No lietas apstākļiem izriet, ka prasītāja, būdama laulībā ar atbildētāju, bija devusi vienīgi viņai piederoša nekustamā īpašuma ķīlu, lai nodrošinātu atbildētāja noslēgtajā aizdevuma līgumā paredzēto saistību izpildi. Aizdevuma līgums tika noslēgts atbildētāja uzņēmējdarbības īstenošanai. Pēc pušu laulības šķiršanas atbildētājs pārstāja pildīt no aizdevuma izrietošās saistības, tādēļ aizdevējs atkāpās no aizdevuma līguma, bet ieķīlātais prasītājas nekustamais īpašums tika pārdots atbildētāja parādsaistību segšanai. Prasītāja, uzskatot, ka atbildētājs apzināti nav pildījis saistības, kaut arī viņam bija iespējams to darīt, cēla prasību tiesā, lai panāktu, ka atbildētājs atlīdzina tai nodarītos zaudējumus.
Rīgas rajona tiesa prasību noraidīja, savukārt Rīgas apgabaltiesa – apmierināja. Apgabaltiesa atzina, ka atbildētāja rīcība, nepildot tiesīgi noslēgtu aizdevuma līgumu, atzīstama ne tikai par prettiesisku attiecībā pret aizdevēju, bet arī par negodprātīgu attiecībā pret prasītāju. Tā kā zaudējumu nodarīšanā vainojams tieši atbildētājs, kurš pieļāva prettiesisku bezdarbību, ir pierādīts cēloniskais sakars starp atbildētāja prettiesisku rīcību un prasītājas zaudējumiem.
Kā norāda Senāts, Civillikums nesniedz tiešu atbildi uz jautājumu, vai ieķīlātājs, ar kuram piederošo lietu nodrošināta citas personas saistība, iegūst tiesību celt regresa prasību pret galveno parādnieku, ja ieķīlātā lieta tiek pārdota. Pēc analoģijas piemērojot tiesisko regulējumu, kas regulē galvinieka regresa tiesību, Senāts atzina, ka galvinieks un svešu parādu nodrošinājis ieķīlātājs atrodas salīdzināmos apstākļos, turklāt ieķīlātājs pat ir neizdevīgākā situācijā, jo viņam nav tiesību pieprasīt, lai kreditors vispirms vērstos pret galveno parādnieku. Tādēļ, atkāpjoties no agrāk izteiktajām judikatūras atziņām, Senāta spriedumā atzīts, ka arī ieķīlātājam ir tiesības celt regresa prasību pret galveno parādnieku tādā apmērā, kādā apmierināts prasījums.
Senāts arī norāda, ka līdzās iepriekšminētajai regresa tiesībai ieķīlātājam var būt arī regresa tiesība prasīt radušos izdevumu atlīdzināšanu no galvenā parādnieka, pamatojoties uz ieķīlātāja un galvenā parādnieka savstarpējo tiesisko attiecību, kas ir bijusi par pamatu ķīlas došanai, piemēram, neuzdotas lietvedības vai pilnvarojuma. Ieķīlātāja kā pilnvarnieka vai lietveža (neuzdotās lietvedības gadījumā) izdevumus šādā gadījumā veido viņa mantas samazinājums, kreditoram izlietojot ķīlas tiesību uz ieķīlāto lietu, tostarp tos veido arī ieķīlātās lietas vērtība un izdevumi, kas saistīti ar tās pārdošanu un kas tiek segti no ieķīlātāja mantas. Līdz ar to, lai arī apgabaltiesa nav pienācīgi izvērtējusi, kādas tiesiskās attiecības ietvaros atbildētājs rīkojies prettiesiski, tomēr tas nav ietekmējis lietas iznākuma pareizību, tādēļ pārsūdzētais apgabaltiesas spriedums ir atstājams negrozīts.
Lieta SKC-32/2026 (C68267522).
