Kā tu no šodienas skatu punkta raksturotu, kas padomju Latvijas sabiedrībai bija "Avots"?
"Avotu" radīja Maskavas varas gaiteņos – Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālajā komitejā, jo līdzīgi žurnāli vienlaikus sāka iznākt arī Igaunijā, Baltkrievijā un Ukrainā. Lietuva, cik zinu, no šīs iespējas atteicās.
Mūsdienās ir grūti saprast, taču "Avota" absurds slēpjas faktā, ka tas radīts ar kompartijas svētību kā partijas ideju rupors. Taču jau ar pirmajiem numuriem, sākumā bikli, bet vēlāk arvien nopietnāk tas sāka graut ideoloģiju, uz kuras balstījās padomju impērija. Tā vietā, lai rakstītu par krievu peredvižņikiem2 un publicētu Ļeņina prēmijas laureātu dzejoļus, mēs pirmajā numurā rakstījām par dadaismu, kā arī nopublicējām Džona Lenona un Pola Makartnija dziesmu tekstus Klāva Elsberga atdzejojumā.
Labi, un kas, tavuprāt, šis žurnāls ir šodien?
"Avots" ir spilgta liecība, cik sarežģīts, dinamisks un pretrunīgs bija laiks pirms trīsdesmit gadiem, kad nevienam sapņos nerādījās, ka pēc nieka trīs četriem gadiem Latvija atgūs neatkarību.
Kā Aivars Kļavis kļuva par žurnāla "Avots" galveno redaktoru?
Es drīzāk teiktu "tika", nevis "kļuva ". Atšķirībā no mūsdienām ar to vien, ka tev ir attiecīga izglītība, pieredze un zināšanas, toreiz nepietika. Galvenos redaktorus iecēla un apstiprināja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas birojs, kurā bija ne tikai kompartijas sekretāri un sociālistiskā darba varoņi, bet arī VDK priekšsēdētājs un Baltijas kara apgabala virspavēlnieks. Man bija trīsdesmit trīs gadi, un toreiz es skaitījos nepieklājīgi jauns tādam amatam. Tāpēc, drusku par to pabrīnījušies, viņi tomēr mani apstiprināja.
Tas nozīmē, lai kļūtu par galveno redaktoru, noteikti vajadzēja būt komunistiskās partijas biedram?
Jā, astoņdesmit sestajā gadā, kad sākām veidot žurnālu, pilnīgi noteikti. Dažus gadus vēlāk situācija mainījās. Es partijā iestājos 1973. gadā deviņpadsmit gadu vecumā, dienot krievu armijā. Nevienam, protams, skaļi neteicu, ka daru to tikai tāpēc, lai pēc armijas visādi gudrie, sarkanās biedra kartes vicinot, nemācītu man dzīvot.
Par to, ka nebiju viens tāds, pārliecinājos vēlāk Rakstnieku savienības partijas sapulcēs. Nezinu, vai astoņdesmitajos gados Rīgā bija vēl otra vieta, kur runāja tik tieši un atklāti. Imants Ziedonis, Jānis Peters, Pēteris Pētersons, Ojārs Vācietis, Māra Svīre, Māris Čaklais un daudzi citi… Uz šīm sapulcēm nāca CK sekretāri, daļu vadītāji. Būtiski ir tas, ka tur teiktais tika uzklausīts. Gan attiecībā uz latviešu valodu, situāciju kultūrā kopumā, tautasdziesmu nozīmi un Krišjāņa Valdemāra lomu. Tā rezultātā, piemēram, literatūrā atgriezās Aleksandra Čaka dzeja. Sāka rīkot pasākumus Fricim Bārdam, Jānim Jaunsudrabiņam, Kārlim Skalbem, citiem, kas pirms tam bija aizliegti vai pusaizliegti.
Šodien netiek slēpts, ka tolaik daudzi partijas vadošo amatu ieņēmēji vairs neticēja ne Marksa, ne Ļeņina idejām. Vai tas bija jūtams?
Lielākā daļa partijas funkcionāru, pateicoties Marksa un Ļeņina idejām, nodrošināja sev vietu varas hierarhijā. Tiem, kas dzimuši pēc astoņdesmitā gada, noteikti ir grūti saprast, kā cilvēks, būdams komunists, vienlaikus varēja iestāties par latvietību, latviešu kultūru un nācijas pašsaglabāšanos, kā, teiksim, Džemma Skulme, Imants Ziedonis vai Jānis Peters. Bet varēja! Sevišķi izteikti tas bija padomju impērijas pēdējos desmit piecpadsmit gadus. Un tādi bija ne tikai rakstnieki vai mākslinieki. Līdzīgi domāja un runāja arī slaveni zinātnieki, gudri kolhoza priekšsēdētāji un pat lielu rūpnīcu direktori.
