Komunistiskās partijas biedrus vienu no otra idejiski gadu desmitiem nekas daudz neatšķīra, līdz pirms 30 gadiem pienāca brīdis, kad viņu ceļi dalījās, iezīmējot divus atšķirīgus komunistu tipus. Vieni iestājās par labu Mihaila Gorbačova Maskavā iesāktajai režīma liberalizācijai jeb pārbūvei, bet otri ieturēja konservatīvu pozīciju, pretojoties pārmaiņām. Par robežšķirtni kļuva Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 1988. gada 18. jūnija plēnums un Padomju Savienības komunistiskās partijas (PSKP) XIX Vissavienības konference – nepelnīti piemirsts notikums, pēc kura nekas vairs nepalika pa vecam un kuram veltīta diskusija norisinājās Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Tautas frontes muzeja nodaļā.
"Dezorientē sabiedrisko domu"
1988. gada vasara atnāca politiski karsta: 1.–2. jūnijā bija noticis mēneša beigās gaidāmajai PSKP XIX Vissavienības konferencei veltītais Rakstnieku savienības paplašinātais plēnums, kurā politiskais komentētājs un redzams komunists Mavriks Vulfsons izcēla dienasgaismā Molotova-Ribentropa paktu un skaidri pateica, ka Latvija 1940. gadā ir okupēta. Šis bumbas sprādzienam līdzīgais notikums iešūpoja komunistu ierasti monolītās rindas. 18. jūnijā tika sasaukts Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas plēnums, pieņemot lēmumu "Par politisko situāciju republikā", kurā tika pavēstīts, ka Rakstnieku savienības plēnumā izskanējuši "vēsturisko notikumu subjektīviski traktējumi, ko bezatbildīgi uztvēruši daži masu informācijas līdzekļi, dezorientē sabiedrisko domu un kalpo par platformu nacionālistiski noskaņoto elementu konsolidācijai". Taču šāds paziņojums vēl vairāk sekmēja šķelšanos sabiedrībā un kompartijā, kurā arvien skaidrāk iezīmējās divi grupējumi – demokratizācijas pretinieki, kuri pulcējās ap Alfrēdu Rubiku, un pārmaiņas atbalstošie reformkomunisti.
Kompartijas monopola gals
Laikraksts "Padomju Jaunatne" jau 1988. gada 19. maijā nāca klajā ar aicinājumu Latvijas iedzīvotājiem nosaukt savus pārstāvjus PSKP XIX Vissavienības konferencei. Tautas spiediena rezultātā tika panākts, ka uz šo pasākumu, kas no 28. jūnija līdz 1. jūlijam notika Maskavā, pirmo reizi devās ne tikai Komunistiskās partijas izraudzītie delegāti, bet arī toreizējās sabiedriskās domas izteicēji – Dainis Īvāns, Viktors Avotiņš, Jānis Peters, Ēriks Hānbergs, Alberts Kauls, Ģirts Jakovļevs u. c. Lietuvas komunistu delegāciju uz konferenci Viļņas dzelzceļa stacijā pavadīja 20 000 cilvēku liela tautas manifestācija, kuras dalībnieki aizbraucējiem novēlēja atgriezties ar brīvību, demokrātiju un pat Lietuvas neatkarību. Šo notikumu var uzskatīt par Lietuvas pārbūves kustības "Sajūdis" – Latvijas Tautas frontes (LTF) līdzinieces – neformālo dzimšanas dienu. Drīz Lietuvas komunisti vienoti izstājās no Padomju Savienības Komunistiskās partijas.
PSKP XIX Vissavienības konferencē ar Baltijas republiku demokrātiski noskaņoto pārstāvju atbalstu, kur, tiesa, izšķiroša loma bija režīma pārbūvei labvēlīgai situācijai Krievijas komunistu elitē, pieņēma piecas rezolūcijas, kuras ievadīja pārmaiņas visā Padomju Savienībā, novedot pie kompartijas vadošās lomas svītrošanas no PSRS un republiku konstitūcijām – "Par padomju sabiedrības demokratizāciju un politiskās sistēmas reformu", "Par cīņu pret birokrātismu", "Par starpnacionālajām attiecībām", "Par atklātumu" un "Par tiesisko reformu". "Gorbačovs nevēlējās sagraut PSRS, bet uzlabot tās attīstību, iziet no stagnācijas. Lai to panāktu, palaida vaļā atklātību jeb glastnostj, taču sistēma to neizturēja," turpmāko notikumu gaitu skaidro vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore Daina Bleiere.
