Ringolds Balodis: komentāri palīdzēs izprast Satversmi

Latvijas Republikas oficiālā izdevēja VSIA "Latvijas Vēstnesis" un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes LU zinātniskā projekta ietvaros izdots kārtējais "Latvijas Republikas Satversmes komentāru" sējums "Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi". Šī grāmata ir turpinājums un papildinājums jau publicētajiem Satversmes VI, VII un VIII nodaļas zinātniskajiem komentāriem. To auditorija – ikviens, kurš interesējas par savām tiesībām un vēlas iegūt jaunas zināšanas par Latvijas valsts pamatiem.

Šodien, 10.novembrī, valsts svētku priekšvakarā plkst. 13 LU Lielajā aulā notiek grāmatas atvēršanas svētki. Pasākumu ar uzrunu atklās Valsts prezidents Andris Bērziņš. Tāpat ceļavārdus grāmatai teiks Latvijas Universitātes (LU) rektors prof. Mārcis Auziņš, Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aldis Laviņš, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs  un citi.

Latvijas ļoti kodolīgā, lakoniskā konstitūcija novērtēta kā latviešu juridiskās domas piemineklis. Varētu rasties jautājums, kāpēc tai ir vajadzīgi komentāri simtiem lappušu biezos sējumos?

Tieši tāpēc arī komentāri ir vajadzīgi. Satversmē ļoti lakoniski izteiktās normas bez skaidrojumiem var būt grūti izprotamas. Komentāri ir kā zinātnisks izziņas avots par Satversmes normām, kuri noder, saskaroties ar to praktisku pielietojumu. Šie skaidrojumi kalpo gan kā mācību, gan kā izziņas līdzeklis. Tādi tiek rakstīti arī daudzās valstīs, kurās konstitūcija ir daudz plašāka un paskaidrojošāka nekā Latvijā.

Mūsu komentāri ir unikāli ar savu dziļumu un apjomu. Jāatzīmē, ka citu valstu konstitūciju komentāri (piemēram, Igaunijas, Lietuvas vai Ungārijas) nav tik pamatīgi. Latvijas gadījumā to izšķīra Egila Levita skatījums. 2008.–2009.gadā, ar VIII nodaļu sākot komentēt Satversmi, nevarējām vienoties par pamatkomentāru. Egils Levits šo zinātnisko diskusiju izšķīra ar savu sagatavoto 91.panta komentāru. Proti, skaidrojot šajā pantā noteikto vienlīdzības principu, viņš to paveica tik fundamentāli un pārdomāti, ka šaubu nebija nevienam – tas ir pamatkomentārs! Turpmāk pieturējāmies pie šāda uzstādījuma arī attiecībā uz citu Satversmes normu skaidrojumu. Tagad varam secināt, ka šāda pieeja bija pareiza.

Galarezultātā Latvijas tiesību zinātne ir ieguvusi virkni nopietnu zinātniski pārdomātu un analītisku, ar informāciju un faktiem bagātu materiālu, kāds konstitucionālajās tiesībās bija vairāk nekā nepieciešams, jo citās tiesību nozarēs (civiltiesībās un krimināltiesībās) šādi komentāri ir pat vairāki. Kā atzīmējis viens no jaunajiem un perspektīvākajiem konstitucionālistiem Jānis Pleps, Satversmes komentāri ir autoritatīvākais tiesību doktrīnas avots, kuros ir integrēti ne tikai Satversmes normu sagatavošanas materiāli un tiesību zinātnē izteiktās atziņas, bet arī iekļauta Satversmes normu piemērošanas prakse.

Vai tas, ka Satversmes lakonisms paver plašas iespējas tās tulkošanā un interpretēšanā, nav riskanti?

Tikai pateicoties savam lakonismam, 1922.gadā pieņemtā Satversme ir spēkā arī šodien. Ja mūsu konstitūcija būtu detalizēta un aprakstoša, tad, bez šaubām, tā neatbilstu mūsdienu prasībām. Mūsu Satversmes tēvi rīkojās gudri, izstrādājot īsu, ļoti skaidru Satversmi. Tas dod iespēju pieturēties pie principiem, kurus grozīt var vien ar konstitucionālu vairākumu, piemēram, ka Saeima tiek ievēlēta proporcionālās vēlēšanās vai ka Valsts prezidents ir parlamenta vēlēts.

