Par sociālo atbildību un politisko konjunktūru
Pašreizējā situācijā pārsvars ir politiskajiem spēkiem, nevis ministriju speciālistiem. Partijas nepārstāv tautas intereses. Aiz katras partijas stāv kādi cilvēki, kuri īstenībā šo lietu manipulē. Intelektuāļi politikā neiet, un 90. gados veidojusies cilvēku apziņa ne par matu nav labāka, bet bieži vien aprobežotāka un pat ciniskāka, nekā padomju laikos veidojusies. Kādā valstī no sociāli ekonomiskā viedokļa mēs dzīvojam?
Protams, kapitālistiskā valstī. Tai pašā laikā, ja atskatāmies uz posmu pēc 1991. gada, varam teikt: no vienas puses, visas valdības, kas mums bijušas, uzsvērušas savu labējo ievirzi, no otras – tās bijušas spiestas rēķināties, it īpaši 90. gados, ar situāciju, kas bija izveidojusies padomju laikā. Sociālais budžets Latvijā vienmēr bijis svarīgs.
Mēs varam visādi izturēties pret padomju sistēmu, bet mēs nevaram noliegt to, ka šī sistēma nodrošināja diezgan masīvu sociālo atbalstu. Cita lieta – uz kā rēķina tas viss tika darīts. Šī sistēma nepiedāvāja brīvību, un tas saistījās ar zemākiem ienākumiem sabiedrībā kopumā, bet sociālā aizsardzība, sociālās garantijas toreiz neapšaubāmi bija lielākas nekā tagad.
Latvijā un citās postsociālisma zemēs bagātākais sabiedrības slānis veidojies relatīvi īsā laikā, savukārt vidusšķira ir salīdzinoši vāja. Briesmīga ir neticība savai valstij, bet attiecības starp sabiedrību un varu, šķiet, ir kļuvušas pat naidīgas.
Ja mēs skatāmies pēc rādītājiem, kas parāda attiecības starp turīgajiem un nabadzīgajiem mūsu sabiedrībā, slavenākais no tiem ir tā sauktais Džini koeficients – jo lielāks šis koeficients, jo lielāka šī starpība. Brazīlijā šis rādītājs ir pāri par 50, Eiropā – ap 26, Amerikā – pāri par 40, savukārt Latvijā tas ir pāri par 35. Satraucošākais ir tas, ka pēcpadomju laikā Džini koeficients Latvijā konstanti pieaug: nabadzīgie kļūst relatīvi nabadzīgāki, bagātākie – relatīvi bagātāki. Līdz ar to Latvija ir kapitālistiska valsts, kura par savu mērķi izvirzījusi Eiropas sociālā modeļa ieviešanu, bet, kā liecina daudzi rādītāji, mēs nebūt tik veiksmīgi neejam šai virzienā.
Valsts – tie esam mēs
Cilvēki Latvijā pauž neapmierinātību ar valsti, reizēm šķietami aizmirstot faktu, ka tā ir latviešu neatkarības centienu iemiesojums. Vai mūsdienu cilvēks zina, ko darīt ar brīvību?
Tas, ka Latvijas valsts ir ļoti cieši saistīta ar latviešu nacionālajiem centieniem, nav attaisnojums tam, ka valsti var izlaupīt. Piemēram, kā tas ir noticis. Līdz ar to viens otrs, kas sit sev krūtīs un saka: „Es taču par latviešiem!”, varbūt gluži tā nedomā.
Ko gribu norādīt – pēdējā laikā redzam, un to arī rāda aptaujas, ka cilvēkiem etniskie jautājumi atvirzās tālāk, nekā tas bijis līdz šim. Pašlaik cilvēku rūpju lokā ir bezdarbs, finanses un uzņēmējdarbība.
Ja runājam par attieksmi pret valsti, Latvijā sabiedriskā apziņa demonstrē diezgan paradoksālu situāciju: Latvijas iedzīvotāji (un tas jau nav tikai tagad, tas ir diezgan sen) neuzticas Latvijas valstij, bet, no otras puses, viņi ļoti daudz gaida no valsts. Ja kaut kur cilvēks Amerikā vai kādā citā sabiedrībā, kas ir vairāk orientēta uz privāto iniciatīvu, neuzticas valstij, tad viņš uzticas pats sev. Savukārt mūsu cilvēki ļoti bieži lamā valsti, tai pašā laikā gaida, ka valsts tūlīt nāks viņiem palīgā. Tomēr pēdējā laikā ir notikušas zināmas izmaiņas sabiedrības apziņā, jo cilvēki kā vienu no pirmajām problēmām izvirza uzņēmējdarbību, saprotot, ka arī sociālā aizsardzība nav iespējama bez ražošanas. Un te ir jautājums – kāpēc tie, kas iepriekš bija pie varas, nobumbulēja šo laiku un nav attīstījuši ražošanu tik veiksmīgi kā kaut vai mūsu kaimiņi – lietuvieši un igauņi?
