NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
28. aprīlī, 2017
Lasīšanai: 11 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
6
16
6
16

Odze baznīcas azotē

Publicēts pirms 5 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Mācītāji (no labās) Modris Plāte, Māris Ķirsons un Juris Rubenis Doma baznīcā 1989.gadā.

FOTO: no Latvijas Tautas frontes muzeja krājuma

Viņi sāka ar prasību pēc pārmaiņām baznīcā un nonāca līdz garīgai līderībai Atmodas laikā, kurš vainagojās ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Šogad aprit 30 gadu, kopš dibināta luterāņu mācītāju grupa „Atdzimšana un atjaunošanās”.

Padomju konstitūcijā bija paredzēta reliģiskā un apziņas brīvība. 70.–80.gados Padomju Savienība bija pievienojusies cilvēktiesību aktiem, kas šīs brīvības aizliedza ierobežot, taču faktiski režīms īstenoja reliģijas marginalizācijas politiku, tādējādi piespiežot baznīcu veģetēt izdzīvošanas režīmā. Tradicionālo konfesiju, sevišķi luterāņu, vadība šādos apstākļos attiecībās ar varu piekopa konformisma politiku. Luterticīgo skaits Latvijā no apmēram miljona pirms Otrā pasaules kara bija sarucis līdz 25 tūkstošiem 80. gadu sākumā.

Vienlaikus tobrīd luteriskajā baznīcā ienāca jauna mācītāju paaudze – cilvēki, kuriem vairs nebija tiešas represiju pieredzes radītu panisku baiļu no padomju režīma un kuri vēlējās ne tikai baznīcas noturēšanu pret tā antireliģiskās politikas spiedienu, bet arī attīstību un jaunu draudzes locekļu piesaistīšanu, baznīcas un kultūras mijiedarbību, baznīcas laikmetīgumu, ienesot baznīcā cilvēkiem aktuālas ikdienas tēmas, skaidro teologs Linards Rozentāls, kurš šai tēmai pievērsies savā doktora disertācijā un nupat tapušajā monogrāfijā ar situāciju baznīcā raksturojošu nosaukumu – "Izdzīvošana".

Mācītāju opozīcijas kustības idejās, kā atzīst L. Rozentāls, vairāk var saskatīt ilgas pēc pilsoniskas sabiedrības baznīcas iekšienē, pēc alternatīvas vides iepretī padomju sistēmai un ar šo sistēmu savītai baznīcas institūcijai nekā kādas nacionālas un revolucionāras iezīmes. Līdzīgi kā Centrāleiropas disidentu centienus, arī opozīcijas kustību raksturoja nevis cerības uz padomju režīma drīzu sabrukumu vai tā gāšanas plāni, bet gan cerība uz cilvēciskas dzīves iespējām šajā režīmā.

Dumpis

Opozīcijas kustības kodolu 80. gadu sākumā veidoja septiņi mācītāji – Aivars Beimanis, Erberts Bikše, Andrejs Kavacis, Modris Plāte, Juris Rubenis, Atis Vaickovskis un Jēkabs Dzeguze, kuri ap sevi pulcēja arī citus atbalstītājus. Gandrīz visi galvenie kustības aktualizētie problēmjautājumi, kas bija tās uzdevumu un mērķu pamatā, tika ieskicēti Kuldīgas-Dobeles iecirkņa konventā 1982. gada 19. oktobrī Saldū un Grobiņas iecirkņa konventā 1982. gada 14. decembrī Liepājā. Par kustības mērķiem kļuva baznīcas kā garīgas institūcijas autoritātes nostiprināšana, demokrātisko pārvaldes principu atjaunošana baznīcas vadībā – pārvaldes sistēmas reformēšana, baznīcas vadības vienvaldības ierobežošana, baznīcas autonomijas palielināšana, kā arī patiesas domu apmaiņas un brīvas viedokļu paušanas telpas izveidošana mācītāju konventu ietvaros.

