidzot noskaidrot, vai tik ietekmīga persona kā Aivars Lembergs ir kaut ko noziedzies likuma priekšā vai ne, jo pretlemberga kampaņas gadiem ilga vilkšana nenāk par labu nevienam.

Jā, kāda daļa vēlētāju, protams, nedomā, ka korupcija ir galvenais iemesls, kas mūs visus patlaban padara nelaimīgus. Tajā pašā laikā – neviens no tā dēvētajiem trim oligarhiem cietumā nesēž, un izskatās, ka tuvākajā laikā arī nesēdēs. Tas, protams, mazina ticamību pretkorupcijas kampaņām un tādiem oligarhu kapusvētkiem, kādi tika sarīkoti 2011.gadā.

Tiesiskuma jēdziens nav reducējams tikai uz korupcijas problēmu vien, bet daudz plašāk – arī uz labāku valsts pārvaldību. Cik svarīgs, jūsuprāt, šis aspekts ir vēlētājiem?

Politisko partiju programmas, to platformas ir veidojamas, sasaistot tādus vispārīgus principus kā labu pārvaldību, caurspīdīgu lēmumu pieņemšanas procesu u.tml. ar cilvēku tiešo pieredzi, ar ko katrs ikdienā saskaras. Proti, kāds konkrēts ieguvums būs vēlētājam, ja viņš atbalstīs labas pārvaldības principus. Tieši šādas pieejas šajās vēlēšanās, manuprāt, pietrūka nacionāli labējām partijām – tās nespēja paskaidrot, kā viņu piedāvājums atspoguļosies vēlētāju dzīvē.

Runājot par labu pārvaldību, pavasarī Valsts prezidents nesaskaņas koalīcijā raksturoja kā "ārprāta murgus" un izteica priekšlikumu stiprināt izpildvaru, nosakot premjerministram tiesības pašam izvēlēties ministrus. Kā, jūsuprāt, vērtējams šāds priekšlikums?

Domāju, ka kopumā šī iniciatīva vērtējama pozitīvi. Tā gan ir lieta, par kuru pašreizējie tautas priekšstāvji runā nelabprāt, jo esošās sistēmas ietvaros jūtas pietiekami komfortabli. Jebkura koalīcijas partija, ja tai tīk, šobrīd var apturēt valdībai nozīmīgus lēmumus.

Katrai politiskai sistēmai pamatā ir kādi spēles noteikumi, kas ietverti konstitūcijā un citos likumos. Taču nezin kāpēc Latvijā ir ļoti nepopulāri pateikt, ka šie spēles noteikumi, pēc kādiem patlaban dzīvojam, ir diezgan greizi. Taču esošā sistēma veidota 20.gadsimta 20.gadu sākumā, ievērojot tālaika ultraoptimistiskos priekšstatus, kā jāfunkcionē parlamentārai demokrātijai. Realitātē diemžēl tas izvēršas diezgan nepatīkamā anarhijā. Mums ir valdība un Saeima, taču kopumā tās nav spējīgas uz laikmetam un situācijai vajadzīgām, taču diezgan radikālām un nepopulārām reformām. Klasisks piemērs ir augstākās izglītības reforma. Augstākā izglītība patlaban ir reāls dreifējošs titāniks, kura uzskriešanu aisbergam pēc gada vai diviem valdība patlaban nav spējīga apturēt.

Vēl viena no nelaimēm Latvijā ir, ka tā arī neesam tikuši skaidrībā ar Kārli Ulmani. Vieniem viņš nepelnīti ir ultralabējs nacionālists, kurš der par elku galēji labējiem, citiem tikpat pārspīlēti – autoritārs dēmons, kurš 1934.gadā izjaucis lielisko latviešu demokrātiju. Ja jūs uz šī fona parunājat par izpildvaras stiprināšanu ar vidējo Saeimas deputātu, viņš uzreiz iesauksies: nē, nē, mums nevajag otru Ulmani! Taču 1934.gadā viņš, kā nu mācēja, reaģēja uz tālaika politiskās sistēmas nepilnībām. Turklāt pret apvērsumu neviens tā īpaši neprotestēja; vienīgi Bruno Kalniņš iešāva griestos savā Mežaparka vasarnīcā. Tas lielā mērā atspoguļo, kā tolaik funkcionēja Latvijas daudzpartiju demokrātija. Tāpēc šobrīd teikt, ka nevaram grozīt spēles noteikumus vai vismaz padomāt par to, ir pilnīgi aplami.

Vai Latvijā, jūsuprāt, nepieciešama vēlēšanu sistēmas maiņa?

Tā ir apsverama doma. Jautājums: kādā virzienā vajadzētu doties? Ir skaidrs, ka daudziem pievilcīgā vienmandāta apgabalu sistēma, kas kļūtu iespējama, pārejot uz mažoritārām vēlēšanām, Latvijā būtu grūti realizējama. Pirmkārt, Satversmes 6.pants, kurš nosaka, ka Saeimu ievēl proporcionālās vēlēšanās, ir grozāms tikai ar referendumu. Otrkārt, tas diezgan pamatīgi mainītu spēles noteikumus, un būtu diezgan grūti paredzēt, kādas sekas radītu. Taču ir iespējams veikt korekcijas pašreizējā regulējuma ietvaros. Ir iespējams pāriet uz kādu jaukto vēlēšanu sistēmu, saglabājot proporcionālo principu.