Ar to gribu teikt, jā, mums ir Alfons Noviks, Pelše, Voss, Avdjukevičs un Pugo. Bet ir arī Berklavs, Krūmiņš, Dzērve, Gorbunovs un Daudišs. Visi nav vienā maisā bāžami! Toreiz gandrīz katrs desmitais bija kompartijas biedrs un liela daļa no viņiem runāja vienu, bet domāja un nereti arī darīja pavisam ko citu. Tāda nu reiz bija tā laika realitāte.
Atgriezīsimies pie "Avota" rašanās. Kad tu uzzināji par žurnāla ideju? Vai bija vēl kādi nosacījumi, lai kļūtu par galveno redaktoru, bez jau minētās obligātās piederības kompartijai?
Par "Avotu" uzzināju pusotru gadu pirms tā iznākšanas. Biju tolaik žurnāla "Liesma" atbildīgais sekretārs. Kolēģes Guntas mamma strādāja Preses nama administrācijā. Viņa arī pateica, ka tiekot taisīta tāme un rēķinātas ražošanas izmaksas jaunatnes literārajam žurnālam, kas drīzumā iznākšot. Man gribējās tikt prom no "Liesmas". Tur nesen bija atnākusi jauna galvenā redaktore, ar kuru nepārtraukti konfliktēju, tāpēc sapratu – ja nepratīšos un neaiziešu pats, mani agrāk vai vēlāk atlaidīs. Topošais žurnāls man negaidīti pavēra iespējas, un es nospriedu, ka gribu kļūt par tā redaktoru. Rakstnieku savienībā neviens neiebilda. Man jau bija iznākušas piecas vai sešas grāmatas, biju Rakstnieku savienības biedrs, strādājis par RS Literatūras propagandas biroja direktoru, gandrīz desmit gadus "Liesmā", tāpēc vienlaikus saistīts gan ar literāro vidi, gan presi. Es zināju, kā taisa ilustrētos žurnālus. Bija tikai viens "bet"… Lai tajā laikā kļūtu par nopietna, toreiz teica – centrālā preses izdevuma galveno redaktoru, vajadzēja augstāko partijas izglītību. Tas nozīmēja uz diviem gadiem braukt studēt Ļeņingradas Augstākajā partijas skolā.
Un tu piekriti.
Jā! Klātienē gan nomācījos tikai gadu. Otrajā gadā braucu vienīgi nolikt eksāmenus. Cita starpā, kopmītnēs dzīvojot, pabeidzu rakstīt garstāstu "Es saucu, lai atsauktos". Gaisotne Ļeņingradā kopumā bija brīvdomīgāka un atklātāka nekā Latvijas Valsts Universitātē, kad tur studēju žurnālistiku. Augstākajā partijas skolā bija daudz gudru cilvēku. Bijušie augsta līmeņa nomenklatūras darbinieki vai diplomāti, kas kaut ko nogrēkojušies, tika aizvirzīti pasniedzēju darbā. Daži no viņiem jau toreiz paredzēja totalitārās sistēmas sabrukumu. Vairāk gan ekonomisko nekā politisko. Bija, protams, arī dogmatiski vecā kaluma boļševiki. Bet neviens jau nelika ņemt tos par pilnu.
Kad reāli sākās tavs darbs "Avotā"?
Astoņdesmit sestā gada vasaras beigās mani apstiprināja par redaktoru. Preses nama direktors Kazimirs Dundurs iedeva atslēgas no divām telpām ēkas 20. stāvā un teica, ka vairāk vietas mums atvēlēt nevar. Pēc diviem gadiem pārcēlāmies un telpām Vecrīgā, Palasta ielā, aiz Doma baznīcas. Laikam bijām vienīgā redakcija ārpus Preses nama. Toties, kad Preses namu ieņēma OMON, mums vairs nekur nevajadzēja pārcelties.
Vai tika dotas kaut kādas norādes, kas žurnālā jāpublicē un ko nedrīkst publicēt?
Skaidrs, ka man prasīja, kāds izskatīsies jaunais žurnāls un ko tajā grasāmies drukāt! Deva arī padomus. Tomēr tie pārsvarā bija kolēģi rakstnieki un žurnālisti. Partijas vadībai, šķiet, ka rakstīju kaut kādu papīru, ko tagad varētu saukt par koncepciju vai vīziju. Tas bija formāli, jo redaktors bez redakcijas nekādu žurnālu uztaisīt nevar.
Un kā bija ar redakcijas izveidi? Vai bija arī tādi, kuri jāpieņem darbā obligāti?
Ar redakcijas štatu nokomplektēšanu notika pats interesantākais. Pretēji tolaik ierastajai praksei, ka ikvienu jaunu kadru vajadzēja saskaņot ar izdevēju – šajā gadījumā komjaunatnes centrālajā komitejā nezin kāpēc neviens par to nelikās ne zinis. Es šo situāciju izmantoju, un iespējams, tas arī viens no maniem lielākajiem nopelniem žurnāla labā. Es uzrunāju jaunus talantīgus cilvēkus, kuri sevi jau bija pierādījuši. Tādus kā dzejnieks Klāvs Elsbergs un kritiķis Normunds Naumanis. Tie bija cilvēki, kurus zināju vēl no "Liesmas" laikiem un kuri bija spoži debitējuši prozā – Rudīte Kalpiņa, Eva Rubene, Vladis Spāre, Andra Neiburga un Aivars Tarvids. "Rodņikā" savukārt bija žurnālists Oļegs Mihalēvičs un, šķiet, nedaudz vēlāk arī prozaiķis Andrejs Ļevkins.
Atceros, kā ar Normundu mēs runājām uz Preses nama balkona, augstu virs šīs grēcīgās zemes. Viņš neticēja, ka piedāvājums ir nopietns, un teica: "Neviens tev neļaus ņemt mani darbā un, ja pieņemsi, liks atlaist." Es pārliecinoši atbildēju, ka viņu pieņemšu un neatlaidīšu. Savu solījumu izpildīju, lai gan Normunds pēc dabas ne tuvu nebija eņģelis. Toties sasodīti gudrs un talantīgs gan.
Tevis pieminētie cilvēki patiešām bija jauni un talantīgi, jaunā rakstnieku un publicistu paaudze, kas daudzsološi ienāca literatūrā. Tomēr tajos laikos, veidojot komandu, šķiet, ka vadījās pēc citiem kritērijiem – profesionalitāte, pieredze. Kas lika tev izvēlēties par labu jaunībai un talantam?
Ar šodienas pieredzi es nespēju uz šo jautājumu atbildēt. Tā bija pilnīgi cita situācija, un toreiz man šķita, ka tas ir vienīgais pareizais risinājums. Jā, mani brīdināja: "Trakais, ko tu dari! Tur vairāk ambīciju nekā zināšanu." Un tā bija taisnība, bet es neklausīju, tikai daži bija neilgi darbojušies izdevniecībā vai presē, pārējiem tādas pieredzes nebija. Dažam "Avots" bija pirmā darbavieta.
Ņemot vērā, ka ne datoru, ne mobilo telefonu toreiz nebija, kā tapa žurnāls?
Toreiz žurnālus taisīja trīs mēnešus, un ražošanas process tipogrāfijā vien aizņēma gandrīz mēnesi. Tāpēc darbs pie pirmā numura sākās jau septembrī. Uzskatīju, ka noteikti jābūt publicistikai jeb žurnālistikai, tāpēc iestājos par striktu publicējamo tekstu dalījumu: proza, dzeja, publicistika un kritika. Vēlāk pēc Pētera Pētersona ieteikuma pievienojās arī dramaturģija. Viss pārējais jau bija kolektīvs (tagad teiktu – komandas) darbs, kas sākās ar numura plānošanu, tēmu pieteikumiem… Reizēm gan īsi pirms nodošanas es saņēmu pilnīgi citu materiālu, nekā bija pieteikts plānošanā, kas briesmīgi sarežģīja darbu. Ņemot vērā, cik jauni bija tie, kas strādāja redakcijā, viņiem nereti gribējās skriet pa priekšu vilcienam, nevis mēģināt novadīt vilcienu tā, lai tas aizbrauktu pa vēlamajām sliedēm.
Ko gribi pateikt ar "skriet pa priekšu vilcienam"?