Trīs veidu komunisti
40. gadu beigās un 50. gados kompartija Latvijā bija nomenklatūras partija ar visai mazu latvieši īpatsvaru. Taču 60. gados sākās virzība uz šīs organizācijas padarīšanu par masu partiju, iesaistot tajā vienkāršos padomju pilsoņus, sevišķi strādniekus. 1946. gadā kompartijas biedru skaits Latvijas PSR bija ap 11 000, 1967. gadā – 107 000, bet 1988. gadā – jau 182 000 biedru un kandidātu. Latvieši partijā sākotnēji bija izteiktā mazākumā – 1953. gadā, kad nomira Staļins, tikai nepilni 30%. Nomenklatūrā latviešu bija vēl mazāk. Rīgā tikai katrs piektais partijas biedrs bija latvietis. Taču to īpatsvars līdz 1989. gadam sasniedza jau gandrīz 40%.
80. gados piederību partijai tik daudz vairs nesaistīja ar tās ideoloģiskajiem mērķiem, cik ar iespēju sekmīgāk veidot karjeru. Inteliģences aprindās populārs bija uzskats, ka rusifikācijas apstākļos stāšanās partijā latviešiem sniedz strauji zūdošo iespēju vismaz daļēji noteikt republikā notiekošo. Puse no apmēram 180 Latvijas PSR Rakstnieku savienības biedriem 80. gados bija kompartijas biedri, norāda viens no viņiem – dzejnieks, viens no LTF dibinātājiem, kādreizējais Latvijas vēstnieks Krievijā Jānis Peters. 80 gadu beigās Latvijas PRS bija trīs veidu komunisti – konservatīvie staļinisti, Gorbačova iesākto režīma demokratizācijas kursu atbalstošie reformkomunisti un vienkāršie partijas biedri, kurus par komunistiem varēja nosaukt tikai visai nosacīti, lēš J. Peters. Pēdējiem kompartijas biedra karte lielākoties bija tikai kā ceļazīme braucienam augšup pa karjeras kāpnēm.
Kapu rinda būtu garāka
Jau 1987. gadā – pēc cilvēktiesību grupas "Helsinki 86" sarīkotās ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa deportāciju gadadienā 14. jūnijā un režīma noziegumu atklāšanas – demokratizācija "no augšas" bija pāraugusi par masu kustību, palielinājās arī demokrātiskās pārmaiņas atbalstošo kompartijas biedru skaits. 1988. gada oktobrī nodibināja LTF. Tās popularitātei strauji pieaugot, Maskava centās padarīt Latvijas PSR kompartijas vadību sabiedrības acīs pieņemamāku ar reformkomunistu paaugstināšanu amatos. Anatolijs Gorbunovs kļuva par Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētāju, savukārt Vilnis Edvīns Bresis – par Ministru padomes galvu.
Redzamiem Latvijas kompartijas biedriem reformkomunistiem, tādiem kā Ivars Ķezbers, Vilnis Edvīns Bresis, Alfrēds Čepānis, A. Gorbunovs un citi, bijusi liela līdzsvarojoša loma. Iespējas, ko viņiem deva atrašanās varas sistēmā un tās pārzināšana, kā arī kontakti ar Gorbačovu un viņa līdzgaitniekiem Maskavā, mazinājušas pretestību demokrātiskām pārmaiņām Baltijā. Bez A. Gorbunova kapu rinda ceļā uz valsts neatkarības atjaunošanu būtu daudz garāka, norāda J. Peters. Savukārt redzami inteliģences pārstāvji, arī kompartijas biedri, tādi kā Imants Ziedonis un J. Peters, kuri par savu radošo darbību saņēmuši augstu komunistiskā režīma atzinību, izpelnoties apbalvojumus un titulus kultūras jomā, varējuši tos pielietot kā vairogu, lai iestātos par latviešu nacionālajām interesēm, secina rakstnieks Ēriks Hānbergs.
"Biedri komunisti, pienācis izvēles brīdis!"
Vai 80. gadu reformkomunistus var salīdzināt ar dažkārt idealizētajiem nacionālkomunistiem 50. gadu otrajā pusē? Tikai visai nosacīti, jo pēdējie bijuši vairāk komunisti, nevis nacionālisti, norāda D. Bleiere. Nacionālkomunistu redzamākais pārstāvis Latvijas PSR kompartijas Centrālās komitejas biroja loceklis, partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs, Ministru padomes priekšsēdētaja Viļa Lāča vietnieks Eduards Berklavs nebija nedz domājis, nedz darījis to, ko viņam pārmeta, tostarp padzenot no amata. Viņš kļuva par izrēķināšanās upuri, uzskata vēsturniece.
Nacionālkomunisti, kaut arī iestājās par migrācijas ierobežošanu, industrializācijas ierobežošanu un latviešu valodas lomas nostiprināšanu, nebija pret Latvijas PSR izstāšanos no Padomju Savienības vai pret sociālismu, bet gan pret pārlieku centralizētu pārvaldi, kurā Maskavas intereses nomācoši dominēja pār republiku vajadzībām. Nacionālkomunisti arī nebija atsevišķs organizēts grupējums ar konkrētu rīcības programmu, bet tikai noteiktas ievirzes atbalstītāji partijā. Savukārt 80. gadu beigu reformkomunisti sev izvirzīja radikāli atšķirīgu ceļu – iepretim partijas konservatīvajai daļai.
"Biedri komunisti! Partijā pašlaik ir izšķirīgas izvēles brīdis, tāpēc mēs nedrīkstam stāvēt malā un nogaidīt," teikts 1989. gada novembrī publiskotajā liberālo kompartijas biedru "Aicinājumā Latvijas komunistiem". "PSKP jau ilgus gadus nav partija šā vārda īstajā nozīmē: no sabiedriskas kustības, masu politiskas organizācijas tā pārvērtusies par varas mehānismu. Sastingusi un no realitātes atrauta teorija, pretenzijas uz neapstrīdamu patiesību, partijas aparāta monopols uz varu, pārvaldi un ideoloģiju, objektīvu ekonomisko likumu neievērošana un politiskā plurālisma apspiešana ir novedusi pie sabiedrības un pašas partijas krīzes. Tāpēc daudzi komunisti nevēlas turpmāk būt un darboties partijas rindās."
Latvijas PSR Augtākā padome 1989. gada 28. decembrī nolēma svītrot Konstitūcijas 6. punktu par kompartijas vadošo lomu. 1990. gada aprīlī no tās atšķēlās reformas atbalstošo daļa, izveidojot Latvijas Neatkarīgo komunistisko partiju Ivara Ķezbera vadībā, kas jau tā paša gada septembrī sevi pārdēvēja par Latvijas Demokrātisko darba partiju. Savukārt Latvijas komunistisko partiju aizliedza 1991. gadā. Līdz tam to pameta arī liels skaits ierindas biedru, un kādreiz varenā partija bija kļuvusi par sabiedrības atbalstu zaudējušu nelielu partokrātu grupu.
Liels skaits bijušo kompartijas nomenklatūras augsta ranga darbinieku, iekļaujoties dažādu politisko partiju sastāvā, nonāca atbildīgos valsts pārvaldes posteņos uzreiz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Tieši šis fakts, izveidojoties korporatīvu šauru interešu grupu dominancei politikā, kuras veidoja un pārstāvēja redzami bijušie kompartijas darbinieki, nereti minēts kā galvenais valsts attīstības kavēklis. "PSKP bija liela institūcija, tai bija savas vērtības un normas. Ja cilvēki tur ilgi bijuši un ieņēmuši augstus posteņus, viņi šīs normas bija pieņēmuši," secina D. Bleiere.