Ir vērts arī pamācīties no kļūdām. Kā redzam pēc lokomotīvju principa aizliegšanas, ir notikusi politisko partiju konsolidācija. "Vienotība" un Nacionālā apvienība ir konsolidējušās, lai tām būtu iespējams rast pietiekami cienījamus kandidātus visiem vēlēšanu apgabaliem. Jautājums, protams, vai tas būtiski ir uzlabojis politisko atbildību. Vajadzētu smalkāk papētīt, kādus rezultātus devuši visi līdz šim veiktie proporcionalitātes ierobežojumi.

Kopš neatkarības atjaunošanas pastāvīgi ticis uzturēts un acīmredzot arī nekur nepazudīs priekšlikums, ka Latvijā vajadzētu tautas vēlētu prezidentu.

Pašreizējais Valsts prezidents, kurš ir nācis klajā ar, manā skatījumā, visnotaļ saprātīgu ideju par nepieciešamību stiprināt izpildvaru, uz šādu priekšlikumu raugās drīzāk noliedzoši. Runājot par konstruktīvo neuzticības balsojumu, - pat, ka prezidenta pilnvaras būtu sašaurināmas.

Konstitucionālo reformu piedāvājumā, kuru apspriež Valsts prezidenta kancelejā, priekšlikums par tautas vēlētu prezidentu neparādās, bet nav izslēgts, ka tas var parādīties kādā no nākamajiem soļiem. Skaidrs, ka jebkuras reformas, īpaši konstitūcijas reformas, ir "jāiepārdod" vēlētājiem. Vai nu tiešā veidā, piemēram, ja notiek referendums par Satversmes grozījumiem, vai pastarpinātā, piemēram, caur Saeimas deputātiem. Un ideju par tautas vēlētu prezidentu sabiedrībai "iepārdot" šobrīd būtu diezgan vienkārši. Katrā gadījumā – daudz vienkāršāk nekā ideju par izpildvaras stiprināšanu.

Vai tautas vēlēts prezidents atrisinātu problēmas, kuru dēļ šī ideja tiek uzturēta? Ir skaidrs, ka šāds prezidents būtu visai nopietns pretsvars parlamentam, jo veidotu no tā neatkarīgu varas centru. Otrkārt, ir jautājums: kādas tad būtu šīs paplašinātās prezidenta pilnvaras? Ir daudz variantu. Piemēram, kādas ir prezidenta attiecības ar valdību, vai viņš pats to vada, kā tas ir tīri prezidentālās valstīs kā ASV. Vai varbūt prezidents par valdības vadītāju vienojas ar parlamentu? Treškārt, svarīgs ir jautājums: kas un pēc kādiem principiem izvirzītu prezidenta kandidatūru, kā notiktu prezidenta vēlēšanas? Būtība ir detaļās – katrs no minētajiem aspektiem saistās ar nopietnām sekām.

Lai ideju par tautas vēlētu prezidentu novestu līdz galam, vajadzīgas vismaz trīs lietas: pietiekami daudz laika, atbilstošs intelektuālais resurss un politiskais atbalsts. Patlaban neizskatās, ka kāds uz to būtu gatavs. Lai realizētu tāda mēroga projektu kā Satversmes grozījumi, parlamentā jābūt diezgan lielai vienprātībai par tiem, taču, paraugoties uz pašreiz Saeimā pārstāvētajām politiskajām partijām, redzams, ka to starpā ir pietiekami daudz nesaskaņu pat ikdienišķu jautājumu risināšanā. Šī Saeima diemžēl nav un arī nebūs gatava konstitucionāla vēriena projektam.

Runājot par politiskā atbildīguma vecināšanu, vēl viena visai patstāvīgi uzturēta ideja ir saīsināt Saeimas sasaukuma laiku no četriem līdz trim gadiem, lai tas liktu deputātiem vairāk mobilizēties darbam vēlētāju labā. Vai varat tam piekrist?

Es gan neesmu drošs par to, vai deputāta atrašanās pastāvīgā stresā par vēlēšanu tuvumu nāktu par labu viņa atbildīgumam. Priekšvēlēšanu atmosfēra diemžēl mēdz atstāt visai demoralizējošu iespaidu uz politiķiem. Pagarinot periodu, kurā deputāts izjūt priekšvēlēšanu stresu, varam panākt, ka viņš uzmanīgāk izvērtē, ko par viņu vēsta mediji, taču noteikti nevaram cerēt, ka tas veicinās parlamentārieša ilgtermiņa domāšanu. Visdrīzāk gan viņš kļūs lielāks populists, jo trīcēs un drebēs par to, vai tiks ievēlēts uz nākamo termiņu.

Demokrātijā ir svarīgi, lai politiķis ieklausās sabiedrības viedoklī, taču neviens nav kļuvis par izcilu politiķi, tikai klausoties sabiedrības viedoklī. Politiķim ir jābūt spējīgam realizēt arī kādu konsekventu politiku, ko viņš uzskata par pareizu, ja arī sabiedriskā doma ir pret to. Nopietnu ilgtermiņa reformu īstenošanai parlamenta sasaukuma termiņa saīsināšana diezin vai nāktu par labu. Vienkāršoti sakot, valsts varai jābūt demokrātiskai, taču arī stiprai un spējīgai pieņemt lēmumus ilgtermiņā.