Baidoties, ka jauno mācītāju kustības aktivitātes varētu likt padomju varas iestādēm vēl vairāk ierobežot baznīcas darbību, tās vadība 1983. gada 17. maijā izsludināja konventu aizliegumu visā baznīcā. Tā kā ar šo aizliegumu pārtūka jau tā nesekmīgais dialogs baznīcas vadības un opozīcijas kustības starpā,  pēdējā izvēlējās citu baznīcas vadības ietekmēšanas ceļu – izveidojot jaunu, atšķirīgu Satversmes projektu, kurš paredzēja mainīt baznīcas pārvaldes modeli, likvidējot arhibīskapa amatu un tā vietā izveidojot piecu bīskapu vadītu baznīcas pārvaldes institūciju – Bīskapu padomi. Tai vajadzēja, ierobežojot padomju režīma iespējas, manipulēt ar vienu arhibīskapu. Taču baznīcas vadība nebija gatava atzīt pārmaiņu nepieciešamību. Tas noveda pie radikālas šķelšanās luterāņu baznīcā. Lai arī sākotnējie reformu kustības mērķi netika sasniegti, tomēr baznīcā bija izveidojusies opozīcija, kuru atbalstīja apmēram trešdaļa mācītāju un kura kļuva par priekšnosacījumu 80. gadu beigās dibinātajai kustībai "Atdzimšana un atjaunošanās", kura kļuva par vienu no galvenajiem Trešās atmodas dzinējspēkiem.

Uz Perestroikas viļņa

80. gadu vidū PSRS vadībā nonāca Mihails Gorbačovs, iesākot valsts demokratizāciju, kuras centrā bija vārda brīvība, viedokļu daudzveidība, kas atraisīja režīma negāciju kritiku un lavīnveidīgu pilsonisko aktivitāšu pieaugumu, kurās iesaistījās arī brīvdomīgākie luterāņu mācītāji. Šajos apstākļos viņi ne tikai pieprasīja reformas un jaunu Satversmi pašai baznīcai, bet arī padomju laika garīdzniecībai neraksturīgi aktīvi iesaistījās Trešās atmodas politiskajos procesos. Par grupas "Atdzimšana un atjaunošanās" dibināšanas dienu uzskata 1987. gada 14. jūniju, kad notika pirmā masveida akcija pie Brīvības pieminekļa deportāciju upuru piemiņai.

"Luteriskajā baznīcā ienāca jauna mācītāju paaudze – cilvēki, kuriem vairs nebija tiešas represiju pieredzes radītu panisku baiļu no režīma."

Pirmā jaunizveidotās kustības tikšanās notikusi mežā pie kāda ceļa starp Imantu un Babīti. Jau pēc minūtēm 15 pulcēšanās vietā ieradusies milicija, taču tai brīdī mācītājs Juris Rubenis jau bija paguvis atbrīvoties no grupas dibināšanas dokumentiem, iesviežot tos krūmos, atceras viens no tās dalībniekiem, pašreizējais Latvijas luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Tādējādi mācītāji mierīgi varējuši likumsargiem paskaidrot: šeit notiek izbraukums zaļumos. Vienlaikus kļuva skaidrs – kustības dalībnieku vidū ir nodevējs, kura vārds gan netiek atklāts.

Iesaistās neatkarības kustībā

Kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" dibināšanas dokumentā, kas datēts ar 1987. gada 14. jūniju, teikts, ka tai nav politisku mērķu, tās nolūks – kalpot Dievam un baznīcai saskaņā, iestājoties par pilnvērtīgas kristīgās dzīves iespēju tautai. Tomēr vienlaikus dokumentā norādīts, ka kustība atbalsta "pārkārtošanās un atklātības gaisotni visās mūsu dzīves sfērās". Savukārt savas darbības pamatprincipos, kuri datēti ar minētā gada 28. jūliju, kustība dara zināmu, ka tā "ir izveidojusies kā kristīgu cilvēku reliģiski-ētiska atbildes reakcija Padomju valdības veicinātajiem pārkārtošanās un atklātības procesiem". 1987. gada 23. augustā "Atdzimšanas un atjaunošanās" dalībnieki sevi pieteica cilvēktiesību aizstāvības grupas "Helsinki-86" organizētajā protesta demonstrācijā pie Brīvības pieminekļa. Helsinkiešu un reformas atbalstošo garīdznieku mērķi sakrita – cilvēktiesību ievērošana, par ko iestājās "Helsinki 86", nozīmēja arī ticīgo diskriminācijas pārtraukšanu. Kļuva skaidrs, ka "Atdzimšanas un atjaunošanās" aktivitātes nav iespējams norobežot no arvien pieaugošās tautas atmodas kustības un tās politiskajiem mērķiem. 1988. gada augustā parādījās pirmā Jura Rubeņa publikācija populārajā laikrakstā "Padomju Jaunatne", un, kā skaidro tās toreizējais galvenais redaktors Andrejs Cīrulis, ar šo rakstu iegājās tradīcija mācītājiem plaši sevi pārstāvēt presē, tādējādi kļūstot par redzamiem sabiedriskās domas veidotājiem Atmodas procesā.