Ne visu var izsvērt naudā un uz svara. Latvijas valsts ir kaut kas vairāk…
Attieksmi pret valsti nenosaka tas, cik tā man dod. Ir lietas, kur jāparādās indivīda pārliecībai par to, ka visgrūtākajos laikos viņš gatavs atbalstīt fundamentālas vērtības, un pie tādām vērtībām es pieskaitu arī Latvijas valsti. Bet tai pašā laikā būtu svarīgi, lai paši Latvijas pilsoņi pieskatītu, kā šī valsts tiek pārvaldīta.
Nevis prezidentāla valsts, bet cilvēku pašorganizēšanās
Vai šobrīd Latvijai būtu nepieciešama „stingrā roka” jeb līderis, kas spētu pieņemt lēmumus sabiedrības interesēs?
Mums jau sešus gadus viens stingrs līderis ir bijis, visi Latvijas iedzīvotāji to zina, un beigās mēs esam vienīgā no Baltijas valstīm, kur mūsu pašu prezidents ar savām stingrajām rokām ir parakstījis visus padomju varas pirmos dekrētus. Un tie, kas tagad, skatoties uz Andri Šķēli, Lembergu vai uz kādu citu, saka – lūk, būs saimnieks un nu sakārtos valsti, tās ir muļķības! Protams, lai sakārtotu valsti, jābūt stipriem politiķiem, mēs, starp citu, šai ziņā esam diezgan nabadzīgi, ko mums ar nožēlu un kaunu jāatzīst. Politikā mēs esam viduvējību valsts, mums trūkst spilgtu līderu – tādu kā savulaik Lennarts Meri Igaunijā. Vēl viens paradoksāls piemērs, kas Latvijā nebūtu iespējams, Brazauskis Lietuvā – bija kompartijas sekretārs, pēc tam kļuva par Lietuvas prezidentu, un es nedomāju, ka viņš bija sliktākais Lietuvas prezidents.
Es ļoti skeptiski raugos uz aicinājumiem pēc „stingrās rokas” tāpēc, ka mums vispār ir nepieciešams celt pārvaldes un politikas kvalitāti Latvijā. Tagad redzēsim, kādas būs nākamās vēlēšanas. Vai atkal mums būs stāsti par to, ka citi visu izdarījuši slikti, mēs tūlīt atnāksim, un vidējā alga būs 600 lati utt.? Tā kā viens otrs to mums ir stāstījis.
Ir bīstami noticēt klajiem solījumiem – perspektīvā tas var dārgi maksāt.
Jā, šāda cilvēku pārliecība un domāšana, kas, piemēram, parādās attiecībā uz Šķēli un Lembergu: „Nu jā, mēs zinām, ka viņiem nav īsti tīras rokas, bet nu labs saimnieks.” Ja mēs kaut kādus godīguma kritērijus un vērtības pakļaujam tam, ka viņš ir šiverīgs zēns, tad mēs neizbēgami perspektīvā zaudēsim no tā. Un, godīgi sakot, izņemot šos ne visai tīras reputācijas cilvēkus, es pašreiz Latvijā neredzu citus, sabiedrībā redzamus līderus, kas mūs izvedīs saulītē.
Es domāju – te tomēr ir jautājums par parlamentārās demokrātijas tālāku attīstību. Mēs varam runāt par vēlēšanu sistēmas maiņu, kas, iespējams, nodrošinātu lielāku sasaisti starp ievēlētiem deputātiem un vēlētājiem. Varbūt ir vērts padomāt (manuprāt, tas varbūt būtu optimālais variants) par jaukto sistēmu, kur mēs pusi ievēlētu tāpat kā šodien – pēc proporcionālās sistēmas, pusi – pēc vienmandātu apgabaliem. Tas nozīmētu, ka cilvēki zinātu, kurš viņus pārstāv Saeimā. Pašlaik tas nav īsti skaidrs.