Pieļaut liktenīgas kļūdas un sastrādāt muļķības, kas ļautu varas iestādēm – partijas komitejai un čekai – apturēt žurnāla iznākšanu vai vēl sliktāk – atcelt galveno redaktoru, nomainīt redakciju un pašu žurnālu padarīt par varas klēpja šuneli.
Toreiz jau nebija ne reklāmas, ne sociālo tīklu, kāda bija reakcija – kā cilvēki uzņēma jauno žurnāla un tā pirmo numuru? Zināms, ka astoņdesmito beigās sākās politiskā noslāņošanās un pretī stāvēšana. Dainis Īvāns un Artūrs Snips cīnījās pret HES celtniecību gleznainajos Daugavas lokos. Latvijas kompartija sašķēlās. Andris Kolbergs rakstīja par krievu jauniešu izrēķināšanos ar latviešu vienaudžiem…
Tā kā visi materiāli gandrīz mēnesi atradās tipogrāfijā un arī mēs paši nepratām turēt mēli aiz zobiem, jau labu laiku pirms žurnāla pirmā numura iznākšanas paklīda baumas, ka Preses namā drukā bumbu ar laika degli. Reakcija bija adekvāta. Vieni sajūsmā, citi brīnījās, kāpēc vēl es neesmu cietumā. Bija gudri cilvēki, kas uzskatīja, ka esam drusku pāršāvuši pāri strīpai, un bija arī tādi, kas zvanīja, lai mūs rupji izlamātu. Dažu rūpnīcu partijas komitejas darbaļaužu vārdā rakstīja sūdzības uz CK, un es kādu nedēļu pēc komjaunatnes CK norīkojuma braukāju pa partijas sapulcēm, kurās mani krieviski lamāja. Galvenokārt tie bija cilvēki, kas vēlāk apvienojās Interfrontē. Bija arī stipri mazizglītots latviešu proletariāts. Taču te nu bija tā reize, kad noderēja PSKP biedra karte. Līdzko pateicu, ka pats esmu komunists un tas viss tiek darīts Gorbačova "perestroikas" vārdā, realizējot viņa "glasnostj" politiku, daudziem mutes aizvērās.
Klāva Elsberga nāve. Kā tas ietekmēja redakciju un tās darbu?
Klāvs aizgāja bojā drīz pēc pirmā numura iznākšanas. Tieši redakcijas darbu tas neietekmēja. Klāva vietā sāka strādāt Guntars Godiņš. Tomēr man šķiet, ka šī traģēdija uzlika redakcijai dramatisku zīmogu, no kura tā īsti nekad netikām vaļā. Kā viss notika patiesībā, diezin vai kādreiz uzzināsim… Tajā liktenīgajā dienā Klāvs atradās Dubultu jaunrades namā, kurā uzdzīvoja grupa Maskavā ietekmīgu darbinieku bērnu, kas arī uzdevās par literātiem. Visticamāk, pateicoties tieši šo bērnu vecāku ietekmei, notikušais tika traktēts kā nelaimes gadījums, lai gan esmu pārliecināts – kāds vai kādi palīdzēja Klāvam izkrist cauri gaiteņa gala stiklam. Turklāt zīmīgi, ka no šiem pieciem vai sešiem, uz kuriem toreiz krita aizdomas, jau labu laiku neviens vairs nav starp dzīvajiem. Var tikai piekrist – Tā Kunga dzirnas maļ lēni, bet pamatīgi.
Nekādi negribas ticēt, ka "Avotam" nebija cenzūras. Es tolaik mācījos vidusskolā un atceros, cik izbrīnīti bija ne tikai mani vienaudži par nodrukātu Orvela "Dzīvnieka fermu", Kafkas "Procesu", Vācieša "Vadoņa augšāmcelšanos". Kā jums tas izdevās?
Neatceros, ka Galveno literatūras pārvaldi, kā toreiz sauca cenzūru jeb Glavļitu, būtu interesējusi literatūra. Vispār neatceros, ka mums ar literatūru būtu bijušas īpašas problēmas, izņemot dažus dzejoļus. Cita lieta bija vēsture, filozofija, kultūrvēsture, kultūras procesu analīze, kritikas, publicistika. Pirmajos mēnešos "Avotu" vai vismaz šaubīgos rakstus sūtīja uz kompartijas centrālo komiteju, kur arī pateica, kas būtu jāizņem vai jāmaina. Parasti tā bija kāda rindkopa, atsevišķs teikums vai palīgteikums. Un izdarīt to vajadzēja galvenajam redaktoram. Vai arī esošo rakstu aizstāt ar citu, kas, ņemot vērā ražošanas grafiku, praktiski nebija iespējams. Ja tas netika darīts, Glavļits žurnālu neparakstīja iespiešanai, kas savukārt nozīmēja, ka ne tikai redaktors, bet arī daļa darbinieku var sākt kravāt mantas.
