Esat gan strādājusi Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, kur glabājas Valsts drošības komitejas (VDK) jeb čekas aģentu kartotēka, gan arī pati piedzīvojusi totalitārā režīma represijas – ieslodzījumu un izsūtījumu. Kāds ir jūsu viedoklis par tā dēvēto čekas maisu atvēršanu, par ko valdībai šogad jālemj?
Es gribēju atklātību no paša sākuma. Savu ordeni atdevu1 par to, lai sabiedrībā notiktu kāda saruna par okupācijas varu, sistēmu, kurā mums bija jādzīvo un kura mūs visus bija nospiedusi uz ceļiem.
Ir viedoklis, ka maisu atvēršana un diskusijas par totalitārisma mantojumu nokavētas.
Nekad nekas nebūs nokavēts. Arī tagad mums vajadzētu kopīgu sarunu, simpoziju par to, ko darīsim, – vai sodīsim un nīdīsim viens otru, naidosimies savā starpā, vai tomēr piedosim viens otram, dzīvosim tālāk un celsim savu valsti, jo brīvību mums atkal ir Dievs dāvinājis.
Kartotēkā ir saraksts ar cilvēkiem, kas parakstījušies dot ziņas, ko no viņiem VDK prasa, taču nav zināms, kas ir prasīts, ko un kāpēc kāds ir teicis. Aģentu darbība un motivācija nav zināma, un tiesa jau daudzus, kuru sadarbības lietas skatītas, attaisnojusi, jo aģentu ziņojumu Latvijā vairs nav. Šādām tiesvedībām nav jēgas. Tas ir morāls jautājums – cilvēkam pašam atzīt vai neatzīt, ka bijis nodevējs. Un arī, ja bijis, ko tad – mēs viņu sodīsim? Uzskatu: viņš ir mans brālis, mans tautietis, es mīlu savu zemi, savu tautu. Es viņam pa gabalu jau piedošu. Te taču bija vara, kas mūs visus nolika uz ceļiem. Arī mani. Arī manu izmeklētāju – arī viņš bija uz ceļiem nolikts. Viņš man uzdeva jautājumus, kuri viņam pašam riebās.
Vai to pašu varat teikt arī par savu nodevēju, ja tādu zināt, uz kura ziņojumu pamata jums izvirzīja apsūdzības un notiesāja?
Viņš bija mans jaunības draugs, mana brāļa draugs. Brīnišķīgs draugs. Taču pēc sarunas ar mani, kas speciāli notika pastaigā pa mežu, lai čeka to nevarētu noklausīties, tūdaļ gāja uz čeku atstāstīt. Kad to uzzināju, man bija milzīgs šoks.
Vai esat viņam piedevusi?
Esmu piedevusi, taču nepaspēju ar viņu izrunāties – viņš nomira. Man ļoti žēl, ka viņš neguva atvieglojumu ar manu piedošanu. Viņam bija kauns atzīties, kamēr bija dzīvs.
Vai saskatāt kādu attaisnojumu viņa rīcībai?
Jā, jo esmu kristiete. No šī viedokļa saskatu – arī viņu sistēma bija nospiedusi uz ceļiem. Mani nodot viņam lika čeka, nevis viņš pats to vēlējās. Es gan nezinu, kā viņš tika iespaidots, taču bija cilvēki, kurus nežēlīgi piespieda uz šādu sadarbību, piemēram, draudot izrēķināties ar ģimenes locekļiem. Viņiem nebija izejas. Cita lieta – cilvēki, kuri, būdami pie varas, apzog mūsu Latviju. Viņiem sods pienākas.
Jūsu kristīgo pieeju var saprast, taču tā dod arī pamatu reabilitēt, uzskatīt par nevainīgiem sistēmas upuriem pilnīgi visus, kuri sadarbojušies ar čeku. Vai tas ir pareizi?
Kāpēc gan ne, ja viņi nāk un atzīst savu vainu? Jānis Rokpelnis atzinās no kristieša viedokļa, kā ejot uz grēksūdzi, lai gan viņam nekādas vainas pret līdzcilvēkiem nebija, ko zinu teikt, jo sešus gadus pati strādāju Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā. Viņš neko nav nodevis. Čekisti no viņa pieprasīja izzināt, ko tauta domā, taču čeka to ļoti labi zināja arī bez Rokpeļņa. Vienkārši tā turēja šo cilvēku uz ceļiem, tāds bija viņu mērķis. Visus, kas vēl nebija izsūtīti vai aizbēguši, sistēmai vajadzēja turēt nospiestus uz ceļiem. Mēs bijām pakļāvīgi šai varai, mums no tās bija bail, un mēs darījām visu, lai izdzīvotu, jo dzīvība cilvēkam ir visdārgākā. Protams, šiem cilvēkiem tagad ir kauns atzīties sadarbībā. Taču – vai māte nepiedod savam bērnam, ja tas sagrēkojies? Arī čekas ziņotāju gadījumā piemērojams šis pats princips. Es nenosodu Jāni Rokpelni, bet to varu, kas viņu mocīja.