Jā, bet toreiz zāle bija zaļāka, saule spožāka... Cilvēkiem bija jaunība, bija zināms ekonomiskais pacēlums.
Tā ir vēlēšanās paspēlēt uz vienas daļas elektorāta nostaļģijas pēc Ulmaņlaikiem. Bet kur mūs bez visa tā (ekonomiskais pacēlums bija saistīts ar vispārējo konjunktūru pasaulē) Ulmanis ir aizvedis? Četrdesmitajam gadam, manuprāt, mums vajadzēja kaut ko iemācīt, jo ne lietuviešiem, ne igauņiem šādu problēmu nebija, ka pašu prezidents leģitimizēja šīs svešās varas rīcību tāpēc, ka viņam bija piesolīts nokļūt uz Šveici, bet rezultātā viņš nokļuva Krasnovodskā. Esmu ļoti skeptisks par to.
Mēs kļuvām brīvi ātrāk, nekā cerējām
Runājot par to, kas jāmaina valstī, vai piekrītat viedoklim, ka viss jāsāk no nulles?
Nē, kāpēc mums jāsāk no nulles? Es domāju, ka par to, kas noticis kopš 1991. gada, mums nav jākaunas. Starp citu, pievērsiet uzmanību, ka mēs centīgi svinam un atceramies 1990. gada 4. maiju, kad bija nodomu protokols, ar kuru pasaulei pateicām - mēs gribam būt brīvi, bet mēs īpaši necenšamies izcelt 1991. gada 21. augustu, kad mēs reāli kļuvām brīvi. Varbūt tāpēc, ka viens otrs negrib atcerēties, ka tur viņš nebija liels varonis un mēs visi nebijām lieli varoņi, un jautājums toreiz izšķīrās Maskavā.
"Tas, ka mēs tik ātri tikām pie brīvības, radīja zināmu eiforiju, pārliecību, ka varam darīt, ko gribam."
Salīdzinot ar citām likteņa māsām bijušajā Padomju Savienībā, tagad mēs dzīvojam citā pasaulē. Mēs esam civilizēto valstu savienībā, kura, protams, mums pašlaik ne bez pamata norāda ko tādu, kas mums ne visai patīk. Jā, mums ir lielas grūtības, bet mums jābūt arī zināmam lepnumam par to, kā mēs šo laiku pārdzīvojam. Ja mēs (es neesmu ekonomists) iziesim cauri šai krīzei, nedevalvējot latu (jau tagad ceturtā daļa nevar samaksāt kredītus!), mēs ar šo panākumu droši vien ieiesim 21. gadsimta ekonomikas mācību grāmatās. Jā, mums ir grūti, ir ļoti liels kritums, bet tai pašā laikā, šķiet, mēs darām daudzmaz pareizi.
Vai ir pazīmes, ka mums klājas labāk?
To man grūti pateikt. Par defoltu gan vairs nerunā kā pavasarī, kad ar visu to naudu bijām nespējīgi. Krīzes situācijā var gūt sabiedrības atbalstu daudzām reformām, kuras jau vajadzēja iepriekš izdarīt. Labs piemērs ir diskusija par augstāko izglītību, kas, iespējams, novedīs pie kāda sakarīgāka rezultāta. Mums, tik mazai valstiņai, ir pāri par 60 (!) augstskolām – man grūti to komentēt. Tādā gadījumā mums ir arī fantastisks intelektuālais potenciāls?!
Kas vēl jūs uztrauc augstākajā izglītībā?
Nākamā gada finansējuma samazinājums augstākajai izglītībai par 31% var sagraut izglītību kā tādu, jo šeit jāņem vērā viena īpatnība. Jebkurā citā nozarē, ja kādu laiku tā netiek finansēta, iespējams diezgan ātri to ataudzēt – izglītībā un zinātnē šī ataudze tik ātri nav iespējama. Lai cilvēks kļūtu, piemēram, par profesoru, paiet 15 gadi. Tādēļ gribu teikt – tagad pieņemtajiem lēmumiem var būt tālejošas sekas. Visa krīzes skartā Eiropa nerīkojas tā, kā rīkojas Latvija. Tai pašā Īslandē, kur nogruvums ir līdzīgs kā pie mums, finansējums augstākai izglītībai ir mīnus 8%, mums pēdējā gada laikā – apmēram uz pusi. Tas ir bīstami.