Vēlāk ar "Avotu" aprada un žurnālu vairs nesūtīja uz CK. Tad ar Glavļita darbiniekiem varēja sākt diskutēt, nereti pierādot, ka bīstamā vieta nemaz nav tik bīstama, vai arī nekas nemainīsies, ja šo palīgteikumu atstāsim. Vēl pēc kāda laika viņi pat palīgteikumiem vairs nepiesējās. Īsāk sakot, ar cenzūras lomu astoņdesmito gadu beigās mēdz pārspīlēt. Arī tagad nevar aiziet uz mediju un nodrukāt visu, kas ienāk prātā. Ir mērķauditorija, vadlīnijas, rakstu formāts, stila grāmatas, aktuālās vai neaktuālās tēmas. Un par patiesību jācīnās vienmēr – tiklab toreiz, kā tagad.
"Avots" bija viens no pirmajiem, kas astoņdesmit astotajā sāka rakstīt par padomju laika represijām, par 1939. gadu, Molotova-Ribentropa paktu, par to, ka PSRS īstenībā bija tā, kas gatavojās uzbrukt Vācijai, vienīgi Hitlers to apsteidza… Vārdu sakot, par lietām, kas šodien ir vispārzināmas, bet kas toreiz bija sensācija presē.
Šī vispārzināmā patiesība neatnāca pie mums pati no sevis. Tā bija jāizplēš ar plēšanu, un durvis uz to jāatlauž ar laušanu. Atceros, pēc šiem rakstiem par Staļina plāniem, par represijām gudri un cienījami cilvēki teica: "Nu gan jūs drusku pārspīlējat!" Tas bija absolūtā pretrunā ar to, kas bija cilvēkiem borēts gadu desmitiem, ka daudzu smadzenes sākumā to nemaz nespēja pieņemt. Es domāju, ka "Avota" galvenā vērtība bija nevis kādi atsevišķie raksti, bet žurnāls kopumā, kas padomju Latvijas cilvēkiem piedāvāja absolūti citu skatījumu un citu filozofiju.
Žurnāls kopumā iznāca sešus gadus. Kurš laiks "Avota" vēsturē pašam šķiet pats spilgtākais?
1988. gads un daļēji arī 1989. Toreiz kopējā tirāža pārsniedza 140 000 un "Rodņik" tūlīt pēc iznākšanas nonāca Maskavā uz galda PSKP CK sekretāram, kurš atbildēja par ideoloģiju.
Starp citu, vai "Rodņik" bija identisks "Avotam"?
Sākumā jā, pēc tam arvien mazāk. Abiem visu laiku vienāds bija tikai vāks. Sapratām, ka atšķirībā no latviešiem krievu inteliģence, kura lasīja tā sauktos samizdata izdevumus, atsevišķos jautājumos ir daudz zinošāka. Tāpēc Vladim Spārem, kurš taisīja "Rodņik", bija diezgan brīvas rokas. Vēl vairāk – ne viens vien raksts, kuru publicēja krievu versijā, vēlāk tika tulkots un drukāts latviski.
Piedod par jautājumu, bet vai tev, jums visiem toreiz nebija bail?
Melotu, ja teiktu, ka nebija.
Par ko bija bail?
