Ar ko pāvesta Franciska vizīte Latvijā nozīmīga?
Šī ir otrā pāvesta vizīte Latvijā. Pirmā bija pirms 25 gadiem, kad tikko bijām kļuvuši brīvi, ar ziņkāri raudzījāmies apkārt un meklējām jaunas pamatnostādnes. Pāvesta Jāņa Pāvila II klātbūtne Latvijā šajā vēsturiski svarīgajā brīdī deva iedrošinājumu un impulsu turpmākai attīstībai. Šodien, pēc 25 gadiem, redzam, ka zināms cikls ir noslēdzies – esam atbrīvojušies no ilūzijām, ka pietiek ar ārējo, formālo brīvību vien. Pasaule ir pārmaiņu procesā, valda zināma neziņa par nākotni, sajukums, īpaši jau vērtību jomā. Pāvesta vizīte, kas sakrīt ar Latvijas simtgadi, atkal ir iespēja atskatīties uz aizvadīto laiku un padomāt par to, kas mums būs svarīgs nākamajā simtgadē.
Kādus vēstījumus varam sagaidīt no pāvesta?
Es ceru, ka tādi būs. Pirmkārt, runājot par šiem 25 gadiem, savā ziņā jubileju, – tas viņam bijis svarīgs arguments, pieņemot lēmumu par braukšanu uz Latviju. Simtgadi svin valstis visā reģionā, bet viņš izvēlējās tieši Baltijas valstis. Turklāt tieši Latviju var raksturot kā sava veida ekumenisma laboratoriju, kurā sasniegti ļoti labi rezultāti. Vatikāna valsts sekretārs kardināls Parolins, kurš pirms dažiem gadiem bija šeit un, domājams, vērtēja apstākļus saistībā ar gaidāmo pāvesta vizīti, braucot prom, teica: “Tik augstu ekumeniskās sadarbības līmeni, kāds ir Latvijā, vēl nevienā pasaules valstī neesmu redzējis.” Tā ir Latvijas iespēja parādīt ko tādu, ar ko varam lepoties pasaules mērogā. Ceru, ka šo sadarbību, pāvests darīs redzamāku visā pasaulē un iedrošinās mūs turpināt iesākto.
Pāvests Francisks pievērsis uzmanību ar saviem liberālajiem uzskatiem, kuru dēļ tiek uzskatīts par reformatoru, katoļu baznīcas modernizētāju. Vai šis pavērsiens, jūsuprāt, varētu būt tikai epizodiska viena pāvesta personības un uzskatu noteikta atkāpe no Vatikāna līdzšinējās prakses, vai arī esam liecinieki lielākām pārmaiņām, paradigmas maiņai katoļu baznīcā?
Par paradigmas maiņu negribētos runāt. Es to salīdzinu ar apģērba maiņu. Evaņģēlijā balstītais baznīcas mācības kodols, būtiskais saturs, nemainās. Taču tas jāietērpj laikmetam atbilstošās drānās. Tā gan nav sekošana modei, bet baznīcas vēstījuma pasniegšana sabiedrībai saprotamā veidā. Šajā ziņā pāvests Francisks turpina iepriekšējo pāvestu evaņģēlisko misiju un viņu iesākto virzienu. Vienīgi – katrs pāvests to darījis atbilstoši saviem talantiem, savām dāvanām.
Jānim Pāvilam II tās bija filozofiskā izglītība, specializācija ētikā, un viņa vēstījums izskanēja vairāk šādā valodā. Savukārt pāvests Benedikts bija teologs, un viņa vēstījums bija ļoti teoloģisks, lai arī skaidrs, pārskatāms un, es pat teiktu,– ģeniāli vienkāršs. Tomēr tā bija teoloģija. Pāvesta Franciska uzstādījumā, saglabājot gan teoloģisko, gan filozofisko, ir citi akcenti.
Francisks nāk no Dienvidamerikas – cita kontinenta ar atšķirīgu kultūru un aktualitātēm – asu sociālo problemātiku, lielu korupciju, tāpēc viņam ļoti rūp tieši šie jautājumi. Arī dabas piesārņojums un, es pat teiktu, cilvēku sirds piesārņojums. Tādējādi Francisks, pirmkārt, pievēršas praktiskas dabas problēmām, šajā ziņā ir daudz konkrētāks par priekšgājējiem un savu vēstījumu cenšas izteikt nevis filozofiski teoloģiskā, bet ikdienišķi saprotamā valodā. Ar to viņš var šķist ļoti atšķirīgs, bet būtībā dara to pašu darbu, ko iepriekšējie pāvesti, – sludina Labo vēsti visām tautām.
Pāvests Francisks, salīdzinot ar priekšgājējiem amatā un katoļu garīdzniecību kopumā, tomēr atļāvies paust gandrīz radikāli atšķirīgu nostāju, ko ir iespējams pat traktēt kā novirzi no doktrīnas. Pavisam nesen Francisks, piemēram, mudinājis uz sapratni attiecībā pret jauniešiem ar netradicionālu seksuālo orientāciju…
Katoļu baznīcas katehismā vairākas rindkopas ir veltītas tieši cilvēkiem, kuriem ir tieksme uz sava dzimuma pārstāvjiem. Viņi ir aicināti uz šķīstību, lielākajai daļai no tiem šī tieksme ir pārbaudījums. Tomēr visos laikos ļaušanās šai tieksmei uzskatīta par smagu novirzi, pārkāpumu. Tālāk ir teikts, ka pret šādiem cilvēkiem, tāpat kā pret jebkuru citu, nepieciešams izturēties ar cieņu un nedrīkst viņus par to nepamatoti diskriminēt vai nicināt. Proti, pret viņiem ir jāizturas ar mīlestību kā pret visiem cilvēkiem, neraugoties uz tām vai citām nosliecēm. Ir taču teikts: mīli tuvāko kā sevi pašu.
Tieši šādā kontekstā ir jāvērtē pāvesta Franciska izteikumi. Viņa aicinājums vecākiem nepadzīt no mājām bērnus, kuriem ir homoseksuālas noslieces, ir pilnīgā saskaņā ar katoliskās baznīcas katehismā rakstīto. Francisks problēmu risina nevis ar moralizēšanu, bet aicina uz ieklausīšanos, tuvākmīlestību un žēlsirdību. Viņš nemaina saturu, bet pārliek akcentus, no Baznīcas mācības bagātības izceļot tieši šos elementus, kas šodien ir īpaši aktuāli.
Katolisko baznīcu regulāri diskreditē skandāli saistībā ar priesteru seksuāliem noziegumiem. Nupat šāds skandāls piemeklējis arī Latviju. Kā jūs komentētu šo notikumu, un kādi ir iespējamie problēmas risinājumi? Kā zināms, saistībā ar šādiem incidentiem katoliskā baznīca regulāri aicināta atteikties no celibāta kā laikmeta garam un cilvēciskajai dabai neatbilstošas tradīcijas.
Ir ļoti sāpīgi, ka tādi skandāli izskan katoliskajā baznīcā. Tāpat ir drausmīgi, ka cieš nevainīgi cilvēki. Katra pastrādātā seksuālā vardarbība ir traģēdija un zemiska rīcība.
Baznīcas vadība ilgu laiku neapzinājās problēmas nopietnību un domāja, ka ar vienkāršu pirksta pakratīšanu pietiks. Šobrīd ir skaidrs, ka šī problēma ir nekavējoties jāatzīst un atklāti jārisina, kā to pāvests Francisks un daudzu valstu bīskapi jau dara. Daudzviet ir izveidotas attiecīgas instances un komisijas, kurās var vērsties ar sūdzībām. Arī nākamo priesteru formācijai tiek pievērsta lielāka uzmanība.
Tomēr ir jāatzīmē, ka seksuālās un emocionālās dzīves novirzes ir sastopamas visos dzīves stāvokļos un sabiedrības struktūrās, ne tikai priesteriskajā kalpošanā, bet arī ģimenē. Jāpatur gan arī prātā, ka ne vienmēr patieso stāvokli var tik vienkārši novērtēt, jo apsūdzības mēdz būt arī pilnīgi nepamatotas vai safabricētas, lai gūtu materiālu vai kāda cita veida labumu.
