Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Evija Trifanova, LETA
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti pirmajam lasījumam konceptuāli atbalstīja likumprojektu, kas paredz visu bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu publiskošanu līdz 2018. gada 31. decembrim. Tā iesniedzēji uzsver – pašreizējais regulējums neizslēdz iespēju, ka lēmums par dokumentu publiskošanu varētu tikt kārtējo reizi atlikts. Tomēr, pēc daudzu domām, likumprojekts ir pretrunīgs un būtiski jāpilnveido.
Ko paredz likumprojekts?
Likumprojekts "Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu publiskošanu un PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas izgaismošanu" ir lakonisks – pavisam četri panti, kuri paredz visu PSRS un LPSR VDK dokumentu (tajā skaitā LPSR VDK informatoru kartotēku), kuri šobrīd glabājas Satversmes aizsardzības biroja (SAB) Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, nodošanu Latvijas Nacionālajam arhīvam (LNA) līdz 2018. gada 1. jūnijam, kur tie būtu pilnā apmērā bez ierobežojumiem publiski pieejami.
Minētie dokumenti, kā arī LNA dokumentu grupas par Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP)/LKP un PSRS/LPSR VDK mijiedarbību, PSKP/LKP un PSRS/LPSR VDK vietu un lomu totalitārajā sistēmā, par LPSR VDK darbiniekiem jāpublicē internetā ar zinātniskajiem komentāriem līdz 2018. gada 31. decembrim.
Dokumentus publicēšanai un zinātniskos komentārus sadarbībā ar LNA darbiniekiem turpinātu sagatavot speciālā starpdisciplinārā komisija bijušās VDK dokumentu zinātniskai izpētei, kas tika izveidota 2014. gadā.
Ko paredz šobrīd spēkā esošais likums?
Likumprojekts paredz, ka komisija arī turpmāk darbosies saskaņā ar šobrīd spēkā esošo 1994. gada likumu "Par bijušās valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personas sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu" (turpmāk "VDK dokumentu izmantošanas likums"), kuru vismaz pagaidām nav plānots grozīt.
Likumprojekts arī negroza šobrīd spēkā esošos darba izpildes termiņus. VDK dokumentu izmantošanas likuma pārejas noteikumu 8. punkts noteic, ka VDK dokumentu zinātniskā izpēte veicama līdz 2018. gada 31. maijam.
Savukārt 9. punkts nosaka, ka pēc VDK dokumentu zinātniskās izpētes Ministru kabineta uzdevums ir līdz 2018. gada 31. oktobrim izdot Ministru kabineta noteikumus, kuros tiks noteikts, kādā apjomā un kārtībā VDK dokumenti ir publiski pieejami.
VDK dokumentu publiskošanu grib nostiprināt likumā
Viens no likumprojekta iesniedzējiem vēsturnieks, Saeimas deputāts Ritvars Jansons uzsver, ka jauns likums nepieciešams, lai veicinātu demokrātiska režīma attīstību, novēršot totalitāra režīma pastāvēšanas iespēju Latvijā. Tādēļ jānosaka, ka publiskojama ne tikai bēdīgi slavenā aģentu kartotēka, bet arī dokumenti, kas izgaismo PSRS/LPSR okupācijas režīma varas sistēmas darbības metodes, ar zinātniskiem komentāriem.
Pēc vēsturnieka domām, pašreizējais regulējums negarantē, ka VDK dokumenti tiks publiskoti, jo deleģē Ministru kabinetam tiesības pieņemt lēmumu, kādā apjomā un kārtībā tas būtu darāms. Tas nozīmē, ka neskaidrība faktiski turpinātos līdz 31. oktobrim. Saeimas pieņemtam likumam ir lielāks spēks nekā Ministru kabineta noteikumiem, līdz ar to tas ieviestu skaidrību – visiem dokumentiem jābūt publicētiem līdz 31. decembrim.
"Pēc Latvijas Nacionālā arhīva speciālistu aprēķiniem, VDK dokumentu apjoma digitalizācijai laika ziņā nepieciešami 2400 cilvēku mēneši."
Viņaprāt, likums tikai veicinātu dokumentu izpēti, kas šobrīd ir nopietni kavēta to atrašanās vietas dēļ. "VDK dokumenti nav valsts noslēpums. Valsts noslēpums ir Satversmes aizsardzības biroja ēka, kurā tie atrodas," uzsver R. Jansons. Šādam viedoklim piekrīt arī VDK zinātniskās izpētes komisijas loceklis tiesnesis Juris Stukāns. "Manuprāt, to jau sen vajadzēja izdarīt. Latvijā ir izveidots Nacionālais arhīvs, kura darbību un dokumentu izsniegšanas kārtību regulē likumi. Nav nekāda pamata svešas valsts dokumentus glabāt kaut kur citur un slēpt. Latvijas pilsoņiem, kuri to vēlas, ir jābūt tiesībām ar tiem iepazīties," uzskata J. Stukāns.
"Ir atklātības laiks, un tāpēc ir ļoti svarīgi VDK dokumentus publicēt, citādi šis stāsts turpināsies vēl ilgi. Tam ir jāpieliek punkts," atbalstu likumprojekta tālākai virzībai pauda arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, norādot uz neizsāpētu traumu graujošo ietekmi uz sabiedrības attīstību.
Likumprojekts vēl tiks precizēts
Vienlaikus jāatzīmē, ka šāds risinājums, pēc daudzu domām, ir nepilnīgs un pretrunīgs, tāpēc vēl būtiski uzlabojams. Likumprojektu neatbalstīt un nevirzīt izskatīšanai 1. lasījumā aicināja Saeimas Juridiskā biroja pārstāve Lilita Vilsone, kas norādīja uz virkni juridisku kolīziju, kādas rastos, likumam stājoties spēkā. Viņasprāt, tādējādi tiek radīta jauna un paralēla sistēma tai, kura jau darbojas saskaņā ar VDK dokumentu izmantošanas likumu. "Katrs no likumprojekta pantiem nonāk pretrunā ar pašreizējo regulējumu, kurš paliek spēkā. Likumdevējs nedrīkst šādu situāciju pieļaut," secina L. Vilsone.
Uz vairākām pretrunām, kurām šobrīd likumprojektā netiek piedāvāts risinājums, norādīja arī citi komisijas sēdes dalībnieki. SAB direktors Jānis Maizītis vaicāja, vai ir padomāts, kura institūcija turpmāk izsniegs izziņas par sadarbības faktu ar VDK, ko līdz šim nodrošināja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs. "Ja visi dokumenti tiek nodoti arhīvam, centra rīcībā vairs nav informācijas, uz kuras pamata šādu informāciju sniegt, un šī funkcija pārietu uz Latvijas Nacionālo arhīvu," secināja SAB direktors. LNA direktore Māra Sprūdža uzsvēra, ka arhīva darbinieki vismaz līdz Saeimas vēlēšanām nav gatavi uzņemties šo funkciju, jo dokumenti ir specifiski, turklāt arhīva speciālistiem nav bijis iespējas ar tiem iepazīties.
"Dokumentu digitalizācija varētu būt risinājums," piekrita J. Maizītis. Taču to nevar uzspēt līdz likumprojektā plānotajam termiņam, tāpat nav skaidrības, kādas varētu būt šī procesa izmaksas. Pēc LNA speciālistu aprēķiniem, VDK dokumentu apjoma digitalizācijai laika ziņā nepieciešami 2400 cilvēku mēneši. "Dokumentu apjoms ir ļoti liels. Tās ir ne tikai ziņotāju kartītes. Tās ir krimināllietas, filtrācijas lietas utt.," norāda M. Sprūdža. Pašlaik ir zināms, ka VDK dokumentu izvietošanai glabātavas ēkā Skandu ielā 14 ir nepieciešami 50 tūkstoši eiro. Izmaksas veido telpu pielāgošana un speciālu iekārtu iegāde. Papildus jānodrošina apsardze, kas izmaksās 24 tūkstošus eiro katru gadu.
Tāpat, strādājot pie likumprojekta pilnveides, iesaistītajām pusēm būs jāvērtē tā atbilstība Fizisko personu datu aizsardzības normām. "VDK dokumenti satur daudz informācijas par cietušajiem – padomju okupācijas periodā represētajām personām," norādīja Valsts datu inspekcijas direktora vietniece Lāsma Dilba.
Ar mērķi novērst konstatētās pretrunas Saeimas komisija, atbalstot likumprojekta virzību pirmajam lasījumam, nolēma izveidot speciālu darba grupu, kas apvienos deputātus, jomas ekspertus un juristus.
"Nodot pirmajam lasījumam būtiski pilnveidojamu likumprojektu nav laba prakse," atzina Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis. "Tomēr tas šajā gadījumā ir nepieciešams".
