Kārlis Kangeris: Valsts būtībā VDK aģentus ir slēpusi vai sargājusi

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM), kura administrē jūsu vadītās komisijas darbu, gada nogalē nāca klajā ar informatīvu ziņojumu, secinot, ka komisija līdz šim "nav veikusi savu galveno uzdevumu – veikt zinātnisko izpēti un uz tās pamata sagatavot zinātniski pamatotu slēdzienu par dokumentu autentiskumu, tiesisku pamatu radīt tiesiskās sekas, par kārtību, kādā nosaka sadarbību ar VDK, sniegt zinātniski pamatotas rekomendācijas par dokumentu turpmāko pieejamību un izpēti un VDK darbības kaitējuma izvērtējumu, ko VDK nodarījusi Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem". Jūs kritiku noraidāt, skaidrojot, ka nevienā normatīvajā aktā komisijas galvenie uzdevumi nav minēti. Tomēr Ministru kabineta rīkojumā, ar kuru radīta komisija, pamatojoties uz jau VDK likumā izvirzīto mērķi, norādīts, ka tā izveidota VDK "dokumentu zinātniskai (tai skaitā vēsturiskai un juridiskai) izpētei, kā arī materiālā un morālā kaitējuma izvērtēšanai, ko bijusī Valsts drošības komiteja nodarījusi Latvijas Republikai un tās iedzīvotājiem". Kas komisijas ieskatā ir zinātniskā izpēte, zinātniski pamatots slēdziens un kaitējuma izvērtējums?

Jā, likums ir tāds, taču jautājums: kas mums no šī likuma ir jādara un kas nav? Vai ar savu darbību nejaucamies citu institūciju, piemēram, tiesu, kompetencē?

Kādi, jūsuprāt, ir komisijas uzdevumi?

Likuma mērķos teikts: ļaut apzināt un dot iespēju novērtēt atsevišķu personu sadarbību ar VDK, dot iespēju uzsākt kriminālvajāšanu pret personām, kuras, sadarbojoties ar VDK, izdarījušas noziegumus, radīt iespēju politiski, juridiski un morāli reabilitēt personas, kuras VDK represējusi, vajājusi un izspiegojusi. Taču izglītības ministrs Kārlis Šadurskis pieraksta, ka komisijai jāveic visi šie punkti, kas tika radīti likuma tapšanas laikā 1994. gadā. Taču, ja paskatāmies tālāk, likumā ir noteikts, ka personu sadarbība ar VDK ir jākonstatē speciālai prokuratūras vienībai vai tiesas ceļā, kuru darīšanās nevaram iejaukties.

Kad veidoja komisiju, mēs jau skatījāmies plašāk – bija prasības gan no sabiedrības, gan politiķiem skatīt šo lietu kopsakarībā ar kompartijas izvērtējumu. Kompartija bija vadošais spēks. Kad komisija 2015. gada beigās sāka darbu, mēs atbilstoši iespējām, ko deva Nacionālajā arhīvā pieejamie kompartijas un VDK dokumenti, sākām plānot visu savu darbību. Taču pēdējo mēnešu laikā ir aktualizējies jautājums par tā dēvētajiem čekas maisiem jeb VDK aģentu kartotēku. Tā atrodas Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā (TSDC), Satversmes aizsardzības birojā (SAB), telpās, kur pastāv slepenības režīms un ierobežotas pieejamības noteikumi. Taču no sākta gala mūsu uzskats bija, ka paši šie dokumenti nekad nekur nav apzīmogoti kā slepeni. Mums par to bija zināma sarakste ar Maizīša kungu, līdz 2016. gada beigās vai 2017. gada sākumā viņš atzina, ka šie dokumenti nav slepeni. Saskaņā ar Ministru kabineta 1995. gada rīkojumu bija noteikts, ka 20 gadus pēc VDK darbības beigšanas visi dokumenti, ieskaitot kartotēkas, kļūst pieejami žurnālistikai un pētniecībai. Būtībā, sākot ar 2011. vai 2012. gadu, katrs būtu varējis iet un prasīt šos dokumentus, atsaucoties uz šo valdības rīkojumu vai noteikumiem.

2015. gadā, kad komisija sāka darboties, SAB komisijai ieteica sūtīt divus pētniekus uz turieni, taču tiem būtu jākļūst par TSDC darbiniekiem. Mums tas nebija pieņemami. Tolaik arī parādījās pirmā intervija medijos, kurā Maizīša kungs pateica, ka pie kartotēkas mūs nelaidīs. Tāda bijusi viņa nostāju visu laiku. Taču politiķi allaž atsaucas uz Maizīša kungu, kurš it kā laipni aicina: nāciet, nāciet pie mums strādāt, bet komisija it kā ietiepīgi neiet. Ir izveidojies šāds mīts. Tik daudz to esam mēģinājuši atspēkot, ka žurnālistiem bija jau laiks to iegaumēt. Šķiet, ka mums vajadzēs sagatavot īpašu videoklipu ar Maizīša kunga gan televīzijā un presē, gan sarakstē ar komisiju teikto, ka komisijai VDK kartotēku nedos.

Tagad beidzot astoņiem komisijas pētniekiem pieeja kartotēkai SAB telpās ir dota...

Jā, jā, taču tas noticis tikai tagad. Maizīša kungs mums par pieejas došanu kartotēkai vēstulē paziņoja 30. novembrī. Šadurska kungs jau var teikt: komisijai ir jāiet veikt galveno uzdevumu – skatīt aģentu kartotēku. Taču, ja šo kartotēku nedod, tad to nav iespējams skatīt. Te ir milzīga pretruna, kuru neviens negrib saprast.

Vai arī patlaban pastāv šī nesaprašanās ar IZM par komisijas darba uzdevumiem?

Komisijai ne ar vienu izglītības ministru vai ministrijas vadošiem darbiniekiem trīs gadus nav bijis kontaktu. Pēdējo reizi tika runāts vēl ar Druvietes kundzi 2014. gadā pirms vēlēšanām. Lai gan ministrija, ja gribētu, varētu ieteikt pētniecības virzienus, tā par mums nemaz nav interesējusies.

Tātad, arī kopš IZM pērnā gada nogalē nāca klajā ar informatīvo ziņojumu, kurā izteica neapmierinātību ar komisijas darbu, jums ar ministriju nav bijis kontaktu saistībā ar darba uzdevumiem?

Nav bijis. Būtībā ar ministriju mums nav bijis nekādas sadarbības šajos jautājumos. Vienīgais, esam pārsūtījuši gada atskaites un tamlīdzīgi.

Jau no pirmajām dienām komisijas darbu piemeklēja dažādas likstas un skandāli. Vispirms bija problēmas ar līdzekļu nodrošinājumu, lai zinātnieki varētu sākt pētniecību. Tad komisiju pārcēla uz Tieslietu ministriju. Vēlāk – nodeva Latvijas Universitātei.  Kādi, jūsuprāt, bijuši galvenie šo problēmu iemesli – komunikācijas problēmas, politiķu neizpratne par komisijas darba specifiku, varbūt politiska interese bremzēt VDK izpēti un informācijas nodošanu atklātībai?

Esmu secinājis, ka neviens būtībā šo komisiju un tās darbu nevēlējās. To izveidoja vairāk "uz papīra", bez kādas jēgas. Man ir radies šāds iespaids. Līdzekļus komisijas darbam izcīnījām paši, un ministriju interesi par mūsu darbu neesmu manījis.

Tātad vairāk jūtat nevis kādus centienus sabotēt komisijas darbu, bet intereses trūkumu?

No sākta gala noteikti tā ir bijis. Komisijas darbs aizgājis tādā gultnē, ka mēs pētījām to, ko uzskatījām par iespējamu izdarīt. Situācija pēkšņi mainījās tikai pērn oktobrī vai novembrī, kad no politiķu puses nāca prasība, ka komisijai vajag izanalizēt VDK aģentu kartotēku, ka mums jāpaskaidro, kurš aģents bija labs cilvēks, kurš slikts un tamlīdzīgi.

Komisija galaziņojumā bija paredzējusi ieteikt publiskot čekas aģentu vārdus bez komentāriem. Ir saprotams, ka valdībai tādējādi varētu būt sarežģīti lemt, ko ar šiem dokumentiem darīt tālāk.

Esam zinātniskās izpētes komisija – ja publicējam komentārus, tad mums ir jābūt kādam zinātniskam pamatojumam, kopsaucējam. Mans viedoklis un arī agrāk strādājušo komisiju redzējums, piemēram, parlamentārās izmeklēšanas komisijas viedoklis 90. gados, bija: pat ja mūsu rīcībā būtu aģentu personu lietas un darba atskaites, tas neko nedotu, lai noteiktu, vai aģents bija labs vai slikts, sadarbojies brīvprātīgi vai piespiedu kārtā. Vienīgais, ko ir iespējams noteikt, ir tas, vai cilvēks, kurš ir aģentu kartotēkā, ir rakstījis kādu ziņojumu, kas ir atrodams SAB rīcībā esošajā datubāzē "Delta". Otrkārt, ir iespējams salīdzināt, vai cilvēks, kura vārds ir kartotēkā, ir arī aģentu uzskaites žurnālos, kādi ir pieejami par periodu no 1953. gada līdz 1987. gada beigām un kuros ir uzskaitīti 23 000 aģentu.

SAB janvārī datubāzi "Delta" nodeva Nacionālajam arhīvam. Tajā ir 10 000 aģentu ziņojumu un 40 000 uzskaites kartīšu ar izsekoto cilvēku vārdiem, ko tagad varētu salīdzināt ar aģentu kartotēku. Kādas darba iespējas komisijai te paveras?

Kad komisija sāka darbību, mana primārā prasība bija, lai mums dod visu šo datubāzi. Maizīša kungs teica: tā ir novecojusi sistēma, lēni strādā un to vajag tehniski uzlabot. Mans ieteikums bija visu nokopēt un salikt pa lapām kopā. Tad varētu redzēt, cik cilvēku Latvijā ir bijuši novērošanā, pēc segvārda varētu pateikt, vai viņi ir aģentu kartotēkā vai nav. Šonedēļ pats braukšu uz Nacionālo arhīvu šo datubāzi skatīties. Kolēģi tur jau bija un teica, ka aģentu īstie vārdi tur ir aizsegti, kas no pētniecības viedokļa neko nedod. Taču pilnībā savu viedokli par šo datubāzi varēšu pateikt tikai tad, kad būšu ar to iepazinies. 

Valsts būtībā VDK aģentus ir slēpusi vai sargājusi. VDK likumā noteikts, ka disidenti vai politiski represētie var uzzināt to aģentu vārdus, kas ir viņus izsekojuši vai par viņiem ziņojuši. Mēs katrs varam iet uz TSDC un pieprasīt ziņas, vai par mums tur ir kādi materiāli. Es arī esmu pieprasījis – tur ir kartītes, uzskaitīti aģenti ar segvārdiem, kas par mani ziņojuši. Bez manis vēl 4000 cilvēku ir prasījuši izziņas. Citās zemēs ir pieņemts, ka cilvēks drīkst uzzināt šo aģentu vārdus, un, ja arī Latvijā būtu tāpat, tad, es domāju, tā lieta jau sen būtu nokārtojusies evolucionārā ceļā un mierīgi. Pirmkārt, tā kartotēka netiktu uzskatīta par slepenu. Cilvēki zinātu, kas ir par viņiem ziņojušie aģenti, taču diezin vai viņi ietu par tiem skaļi stāstīt presē. Bet Latvijā šos vārdus izpaust nedrīkst pat disidenti. Paliek tāds noslēpuma plīvurs, tēma, par kuru nedrīkst runāt. Tagad, ja gribam to izbeigt, es neredzu citu iespēju kā ķeršanos pie radikāliem soļiem – jāpublicē viss bez komentāriem.

Saeimā virzību guvis Nacionālās apvienības rosināts likumprojekts, kurš paredz visu PSRS un LPSR VDK dokumentu, tajā skaitā VDK informatoru kartotēkas, nodošanu Latvijas Nacionālajam arhīvam līdz 2018. gada 1. jūnijam, kur tie būtu pilnā apmērā bez ierobežojumiem publiski pieejami. Ko tas nozīmētu attiecībā uz komisijas darbu ar šiem materiāliem?

Šādu lēmumu esam jau sen atbalstījuši. Komisijai darbs jābeidz 31. maijā, un mums šo dokumentu nodošana Nacionālajam arhīvam vairs neko nenozīmētu. Komisijai ir jāstrādā ar to, kas ir mūsu rīcībā līdz šim datumam. Par to, kā virzīsies nacionāļu risinātais likumprojekts Saeimā, vēl neko pateikt nevaru, bet pašreiz mūsu laika grafiks ir skaidrs. Viena daļa komisijas pārstāvju sāks strādāt pie galaziņojuma rakstīšanas, citi nozīmēti nākamos četrus mēnešus strādāt ar dokumentiem SAB, un mēs izdarīsim visu, ko varam izdarīt un kas mums ir jāizdara.

Kādas jomas skars komisijas rekomendācijas valdībai?

Būs dažādi ieteikumi. Rekomendācijas skars juridisko pusi. Uzskatām, ka VDK likums pašreizējā redakcijā neder un tajā jāveic noteiktas izmaiņas. Būs ieteikumi arī attiecībā uz arhīvu dokumentu grupām. Ja nacionāļi eventuāli grib kādas dokumentu grupas sākt digitalizēt vai publicēt, mēs varētu ieteikt, ar kurām grupām šo darbu sākt – kas ir sabiedrībai un pētniecībai interesantāk. Pirmais ziņojuma punkts būs ieteikumi Ministru kabinetam, tālāk citās daļās būs skaidrojumi par likumiem, dokumentiem, dokumentu grupām. Šis darbs lielākoties ir izdarīts, tagad savilksim kopā un izklāstīsim, kā mēs redzam situāciju kopumā. Vienīgais – runājot par VDK aģentu kartotēku, Zālamana spriedumu par to nevaram dot, jo tas nav iespējams. Ja mums būtu mandāts, uzdots pētīt kartotēku, tad tas būtu jānosaka ar kādiem speciāliem Ministru kabineta rīkojumiem. Mēs taču nevaram tā vienkārši ķerties pie cilvēku privātās dzīves izpētīšanas. Jau tagad saskaramies ar dažādiem Datu valsts inspekcijas ierobežojumiem. 

Datu aizsardzības jautājumu saistībā ar VDK darbības pētniecību nupat aktualizējusi ES regula par vienotu pieeju šim jautājumam visā ES, ko jāsāk piemērot jau maijā.

Regulas 153. punktā ierakstīts, ka katra nacionālā valsts nosaka izņēmumus attiecībā uz literatūru, žurnālistiku un zinātni. Patlaban ir izstrādāts jauns datu aizsardzības likumprojekts, bet tajā nekādi izņēmumi nav nemaz paredzēti. Tas mūs mazliet satrauc, taču likums vēl nav pieņems un tajā vēl ir iespējams izdarīt dažādus labojumus.

Komisija savu darbību beidz maija beigās. Pētāmo VDK dokumentu apjoms Latvijā ir pietiekami liels – Latvijas valsts arhīvā atrodas 152 tūkstoši lietu, kas saistītas ar čekas darbu. Un ap miljonam kartīšu par represētajiem cilvēkiem un viņu represētājiem. Kam un kā būtu jāturpina darbs pie šo materiālu izpētes?

Burtiski jau nav teikts, kad tieši komisijas mandāts beidzas. Vislabākais būtu izveidot kādu nelielu institūciju, kas šo darbu sistemātiski turpinātu ilgtermiņā. Lietuvā ar šiem jautājumiem nodarbojas Iedzīvotāju genocīda un pretošanās kustības centrs, kurā strādā 150 cilvēku, tāpēc arī viņi spēj risināt vācu, padomju okupācijas, VDK un citas problēmas. Igaunijā ir Vēsturiskās atmiņas institūts, kurā permanenti strādā astoņi pētnieki.

Viens no VDK darbības izpētes mērķiem ir atsegt šīs zem kompartijas hierarhiski esošās organizācijas noziedzīgo dabu. Taču Latvijas sabiedrība vēlēšanās balso par bijušajiem augsta ranga komunistiem, politiķiem, kuri neslēpti biedrojas ar vispārzināmiem čekas darbiniekiem. Varbūt no šāda viedokļa komisijas darbs ir diezgan veltīgs?   

Mēs jau sabiedrības domu nevaram iespaidot. 90. gados pārejot no padomju sistēmas uz kapitālismu, cilvēki no iepriekšējās dzīves daudz ir paņēmuši līdzi un daudz ko nevar mainīt. Piemēram, Anatolija Gorbunova popularitāte – tam, ka viņš bija komunists un noteicējs pār VDK, nebija lielas lomas. Toreiz pārejas laikā netika izveidota tāda kārtīga cezūra, kas atšķir komunistu laikus no jaunajiem laikiem. Mēs nosodījām VDK un kompartiju, bet tam nebija nekādu seku – komunisti brīvi drīkstēja darboties tālāk. Vienīgie ierobežojumi bija VDK štata darbiniekiem un slepenajiem ziņotājiem attiecībā uz dalību vēlēšanās. Citās postkomunistiskajās valstīs – Čehijā, Polijā – atklāj, izmeklē un mēģina iztiesāt daudzas lietas, kas saistītas tieši ar kompartijas noziegumiem. Latvijā tas nav noticis. Vai kāds, piemēram, mēģinājis tiesāt disidentus apsūdzējušos prokurorus? Šādi cilvēki mierīgi sēdējuši ministrijās un citās iestādēs. Vecā sistēma ir bijusi neaizskarama.

Kāds varētu būt komisijas darba rezultāta iespaids uz sabiedrību pēc tam, kad valdība vismaz kādu daļu VDK aģentu vārdu nodos atklātībai? Turklāt vienlaikus ar valsts simtgadi.

Viss var būt, ja to publicē strauji un cilvēku interese ir liela. Es jau teicu, ka tam vajadzēja notikt evolucionārā ceļā, bet nenotika. Uz simtgadi gan neko publiskot nepagūs – birokrātiskās dzirnas tik ātri nemaļ.