Attiecībā uz Latviju – izskanējušās apsūdzības ir šaušalīgas, ja tās apstiprināsies, tad vainīgajam ir jāsaņem pelnītais sods – gan pēc Krimināllikuma, gan pēc Baznīcas kanonisko likumu kodeksa. Tomēr ir jāatzīmē, ka vaina vēl nav pierādīta, bet garīdznieka vārds jau ir nopludināts masu saziņas līdzekļos un sabiedriskās domas acīs viņš jau ir padarīts par noziedznieku. Es uzskatu, ka ir noticis nopietns personas datu aizsardzības principa pārkāpums. Turklāt sabiedrībā tiek tiražēts viedoklis, kura tapšanā pielietots kolektīvās atbildības princips – arī tie, kuriem nav nekāda sakara ar šo apsūdzību, tiek uztverti kā līdzzinātāji un noziedznieki.
Attiecībā par celibātu – tas mūsdienu kultūrā ir tikpat svešs kā laulāto uzticība vai atturība pirms laulībām. Mēs dzīvojam hedoniskā, ar erotiku pārsātinātā kultūrā. Priesteru celibāts ir ne tikai došanās pret šo straumi, bet arī izaicinājums šai kultūrai, kurā valda relatīvisms un kura cenšas apšaubīt cilvēka spēju uzņemties saistības uz visu mūžu. Vai tiešām Mahatma Gandijs, dodams celibāta solījumu, ir rīkojies pretdabiski? Vai Dalailamas dzīvesveids celibātā ir uzskatāms par nenormālu? Vai visi tie neprecētie vīrieši, kuri apzināti vai arī konkrētu apstākļu dēļ dzīvo šķīstībā, rīkojas pretdabiski?
Baznīcas Rietumu pasaulē tukšojas. No vienas puses, saistībā ar to vērojami baznīcu centieni kļūt liberālākām, lai piesaistītu jaunus sekotājus. No otras puses, kompromisi ar laikmetu draud ar novirzēm no kristīgās mācības būtības. Kā raugāties uz šo dilemmu?
Tieši kompromisi un piekāpšanās laikmetam ir taisnākais ceļš, lai baznīcas kļūtu tukšas. Valstīs, kur baznīcas ir tukšas, pirms tam mēģināja iziet uz kompromisiem. Kāpēc cilvēki vispār nāk uz baznīcu? Tāpēc, lai sastaptu Dievu, nevis skatītos dažādus šovus. Baznīca nekad nav vēlējusies konkurēt ar profesionāļiem šovbiznesā. Tā sniedz iespēju cilvēkiem piedzīvot to, kā viņiem pietrūkst pasaulē, kurā valda vientulības sajūta un vienaldzība. Baznīca cilvēkam piedāvā ticības brāļus, kopienu, kas viņu pieņem, saprot un sniedz stiprinājumu, un iespēju satikties ar dievišķo realitāti.
Kompromiss ir vertikāles pazaudēšana. Kristietība ir krusts – attiecības ar Dievu kā vertikāle un saskarsme ar ticības brāļiem kopienā – kā horizontāle. Ja vienas no šīm dimensijām trūkst, baznīca vairs nav vajadzīga. Tā kļūst vai nu par laicīgu iestādījumu, vai sektu, kurā pielūdz pašu izveidotu dievu, bet neinteresējas par ticības brāļiem. Tas ir, kā dzīvot virtuālajā pasaulē, kura ir kā ziepju burbulis, kas pārplīst, saskaroties ar realitāti. Tātad, lai Baznīcai piesaistītu cilvēkus, tai ir nepieciešama neatšķaidīta mācība, Kristus evaņģēlijs bez kompromisiem. Tikai tā evaņģēlija vēsts nonāk līdz sabiedrībai. Tikai dievišķas patiesības vēsts var ietekmēt, pārveidot un dziedināt sabiedrību.
Kā evaņģēlija vēsti pieņem Latvijā?