Vai kaut kur objektīvi tiek izvērtēts, kā Saeimas un valdības pieņemtie lēmumi un jauninājumi nākuši par labu sabiedrībai?
Pirmām kārtām ir dažādi starptautiskie novērtējumi. Arī tādi, ko pārvaldes struktūras veic savām iekšējām vajadzībām. Piemēram, mūsu fakultāte izdod Tautas attīstības pārskatus, kur tiek vērtēti sociālie procesi, tāpat tiek novērtēti ekonomiskie rādītāji. To dara valdības struktūras, pētnieki, sabiedriskās organizācijas. Cita lieta, vai mēs visu zinām vai nezinām. Ticiet man, arī Starptautiskais Valūtas fonds rūpīgi skatās, lai lēmumi būtu saprātīgi.
Līdz ar to mūsu valsts suverenitāte pašlaik ir ierobežota.
Tā ir ierobežota mūsu pašu vainas dēļ. Igaunija savas problēmas var risināt bez Valūtas fonda. Viņi jau 90. gados pieņēma likumu par bezdeficīta budžetu. Mēs tikai audzējām algas. Cilvēki ir pieraduši, ka – nu tik būs algas! Augs un augs... Bet ko nozīmē – „es esmu pelnījis”? Nu tad ražo! Mūsu sabiedrībā kopumā arī treknajos gados darba ražīguma līmenis salīdzinājumā ar Rietumeiropu, nemaz nerunājot par Amerikas Savienotajām Valstīm, bija stipri zemāks. Ļoti zems. Cik tu ražo, tik tu arī pelni. Kurā saimniecībā kādreiz 19. gadsimtā latviešu zemnieks varēja teikt – man pienākas kā baronam, ja es esmu septiņus gadsimtus cietis! Tas ir valstsvīru un sabiedrības uzdevums veidot saprātīgu politiku, lai tā atbilstu mūsu iespējām.
Kā līdzšinējie krīzes lēmumi Latvijā ietekmējuši atsevišķas sociālās, ekonomiskās un politiskās cilvēktiesības? Vai ir kāds minimums sociālekonomiskajā jomā, no kā mūsu valsts nevarētu atteikties, nepārkāpjot cilvēktiesības?
Cilvēktiesības, pirmkārt, ir saistītas ar indivīda brīvību. Latvija ir brīva valsts. Piemēram, kaut vai runājot par presi, mums ir sabiedrība, kur ir alternatīvi informācijas līdzekļi. Cik lielā mērā te noteiktas sociālās tiesības? Viens gan ir skaidrs – gan Eiropas Savienība, gan arī Starptautiskais Valūtas fonds mūs pieskata. Es domāju, arī mūsu pašu politiķi to saprot – it īpaši tāpēc, ka tuvojas vēlēšanas.
Tā ir vispārēja pasaules prakse, ka gan ES, gan SVF daudzās jomās atstāj brīvas rokas valstu vadībām, bet prasa ievērot neaizsargāto sabiedrības slāņu intereses. Galvenais jautājums ir par to, vai cilvēkiem vispār būs darbs, jo tagad, rudenī, daudziem beigsies bezdarbnieku pabalsts. Domāju – tā ir gan mūsu, gan ES atbildība. Taču, ja mums būs ļoti grūti (cerēsim, ka tik tālu netiks!), domāju, mēs saņemsim palīdzību. Es neticu, ka Eiropa 21. gadsimtā mierīgi noraudzīsies, kā te patiešām varētu rasties kādi humānās katastrofas draudi.
Gribu uzsvērt – cilvēktiesības nav tik daudz saistītas ar noteiktām sociālajām garantijām, cik ar brīvībām un indivīda iespējām brīvi rīkoties. Kā rāda vēsture un rietumvalstu pieredze, kur šī brīvība ir, tur veidojas arī pārtikusi sabiedrība. Tas, protams, nenotiek tūlīt.
Nav viegli pierādīt, kāda daļa nodokļu paliek neiekasēta, bet, domāju, tā nav maza. Kāpēc mums joprojām „darbojas aploksnes”?
Pirmkārt, tas ir jautājums par to, cik lokana un cik reāliem apstākļiem piemērota ir nodokļu sistēma. Daudzi soļi, ko izdara valdība, palielinot nodokļu slogu, īstenībā darbojas pretēji uzņēmējdarbības atdzīvināšanas uzdevumiem. Es pieņemu, ka viena sabiedrības daļa iesaistās nodokļu nemaksāšanā tāpēc, ka viņi nevar nomaksāt, bet otra daļa acīmredzot neuzskata par savu pienākumu maksāt nodokļus. Atceros, pirms dažiem gadiem, kad es kā Fulbraita stipendiāts dzīvoju Amerikā, pie izejas no stacijas bija uzraksts: „Nodokļu nemaksāšana ir noziegums.”
"Tas, ka Latvijas valsts ir ļoti cieši saistīta ar latviešu nacionālajiem centieniem, nav attaisnojums tam, ka valsti var izlaupīt."
Trešais, par ko būtu jādomā – ir nodokļu sadalījums. Mums ļoti lielu daļu nodokļu maksā privātpersonas no saviem ienākumiem, ar nodokļiem ļoti apkrauti darba ņēmēji, bet līdz šim maz nodokļu bija patēriņam, piemēram, nekustamajiem īpašumiem. Varbūt tāpēc, ka viena daļa valdošo partiju locekļu tur guva zināmu labumu. Tad arī par to skaidri runāsim! Mūsu nodokļu struktūra neatbilst rietumvalstu praksei, kur mazāks uzsvars tiek likts uz privātpersonu ieņēmumiem, lielāks – uz viņu īpašumiem.
Runājot par progresīvo nodokli, piekrītu, nav pareizi atņemt kādam vairāk, ja viņš pelna vairāk, tomēr situācijā, kad jāstabilizē valsts budžets, lai saglābtu valsts ekonomiku, šādi lēmumi laikam jāpieņem. Taču nevar runāt par solidarizēšanos, ja par glābējiem tiek noteikti tikai pensionāri un skolotāji.
Jautājums jau nav par nodokli kā tādu, bet par sistēmu. Nevar reizē ieviest progresīvo nodokli un pazemināt neapliekamo minimumu. Vajag celt neapliekamo minimumu, kas tiešā veidā būtu par labu tiem, kuri pelna maz, tad pēc tam runāt par progresīvo nodokli. Turklāt šajā gadījumā progresīvā nodokļa likmei jābūt saprātīgai – tādai, kas nodokļu maksātāja dzīvi nepārvērš par murgu; otrkārt, lai nesanāk tā, ka, ja noliks slieksni, piemēram, 500 lati, tad visi privātuzņēmumi tūlīt pelnīs 499 latus un 99 santīmus, bet kā pārējo naudu saņems – to vien Dievs zina. Un tādā gadījumā „sodīti” ar šo progresīvo nodokli tiks tikai tie, kas strādā valsts aparātā, un tur, kur valsts var izkontrolēt. Piemēram, tepat augstskolā.
Tāpēc jautājums nav par to – būt vai nebūt progresīvajam nodoklim, bet – par likmi, lai tā būtu saprātīga un lai cilvēki būtu motivēti palīdzēt citiem ar to, bet neuzlikt kādu nesamērīgu slogu, kas liktu viņiem krāpties. Man pagaidām nav pārliecības, ka mēs esam spējīgi uz saprātīgu pieeju. Atcerieties, gada sākumā bija runa par to, ka progresīvais nodoklis būs gandrīz no 350-400 latiem. Tas vairs nav nekāds progresīvais nodoklis, tas ir palielināts ienākuma nodoklis.
Vai darba samaksas sistēma valstī, jūsuprāt, jau sakārtota?
Protams, nav sakārtota. Ja runājam par ienākumu vienlīdzīgu sadali, tad nevienā demokrātiskā sabiedrībā (tas varbūt iespējams totalitārā sabiedrībā) nav iespējams panākt, lai visi būtu vienādi, bet ir jābūt kādam saprātīgam mērogam, kā šos ienākumus sabalansēt. Ja atšķirība ienākumos būs pārāk liela, nabadzīgajam nebūs prieka piedalīties demokrātiskās diskusijās – viņš ņems dakšas un ies pret bagāto. Bet mēģinājumi sakārtot darba samaksas sistēmu sabiedriskajā sektorā ir pozitīvs solis. Uz augstskolām to attiecināt, manuprāt, nebūtu pareizi, jo Latvijas Universitātē tikai 25% studenti mācās par valsts budžeta līdzekļiem, pārējie par studijām maksā paši. Ja maksas students prasa kvalitatīvu apmācību un es nevaru pasniedzējam kārtīgi samaksāt, viņš no šejienes aizies. Tāpēc te jābūt ļoti uzmanīgiem.
Vai tiešām vidēja bankās strādājošā darba sarežģītība un atbildība ir gandrīz divas reizes augstāka un vidēja valsts pārvaldē strādājoša darbinieka gandrīz pusotras reizes augstāka nekā veselības aprūpē un izglītībā strādājošā?
Protams, ka nē, bet šeit jāņem vērā acīmredzot vēsturiski izveidojušās disproporcijas. Visā pasaulē banku sistēmā strādājošie saņem vairāk. Tas varbūt šķiet netaisnīgi, bet tā tas veidojas: kur nauda ir tuvāk un kur tā grozās, tur arī vairāk maksā. Taču liela problēma ir tā, līdz kādam stāvoklim pašreiz ir novesti skolotāji. Tas var mums atmaksāties kaut vai tādā ziņā, ka pēdējos gados konstatēts: izglītības līmenis skolās pazeminās. Bez atalgojuma paaugstināšanas nav iespējams panākt šīs problēmas atrisinājumu, bet tai pašā laikā ir skaidrs arī cits – mūsu vidējās izglītības sistēma nav īsti efektīva. Piemēram, salīdzinot ar Igauniju, mums skolotāju uz vienu skolēnu ir stipri vairāk.
Ko domājat par streiku kā protesta formu?
Streiks ir algoto darbinieku interešu aizstāvēšanas forma. Svarīgi, par ko šie cilvēki iestājas. Viena lieta, ja viņu protests aprobežojas tikai un vienīgi ar ekonomiskām prasībām, otra lieta – cik lielā mērā šie cilvēki ir gatavi iestāties par visai sabiedrībai svarīgām vērtībām, kas viņiem nenes tūlītēju ekonomisku labumu. Esmu kādreiz teicis – ar demokrātiju Latvijā viss būs kārtībā tad, kad cilvēki pulcēsies pie Ministru kabineta nevis lai prasītu algas pielikumu, bet lai prasītu kādu demokrātisku vērtību vai cilvēktiesību ievērošanu, kā tas ļoti bieži notiek attīstītās demokrātijās. Cilvēki arī, protams, var prasīt sev, savai grupai labumu, bet ļoti vēlams, lai viņi iestātos par vispārējām sabiedrības vērtībām.
Kam pieder ceturtās varas ietekmes spēks?
Tirgus brīvība ir radījusi pretrunu ar masu mediju svarīgo lomu demokrātijā – sniegt pilnvērtīgu, objektīvu un daudzšķautņainu informāciju un analīzi par aktuāliem notikumiem. Mediji, būdami vidutāji starp sabiedrību un varu, veido indivīda uzskatus un vērtību orientāciju, kas summējas sabiedriskajā domā. Cik atbildīgi, jūsuprāt, ir Latvijas mediji?
Precizēju – starpnieks ir pilsoniskā sabiedrība, mediji ir daļa no tās. Saite starp valsti un indivīdu kopumu (vēlētājiem) veidojas dažāda veida komunikācijā, kas nebūt nav saistīta ar medijiem. Cilvēki sanāk kopā, diskutē, apspriež dažādus jautājumus, izvirza kādas prasības. Tās ir profesionālās grupas, minoritāšu organizācijas, Sarkanā Krusta un citas biedrības – darbojoties cilvēki veido tīklu, kurš artikulē noteiktus viedokļus, kas tālāk tiek novadīti sabiedrībai – tai skaitā arī ar mediju palīdzību. Protams, mediji ir arī patstāvīgi spēlētāji.
"Ceļš uz pārticību un demokrātisku sabiedrību ejams caur katra cilvēka individuālo līdzdalību."
Neesmu mediju eksperts, lai spriestu, cik mediji rīkojas atbildīgi, bet atsevišķos gadījumos gribētu, lai tie būtu profesionālāki. Mums nav spēcīgas profesionālas žurnālistu organizācijas, kas izvirzītu kritērijus. Pozitīvais ir tas, ka mediju vidū ir konkurence. Mazliet jāpaciešas, un decembra sākumā iznāks kārtējais Pārskats par tautas attīstību. Tur būs par atbildīgumu visdažādākajās jomās, tai skaitā – mediju atbildību.
Vai žurnālistam, jūsuprāt, jābūt pieklājīgam?
Jebkuram cilvēkam ir jābūt pieklājīgam. Tā ir liela māksla gan uzdot jautājumus, gan atbildēt uz tiem tā, lai citus cilvēkus neaizskartu.
Mums jāmeklē iespēja sadzīvot
Vai Latvijas sabiedrība ir gatava garīgai un fiziskai labklājībai? Un būtība nav tajā, cik iespējami tas šodien šķiet, bet gan – vai tauta to vēlas?
Kurš gan negrib šodien labāk dzīvot? Jautājums ir par to, vai mūsu cilvēki apzinās, ka jebkura labklājība nāk tikai ar darbu. Varbūt viens otrs treknajos gados ticis pie pārticības arī citā ceļā… Jā, visi grib dzīvot labāk, bet vai viņi apzinās, ko tas prasa un ko viņi gatavi ziedot nākotnes labklājības vārdā?
Ko domājat par faktu, ka cilvēki dodas projām no dzimtenes? Pašlaik ārpus Latvijas dzīvo 200-300 tūkstoši latviešu.
Protams, katra cilvēka dzīve ir unikāla, un tie, kas dodas projām, atradīs pietiekami daudz attaisnojumu tam. Un te nav runa par svešo varu, kas dzen mūs projām, te ir runa par to, ka cilvēki meklē labāku dzīvi tur, kur citi to jau nodrošinājuši, un tas ir atšķirīgi. Es nenosodu šos cilvēkus, bet arī negrasos viņus padarīt par varoņiem. Dzimtene ir dzimtene, un mums visiem jādara tā, lai te būtu labāk. Labi, ka visi neizvēlas šādu ceļu.
Liela sabiedrības daļa ir vienaldzīga pret valstī notiekošo. Kas to varētu uzmodināt?
Kopumā mums ir diezgan satraucoši rādītāji – sabiedriskās domas aptaujas parāda, ka apmēram 65% Latvijas iedzīvotāju vispār nekur nepiedalās – ne organizācijās, ne pasākumos. Ceļš uz pārticību un demokrātisku sabiedrību ejams caur katra cilvēka individuālo līdzdalību.
Kas viņus var uzmodināt? Arī tās ekonomiskās grūtības, ko nākas pārdzīvot. Pēdējo pāris gadu laikā par masveidīgākajām sabiedriskajām organizācijām kļuva arodbiedrības, iepriekšējos gados bija reliģiskās organizācijas. Dzīve māca, dzīve piespiež. Mums ir jāatceras viena lieta, ka daudzās Rietumu sabiedrībās pie pašreizējās pārticības un sabiedriskā miera viņi ir nonākuši grūtās cīņās. Es nekādā gadījumā negribu noliegt mūsu tautas, visas Latvijas sabiedrības aktivitāti Dziesmotās revolūcijas laikā, bet tai pašā laikā mums jāapzinās arī tas, ka mēs esam nonākuši pie brīvības negaidīti ātri.
Ja kāds saka, ka 1991. gada janvārī – tad, kad pie Iekšlietu ministrijas notika apšaude, viņš zināja, ka pēc astoņiem gadiem Latvija būs neatkarīga valsts, es tam neticu. Pieci, seši, varbūt desmit gadi... Soli pa solim. Tas, ka mēs tik ātri tikām pie brīvības, radīja zināmu eiforiju, pārliecību, ka varam darīt, ko gribam. Bez cīņas pieredzes bijām nokļuvuši labvēlīgā situācijā un tajā laikā pieļāvām lielas kļūdas, no kurām vēl pašreiz neesam tikuši vaļā. Mēs lielā mērā toreiz esam sašķēluši sabiedrību, no kā varēja izvairīties. Pašreizējie notikumi daudzējādi atgriež mūs uz zemes.
Kur meklēt morālo pamatu šajā laikā?
Ticībā citiem cilvēkiem. Viens no demokrātijas pamatprincipiem ir savstarpēja uzticēšanās. Latvijā uz jautājumu – vai varat vispār uzticēties cilvēkiem? – pozitīvi atbild 27%, Zviedrijā – 65 procenti. Demokrātija ir kompromisu māksla, un, lai šis kompromiss rastos, ir jātic, ka otrs šim kompromisam ir gatavs. Mūsu neuzticēšanās ir ļoti dziļa: latvietis – krievs, labākais ēdiens – otrs latvietis utt. Jārīkojas pēc principa: uzticies, bet pārbaudi.