Kāpēc komentārus nesākāt ar Satversmes I nodaļu "Vispārējie noteikumi", bet ar pēdējo - VIII nodaļu "Cilvēka pamattiesības", kas šķistu loģiskāk?

Satversmes VIII nodaļa no juridiskās tehnikas un saturiskā aspekta ir vissarežģītākā. Nospriedām: ja spēsim uzrakstīt komentārus šai nodaļai, spēsim tikt galā arī ar pārējo Satversmi. Daudzu valstu konstitūcijās gan cilvēka tiesības un brīvības, gan ierobežojumi ir noteikti vienā konstitūcijas normā, bet no Satversmes VIII nodaļas divdesmit septiņiem pantiem divdesmit sešos tiek runāts par cilvēka pamattiesībām, savukārt ierobežojumi iekļauti tikai vienā – 116.pantā. Lai šo nodaļu komentētu, bija padziļināti jāpēta Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse un starptautiskās cilvēktiesību normas. 

Atzīšos, ka tikai pēc veiksmīgas VIII nodaļas komentāru grāmatas izdošanas man radās pārliecība, ka šo ambiciozo un drosmīgo mērķi – pilnībā komentēt Satversmi - spēsim realizēt. Jo jāsaprot, ka zinātnieku un ekspertu skaits, kas jāiesaista šāda mēroga zinātniskajā projektā, ir visai ievērojams. Neesmu skaitījis, cik īsti valststiesību un citu jomu ekspertu šobrīd ir piedalījušies šajā projektā, taču to noteikti ir vairāk nekā 50. Ņemot vērā nodomu sagatavot komentārus visai Satversmei, komentāru grāmatas tiek izdotas tā, lai tās varētu hronoloģiskā kārtībā novietot grāmatu plauktā kā sējumu. Pašreiz vienā atsevišķā grāmatā ir izdoti VIII nodaļas komentāri, vēl vienā – divu nodaļu komentāri kopā - VI nodaļa "Tiesa" un VII nodaļa "Valsts kontrole".

Kā atsevišķa grāmata patlaban klajā nāk I nodaļas komentāri. Pašlaik jau strādājam pie jaunas grāmatas, kurā tiks skaidrota III nodaļa "Valsts prezidents" un IV nodaļa "Ministru kabinets". Šīs grāmatas atvēršanas svētki ir iecerēti nākamgad. Pēc tam acīmredzot pievērsīsimies II nodaļai "Saeima" un V nodaļai "Likumdošana", Satversmes komentārus pabeidzot pilnībā.

Kas noteica Satversmes I nodaļas un preambulas skaidrojumu izvēli?

Pēc ārkārtīgi plašās un darbietilpīgās VIII nodaļas komentāriem, kuru sagatavošanā bija jāiesaista ļoti daudz autoru, godīgi sakot, izvēlējos apjomā mazāku nodaļu, kurai būtu jāpiesaista arī mazāks autoru kolektīvs. Tā ir mana tīri subjektīva izvēle. Par to izšķīrāmies, sanākot autoru kolektīvam 2011.gadā, dienā, kad notika VIII nodaļas komentāru atvēršanas svētki. Šai izvēlei toreiz nebija ne saistības ar tā dēvēto valodu referendumu, ne ar preambulas gatavošanu. Referendums notika 2012.gadā, pēc tam paceļot arī jautājumu par preambulas nepieciešamību, kurā būtu nosprausti negrozāmie valsts pamati. Acīmredzot intuitīvi jutām, ka būs šāda nepieciešamība.

Konstitucionālo tiesību speciālistu vidū figurē arī viedoklis, ka preambula Latvijas Satversmei nebija nepieciešama.

Protams, teorētiski varam pieļaut, ka principā valsts varētu vispār iztikt bez konstitūcijas. Konfūcijs savulaik teica: ja cilvēki dzīvotu saskaņā ar tikumiem un reliģiju, likumi nebūtu vajadzīgi. Bet tā ir utopija – konstitūcija un likumi ir nepieciešami. Diskusija par šo jautājumu varētu būt nebeidzama. Arī Satversmes komentētāju un redkolēģijas vidū bija atšķirīgi viedokļi par to, vai vajadzēja. Tagad, kad preambula pieņemta, ir skaidrs - tā ir Satversmes sastāvdaļa. Diskusiju laiks ir pagājis, Satversme ar preambulu ir papildināta, un mums turpmāk būs laba iespēja izmantot tās ideoloģisko un pedagoģisko funkciju.

Vai Satversmes I nodaļas komentāros tiek paskaidroti preambulas pieņemšanas politiskie aspekti, to saistība ar referendumu?

Komentāri, pirmkārt, ir zinātnisks viedoklis, kas balstās uz rūpīgi atlasītu faktoloģisko materiālu. Protams, I nodaļas komentāros ir lasāms secinājums, ka preambula tapusi kā sekas valodu referendumam, jo referendums bija, maigi sakot, auksta ūdens šalts varas elitei, un šis šoks materializējās pretreakcijā – preambulā. Latviešu nacionālā valsts spēja vienoties par formulējumu valsts idejiskiem pamatiem par spīti pretrunīgiem politiķu un ekspertu viedokļiem. Šis formulējums – Satversmes ievads - būtībā ir pašsaprotamu lietu apkopojums, kurš nu beidzot ir skaidrs un mācāms skolās. Ungārijas konstitūcijas preambulu sauc "Nacionāli politiskā pārliecībā", un man šķiet, tieši tāpat varētu nodēvēt arī Satversmes ievadu.

Vai preambulu var uzskatīt par juridiski saistošu?

Juridiski saistoša ir visa Satversme; Satversmes ievads ir tās neatņemama sastāvdaļa. Tomēr tam piemīt arī īpaša loma - tas ir kā brilles, kas padara skaidrākas Satversmes normas; kā interpretācijas atslēga, kas domāta Satversmes normu tulkošanai. Turklāt, kā jau minēju iepriekš, Satversmes ievadam ir vairāk ideoloģiski politiska nozīme.

Šī Saeima varētu ieviest tautas vēlēta Valsts prezidenta institūtu, attiecīgi mainot varas sadalījumu konstitūcijā. Tātad komentāri Satversmes nodaļām par Valsts prezidentu un Ministru kabinetu taps laikā, kad viens likumdevēja lēmums var tās būtiski izmanīt. Kā raugāties uz šo situāciju?  

Komentāri tiek veidoti kā universāls, vienmēr izmantojams pētījums. Arī tad, ja Satversmes normas tiek grozītas, esošie komentāri ir labs materiāls, lai tās izprastu un piemērotu. Būtiski saprast, ka komentāri ir esošās situācijas izklāsts un analīze. Tiesību piemērotājam ir jāņem vērā arī tiesu prakse, likumu grozījumi un tiesībnieku atziņas. Komentāri ir fundamentāls, taču ne vienīgais informācijas avots Satversmes izskaidrošanā. 

Latvijas tiesiskajā sistēmā de iure saistoša ir Satversmes tiesas sniegtā konstitūcijas interpretācija. Kā uzlūkot situāciju, kad Satversmes normu komentāros paustās atziņas negūst apstiprinājumu Satversmes piemērošanas praksē?

Tas ir pilnīgi normāli, saprotot, ka komentāri ir zinātnisks viedoklis. Tiesa to var gan pieņemt, gan nepieņemt. Bet, kas būtiski, tiesa iepazīsies ar tiesībzinātnes atziņām, pirms pieņems galējo lēmumu attiecīgajā jautājumā.

Kas kopumā ir Satversmes komentāru auditorija?

Pirmkārt, protams, juristi, tiesību zinātņu studenti, Saeimas deputāti, taču tiklab ikviens Latvijas pilsonis. Ja cilvēks, piemēram, vēlas izprast savas valsts pamatus, viņš var to noskaidrot, izlasot neskaitāmus literatūras sējumus, taču var arī atvērt Satversmes I nodaļas komentāru sējumu, gūstot pietiekami koncentrētu, juridiski pamatotu ieskatu, ko sagatavojuši labākie no labākajiem speciālistiem – juristi un politologi.