Latvijā materiālisms un patēriņa attieksme vēl nav pilnībā nomākusi garīgās slāpes. Sabiedrība, kura ir pārēdusies un peld taukos, tās ļoti ātri pazaudē. Tā nevajadzētu būt, bet ir. Sabiedrība šeit tik tikko sāk materiāli nostāties uz kājām, ienākumi pamazām pieaug. Izaicinājums, kas mūs sagaida, – kā sabalansēt materiālās attīstības pieaugumu ar garīgo, lai tā būtu integrāla. Tāpēc vienmēr runāju par trim cilvēka esamības dimensijām – materiālo, psiholoģisko un garīgo.
Rietumu pasaulē, kur slēdz baznīcas, dominē pirmie divi līmeņi – apmierināt miesas iegribas un piepildīt psiholoģisko komfortu, kuru sniedz, piemēram, kultūras baudīšana, ar ko cilvēks savas dziļākās dvēseles vajadzības nepabaros. Taču paliek vēl trešais, augstākais, līmenis, gara sfēra, kuru var pabarot vienīgi ar garīgu barību, atveroties kontaktam ar dievišķo realitāti un mīlestībai uz līdzcilvēkiem. Kā saka Jēzus – ne no maizes vien dzīvo cilvēks.
Ir svarīgi, lai Latvijā pieaug mecenātisms – lai cilvēki, kuri tikuši uz zaļa zara, daļu no saviem ienākumiem, piemēram, tradicionālo desmito tiesu, atvēl garīgiem mērķiem – baznīcai, kādam labdarības vai kultūras projektam. Nauda ir līdzeklis, lai darītu labu, līdzeklis sabiedrības humanizēšanai, attīstīšanai. Ja nauda kļūst par dzīves mērķi, tā cilvēku iznīcina. Kā saka svētais Pāvils vēstulē Timotejam: visu ļaunumu sakne ir mantkārība.
No tā, vai atradīsim pareizo balansu starp personiskajām un sabiedrības kopējām interesēm, būs atkarīga Latvijas attīstība nākamajā simtgadē. Ja cilvēkos nebūs pareizi nostādīta sirdsapziņa, nelīdzēs pat vislabākie likumi, jo viņi allaž atradīs, kā tos apiet. Tāpēc valsts mērķos mums ir jāieliek rūpes par gara sfēru. Tas nav vienkārši – Rietumi, par spīti labām sākotnējām iecerēm, nav spējuši izvairīties no ieslīgšanas materiālismā.
Vienotās Eiropas tēvi – de Gasperi, Adenauers, Šūmans – bija dziļi ticīgi cilvēki, kas Eiropas Savienības pamatus balstīja kristīgās atziņās – nepieļaut karu atkārtošanos, sākot to risināt ar ekonomiskiem līdzekļiem ogļu un tērauda jomā. Tas bija humāns, varētu teikt – garīgs mērķis. Starp citu, 12 zvaigznes Eiropas Savienības simbolā, kā atzinis tā autors, ir ciešā saistībā ar Atklāsmes grāmatas divpadsmitās nodaļas sievietes tēlu, kurā Baznīca redz Dievmātes personu.
Pāvests Francisks, uzrunājot Eiropas Parlamentu 2014. gadā, norādīja, ka tā kļuvusi nevarīga kā vecmāmiņa, un aicināja uz jaunu renesansi. Vai kopš tā laika ir kas mainījies?
Eiropas Savienības elitēs pārmaiņas neredzu ne par mata tiesu. Viņi turpina iepriekšējo virzību – stumt laukā kristīgos elementus no Eiropas pamatiem. Tomēr valstu valdību līmenī, saskaroties ar migrācijas problēmām no musulmaņu zemēm, pamazām sāk saprast, ka Eiropas izdzīvošanai kristīgā dimensija kā identitātes uzturētāja ir būtiski svarīga. Pašreizējā Eiropas krīze ir, pirmkārt, identitātes krīze, un lielākais drauds Eiropai ir pati Eiropa. Ir autori, kuri norāda uz “pilsoņu karu” Eiropas civilizācijas iekšienē.
Kas ir karojošās puses?
Agresīvā liberālā demokrātija karo pret kristīgajiem pamatiem, uz kuriem Eiropa ir būvēta. Notiek karš pret tradicionālo ģimeni un brīvības izpratni. Eiropas valstīs aizliedz kristīgo simbolu lietošanu, pat Ziemassvētku atribūtiku, ieskaitot Jēzus silīti, pasludinot to par musulmaņu, ebreju un citu reliģiju aizskārumu. Reālā brīvība, ieskaitot reliģisko brīvību, arvien vairāk tiek ierobežota, aizsedzoties ar demokrātijas un cilvēktiesību lozungiem. Tā ir vienvirziena demokrātija, ko labi pazīstam no padomju laikiem – ja tu domāji un runāji, kā partija lika, biji brīvs. Bet pamēģini izmantot savas konstitūcijā ierakstītās tiesības uz reliģisko brīvību… Šobrīd Rietumi iet šai virzienā.
Ar kādiem ieročiem šai karā cīnīties?
Jānis Pāvils II, kad viņam lūdza izvēlēties vienu teikumu, kurš vislabāk izsaka evaņģēlija būtību, atbildēja: “Jūs iepazīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.” Kristiešiem un baznīcai ir jāsludina patiesība – nav jābaidās un jāsauc lietas īstajos vārdos, taču tas jādara ar mīlestību un skaidrojot. Tur, kur virtuālā realitāte tiek piedāvāta kā pēdējā patiesības instance, jāpārdur ilūziju burbulis.
Katoļu baznīcas vēstis klausītājiem Latvijā pārraida pat divas radiostacijas – Latgales Radio un radio “Marija Latvija”. Kādi ir to panākumi?
Protams, zināms skaits cilvēku tās klausās. Redzams, ka tas ir vajadzīgs. Jau runājām par kopīgā labuma principu, nepieciešamību ziedot, desmitās tiesas principu, atbildības apzināšanos. Radio “Marija Latvija” ziedojumos saņem vairāk par pusi no nepieciešamā finansējuma, tomēr vēl esam atkarīgi no pasaules “Radio Marija” ģimenes, kura sponsorēja mums starta paketi un līdz šim brīdim – nu jau trīs gadus – atbalsta, lai radio Latvijā varētu funkcionēt. Vajadzētu nostāties pašiem uz savām kājām, bet tam ir nepieciešama lielāka sabiedrības atsaucība.
Kā katoļu baznīca Latvijā izjūt cilvēku izceļošanu no valsts, un kādas ir jūsu aktivitātes darbā ar diasporu?
Izceļošanu izjūtam ļoti sāpīgi – baznīcas kļuvušas tukšākas. Redzam, ka emigrācija destruktīvi ietekmē ģimenes – kad viens no laulātajiem izbrauc, bieži vien ģimene drīz izjūk. Mūsu diaspora ārzemēs ir ļoti izkaisīta, un priesteru trūkums darbu ar to šādos apstākļos stipri apgrūtina. Iespēju robežās ar ticīgajiem ārzemēs cenšamies strādāt, uzturēt saikni, taču tā nav pastāvīga, tāpēc aicinām viņus doties uz vietējo baznīcu un integrēties baznīcas dzīvē mītnes zemē. Gribētu vēl piebilst, ka draudzēs lielā skaitā tiek kristīti diasporā dzimušie bērni un laulības bieži vien tiek svinētas Latvijā. Tātad tādā veidā, pateicoties Baznīcas kalpojumam, šie ārzemēs dzīvojošie tautieši saglabā saikni ar dzimteni.
Tuvojas Saeimas vēlēšanas. Cik lielā mērā un kā garīdzniecībai kā morālai autoritātei draudzēs, sprediķos un citādi ir jārunā par izvēli vēlēšanās?