Vai nosodījumu nebūtu pelnījuši vismaz tie, kas strādāja, deva rīkojumus represīvajā sistēmā, arī kompartijas vadība, kura pārraudzīja čekas darbību, bet joprojām nav ne tuvu tik lielā mērā nosodīta kā vienkāršie ziņotāji?
Jā, tāda bija tā sistēma. Taču es nezinu... Cilvēku līdz galam nespēs novērtēt neviena komisija, bet tikai viņš pats. Tas ir sirdsapziņas jautājums. Es šiem cilvēkiem esmu piedevusi, jo es zinu, ka cilvēks var būt reizē labs un reizē ļauns. Kā mans nodevējs.
Jūs piedodat, taču, atklājot čekas ziņotāju vārdus sabiedrībai, tajā diezin vai dominēs šāda pieeja. Iespējams, nāksies ciest arī ziņotāju pēcnācējiem – bērniem, mazbērniem...
No kā tad viņi cietīs? Vai viņiem uzbruks, nogalinās? Izvedīs uz Sibīriju? No kā mēs baidāmies? Es domāju, ka diskusija par šo tēmu drīzāk sekmēs izlīgumu sabiedrībā.
Ir arī viedoklis, ka čekas dokumentu nodošana atklātībai var nest lielākus zaudējumus nekā ieguvumus. Dokumentu izpētes komisijas vadītājs skaidrojis, ka maisos ir ziņas par vairākiem simtiem VDK savdabības personu no kultūras darbinieku, inteliģences aprindām. Ir pamats domāt, ka šo cilvēku, sabiedrībā cienītu personu, vārdu nākšana atklātībā šādā kontekstā būs morāls trieciens visai sabiedrībai, kurā uzvirmotu jaunas nesaskaņas un šķelšanās.
Nevajag domāt, ka tie maisi atsegs kādus lielākus cilvēku grēkus, nekā jau ir mums zināmi. Vienam otram, kas nav tajā maisā, grēku ir vairāk nekā tam, kurš ir. Un arī tagad viens otru dažādā veidā nododam. Vai tad jums nav dzīvē gadījies izdarīt ko tādu, par ko tagad kauns? Mēs visi esam tikai cilvēki.
Vai čekas lietas vajadzētu cilāt tagad, īsi pirms valsts simtgades, kura jau tiek pamatīgi aptumšota, runājot par šīm negācijām?
Es domāju, ka tas drīzāk varētu mūs vienot. Izrunājot šo problēmu un piedodot, mēs kļūtu tuvāki viens otram. Mēs varbūt arī saprastu, ka nevajag skriet katrai varai sūdzēties par savu līdzcilvēku. Ja atkal nāktu kāda briesmīga vara, tas būtu noderīgi.
Ir arī viedoklis, ka čekas dokumentu cilāšana, sakustinot nodevības un upuru tēmu, kaitētu jau tā zemajai latviešu pašapziņai, uz ko bieži norāda sociālo zinātņu pārstāvji.
Problēmas atklāta izrunāšana tieši nāktu mūsu pašapziņai par labu.
Daudzi no tiem, kuri ieņēma augstus amatus padomju nomenklatūrā, ir augstos posteņos politikā un biznesā arī šodien. Ir viedoklis, ka Latviju joprojām vada komunisti. Kā jūs raugāties uz šo faktu?
Man nav tāda viedokļa, ka Latviju pārvalda komunisti.
Komunisti ir bijuši vairāki atjaunotās Latvijas prezidenti, tādi joprojām ir varas partiju vadībā. Valsts augstākās amatpersonas skatās hokeju vienā ložā ar vispārzināmiem čekistiem.
Tāda ir dzīve. Es to pieņemu tādu, kāda tā ir. Mūsu prezidents Guntis Ulmanis 25 gadus bija komunists, taču es viņu pieņēmu kā savu prezidentu, kā savas valsts varu, kādu Dievs man devis.
Jums taču nebija pieņemams, ka Triju Zvaigžņu ordeņus saņem čekas aģenti. Vai tad tas pats princips nav attiecināms uz prezidentiem komunistiem, politisko varu?
Nē, es vēlējos, lai uzreiz būtu notikusi lustrācija. Lai nenotiktu tas, ko mēs tagad te maļam ar tiem čekas maisiem. Ja lustrācija būtu īstenota, tas nebūtu noticis. Piemēram, Ukrainā lustrācijas dēļ taču neviens nevienu nenosita. Ir jāsaprot, ka bija tāds laiks, ne mēs paši sev to režīmu izdomājām, ne mēs paši sevi okupējām. Domāju, ka ari Krievijā negribēja komunismu. Mēs, nabaga cilvēki, esam kā aitu bars. Tās varas nav atkarīgas no mums.
Taču ne vairs tagad. Kas lika ievēlēt augstos amatos bijušos komunistiskā režīma funkcionārus neatkarīgā valstī?
Jūs, šķiet, vēl bijāt bērns, kad komunisti – tie, kuriem bija pieredze valsts pārvaldē, –nometa savas partijas biedra kartes un uzreiz atkal bija varā, jo mēs, tikko iznākuši no cietuma, neko no tā visa nesapratām, bijām laimīgi, ka tikuši brīvībā.
Tagad taču varētu nebalstot par šiem cilvēkiem. Taču populārākā latviskā partija ir ZZS, kuras vadībā ir augsta ranga bijušie komunisti.
Bet vai jums ir iespēja viņus nogāzt?
Katram ir iespēja balsot par partiju, kuras vadībā nav redzami kompartijas funkcionāri. Sevišķi tādi, kuru darbība politikā arī pēc neatkarības atjaunošanas bijusi apšaubāma.
Es arī tā cenšos darīt, taču tas neko daudz vis neiespaido. Sabiedrība kopumā ir ļoti manipulējama.
Vai tā ir parādība, kas beigsies ar paaudžu nomaiņu, vai pastāvīgs fenomens?
Es domāju, ka pastāvīgs. Taču man ir grūti atbildēt uz šādiem jautājumiem.
Filozofe Maija Kūle raksta: "Latvijā trūkst ilgtspējīgu mērķu, kas nebūtu sacerēti kā ātri zūdoši valstiski traktāti, bet gan kā Latvijas tautu aizraujoši sapņi." Vai jums, tuvojoties valsts simtgadei, ir prātā, kas varētu būt šāds sapnis?
Tāpēc jau neesmu pie varas, ka nevaru iedomāties šādu mērķi. Par tādiem būtu jādomā cilvēkiem, kuri tik ļoti raujas pie varas. Taču, kad šī vara iegūta, viņi par tādām lietām vairs nedomā. Es arī varēju būt Saeimas deputāte, taču es pēc tā netiecos, jo neesmu nedz tautsaimnieks, nedz man ir tāds liels redzējums, ko darīt, lai tauta būtu laimīga, dzīvotu labāk.
Čehijas prezidents disidents Vāclavs Havels arī nebija tautsaimnieks, bet dramaturgs.
Mums ir daudz brīnišķīgu dramaturgu. Tad lai viņi ir pie varas. Tas jau nav tik vienkārši. Es domāju, ka mūs vada kāda augstāka vara. Varam priecāties, ka esam dzīvi, ka mums atkal ir brīvība, kuru paši sev neiedevām. Es ticu tai augstākajai varai, tāpēc man ir viegli runāt par piedošanu, viegli mīlēt savu zemi – tāpēc, ka tā augstākā vara man to ir devusi. Ne es pati sev devu savu valodu, ne pati izvēlējos savu zemi, vietu, kur dzīvot.
Jums ir visai fatāls pasaules uzskats.
Es esmu kristiete.
Ar kādām izjūtām sagaidāt valsts simtgadi, ko tā jums nozīmē?
Tā man nozīmē ļoti daudz, jo es dzīvoju savā valstī. Esmu pateicīga Dievam, ka viņš ļauj man piedzīvot tās simtgadi brīvībā, apstākļos, kad varam paši lemt par sevi. Tāpēc mani izbrīna, ka strīdamies par tādu nieku kā atvērt vai neatvērt čekas maisus, kas ir tikai viens mazs vēstures gabaliņš. Varbūt kādas austākās varas nodoms ir, lai mēs pēc šiem strīdiem beidzot sajustos kā viena ģimene, viena saime. Mums vajadzētu vienoties savā starpā kā vienai latviešu tautai mīlestībā vienam pret otru, neraugoties uz to, kāds grēks katram bijis.
Bet vai spējam, varam par to vienoties?
Varam, jo Dievs mums ir devis iespēju. Nu tad atveram tos maisus un vienojamies. Neiesim taču sist savam brālim sejā, ka viņš ko izdarījis, ja paši nezinām, kurā mirklī varam izdarīt kaut ko ļaunu, turklāt to pat neapzinoties. Dievs mūs pārbauda. Un, ja mēs viens otram nepiedosim, mūsu var vairāk vispār nebūt.
Jūs uz sabiedrībā notiekošo raugāties no visaugstākajām pozīcijām...
Tā mums arī ir jāraugās, jo no tā paša augstākā līmeņa brīvību esam saņēmuši. Otrajā reizē tā mums iekrita rokās. Valsts mums ir Dieva dota, un mēs nedrīkstam viens otru nīst. Bez mīlestības dūmo krāsns, kā teicis dzejnieks. Cerēsim, ka spēsim izvirzīt sev labus mērķus nākotnei. Bez šīs cerības jau nav jēgas dzīvot.
1 1994. gadā Lasmani-Doroņinu apbalvoja ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kuru viņa atteicās saņemt, jo kopā ar viņu to saņemšot vairāki VDK aģenti.