Par kurām Satversmes nodaļām, jūsuprāt, ir lielākā sabiedrības interese un arī nepieciešamība tajās orientēties?

Vislielākā cilvēku uzmanība varētu tikt veltīta VIII nodaļai par pamattiesībām un I nodaļai, kur noteikti nacionālās valsts pamati. I nodaļa, kuras komentāri nāk klajā patlaban, ir pati filozofiskākā, arī pati nacionālākā Satversmes nodaļa, kas runā par karogu, ģerboni – nacionālajiem simboliem, valsts teritoriju. Šajā nodaļā ietverta gan tiesību filozofija, gan nacionālās valsts pamati.

Jūsu vadībā sagatavotie Satversmes komentāri tomēr ir visai specifisks izdevums, orientēts pamatā uz juristu auditoriju. Vai tomēr nebūtu jādomā, kā komentārus par aktuālākajām Satversmes jomām novadīt līdz plašākai sabiedrībai, iespējams, dodot arī vienkāršāku to izskaidrojumu?

Pirmkārt, jāpanāk, lai šie paši komentāri būtu bez maksas pieejami internetā jebkuram interesentam. Zinātnieku primārais mērķis patlaban ir sagatavot komentārus visām Satversmes nodaļām. Pēc tam, domājams, nebūs problēmu sniegt arī vispārēju populārzinātnisku Satversmes skaidrojumu. 

Protams, būtu nepieciešams sagatavot populārzinātnisku valsts pamatu skaidrojumu vispārizglītojošām skolām. Pasaules praksē jau sen tādi pastāv. Tiesību zinātņu pētniecības institūts, pateicoties Jūrmalas domes atbalstam un kompānijai "RedDotMedia", ir sagatavojis populārzinātnisku filmu bērniem par valsts pamatiem "Vai Satversme ir gatava?", kuru pēc I nodaļas komentāriem prezentēsim 11.novembrī. Pēc tam filma būs pieejama internetā un izmantojama ikvienam, tai skaitā arī skolēnu auditorijai.

Vārds "preambula" vidusmēra cilvēkam, iespējams, rada asociācijas ar kādu sarežģītu, tikai juristiem izprotamu tekstu, atbaidot no mēģinājumiem izprast Satversmē sniegto valsts pamatu skaidrojumu. Vai, jūsuprāt, publiskajā telpā labāk nebūtu lietot vārdu "ievads"?

Juridiski pareizi arī ir lietot vārdu "ievads". Tā ir latviskā versija vārdam "preambula". Daudzās valstīs šo ievadu arī sauc par ievadu, nevis preambulu. Līdzīgi ir arī ar vārdu "Satversme", kurš ir latviskā versija vārdam "konstitūcija". Tāpat vārds "Saeima" atbilst vārdam "parlaments".

Vai situācijā, kad Latvija arvien lielāku savas suverenitātes daļu deleģē starptautiskajām institūcijām, jūsuprāt, Satversmē nebūtu nosakāmas jomas, kuras nekādā gadījumā nav nododamas izlemšanai ārpus valsts?

Par to vienmēr var diskutēt, taču jāapzinās – Latvija starptautiskās struktūrās ir iesaistījusies ar noteiktiem attīstības un drošības mērķiem. Ja tos uzskatām par valstij un tās pastāvēšanai būtiskiem, zināma pašlemšanas zaudēšana un starptautisko, pārnacionālo institūciju lomas palielināšanās ir pašsaprotama. No juridiskā aspekta tā nebūtu uzskatāma par suverenitātes daļas zaudēšanu, bet valstu pašierobežošanos.

Domājot par valsts labklājību, drīzāk jāapsver, kā uzlabot tās pārvaldību. Runājot par tautas vēlētu Valsts prezidentu kā vienu no iespējām to īstenot, tam jāparedz arī plašāks iespaids uz izpildvaru.

Vai tautas vēlēta prezidenta institūcija ar paplašinātām pilnvarām nenonāk pretrunā ar Satversmes parlamentāro garu?

Vēl otrajā lasījumā Satversmes sapulcē apspriežot Satversmi, tās veidotāji bija apstiprinājuši tautas vēlētu prezidentu ar tiesībām atlaist Saeimu. Tikai pēdējā lasījumā Satversmes sapulce atteicās no tā un izšķīrās par labu Saeimas vēlētam prezidentam. Vienlaikus tika iegūta vāja valdība, jo tautas vēlēts prezidents nozīmē vēl vienu tiešā mandāta ieguves subjektu, kurš līdztekus parlamentam ir gana spēcīgs, lai valdību spiestu darboties efektīvāk. Ja atceramies 2008.gadu, kad, saskaroties ar krīzi, valsts pēkšņi nonāca bankrota priekšā, tieši valsts prezidents Valdis Zatlers, nākot uz Ministru kabineta sēdēm, bija tas, kurš mobilizēja darbam paralīzes stāvoklī nonākušo valdību. Brīdī, kad ministri nesaprata ko darīt, tieši prezidents spēja operatīvi reaģēt. Nemāku teikt, vai tas bija viņš pats vai viņa padomnieki, taču tas bija pareizi.

Ja Valsts prezidentam būtu tautas mandāts un paredzētas tiesības rīkoties ārkārtas situācijā, tad valsts būtu gatavāka krīzes gadījumiem. Parlamentāra republika labi darbojas, kad viss ir kārībā un valsts budžets ir pietiekams, taču krīzes situācijā, kad vajadzīga ļoti aktīva rīcība, šī sistēma īsti nefunkcionē.

Tautas vēlētam Valsts prezidentam nebūt nevajadzētu būt kādai superinstitūcijai. Pilnvaras, kuras, manuprāt, tam vajadzētu piešķirt, ir tiesības nominēt svarīgāko valsts amatu pretendentus – valsts kontroles vadītāju, Satversmes tiesas priekšsēdētaju, Latvijas Bankas vadītāju – ar savu autoritāti darboties Tieslietu padomē. Tautas vēlētam prezidentam būtu arī tautas dots mandāts uzņemties šefību pār valdības darbu, liekot tai efektīvi strādāt.

Ir viedoklis, ka šāda varas koncentrācija viena cilvēka rokās Latvijas situācijā varētu būt bīstama.

Te būtībā ir runa par sistēmu, nevis personālijām. Protams, jebkurš indivīds ar savu personību dažādo publisko institūciju. Labs piemērs - Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kuras pilnvaras neatšķīrās no citu prezidentu pilnvarām, taču viņas personība bija tik spēcīga, ka praktiskā viņas prezidentūras realizācija nebija tālu no pusprezidentālisma.

Rīcībnespējīga vai citādi savam postenim nepiemērota prezidenta atstādināšanai, protams, būtu jāparedz impīčmenta procedūra. Politiskie spēki, kuri apelē pie apdraudējuma, ka tautas vēlēts Valsts prezidents varētu izrādīties bīstams, drīzāk baidās no tā, ka šajā amatā varētu nenonākt viņu atbalstīts kandidāts.

Ieskatoties jauniznākušo Satversmes komentāru sējumā, redzam, ka to sagatavojuši visautoritatīvākie konstitucionālo tiesību speciālisti un politologi. Savukārt projekta atbalstītāju vidū redzam dažas sabiedrībā pretrunīgi vērtētas personas.

Uzrunāju gan bankas, gan privātpersonas, gan valsts uzņēmumus, kuri nes arī Latvijas vārdu, taču guvu atbalstu vien no dažiem cilvēkiem. Ikvienam ir tiesības pielikt savu roku, atbalstot šo projektu turpmāk. Būtībā Satversmes skaidrošana sabiedrībai ir politisks uzdevums, valsts pienākums. Taču pagaidām šis projekts, kurš ir arī ļoti liels pienesums tiesību zinātnei, ir pilnībā pilsoniska iniciatīva.

Vai līdz valsts simtgadei varam sagaidīt visu Satversmes nodaļu komentāru pabeigšanu?

Ir jādara viss, lai tā būtu.