Katoliskā baznīca neidentificē sevi ne ar vienu no partijām. Nejaucamies politisko kaislību jomā, jo tā nav baznīcas misija. Katoļu garīdzniekiem saskaņā ar kanonisko likumu kodeksu ir aizliegts balotēties vēlēšanās un kļūt par partiju biedriem. Taču mūsu ticīgajiem ir pilsonisks pienākums iesaistīties arī politiskajos procesos. Savukārt garīdzniekiem ir pienākums palīdzēt ticīgajiem orientēties tajā kaleidoskopā, kas tur ir, – vērtēt partiju programmas un īstenoto politiku no ticības un morāles viedokļa. Ja politika nonāk pretrunā ar kristīgajiem principiem, mūsu pienākums ir brīdināt par to ticīgos.
Kādām pazīmēm atbilst kristīga politika, kādus principus tā īsteno?
Būtiskākais – tai jāiestājas par kopīgā labuma principu. Otrkārt, jāpiedāvā reāla, nevis virtuāla brīvība. Sabiedrībai būtu jādzīvo saskaņā ar Dieva plānā noteikto dabisko kārtību. Tas, kas tajā ievedis destrukcijas elementu, ir grēks – saiknes saraušana ar Dievu, viņa autoritātes atmešana un savu principu ieviešana tās vietā. Tā rodas novirzes, kas ar pārprastām cilvēktiesībām un brīvībām patlaban redzamas notiekam Rietumu civilizācijā.
Vai gadījumā, ja kāda partija rīkojas atbilstoši kristīgajiem principiem, garīdzniekam būtu tas jānorāda no kanceles?
Nosaukt kādu konkrētu partiju no kanceles kā ieteicamu – tas ir ļoti slideni. Var nosaukt atbalstāmos principus, taču secinājumus lai izdara paši ticīgie.
Citu konfesiju garīdznieki politikā ir iesaistījušies pat ļoti tieši. Pēdējais redzamākais piemērs – baptistu bīskaps Sproģis…
Redzam, ka tas labi nebeidzas. Gan šajā gadījumā, gan iepriekšējos. Savulaik bija tā dēvētā mācītāju partija. Kur gan tā šodien ir? Tomēr mūsu pienākums ir humanizēt politiku, kurai pēc būtības jākalpo sabiedrības kopējam labumam. Politikai būtu jāatgriežas pie savas pirmatnējās jēgas – rūpēm par kopējo labumu, un evaņģēlijs to ļoti labi palīdz darīt.
Kādas ir kristīgi pozicionētas politikas un partiju perspektīvas Latvijā? Ir viedoklis, ka pēc tam, kad šādu politiku teju pilnībā diskreditējušas dažas politiskās partijas aizvadītajā desmitgadē, tas ir uz ilgu laiku.
Diemžēl tā izskatās. Tas liecina, ka sabiedrība šādām partijām neuzticas – to vairs nav parlamentā. No vienas puses, iemesli tam meklējami šo partiju līdzšinējā darbībā, bet, no otras puses, – vispārējos procesos Eiropā, kuros kristīgo ideju mēģina diskreditēt, parādīt to kā antisociālu, tumsonīgu, attīstību bremzējošu. Ja politiķa sirds ir piesārņota ar ambīcijām, lepnību un vēlmi dominēt vai alkatību, viņš nav spējīgs kalpot sabiedrībai.
Kad civilizācija novēršas no saviem sākotnējiem ideāliem, tā iet bojā. Latvijā par to nesen izteicies profesors Harijs Tumans, kurš laidis klajā vērienīgu monogrāfiju par varoņiem un varonību Senajā Grieķijā…
Bet no kurienes nāk mūsu varonības ideāls? No kristīgajām saknēm. Eiropā gadu simtiem, līdz pat kādam 17. gadsimtam, šis ideāls bija svētais – piemērs, kam līdzināties un uz ko tiekties. Tagad to mēģina iznīdēt, vietā liekot šovmeņus un slavenības. Māti Terēzi varbūt apbrīno, bet vai daudzi tagad mēģina iet viņas pēdās?
Katrs svētais ir misija: saka pāvests Francisks. Viņš īsteno Dieva plānu, katrs no viņiem konkrētā vēstures brīdī atspoguļo un iemieso kādu evaņģēlija aspektu. Arī pāvests Francisks ir šāds Dieva instruments, un 24. septembrī mums būs iespēja viņu satikt un pašiem par to pārliecināties.