Pirmo reizi man pa īstam bija bail pēc pirmā numura iznākšanas. Jo tas tiešām varēja būt arī pēdējais, ja LKP CK par presi neatbildētu Imants Daudišs, vēlākais AP un Saeimas deputāts, pēc tam vēstnieks Krievijā un Lielbritānijā. Otrā reize bija 1988. gada oktobrī, kad "Rodņik" uz trešā vāka nopublicēja plakātu, kurā Ļeņina seja atradās aizkritušā peļu slazdā. Iespaidīgs darbs. Pēc tam telefons redakcijā vairākas dienas zvanīja burtiski bez pārtraukuma. Mēs bijām pieķērušies padomju cilvēku svētumam. Bet tas bija mazākais! Nupat kā bija nodibināta Tautas fronte. Visi baidījās no provokācijām. No tā, ka pēkšņi to procesu, ko sauca par Atmodu, var nobremzēt. No tā, ka jau tā sašķeltā sabiedrība var sašķelties vēl vairāk un, pazaudējot daļas cittautiešu atbalstu, neko nesasniegsim. Visbeidzot trešā reize bija gadu vēlāk. Varbūt tās bija ne tik daudz bailes, cik pārbaudījums nerviem, kādu nevienam nenovēlu. Nodrukājām rakstu par Valsts drošības komiteju. Mani izsauca uz VDK. Sarunā piedalījās pats komitejas priekšnieks Zukulis, viņa vietnieks Trubiņš un Māris Dreijers, kas atbildēja par radošo inteliģenci. Viņi gribēja, lai rakstu atsaucam, un vairāk nekā stundu mani provocēja, cerot, ka pateikšu ko tādu, kas apliecinās manu politisko neuzticamību vai nepiemērotību redaktora amatam. Par laimi – izturēju, un arī rakstu neatsaucām.
"Avots" pārstāja iznākt 1992. gadā. Kas notika?
Pirmkārt, šo gadu laikā gandrīz simtprocentīgi bija nomainījušies redakcijas darbinieki. Otrkārt, kad preses namu ieņēma OMON, mēs pāris numurus drukājām Tallinā. Latvijā tajā laikā prioritāte bija avīzes. Un tas arī saprotams. Treškārt, līdz ar neatkarības atjaunošanu mums vajadzēja aiziet no Preses nama, reģistrēties kā patstāvīgam uzņēmumam, pašiem gādāt papīru, meklēt tipogrāfiju un pārtikt no tā, ko spējam nopelnīt. Drusku naudas Ministru kabinets sākumā gan iedeva. Nopirkām papīru, kuru glabājām kaut kādā kūtī Pierīgā, bet ar to arī nauda beidzās. Žurnāls iznāca neregulāri, tirāža nokritusies līdz 10 000, un durvis uz patiesību bija vaļā. Vairāk par kultūru, literatūru tolaik cilvēkus interesēja tā laika skarbā realitāte. Kā žurnāls mēs aktualitātēm līdzi izsekot nevarējām. Es uzskatīju, ka "Avotam" jākļūst par analītiski publicistisku žurnālu, kas pievēršas jaunajai situācijai. Savukārt lielākā daļa kolēģu domāja, ka tam jābūt elitāram kultūras žurnālam. Redakcija nobalsoja, ka atlaiž mani no darba. Tāda toreiz bija izpratne par demokrātiju. Es savācu savu papīrus un aizgāju. Ja godīgi – bez īpaša rūgtuma. Pēc tam iznāca vēl kādi divi numuri, un ar to viss beidzās.
Varbūt žurnālu tomēr varēja glābt?
Domāju, ka ne. Jo runa nebija tik daudz par žurnālu, cik par konkrētu misiju. Patiesībā mēs bijām… varbūt instrumenti, ko tā brīža situācija ielika rokās laikam. Mums likās, ka veidojam šo laiku vai vismaz to ietekmējam. Lai gan patiesībā darījām tikai to, ko šis laiks no mums prasīja. Un viss. Misija beidzās, žurnāls pārstāja iznākt, bet bijušie darbinieki aizgāja katrs uz savu pusi.
Neraugoties uz blogspotiem, citiem interneta resursiem, kuros sevi daļēji pozicionē mūsdienu Latvijas literāti, pirms gada ir sācis iznākt žurnāls "Domuzīme". Vai saskati tajā "Avota" mūsdienu pēcteci?
Katram laikam ir savas prasības, piedāvājums un iespējas. Es teiktu, ka vistiešāk šī pēctecība izpaužas žurnālā "Rīgas Laiks" un portālā "Satori". Vienu brīdi iznāca žurnāls "Tīrraksts", tagad "Domuzīme". Bet visi šie mediji ir patstāvīgas kultūras vērtības, un es nedomāju, ka tie būtu jāsaista ar "Avotu". Tagad ir pilnīgi cits laiks, cita situācija, cita pieredze un citi lasītāji.
1 Žurnāls "Avots", krieviskajā versijā "Rodņik", iznāca no1987. līdz 1992. gadam.
2 Ceļojošo mākslas izstāžu biedrība bija krievu demokrātisko reālisma mākslinieku apvienība, kas darbojās no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam.