"Par kustības mērķiem kļuva baznīcas kā garīgas institūcijas autoritātes nostiprināšana, demokrātisko pārvaldes principu atjaunošana."

1988. gada 9. oktobrī mācītāji Modris Plāte, Juris Rubenis, kā arī no Rietumeiropas ieradušies latviešu luterāņu  mācītāji Juris Cālītis un Māris Ķirsons Doma baznīcā vadīja Latvijas Tautas frontes dibināšanai veltītu dievkalpojumu. Tautas frontes dibināšanas kongresā piedalījās arī citu Latvijas konfesiju pārstāvji, tostarp pareizticīgo priesteris, tagadējais metropolīts Aleksandrs un tagadējais katoļu kardināls Jānis Pujāts. Mācītājs Juris Rubenis 1988. gadā tika ievēlēts Latvijas Tautas frontes valdē. Te der atgādināt: Latvijas Tautas frontes II kongresā, saasinoties domstarpībām starp radikālajiem un mērenajiem spēkiem, pēdējie pameta zāli un organizācija gandrīz sašķēlās. Iespējams, tikai mācītāja Jura Rubeņa runa, samierinot delegātus un pamudinot uz kompromisa nepieciešamību neatkarības vārdā, paglāba no turpmāka neatkarības kustības sairuma un parādīja virzienu uz pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu. 

Mērķis sasniegts. Kas tālāk?

Padomju režīms un tam padevīgā garīdzniecības daļa vēl 1987. gadā grupu uzlūkoja kā odzi baznīcas azotē, savukārt VDK organizēja grupas nomelnošanu Latvijas PSR presē. Vairāki kustības līderi zaudēja amatu, bija spiesti pamest Latviju. Tomēr vēstures svaru kausi arvien vairāk sāka svērties demokrātiskajām pārmaiņām labvēlīgā virzienā. "Atdzimšana un atjaunošanās" luteriskās baznīcas rindās no opozīcijas nonāca pozīcijā. 1989. gada aprīļa LELB Sinodē pilnībā tika nomainīta baznīcas vadība un padomju režīma interesēm atbilstošā baznīcas satversme. Līdz ar to mācītāju reformatoru kustība bija sasniegusi savus mērķus – panākusi demokrātiskas pārmaiņas ne tikai baznīcā, bet arī valsts attīstībā, ierosinot tajā garīgu sakustēšanos, kuras augļus mēs baudām vēl šodien, rezumē teologs Dzintars Laugalis. Arī baznīcai piebiedrojoties tiem sabiedrības slāņiem, kas iestājās pret padomju režīmu, tā kļuva par redzamu garīgu spēku nacionālās atdzimšanas un Latvijas neatkarības atjaunošanas procesos, skaidro L. Rozentāls.

"Evaņģēlijs izrādījās universāls stāsts, uz kura fona bija iespējams runāt par sabiedrībai tolaik aktuālajām tēmām."

Baznīcas un mācītāji 80. un 90. gadu mijā kļuva par orientieriem un magnētisku pievilkšanas spēku pārmaiņas un brīvību alkstošajai sabiedrībai. Dievnami pulcēja tūkstošiem cilvēku, kurus aizrāva gan baznīca kā aizliegtais auglis, gan mācītāju personības, savukārt Evaņģēlijs izrādījās universāls stāsts, uz kura fona bija iespējams runāt par sabiedrībai tolaik aktuālajām tēmām, kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" aizsākto baznīcas pienesumu atmodas gaitai raksturo viens no Atmodas redzamākajiem līderiem Dainis Īvāns

Lai  gan tradicionālās kristīgās konfesijas arī šodien bauda sabiedrības uzticību, to sekotāju skaits samazinās, bet luteriskajā baznīcā vērojama šķelšanās starp arhibīskapa Jāņa Vanaga pārstāvēto konservatīvo spārnu un liberālāk noskaņotiem mācītājiem, kuri, piemēram, iestājas par sieviešu ordināciju un pielaidīgāku attieksmi pret seksuālajām minoritātēm. Līdztekus baznīcai arvien biežāk prasa uzņemties līderību jaunā tautas garīgajā atmodā. "Kur ir šodienas jaunie mācītāji?" kustības "Atdzimšana un atjaunošanās" dibināšanas trīsdesmitgades pasākumā, kurš ar Konrāda Adenauera fonda atbalstu notika Tautas frontes muzejā, retoriski jautāja viens no tās pārstāvjiem Māris Ķirsons.

Labs saturs
16
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU