VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
21. aprīlī, 2011
Lasīšanai: 22 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
2
32
2
32

Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs: kā atdzīvināt atmodu Latvijā

LV portālam: ZBIGŅEVS STANKEVIČS, Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts

Arhibīskaps Z. Stankevičs: „Viens no atmodas priekšnosacījumiem – atjaunot cilvēkā savas vērtības apziņu, atjaunot cilvēkos pašcieņu, jo cilvēka vērtība nav atkarīga no viņa bankas konta stāvokļa.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV

Bez patiesa patriotisma, nevis nacionālisma, šovinisma atmoda nav iespējama, uzskata Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts ZBIGŅEVS STANKEVIČS, piedāvājot savu skatījumu uz Latvijas garīgo atjaunotni un atdzimšanu. „Tikai no pārveidotas sirds var izrietēt sabiedrības pārveidošana. Bez pārveidotas sirds mēģinājumi reformēt sabiedrību un atbrīvot to no korupcijas ir cīņa ar vējdzirnavām.”

Es esmu labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm (Jņ. 10:11)

Jūsu ekselence, stājoties arhibīskapa amatā, par galveno prioritāti esat izvirzījis Latvijas garīgo atmodu un atdzimšanu. Ko ar to domājat?

Garīgajai atmodai, manā uztverē, ir jābūt trim dimensijām. Pirmā ir materiālā dimensija, jo ir grūti runāt par garīgo atmodu tad, ja cilvēkam nav ko ēst, ja viņš baidās, ka viņu rīt var izlikt no dzīvokļa par nenomaksātiem rēķiniem vai iesūdzēt tiesā par neatdotiem kredītiem. Tāpēc vispirms ikvienam ir jānodrošina cilvēka cienīgu dzīves apstākļu minimums. Garīgā atdzimšana nozīmē, ka mūsu valstī ikvienam tiek nodrošinātas iespējas vispusīgi attīstīties un tiek respektēta cilvēka cieņa. Neviens nedrīkst tikt padarīts par līdzekli kādu citu mērķu sasniegšanai.

Otra – kultūras dimensija. Kultūra var palīdzēt cilvēkam attīstīties, uzplaukt. Ar mākslas darbu palīdzību cilvēkos var ieaudzināt tās vērtības, kuras gadsimtu gaitā palīdzējušas tautai izdzīvot un neizšķīst pasaules tautu okeānā. Tai pašā laikā pastāv arī tā sauktā antikultūra – saindētā kultūra, kas cilvēku var degradēt.

Dzirdu oponentus sakām: "Šis nav kultūras laiks."

Toties ir kultūra, kas joprojām ir dzīva un piepilda cilvēka dvēseli. Apmeklējot teātri vai operu, redzu, ka visas vietas ir aizņemtas, un tā ir laba zīme, ka tauta interesējas par to, kas notiek kultūras dzīvē. Tikai jāsaka: blakus labam aktieru sniegumam un radošam mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izmantojumam atsevišķos darbos ir novērojamas dekadences pazīmes, kas jāsaprot kā morālo vērtību zudums un cilvēkam svarīgu morāli ētisko robežu nojaukšana.

Ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu piedāvājuma…

Māksliniekam ir divas iespējas: konsekventi sekot vispārcilvēciskajām vērtībām un saskaņā ar tām sniegt savu vēstījumu skatītājiem/ klausītājiem (es to vēl saucu par mākslinieka garīgo "mugurkaulu") vai gūt lētu popularitāti, ļaujoties acumirkļa pieprasījumam/ piedāvājumam un pielāgojoties publikas vēlmēm. Uzskatu – kultūrai ir jāceļ cilvēks uz augšu, nevis jāizdabā viņa visprimitīvākajām iegribām.

Kas ir Latvijas garīgās atmodas trešā dimensija?

Tā ir specifiski garīga, reliģiska un nozīmē komunikāciju ar Dievu. Padomju laikā šī dimensija tika noliegta. Jānis Pāvils II, 1991. gadā pieminot Baznīcas pirmās sociālās enciklikas izdošanas simtgadi, savā vēstulē rakstīja, ka sociālisma galvenajai kļūdai ir antropoloģisks raksturs. Respektīvi, tā ir nepareiza izpratne par cilvēku.

Kā to saprast – nepareiza?

Marksismā cilvēks tika noreducēts līdz vienkāršai skrūvītei lielajā ekonomiski sociālajā mehānismā, kolektīvā, un tika ignorēta un apspiesta cilvēka garīgā dimensija. Netika ņemts vērā tas, ka cilvēka persona nevar uzplaukt, ja tai netiek dota iespēja pieņemt patstāvīgus lēmumus un uzņemties pilnu atbildību par savu izvēli attiecībā pret labo un ļauno. Cilvēkam ir nemirstīga dvēsele, un, ja tiek noliegta šī cilvēka esamības garīgā dimensija, tad cilvēka dzīvei zūd jēga, viņš sāk garīgi smakt. Tā tas arī notika Padomju Savienībā.

Vai garīgā dimensija atjaunotās Latvijas neatkarības laikā mums bijusi prioritāte?

Augstāk par visu tikušas vērtētas materiālās vajadzības. Trešajai atmodai, kuras pamatā bija patriotisma un neatkarības idejas (un tas ir ārkārtīgi svarīgi!), pārfrāzējot visiem zināmo teicienu: "Meliem īsas kājas", arī bija īsas kājas, jo Trešā atmoda bija balstīta uz sekliem pamatiem. Kaut kas tur nebija līdz galam… Un tagad ir aktualizējies jautājums par to, kā atjaunot cilvēku ticību Atmodas ideāliem, lai tie būtu paliekoša vērtība un dažu gadu laikā neizsmeltu savus resursus, un nesekotu kārtējā vilšanās.

Latvijā ir nodrošinātas visas iespējas ikvienam nākt vai nenākt pie Kristus. (Svētie Raksti apliecina, ka Kristus ir tas akmens pamats, kuru, noliekot dzīves centrā, var novilkt skaidru apli apkārt centram.) Kāpēc cilvēki netiecas pēc komunikācijas ar dievišķo?

Padomju laikos tika ielikti pamati arī šodien plaši izplatītajam uzskatam, ka ticība ir tumsonības izpausme, ka ticībai nav nekāda sakara nedz ar zinātni, nedz izglītotu cilvēku. Šobrīd es ļoti dziļi saskaros ar šiem stereotipiem. No Rietumiem arī esam paņēmuši putas kā īstas brīvības izpausmi. Padomju teorētiskajam materiālismam ir uzslāņojies Rietumu praktiskais materiālisms (baudas, seksa, patēriņa kults), un tagad seko rūgtas paģiras, cilvēki pamazām sāk atjēgties.

"Baznīcai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums izvērtēt to, kas notiek politikā."

Trešās atmodas laikā baznīcas bija pilnas, bet arī šis pacēlums nebija ilgs. Tas noskrēja kā palu ūdeņi. Emocijas kā putas pacēlās un ātri noplaka. Bet būtiskākais, kas ir jāapzinās visos laikos, - cilvēks ir Dieva radība, un viņš nevar gūt garīgo piepildījumu savai eksistencei ārpus Dieva. Ja cilvēkam viņa dvēseles dziļumos visās tā dzīves izpausmēs nav komunikācijas ar Dievu, ar sakrālo, dievišķo pasauli, tad grūtās situācijās viņam rodas aizdusa.

Vai varat piedāvāt konkrētas darbības Latvijas garīgajai atmodai?

Šī tēma ir neizsmeļama, un aicinu apvienot spēkus – ne tikai katoļus, kristiešus, bet visus, kam rūp Latvijas nākotne. Par to aizvien domāju, runājot ar cilvēkiem un cenšoties uzklausīt viņu priekšlikumus šajā jautājumā. Ir jāatbrīvo mūsu tautas apslēptais potenciāls – gan intelektuālais, gan kultūras. Neizdabājot masu pieprasījumam, vajag gādāt par to, lai mūsu izcilās autentiskās kultūras vērtības tiktu novērtētas, cienītas un eksponētas. Jāatzīst, ka padomju laikā Latvijas zinātniekiem bija daudz augstāks prestižs, nekā tas ir pašlaik. Šodien ļoti bieži dzirdu no uzņēmējiem – ir gandrīz neiespējami ar jaunu iniciatīvu izlauzties cauri birokrātijas šķēršļiem.

Lai iedzīvinātu garīgo atdzimšanu mūsu politikā, ekonomikā un savstarpējās attiecībās, jāievēro baznīcas sociālās mācības principi. Pirmais ir kopējais labums un  atbildība par kopējo labumu. Kā panākt, lai mūsu izglītības politika būtu vērsta uz kopējā labuma ieaudzināšanu? Mežonīgās privatizācijas gados piedzīvotais joprojām turpinās… Bet personīgais labums atmaksājas tikai īstermiņā un tikai seklajā līmenī. Ilgtermiņā, ja cilvēks negādā par kopējo labumu, tas agrāk vai vēlāk atmaksāsies viņa bērniem vai mazbērniem. Tad ir palīdzības princips (to sauc arī par rosmes jeb subsidiaritātes principu), un tas nozīmē, ka augstākstāvoša struktūra nejaucas zemākstāvošas struktūras darbībā tikmēr, kamēr tā tiek galā ar saviem pienākumiem. To var nosaukt arī par decentralizāciju, birokrātiskā aparāta minimizāciju.

"Ir iespējams pārvarēt garīgās nāves izpausmes mūsos pašos un mūsu sabiedrībā."

Nedrīkst visu diktēt "no augšas". Šāda stingra kontrole bija padomju laikā: Ņikita Sergejevičs zināja, kad ir jāsēj, kad jāpļauj, ka visā Latvijā jāsēj kukurūza, jo tā dod vislabāko ražu. Atceros, kādas šīs ražas bija, – kukurūza nenogatavojās un pēc tam tika pārstrādāta skābbarībā. Baidos, ka šāda veida domāšana ir joprojām samērā izplatīta, kad netiek ļauts, lai zemākstāvošais, izejot no savas kompetences robežām, pieņem lēmumus un rīkojas, un tikai pēc tam no viņa tiek prasīta atbildība. Šī principa ievērošana atbrīvo iniciatīvu un apslēpto potenciālu, kas ir katrā cilvēkā un vienlaicīgi piespiež atzīt arī savas robežas (ja mazāka struktūra netiek galā, tad ir vajadzīgi citi resursi).

Trešais princips ir solidaritāte. Tā ir ārkārtīgi aktuāla mūsdienu sabiedrībā, jo ekonomiskā krīze daudzus cilvēkus ir novedusi tik tālu, ka viņi dzīvo uz ielas. Protams, var jau teikt, ka paši vainīgi, tomēr valsts ir līdzatbildīga par katru cilvēku, un, kā jau teicu, cilvēka cienīgs iztikas minimums ir vajadzīgs ikvienam. Valstij ir jāmeklē risinājumi.

Tomēr ir arī acīmredzami, ka vecā, postkomunistiskā Latvija mirst (iespējams, ar nabas saiti ap kaklu) un tomēr dzimst jauna valsts. Kas jādara, lai tas notiktu ātrāk?

Nesen "Delfos" izlasīju ziņu, kas ir spilgts atbildīgas attieksmes pret savu valsti un tās pilsoņiem piemērs. Austrālijas politiķi pieņēmuši lēmumu, kas nosaka, ka cigarešu reklāmai jābūt antireklāmai, kas pilnībā iznīcina zīmola pozitīvo ietekmi. Tātad – nevis vēlme nopelnīt pēc iespējas lielāku naudu, bet domāt ilgtermiņā.

Tautas gudrība saka: ne viss ir zelts, kas spīd. Dažreiz tas, kas pirmajā brīdī šķiet nevērtīgs, izrādās tas vērtīgākais. Masveida alkohola un cigarešu pārdošana, azartspēļu automāti un krogi (tie sākuši vairoties, un naktīs tas jūtams) rada cilvēkos milzīgas problēmas, kuras pēc tam prasa vēl lielākus finanšu līdzekļus nekā tie, kas šķiet jau iegūti. Tātad no politiķiem nepieciešama atbildīga attieksme pret to, kas notiek valstī, un te es redzu divus ceļus: var piekāpties uzņēmējiem, kuri grib ātri nopelnīt, un var pateikt stingru "nē", kā to minētajā gadījumā izdarīja Austrālijas politiķi. Nedomāju, ka tur nav lobiju un mēģinājuma ietekmēt varas lēmumus.

Kristietība garīgas atdzimšanas jautājumu skata nāves un atdzimšanas, augšāmcelšanās kontekstā, un šis notikums tiek svinēts Kristus Augšāmcelšanās svētkos. Vai garīgajai atdzimšanai jānotiek caur nāvi?

Caur nāvi tam, kas tiek apzīmēts ar vārdu "grēks". Caur nāvi egoismam, savtībai, patmīlībai, skaudībai, vēlmei iegāzt otru, kurš ir spējīgāks. Caur nāvi ļaunumam cilvēkā.

Es aizeju… (Jņ 8:21)

Kāpēc pretēji cerētajam, ka krīze cilvēkus vienos labākai rītdienai, notiek pretējais?

Tāpēc, ka ir uzkrājies milzum daudz negatīvās enerģijas. Padomju un pirmspadomju laika ievainojumiem klāt nākuši mežonīgās privatizācijas un šā brīža krīzes ievainojumi. Sabiedrībā vērojama liela sociālā noslāņošanās. Starp bagātajiem un nabagajiem, latviešiem un krieviem, uzņēmējiem un inteliģences pārstāvjiem ir šīs savstarpējās pretenzijas un neuzticēšanās, un, ja mēs tām neķersimies klāt un nesāksim risināt šīs problēmas, tas var beigties ar sprādzienu (vienreiz jau tas bija noticis). Ja mēs pie šīs akumulētās aizvainojuma, pretenziju un neuzticības enerģijas neķersimies klāt, nesāksim to saprātīgā veidā izlādēt, ļoti viegli var parādīties provokatori, kuri sakūdīs cilvēkus vienu pret otru, un tas var beigsies ar masu nekārtībām.

Cilvēki izvairās paust savas patiesās domas. Viņu rīcība ir neparedzama. Par ko tas liecina?

Krīzes laikā ir samazinājušies resursi, kurus var sadalīt uz visiem, un līdz ar to ir pieaugušas bailes, ka visiem nepietiks. Ja cilvēks nejūt cerību Dievā, viņam nav šīs iekšējās brīvības, viņš sāk pielāgoties, liekuļot, izdabāt, pielīst, parādās vēl arī citas negācijas. Protams, no vienas puses, tas ir saistīts ar ekonomisko krīzi, bet no otras – arī ar to krīzi, kas ir radusies katrā pašā. Ekonomiskā, tāpat kā ikviena krīze (tulkojumā no grieķu valodas – "tiesa"), uzceļ augšā to, kas cilvēka dziļumos jau ir bijis. Citiem vārdiem – īlens izlien no maisa.

Kā atjaunot totalitārisma gados, privatizācijas posmā un krīzes laikā iedragāto vērtību apziņu?

Mākslīgi mēs to nevaram pasteidzināt, jo atcerēsimies Veco Derību: Mozus izveda Izraēlas tautu no Ēģiptes, un viņi varēja dažu nedēļu laikā ieiet Apsolītajā zemē, bet klaiņoja 40 gadus pa tuksnesi. Tai paaudzei bija jāizmirst, un tikai jaunā paaudze, kura prata pasauli uztvert no jauna, spēja ieiet šai Apsolītajā zemē.

"Reliģiskā tradīcija ir veids, kā viena konkrēta cilvēku grupa interpretē šo dievišķo realitāti un piedāvā komunikācijas līdzekļus."

Šobrīd mēs ejam pa tuksnesi… Tā ir zināma mentalitāte, zināma attieksme pret dzīvi, ko sauc arī par homo sovieticus. Tas nozīmē, ka cilvēks var pievākt, ko vien vēlas, jo viņš ne par ko nav atbildīgs. Tad vēl – mazvērtības sajūta, kas zināmā mērā saistīta ar mūsu vēsturi, kad tauta ilgus gadus bija svešu kungu jūgā. Padomju laikā klāt nāca doma, ka tikai kolektīvam ir vērtība, cilvēks ir tikai maza skrūvīte, kurai nav vērtības. Un tagad – neatkarības gados – veiklākie ir iekārtojušies, bet pārējie tikai noplāta rokas un saka: "No mums jau nekas nav atkarīgs!" vai: "Man nav vērtības."

Dieva valstība nav vārdos, bet spēkā (1. Kor. 4:20)

Valsts attīstās tur, kur laicīgā un garīgā vara spēj sadarboties. Kādu redzat šo sadarbību?

Katram ir jārespektē sava kompetence, jāieklausās otras puses viedoklī un jānosprauž prioritātes. Ja par vienīgo prioritāti tiks uzskatīts ekonomiskais uzplaukums, diemžēl sadarbība varētu būt apgrūtināta. Ja valsts attīstības prioritātēs nebūs ierakstīta arī garīgā dimensija, tad ne tikai sadarbība, bet arī valsts attīstība klibos. Būs tas pats, kas notika marksisma laikā – pat neapzinoties īstos cēloņus, cilvēks juta diskomfortu, viņš sāka slāpt, rīstīties, jo viņam pietrūkst kaut kā būtiska.

Vai baznīcai vajag iesaistīties politikā? Kā baznīca var ietekmēt esošo politisko kārtību valstī?

Baznīca tiešā veidā nedrīkst iesaistīties politikā. Vismaz Romas katoļu baznīcas Kanonisko likumu kodekss nosaka: bīskapiem un priesteriem ir aizliegts kandidēt vēlēšanās un piederēt politiskajām partijām. Tomēr baznīcai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums izvērtēt to, kas notiek politikā. Sevišķi tad, ja notiek kas amorāls, ir jāsauc pilnā balsī, jāizvērtē un jāsniedz principi, pēc kuriem darboties politiķiem.

Kā panākt, lai vara darbotos nesavtīgi, kristīgi, sociāli atbildīgi, aktīvi un kvalitatīvi?

Ir nepieciešama varas pārstāvju atgriešanās. Jaunajā Derībā grieķu valodā ir tāds vārds metanoja. Ja cilvēks ir gājis vienā virzienā, viņš pēkšņi pagriežas par 180 grādiem un sāk doties pretējā virzienā. Tas attiecas uz cilvēka morāles un vērtību skalu, viņa attieksmi pret dzīvi. Ja līdz šim cilvēks, ieslēdzies savā egoisma čaumalā, ir griezies tikai pats ap savu asi, tad atgriešanās nozīmē – viņš iziet no šīs egoisma čaumalas, sāk redzēt apkārtējos cilvēkus un uzskatīt viņus par līdzvērtīgiem sadarbības partneriem. Tas nozīmē, ka viņš atklāj, ka Dievs ir augstākais likumdevējs, visa Radītājs, Dievs ir radījis cilvēku un aicinājis, lai cilvēks tomēr rēķinātos ar Viņu un ar citiem.

Politiķiem ir vajadzīga atgriešanās, tas ir, komunikācija ar Dievu. Tad cilvēks atklāj, ka Dievs nav kaut kāda abstrakcija, kaut kāds bubulis, bet dzīva realitāte un vienlaikus arī neizsmeļams spēka avots. Šāds politiķis labā nozīmē var kalnus gāzt, un šādu politiķu piemēri ir atrodami vēsturē.

Otrkārt, ir vajadzīgs nodrošināt tādus kontroles mehānismus, kuri dotu iespēju objektivizēt līdzekļu izlietojumu. Tas ir, jārada lielāks caurspīdīgums. Lielākā daļa sabiedrības kopš komunisma laikiem ir ļoti pasīva, tai raksturīga tiesāšana, nosodīšana un norobežošanās, tā vairojot rūgtumu savā sirdī, bet reāli neko nedarot, lai situāciju uzlabotu.

Dievs ir mīlestība (1. Jņ. 4:16)

Kas dod vērā ņemamu iemeslu ticēt, ka šai pasaulei ir jēga?

Ir vairāki pavedieni, kurus gribētu atšķetināt. Mūsu dvēseles dziļumos ir kāda noslēpumaina pārliecība, ka jēga tomēr ir. Tā slēpjas mūsos pašos, ja ieskatāmies savos sirds dziļumos. Arī apkārtējā pasaulē atklājas, ka pasaule nav pilnīgi bezjēdzīga – ir pavasaris, spīd saule, putni čivina, daba atdzīvojas, un dvēselē kļūst gaišāk. Tā ir noteikta pasaules kārtība, kuru mēs nespējam izjaukt, lai arī vienlaicīgi redzam tajā problēmas. Šīs problēmas it kā cīnās ar šo pasaules kārtību. Trešais pavediens ved mūs pie cilvēkiem, kuri visos laikos ar savu dzīves piemēru apliecinājuši, ka cilvēka dzīvei ir dziļāka jēga, kas pārsniedz viņa dzīves ietvarus, kāda augstāka vērtība, kuras vārdā ir vērts ziedot pat savu dzīvību. Mēs, kristieši, tādus cilvēkus kā Māte Terēze vai Jānis Pāvils II, kurš 1. maijā tiks izsludināts par svētīgo, saucam par svētajiem.

Ja izrunājam vārdu "Dievs", sastopamies ar problēmu, ka šai pasaulē ir daudz Dievu un daudz reliģiju. Vai Dievu interesē, vai cilvēks iet uz pareizticīgo vai katoļu baznīcu, mošeju vai sinagogu?

Ikviena reliģiskā tradīcija piedāvā veidu, kā komunicēt ar Dievu. Reliģiskā tradīcija ir veids, kā viena konkrēta cilvēku grupa interpretē šo dievišķo realitāti un piedāvā komunikācijas līdzekļus. Dievu pirmām kārtām interesē, vai cilvēka sirds ir atvērta savam Radītājam, cilvēkiem, mīlestībai un patiesībai. Šeit nedrīkst apiet jautājumu par viltus reliģijām, ka reliģiskajās tradīcijās ir iespējami arī izkropļojumi. Tāpēc svarīgi ir kritēriji, pēc kuriem tiek vērtētas reliģiskās tradīcijas.

"Šobrīd mēs ejam pa tuksnesi… Tā ir zināma mentalitāte, zināma attieksme pret dzīvi, ko sauc arī par homo sovieticus."

Ja, piemēram, par atskaites punktu ņem reliģijas filozofijas jēdzienus, ka Dievs ir Labais, Skaistais, Patiesais, tad no šī skatupunkta arī vērtējam, vai patiešām šis augstākais skaistums un augstākā patiesība, vislielākā mīlestība un labestība šajā reliģiskajā tradīcijā ir klātesoša.

Vai Dievam ir vajadzīga mūsu nauda?

Dievam pašam nauda nav vajadzīga, bet viņu interesē mūsu attieksme pret naudu. Kā apustulis Pāvils saka: visa ļaunuma sakne ir mantkārība. Nauda ir līdzīga atomenerģijai – ar naudu var nonāvēt, izmantojot to ļauniem mērķiem, bet var arī likt lietā un ražot cilvēku eksistencei un viņu garīgai atjaunotnei nepieciešamās lietas. Attieksme pret naudu parāda, kas cilvēks ir.

Ziedošana baznīcai māca mūs atdot daļu no saviem materiālajiem labumiem, mēģinot pārkāpt tam mantkārības impulsam, kas ir mūsos. Tā ir arī mūsu līdzatbildība par baznīcas struktūru funkcionēšanu.

Kas ir mīlestība?

Tā ir gatavība nesavtīgi rūpēties par otra cilvēka patieso labumu – materiālo, psiholoģisko, garīgo. Patiesu mīlestību nevajag sajaukt ar egoistisku un aklu mīlestību, kas ir ārdoša un iznīcina cilvēku.

Kur ir laimes noslēpums?

Pirmkārt, cilvēka sirdī, viņa attieksmē pret otru cilvēku, pret dzīvi, bet visdziļākajā nozīmē cilvēka laimes noslēpums ir apslēpts Dievā. Kā Svētais Augustīns saka: "Mana dvēsele ir nemierīga, ak, Kungs, līdz viņa nesāk atdusēties Tevī."

Turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis! (Jņ. 16:33)

Ko nozīmē piedot sev un ko – piedot citam cilvēkam?

Piedot sev nozīmē pieņemt sevi tādu, kāds esmu, ar visām savām pagātnes kļūdām, uzņemties par tām pilnu atbildību un pārstāt sevi šaustīt, bet izlīgt ar sevi. Piedot otram – atteikties no atriebības, protams, neizslēdzot taisnīguma, patiesības un morālas atbildības principu, un iegūt iekšējo brīvību attiecībā pret to situāciju, kas cilvēku ir savainojusi. Neieslēgt šo otru cilvēku savu nebeidzamo iekšējo diskusiju žņaugos, neraugoties uz visu to ļaunumu, ko viņš ir izdarījis, bet savu iespēju robežās vēlēt viņam labu un darīt labu.

Katra tikšanās, katrs cilvēks un katrs notikums mūsu dzīvē nav nejauši. Ko vēlaties pateikt Latvijas cilvēkiem kristiešu Lieldienās?

Jēzus saka: "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība." Līdz ar to visai cilvēka dzīvei ir kāda dziļāka jēga, un tā ir augšāmcelšanās. Katru dienu daudzi mirst fiziski, bet diemžēl vēl vairāk – garīgi, kad, piemēram, viļas tuvos cilvēkos, darbos un iespējās, valstī un taisnīgumā, un šī garīgā nāve iestājas pamazām, kad tiek ievainota un pazudināta cerība uz prieku, izdošanos, labā uzvaru mūsu dzīvē. Tomēr ir iespējams pārvarēt garīgās nāves izpausmes mūsos pašos un mūsu sabiedrībā.

Ar vārdiem "Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība" Jēzus aicina ikvienu pievienoties īstajai dzīvei, tas ir, mīlestības pilnajai dzīvei uz Dievu un citiem cilvēkiem, un, ja mēs atveramies patiesībā un mīlestībā uz citiem cilvēkiem, mēs atveramies arī uz Dievu. Šīs divas lietas ir nesaraujami saistītas. Šai dzīvē kopā ar Dievu cilvēks netiek pazemots, bet gluži pretēji – pacelts, atgūstot savu patieso cieņu un iekšējo brīvību, kuru viņam neviens nevar atņemt.

Labs saturs
32
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU